Hola!

  • 7 min lasīšanai
  • 49 foto
Spānija ir jāapmeklē katram, kaut reizi mūžā. Brauciens, protams, atkal izdevās tāds kā neplānots, jo biļetes tika pasūtītas nepilnu nedēļu pirms brauciena. Izbraucām 16.janvārī. Ak, Spānija... Lidojums notiek caur Londonu. Lidmašīnu intervāls, protams, ir paliels, tāpēc kādu laiku nākas uzturēties Londonas lidostā, līdz sagaidām otru lidmašīnu London – Valladolid. Visu to muļķīgo lidostas noteikumu dēļ, somas tiek izrevidētas līdz pēdējam, līdz pat somas apakšai. Ar vienu rokas bagāžu, pārpildītu ar latviešu konfektēm, parfimēriju un drēbēm, drīz vien jau esam Ryanair pēdējā solā, izplešamies kā autobusā un vēl pēdējo reizi pamājam lietainajai Londonas lidostai. Valladolid Skatoties kartē un pirms tam meklējot kādu informāciju internetā - nekas īpašs. Pirmais iespaids – pavasaris. Maza, mīlīga lidostiņa. Tupat sagaidām autobusu un braucam uz centru, autobusu staciju, no kuras tālāk savukārt braucam uz Madridi. Pirms tam jau paspējām iegādāties interesantas desmaizes kuiļa lielumā tikai par pāris centiem. Pat negribas zināt to izcelsmi, jo garšo dīvaini, īpaši gaļa. Ceļš uz Madridi Tā kā bijām iegādājušā Euro busa biļetes, kas sanāca par aptuveni 4 eiro dārgākas nekā pārējās, tas nozīmē – autobuss ar ekstrām. Pirms iekāpšanas šoferītis visiem izdala austiņas, kuras var iespraust katra sola priekšējā panelī un visu ceļu klausīties mūziku. Vietējais radio spāņu ritmos tikai paspilgtina sajūtu, ka esam Spānijā. Vēl viens plus – Coca-cola, Sprite, Fanta u.c. bundžiņās par velti. Gribi dzert? Ej un paņem no ledusskapja. Mums pretim apsēžas melnādainais, izrādās - no Togo, tomēr pašlaik dzīvojot Spānijā un, protams, kā jau visi spāņi, arī šis nerunā angliski. Žēl, būtu interesanti papļāpāt, bet valodas barjera dara savu. Uzķeram labāko spāņu radio staciju un baudām braucienu. Valoda – problēma Reti kurais saprot elementāras frāzes angļu valodā. Šī ir viena no problēmām, braucot uz Spāniju. Lielākā daļa vietējo uz jautājumu atbildēs savā spāņu mēlē, ja vispār atbildēs... Pārdevējas veikalos nezina neko! Reizēm, staigājot pa Spānijas ieliņām, nāk klāt vietējie pensionāri un dikti grib runāties. Saprotam tikai to, ka tiek jautāts, vai esam no Francijas. Nē, Latvia. Kaut kur pie Rumānijas? Jā,jā... kaut kur tur. Pirmās problēmas jau rodas metro, kad jautājot par kādu metro staciju, pārdevēja neko neprot paskaidrot un, galvu nodūrusi, purpina savā valodā. Madride Jau iepriekš biju dzirdējusi, ka galvaspilsēta ir „smaga” pilsēta. Pirmais iespaids – urbanizēta lielpilsēta, kur nepārtraukti notiek dažādi remonta darbi, celtniecība, būvniecība... Visas ielas tiek uzraktas, izvandītas...Tā kā visa diena ir bijusi ceļā, tad Madrides laternas un nakts košums izsaka maz – vēl paspēsim. Nākamais uzdevums – izprast metro sistēmu. Zinām, ka jābrauc ar pārsēšanos, lai nokļūtu tajā metro stacijā, kur mums vajag. Protams, man atkal ir līdzi mana jaukā navigācijas sistēma (Sandriņa), līdz ar to nomaldīties nav iespējams. Madridē metro ir ideāls, informācijas pārbagātība, līdz ar to ātri un ērti nokļūstam tur, kur vajag. Eh, cik labi būtu, ja Latvijā varētu pārvietoties ar metro – nekādu sastrēgumu, nekāda piesārņojuma... Madrides apskatei, uzskatu, var veltīt aptuveni dienu. Citi jau saka, ka ar nedēļu nepietiekot. Iespējams, bet visu, ko vēlējos apskatīju vienā dienā. Tā kā, mēs braucām uz 3 dienām, tad pārējās divas dienas izmantojām, lai aizbrauktu uz divām citām skaistām pilsētām, kas atrodas netālu no Madrides (aptuveni stundas brauciens) – Toledo uz dienvidiem un Segovia uz ziemeļiem. Divas no Madrides pilnīgi atšķirīgas pilsētiņas (par tām uzrakstīšu nākamajos ceļojuma aprakstos). Pašai Madridei veltījām vakaru un vienu pilnu dienu, kā arī ietestējām galvaspilsētas naktsdzīvi. Noteikti iesaku apskatīt Madridi naktī un dienā. Tās ir divas dažādas pilsētas, divas dažādas dzīves... Spāņi neciena zemi Pirmā dīvainā lieta, ciemojoties pie spāņu draugiem, man likās tā, ka spāņi, ejot ciemos, nekad nevelk nost apavus. Arī pašu mājās tiek staigāts ar apaviem, un tie tiek novilkti tikai ejot dušā vai lienot gulēt. No sākuma uz mums skatās ar izbrīnu, kad tik tikko ienākot dzīvokli pirmais, ko izdarām, novelkam apavus. „Jūs visi tā darāt?” mums tiek jautāts. Lielākoties – jā. Vietējo attieksme pret grīdu jeb zemi ir mazliet atšķirīga. To ievēroju arī visos bāros, kur pie kājām zem letes ir īsta miskaste. Visi papīri, salvetes, ēdiena atliekas un cigaretes tiek mestas pie zemes. Kā vēlāk uzzinājām, par to brīnoties visi, kas ciemojas Spānijā, bet vietējiem tas liekas normāli. Skats ir vienkārši cūcīgs. Tie nav daži papīri vai činčiki, kas netīši nomesti pie zemes, bet gan atkritumu kaudzes, kas sniedzas līdz potītēm. Izmanto laiku lietderīgi un pašizglītojas Nesen, lasot latviešu presi, uzzināju, ka latvieši vispār nelasot grāmatas. Vairāku mēnešu garumā cik tur tie procenti nav izlasījuši nevienu grāmatu. Latviešiem derētu ņemt piemēru no spāņiem. Iekāpjot metro, visi bez izņēmuma kaut ko lasa. Cik pavērojām, lielākoties tie ir romāni vai vietējā prese. Katram spānim somā ir kāda grāmata. Latvijā nekad neredzēt tādu skatu, kad 14 gadīgs puišelis, kas apkāries ar sudraba ķēdēm un keponu galvā, sēdētu trolejbusā un lasītu pēc skata ~500lpp. biezu romānu. Kāds teiks – nevajag pārspīlēt. Bet tā tiešām ir. Pēc vairāku reižu braukāšanas ar metro sapratu, ka esmu vienīgā, kas sēž un blenž nevis lasa. Tas man lika aizdomāties par to, ka informācijas trūkums ir mūsu lielākā problēma. Pat ‘5min’ reizēm ir tik grūti pāršķirstīt, kur nu vēl izlasīt! Toledo Pirms tam par Toledo nebiju dzirdējusi neko (vienīgi tādu automašīnas marku). Braucot uz Madridi, kāds no spāņiem teica: ”Ja braucat uz Madrdi, Toledo apmeklējums ir obligāts! Jums patiks.” Toledo ir pilsētiņa, kuru grūti aprakstīt. Atrodas 1h braucienā no Madrides ar autobusu. Tik daudz vēsturisku vietu. Šī pilsētiņa ir sena galvaspilsēta ar apbrīnojamu arhitektūru. Tā ir pietiekami maza, lai to varētu izstaigāt ar kājām. Tā arī darām. Meklējot info centru, pa ceļam satiekam kādu pāri no Grieķijas, tomēr vīrieša skaļie un īpatnējie smiekli drīz vien apnīk, tāpēc nolemjam no šiem ātri pazust. Pirms tam stacijā jau paspēju nopirkt baltmaizi, kas spāņiem ir daudz garšīgāka par latviešu maizi. Pilniem vaigiem velkamies augšā kalnā, katra otrā garām braucošā mašīna „uzpīpina”. Laikam redzams, ka esam tūristes. Senlaicīgi tilti, arābu arhitektūra... jau pēc pāris metriem saprotam, ka kalns ir pārāk stāvs, bet nekas, augšā jātiek! Kad nonākam galvenajā laukumā, apkārtējo skatieni tiek pievērsti mums. Tiešām liela uzmanība. Patīkami. Esot Toledo, iesaku iegādāties divas lietas – izsmalcinātus vēdeklīšus, kas ir tik raksturīgas spāņu sievietēm un marcipānu, kas tiek gatavots tieši Toledo. Diezgan padārgs, bet garša ir nepārspējama. Apsēdāmies uz soliņa, lai kaut mirkli pabaudītu šo nepārspējamo garšu. Info centrā uzzinām, ka tikai pa 3eiro ir iespēja izvizināties ar tūristu vagoniņu, kas ved pa visskaistākajām Toledo vietām. Protams, šo iespēju arī izmantojam. Nosēžamies vagoniņam pēdējā solā pretēji braukšanas virzienam. Tad tik sākas jautrība visa ceļa garumā – aiz muguras braucošās mašīnas pīpina, citi velk ārā savus mobilos un cenšas mūs nobildēt, citi māj ar rokām, bet mēs mājam pretī. Plaši smaidi redzami aiz pakaļ braucošo mašīnu stikliem. Šādus uzmanības apliecinājumus var izjust tikai te. Vagoniņš mūs izved ārā no pilsētas, kur paveras neticami dabasskati, gluži kā no putna lidojuma. Esam sajūsmā! Sajūta it kā būtu atgriezusies viduslaikos. Augsti mūri, palmas un zaļa zālīte janvāra vidū. Žēl tikai, ka saulīte pazudusi, parasti esot saulains un skaidrs laiks. Bet tas netraucē baudīt vidi. Pilsētu apņem upe, klinšaini apvidi un skaista arhitektūra. Brauciens ilgst aptuveni 45 min. - pa kalniem, pāri dažādiem tiltiem un cauri šaurām ieliņām. Vietām ieliņas ir tik šauras, ka mašīnas stikli tikpat kā aizsniedz abas sienas, tāpēc ieguvēji ir mazo mašīnu īpašnieki, savukārt gājējiem nākas pieplakt pie sienas vai māju durvīm, lai palaistu garāmbraucošās mašīnas. Ieliņām piemīt savs šarms, agra rīta un vakara stundās tajās notiek liela rosība – viens krāso logus, otrs blakus kaut ko būvē, bāros skan skaļas spāņu balsis, bet tantes iznākušas parunāties ar kaimiņiem. Savukārt pēcpusdienā sākot no 14.00 pilsētā iestājas kapa klusums. Visi veikaliņi slēgti, vietējie kaut kur nozuduši, vienīgi satiekam kādu nomaldījušos tūristu. Ir tik kluss, ka var dzirdēt dziedam putnus. Šis ir laiks, kad spāņi dodas atpūtā no darba, viens sēž vietējā bāriņā, cits atkal mājās guļ. Daudziem veikaliņiem pat nav sava darba laika, pats veikala saimnieks izvēlas, kad grib strādāt un par to paziņo citiem pazvanot zvaniņu, kas nozīmē, veikals ir atvērts. Cilvēki ir mīl savu darbu, nav pārstrādājušies un jūtas laimīgi Visos mājas logos ir uzkārti vairāki diski, kas esot domāti baložu aizbaidīšanai, savukārt baloži to ignorē un turpina tupēt uz skaisto māju palodzēm. Vēl ļoti raksturīgi spāņiem ir izkārt pa logiem ārā tikko izmazgāto veļu, reizēm apakšveļa karājas pat paša centra galvenajā laukumā. Toledo tiešām piemīt savs šarms. Ir tik patīkami staigāt pa šaurajām ieliņām, kur ik pa reizei cenšas izspraukties kāds auto, bet visā visumā ir tikai vecās mūra sienas, baloži, palmas, pievilcīgas, sakoptas „mājeles” un sīka rosība katras mājas pagalmā. Segovia Kaut arī atmiņas jau mazliet pabalējušas, atceroties šo pilsētu pār ķermeni pārskrien patīkamas trīsas. Tur ir, ko redzēt! Lai nokļūtu uz šo vēsturiski nozīmīgo vietu ar autobusu nākas šķērsot kalniem vītus ceļus. Kalnā redzams nenosakāmi liels krusts. Sēžam autobusa priekšējā solā un tas vēl vairāk pastiprina izjūtas. Jau tik tikko izkāpjot no autobusa, sākam lēnam virzīties pa ieliņām, uz soliņiem sēž pensionāri un jautri čalo. Mēs viņos izraisām tiešām lielu interesi. Divi večuki, sirmiem matiem plīvojot, pat apstājas, lai pajautātu, vai esam no Francijas. Diemžēl atkal par iemeslu tam, lai izskaidrotu viņiem, kur atrodas Latvija, ir valodas barjera. Tikai ar rokas žestiem, večuks liek mums saprast, ka esam „bellas” jeb skaistules. Nonākam līdz Segovijas simbolam - romiešu akvaduktam jeb ūdens pārvadam. Jāpiemin, ka Segovija ir pārpildīta ar vērtīgiem vēsturiskiem objektiem. Staigājot pa pilsētas ieliņām pārņem sajūta, ka esi mazs, mazs cilvēciņš šīs lielās arhitektūras priekšā. Grūti noticēt, ka viss redzētais ir veidots cilvēku rokām. Ir sajūta, ka esi nokļuvis pasakā… Laikam nav brīnums, ka arī slavenais ASV filmu producents un animātors Valts Disnejs (Walt Disney) savu animācijas filmu sākumā redzamo pili ir iedvesmojies tieši no Segovijas arhitektūras jeb konkrētāk slavenās Alcazar pils. Kopumā Segovia ir neaprakstāmi skaista vieta, ka pavadīt vienu dienu, ja esi nokļuvis Madridē. Spānija ir vieta, ko atceros ar ļoti pozitīvam emocijām. Ceļots ir daudz, bet tieši spāņu zeme ir vieta, kur noteikti vēl atgriezīšos, lai kaut vai uz īsu brīdi atkal sajustos kā „senjorita” vai „bella”…


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais