Stambulas vīzijas

05.01.2008
6 min lasīšanai
35 foto

Stambula – ar krāšņiem epitetiem apveltītā pilsēta, kura ar „vienu kāju” iekāpusi Āzijā, bet ar otru vēl kavējas Eiropā. Šī gada vēlā pavasarī man palaimējās īstenot savu sapni un sešas fantastiskas dienas pavadīt vēl jo fantastiskākā pilsētā. Varētu pastāstīt, cik skaista ir slavenā Stambulas vecpilsēta ar Sultanahmeta laukumu, kur mīt vēl jo slavenākā Sv.Sofijas katedrāle un Zilā mošeja, par iztēli rosinošiem Lielo tirgu un Garšvielu tirgu, par Taksima skvēru ar visiem pie tā piederošajiem izklaides industrijas objektiem, par Bosforu un Marmora jūru, par neskaitāmiem parkiem, mošejām un sultānu un prezidentu pilīm. Bet, domāju – nav vērts, jo neko jaunu jau es neatklāšu un par to ikviens, kuru tas patiesi interesē, var izlasīt gudrās grāmatās un, paklīstot pa Google – n-tajos ceļojuma aprakstos. Es vēlos padalīties ar dažiem iespaidiem, kurus es ar prieku izbaudīju, nesteidzīgi iepazīstot pilsētu, kuru tūrisma eksperti atzīmējuši pasaules pilsētu TOP 10 sarakstā un iesaka ikvienam ceļotājam vismaz reizi mūžā to apskatīt. Populārā padomju laika komēdiju filmas frāze „Stambul – gorod kontrastov” attaisnoja sevi pilnībā un, pavisam negaidīti, tieši pozitīvā nozīmē. Zinot, ka braucu uz 12 miljonu pilsētu, jau domās gatavojos ieraudzīt Stambulu ļaužu pārblīvētu, trokšņainu, netīru un pilnu citiem „netikumiem”, kas asociējas ar lielpilsētu. Bet rezultātā šoka terapija! Varbūt pie tā bija „vainīgs” pavasaris, kad viss ir vēl svaigs un zaļš, krāšņiem ziediem pārpilns, bet varbūt mana sen lolotā sapņa piepildīšanās – savām acīm pārliecināties par Stambulas kontrastiem. Pirmais šoks – pilsēta ir apbrīnojami tīra – gan uz ielas, gan tirgos, gan ēstuvītēs, gan parkos, gan tūristu visvairāk iecienītākajās vietās. Un apmeklējām mēs dažādus pilsētas rajonus, gan vecpilsētu, gan lielākās izklaides ielas, gan vairāku tirgus un ostmalas rajonus, gan pilsētas Āzijas daļu. Ielu kafejnīciņā malkojot turku kafiju vai sēžot parkā uz soliņa un pavērojot stambuliešus, tā teikt, „no malas”, man pat likās, ka viņiem piemīt iedzimta tīrības un kārtības mīlestība. Bet varbūt man tikai paveicās, un vasaras svelmē iespaidi būtu citādi? Šoks numur divi. Biju gaidījusi milzīgas ļaužu masas, kas pārvietojas no vienas pilsētas malas uz otru, transporta sastrēgumus un fonā esošo troksni. Un atkal nekā. Klīstot pa pilsētu gan agri no rīta, gan pašā dienas vidū, pēcpusdienā vai naktī, es nekur neizjutu, ka šī ir daudzu miljonu pilsēta. Varbūt atkal vainīgs bija pavasaris, kad tūristu salīdzinoši mazāk, nekā citkārt. Arī sastrēgumus nemanījām, lai gan pārvietojāmies ar visiem iespējamiem sabiedriskā un privātā transporta veidiem gan pa sauszemi, gan ūdeņiem. Vienīgā diena, kad iekļuvām sastrēgumā (man domāt, ne lielākā kāds mēdz būt Rīgā piektdienas vakaros) un uz savas ādas izjutām lielākas ļaužu masas un valsts armijas klātbūtni, bija valdības opozicionāru organizētā demonstrācijā pret jauno Turcijas prezidentu un tā ievēlēšanas kārtību. Bet šai gadījumā izbaudīt to bija visnotaļ aizraujoši, kaut, atzīšos, arī nedaudz satraucoši. Daži pavisam subjektīvi novērojumi Pilsēta jāizbauda nesteidzoties. Jo vienalga vienas „tūres” laikā, pat ja tā būtu nedēļa, Stambulu var iepazīt tikai aptuveni, un brauciena pēdējā dienā pilnīgi noteikti kļūst skaidrs, ka šurp jābrauc vismaz vēl vienreiz, jo, lūk, nav redzēts tas, nav ieiets tur un īstenais hamams(turku pirts) izrādās ir pavisam cits un ne tas, kurā biji tu. Neko jaunu nepateikšu un iesaku tāpat kā ceļotāju „profi” – vislabāk braukt aprīlī, maijā un septembrī, oktobrī. Laiks ir jauks un gana silts, tūristi ielās redzami proporcionāli mazāk kā vietēji pilsētnieki, un līdz ar to ir visas iespējas lēnām, ar baudu un vissīkākajās niansēs izjust un, kaut pavisam nedaudz, mēģināt saprast Stambulu. Es piederu pie tiem, kas vēlas izbaudīt acumirkļa burvību, un nesatraukties par to, ka „pēc plāna” nav izdevies visu apskatīt, jo, redz, iekavējusies ir pusdienu maltīte un daudz ilgāk laika „paņēmis” viens vai otrs apskates objekts. Vienalga, pēc zināma laika no katra brauciena atmiņā visspilgtāk paliek tieši it kā pavisam nenozīmīga brīža sajūtas - un iespējams tas būs visneatpazīstamākajā pilsētas vietā – sēžot pavisam necilā ielu kafejnīciņā. Un tu atcerēsies šīs kafejnīcas ļoti uzmanīgo apkalpotāju, svaigi spiestas granātu sulas neatkārtojamo aromātu un garšu, un galdiņam garām ejošās pāris turku sievietes kolorītos tērpos ar tirgus somām pār pleciem. Stambulas „izgaršošana”. Kaut kur lasīju šādu frāzi, ka „ielu ēstuvīšu ēdiens – tā ir galvenā Stambulas izprieca un reizē arī pamatotas briesmas figūrai”. Tomēr, neskatoties uz iepriekš sacīto, neatsakieties izbaudīt tiešām ļoti gardo turku virtuvi, kura sniedz iespējas labi paēst gan veģetāras virtuves piekritējiem, gan „zvērinātiem” gaļēdājiem. Un nav ko baidīties no vienkāršām ieskrietuvēm – mēs maltītes ieturējām vietās, kurās redzējām ēdam pārsvarā vietējos, un viena no visgaršīgākajām pusdienu vietām bija nelielā sānielā pie Garšvielu tirgus. Bailes no kaut kādām infekcijām, no nezināmām izejvielām, slikti pagatavotiem ēdieniem ir pilnīgi nepamatotas. Smaržas, kas virmo apkārt ēstuvītēm ir tik kārdinošas, un neatlaidīgi seko tev tik ilgi, kamēr tu pārstāj ”audzināt raksturu”, ej atpakaļ un pēc brīža jau baudi izcili gardu maltīti, par kuru samaksā visnotaļ simbolisku samaksu (apm.2-3 lati). Un vēl jau ir iespēja ostmalā nogaršot tavā acu priekšā uzceptu tikko nozvejotu zivi, no ratiņvīriņiem iepirkt ceptus kastaņus un kukurūzu, bet par turku saldumiem vispār ir cita „opera” – vienreiz nogaršosi un „uzsēdīsies”. Izbrauciens pa Bosforu. Mēs dzīvojām nelielā viesu mājā, un, daloties plānos par iecerēto braucienu pa Bosforu ar mūsu saimnieci – ļoti jauku jaunu turku sievieti, mēs tikām pie lieliska ieteikuma, kuru tālāk nododu arī jums. Par to, ka jāuzmanās no „kruīzu” organizētājiem, būtu lieki runāt. Līdz pat beidzamajam pieturas punktam Anadolu Kavaģi ciematiņam jābrauc ar parasto satiksmes prāmi, kas aizvizinās pusotrā stundā. Tālāk jau katrs var doties kur grib – ja turpat pie piestātnes esošo zivju restorāniņu milzu apetīti rosinošās smaržas jūs tomēr nav savaņģojušas uz palikšanu, tad dodaties kalnā apskatīt Anatolijas laika cietoksni, no kura skaidrā laikā paveras brīnišķīga ainava uz Bosforu. Pats ciematiņš ir ļoti neliels un tā apskatīšana daudz laika neprasīs. Un tālāk seko galvenais ieteikums – atpakaļ uz Stambulas centru brauciet ar pilsētas satiksmes autobusu pa pilsētas Āzijas daļu – nenožēlosiet! Pie tam iesaku to darīt ar pieturvietām, kā mums to savukārt ieteica mūsu saimniece. Ceļš vijas brīžiem gar Bosfora krastu, brīžiem cauri Stambulas nomaļajiem Āzijas daļas rajoniem, līdz ar to ir iespēja saskatīt arī to, cik vizuāli atšķirīga ir šī pilsētas daļa no Eiropas daļas. Pirmo pieturu izdarījām Kanlicā – šeit gatavo ļoti garšīga jogurtu. Otru – pie Beyerleby pils (viena no Stambulas sultānu un prezidentu pilīm), pie reizes izstaigājot gan pašu pili, gan apskatot tās parku. Tad atkal autobusā vai kājām līdz prāmju piestātnei un pēc neilga laika jau cēlāmies pāri uz Stambulas Eiropas daļu (brauciens 10-15 min). „Ielu fotogrāfa sapnis” – arī šādi kāds ceļotājs ir jūsmojis par Stambulu. Un runa jau nav par skaistajām mošejām, pilīm, parkiem un pasaulslaveno Sv.Sofijas katedrāli. Paejiet sāņus no tūristiem iezīmētās „maģistrāles” un ieraudzīsiet fantastiskas mazas šķērsieliņas, kuras dzīvo savrupu mazā kvartāliņa dzīvi. Ļaudis, sastapti tādās ieliņās, ir tik kolorīti, un mazo veikaliņu un darbnīcu ikdienas ritms tik atšķirīgs no mūsējā, ka roka nebeidz klikšķināt fotoaparāta slēdzi. No savas pieredzes iesaku – ja vēlaties iemūžināt fotogrāfijās savu viesošanos pilsētā, ņemiet līdzi pēc iespējas apjomīgāku fotoaparāta atmiņas karti vai pietiekami lielu skaitu fotofilmas. Garantēju, ka jau pirmajās dienās atmiņas karte būs pilna un jūs mēģināsiet izvērtēt, kuru bildi „iztīrīt”, lai paliktu vieta nākamajām. Izmantojiet pilsētas sabiedrisko transportu. Stambulā ir ļoti labi organizēta sabiedriskā transporta sistēma, un tā kā pilsēta ir ļoti plaša, ar kalnainu reljefu un attālumi ir pietiekami lieli, tad pārvietojāmies gan ar metro un funikulieri, gan ar autobusu, gan ar jūras autobusu un prāmi. Informācija pieturvietās ir pietiekama, arī pilsētas kartē ir ļoti uzskatāmi atspoguļota shēma, un, protams, pilsētnieki ir ļoti atsaucīgi un ierādīs ērtāko variantu, lai jūs nokļūtu vēlamajā vietā. Ātri, lēti un plus vēl viena iespēja „ar vienu aci” mazliet ielūkoties pilsētnieku ikdienā. Kā citās lielajās metropolēs arī šeit ir Citytour autobusi, paši gan to neizmantojām, cena šķiet bija uz 24 h ~15 eiro. Vēl jau varētu stāstīt un stāstīt, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt, bet domāju, ka jāatstāj iespēja nākamajam Stambulas „iekarotājam” pašam uz savas ādas izbaudīt to satraucošo nezināmā sajūtu, kas tevi pārņem pirmo reizi kāju sperot vietā, kur vēl nav būts, bet par kuru ir tik ilgi sapņots. Iespējamie izdevumi un daži ieteikumi Valūtas kurss uz 01.05.2007. 1 lats – 2,75 liras, 10 liras – 3,8 lati 1 lira – 0,75 USD 1 lira – 0,55 eiro 1 lira – 0.38 lati Doviz - valūtas maiņas punkti vecpilsētā līdz vēlam vakaram Pusdienas maksā vidēji 10-15 liras, paēdot līdz pilnai ūkai (vidēji 3,5-5,5 lati) Taxis vidēji 10-15 liras (cena pēc skaitītāja, bet var sarunāt arī lētāk) Metro, autobuss, tramvajs - 1,5 liras Pirts – 15-40 eiro (atkarībā no pirts klases un saņemto pakalpojumu klāsta (masāžas utml.) Muzeju u.c. objektu apmeklējumi – aptuveni 80 liras Vidējie ikdienas tēriņi 1 cilvēkam uz 5 dienām, iekļaujot vienu pamatīgu ēdienreizi dienā un pa starpām kafijas dzeršanu, vieglas uzkodas, našķus, kā arī muzejiem un transportam ~280- 330 liras (150 lati). Protams, šeit nav iekļauti pirts apmeklējumi, suvenīru u.c. pirkumi, dabiski var iztērēt arī daudz vairāk, pusdienojot smalkākās iestādēs un veicot iepirkšanās tūri Taksima skvērā un Lielajā tirgū (ko daudzi arī izmanto). Neminēšu obligāto vietu apmeklējumu, bet ieteicamās netradicionālākas apskates vietas:  Viesnīca Pera Palas (A-Ekspreša ceļotāju, t.sk., A.Kristi apmešanās vieta, ir iespējas arī apskatīt A.Kristi)  Kolorītā Franču ieliņa Galataserija liceja tuvumā  Mevlevī dervišu mītne (plkst.15.00 dejojošie derviši, izrāde par brīvu)  Čukurdžma – Galatas rajonā krāmu tirgus, dizainera un interjerista sapnis Protams, vēl ir bezgala daudz citu fantastisku vietiņu, bet tās jūs uzmeklēs pašas. Galatas tiltu iesaku šķērsot kājām kā obligāto pastaigu, vērojot neskaitāmos makšķerniekus, kuri patiešām kaut ko arī noķer, un kaķus, kuri cer uz noķerto lomu. Par Hamamiem (turku pirtīm) Cemberlitas pirts (strādā līdz 24.00) – labs ar to, ka ilgāk strādā, atsevišķi siev.un vīr. Galogluu pirts (strādā līdz 20.00) Gedik Ahmet Paşa Hamamı Hamam Caddesi 65-67 arī netālu no Sultanahmetas, trmavaja pietura Beyazit Iesaka, ka pirmajam pirts apmeklējumam tieši šī esot vislabākā un autentiskākā, tūristu maz, pārsvarā vietējie turki, un apkalpošana ideāla. Līdz 24.00 strādā, lētākā no iepriekšminētām, starp citu veca – no 1461.gada, pirts cīnās par visvecākās nosaukumu No minētajām bijām pirmajā un pēdējā (tā arī mums patika labāk)

Stambulas vīzijas

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem