Sicīlijas ceļojums. Noslēgums.

Jānis Gonza 15.08.2012 9 min lasīšanai 11 foto

Tātad, beidzot par beidzamajām mūsu ceļojuma dienām.

Ceļojuma laiks bija ieplānots ar rezervīti – ja nu kaut kur kaut kas aiziet ne tā, lai mums ir pāris dienas laika bez stresa nokļūt līdz lidmašīnai. Savukārt, ja viss noris pēc plāna, esam ieplānojuši apskatīt kādu mazu interesantu pilsētiņu Dienviditālijā – Alberobello.

30.jūnijs. No Taorminas mēs nonākam Messīnā. Pēc plāna mums ir jānokļūst Taranto, kas ir Alberobello tuvākā lielākā pilsēta. Jau plānojot bija diezgan skaidrs, ka tas nav paveicams vienā dienā, jo, braucot ar vilcienu, ir jāveic vairākas pārsēšanās un starp dažiem vilcieniem ir diezgan lielas atstarpes. Vēl pastāvēja opcija autobuss, kur bija atrasts tiešais reiss, bet, iepazīstot tuvāk itāļu autobusa sistēmas specifiku, nolēmām sevi nemocīt. Pārliecinoties, ka ar vilcienu vienā dienā Taranto nenokļūsim, izlemjam braukt līdz Paolai. Signes māsa tikmēr mums noskatīja B&B un veica rezervāciju. Mūs ļoti interesēja, kā mēs, braucot ar vilcienu, nokļūsim no Sicīlijas Itālijā, jo, skatoties kartē, ne tiltu, ne tuneli nemanījām. Ticamākais šķita variants, ka kādā mirklī mūs izdzīs no vilciena, sasēdinās prāmī un otrā pusē mūs sagaida cits vilciens. Nu ko, par prāmi mums bija taisnība, tikai ar niansi, ka mūs nekur nedzina – vilciens pats iebrauca prāmim vēderā.

Brauciena laikā mums zvana naktsmāju saimniece, lai precizētu vai mēs būsim un cikos mēs būsim. Tā kā manījām, ka vilciens jau sāk stipri kavēties, precīzu laiku nosaukt nevarējām. Komunikācija nebija visai veiksmīga, jo pretējā pusē angļu valoda, kaut labāka nekā 95% sicīliešu (mans brīvs minējums), tomēr vietām piekliboja (nu nav jau arī tā, ka es būtu guru). Bez tam, mēs nenojautām, cik ilgi mēs šo iestādi meklēsim – minēts bija, ka tā atrodas nieka 1 km attālumā no stacijas, bet tomēr. Vēlāk mūsu komunikācija izvērtās ar sms palīdzību un bija krietni veiksmīgāka. Saimniece solīja atbraukt uz staciju pretī. Ļoti jauki, it sevišķi, kad mēs ieraudzījām, ka atkal jau stacija ir lejā, bet pilsēta stiepjas augšup kalnā. Par pašu Paolu neko daudz pateikt nevaram, jo daudz jau neko arī neredzējām. Ir skaidrs, ka pilsētas vēsture ir ļoti saistīta ar sv.Frančesko un reliģijai šķiet šeit ir liela nozīme. Mūsu naktsmājas bija super. Ko nevarētu teikt par vakariņām – bodē sapirktām „raksturīgajām” paikām: Signe laimīga grauza kaut kādu pārcietu kukurūzas plāceni un lobīja ļoti smirdīgu desu (garša gan bija ok), man tika pilnīgi pretīgi garšojoši konservēti kaut kas, un vēl jau bija kaut kas riebīgs. Bet arī tā ir pieredze.

1.jūlijs. Nākamajā rīta jau agrumiņā ejam uz staciju – priekšā ceļš uz Taranto ar 3 pārsēšanām. Interesantākā bija nr.1. Zinājām, ka jāgaida būs mazliet vairāk kā 2 stundas. Bet mazums gaidīts. Stacijā sāku satraukties tad, kad elektroniskajā tablo neredzēju mums paredzēto vilcienu. Un nebija jau arī kam īsti paprasīt – ir svētdiena un biļešu kase ciet un nevienu darbinieku nemana. Kad sāku pētīt drukāto sarakstu, blakus kāda senjora skaidroja kādam jauneklim par to pašu vilcienu, kuru teorētiski gaidījām arī mēs, un, man šķita, ka es gūstu pārliecību, ka viss ir ok. Bet drošības pēc es vēl ilgi pētīju sarakstu. Lieta tāda, ka zem katra vilciena ir skaidrojums, kad viņš kursē un kad nē – piemēram, kursē darba dienās, pie nosacījuma, ja nav periods no kaut kāda jūlija, līdz kaut kādam augustam, utml. Atradu kādu vilcienu, kurš ir pirms mūsējā ar tādu pašu skaidrojumu. Kad tas pienāca, biju jau mazliet mierīgāks. Tālāk jau ceļš bija raits, gaidīšanas īsas, un esam Taranto. Šeit, pēc interneta domām, mums vajadzēja no trenitalia pakalpojumiem pāriet uz kādas lokālas dzelzceļa līnijas pakalpojumiem. Trenitalia biļešu automāts vairs nelīdzēja. Devos stacijā meklēt šo vietējo vilcienu, biļešu kasi vai biļešu automātu, līdz uzdūros diviem policistiem. Skaidrs, kurš tad vēl palīdzēs nelaimē nokļuvušajiem, ja ne policija. Uz jautājumu „Alberobello?” saņemu atbildi – „Alberobello nē, iet taisni, autobuss, prasīt darbinieks”. Signe tikmēr trenitalia biļešu kasē saņēmusi atbildi, ka nekāds Alberobello mums šeit nespīd. Signe tiek atstāta stacijā un es eju taisni meklēt autobusu. Sanāca iet ļoti taisni un vēl taisnāk līdz beidzot es atradu kaut kādu placi ar daudziem autobusiem. Pamanīju kādu telpu, kurā pulcējas formās tērpti vīri, kas varētu būt šoferi. Eju iekšā un ātri saņemu vienbalsīgu atbildi, ka no english. Uz vaicājumu par Alberobello, no kāda galvena paskata vīra, kurš sēž pie rakstāmgalda, saņemu pāris minūtes garu, vaimanājošu monologu, kurš iesākas ar domu, ka no Alberobello, bet beidzas ar uz papīra lapiņas uzrakstītu 15.20. Kad pārprasu vai 15.20 ir Alberobello, saņemu apstiprinošu atbildi. Kad vaicāju par fermatu (pieturu), man ar plašu žestu tiek norādīts uz visu autoplaci. Priecīgs uzmeklēju Signi. Mums vēl ir 2 stundas laika. Tā kā iepriekšējās vakariņas bija plānas, nolemjam uzmeklēt kādu krogu. Tepat netālu ir, kā mēs saprotam, vecpilsēta, kas ir izvietojusies uz salas starp Mare grande un Mare picolo. Ēstuvē mums ieskaidro, ka ar vienu ēdienu nav aršana un jāņem divi. Tā kā ēdienkarte ir itāliski un saimniece angliski nerunā, notiek neticamais – Signe ēd zivi!!! Ap 15.00 ejam uz autoostu. Drošības pēc kantorī vēl tiek iesūtīta Signe, kas arī saņem apstiprinājumu, ka 15.20 kaut kur placī būs autobuss uz Alberobello. Sadalam placi daļās un sākam uzrunāt šoferus. Pēc pusstundas cīniņiem un visādiem norādījumiem metam meklējumiem mieru, jo skaidrs, ja tāds autobuss ir bijis, viņš nemanīts ir jau prom. Tā kā itāļi nav tendēti apgūt svešvalodas, diezgan droši krievu valodā izsakos, ko es domāju par šo autoostu, satiksmes sistēmu, itāļiem un Itāliju kopumā, jo tajā brīdī nekādas maigās jūtas neloloju. Tiek veikt ātrais zvans draugiem un uzzinām, ka uz Neapoli no šejienes šodien vairs netiekam, tā kā jāpaliek vien te. Dodamies uz vecpilsētu viesnīcas meklējumos. Pirmā viesnīca piedāvā naktsmītni par 90 eiro, otra ir jau aizņemta. Signe tiek nosēdināta jau iepazītajā krogā un es līkumoju pa rajonu, meklējot naktsmītni. Šī vecpilsēta nav diez ko skaista. Lai gan neesmu objektīvs, jo garstāvoklis nav uz nulles, bet gan stipri mīnusos. Pēc kādas stundas meklējumiem rezultātu nav. Signe tikmēr krogā nav izpildījusi viņai doto uzdevumu, lai gan centās kā varēja. Viņai bija jānoskaidro, vai šeit mēs vakarā redzēsim futbola čempionāta finālu – tā vietā viņai tiek ieslēgtas multenes. Kad mēs pirmo reizi pametām šo krogu, kāda ģimene bija sākusi mazā Frančesko dzimšanas dienas svinības. Kamēr mēs meklējām autobusu, kamēr es meklēju viesnīcu, svinības turpinājās. Signe teica, ka viņi nepārtraukti esot ēduši un ēduši, un ēduši. Kad es pārnācu viņi turpināja ēst. (Kur ir resnie itāļi pie tādas apetītes!!??) Laikam izskatījāmies nelaimīgi, jo tikām pie dzimšanas dienas kūkas (treknas jo treknas). Par ko aplaimojām mazo Frančesko ar dāvanu – 1 lata monētu. Viņš bija sajūsmā par monētu ar zivi un nebeidza mums pateikties. Tikmēr Signes māsas draugs mums atsūtīja sarakstu ar lētāko viesnīcu adresēm. Tā kā nebija ne jausmas, kurā virzienā doties, prasījām uz ielas satiktam vīriņam, kur ir, piemēram, San Vito. Ar žestiem noskaidrojis, ka vēlamies iet ar kājām, sāk žēli purināt galvu un murmināt „periferia, perifieria”. Tad viņš aizved mūs uz autobusa pieturu, kur kāda sieviete mums apskaidro, ar kuru autobusu un cik tālu mums jābrauc. Pēc ilgas jo ilgas (loģiski) gaidīšanas atbrauc arī autobuss. Šoferis apstiprina iegūtu informāciju un mēs braucam (pa zaķi) un braucam... un braucam... un braucam.... pametam pilsētas robežas un braucam.... un braucam... Līdz kādā brīdī šoferis mani pasauc, palūdz vēlreiz parādīt b&b adresi. Tad nokrata galvu, saka, ka esam San Vito, bet vairāk palīdzēt nevar. Tad, par laimi, ielas malā ieraugām mūsu naktsmītņu reklāmu. Laimīgi lecam ārā, bet tavu bēdu, pie reklāmas nav nekādu norāžu, kur to meklēt. Zvanam uz norādīto tālruņa numuru. Sievietei saprot, ka mēs gribam pie viņas nakšņot, ka rezervācijas mums nav, atbild, ka brīvas vietas ir, bet jautājumu, kā pie viņiem nokļūt, viņa nesaprot. Vairākas reizes izejam jautājumu un atbilžu apli, bet atkal iestrēgstam pie jautājuma par atrašanās vietu. Ielas galā es pamanu kaut kādu militāro akadēmiju un saku, ka esam pie tās. Sieviete sapriecājas un liek mums tur gaidīt, atbraukšot pakaļ. Kamēr mēs tur gaidām, mums piesienas divi klaiņojoši suņi. Sieviete drīz vien ir klāt, priecīgi māj ar roku līdz brīdim, kad ierauga suņus. Grūti aprakstīt, cik priecīga viņa kļuva, kad uzzināja, ka suņi nav mūsu. Naktsmītnes izrādās jaukas, saimnieces angļu valoda arī kļuvusi labāka un mēs noskaidrojam visu nepieciešamo. Kā no rīta nokļūt stacijā, kur labāk skatīties futbola finālu utt. Ieteiktais krogs gan bija ciet, bet mēs atradām kādu kebabotavu, kur viss bija sagatavots finālam – galdi sabīdīti, publika ar iekrāsotām sejām un taurītēm arī klāt. Mašīnas brauca garām taurēdamas – visi priecīgi. Bet tā kā spāņi diezgan ātri parādīja, kurš te finālā galvenais, itāļu fanu balsis ātri apklusa un cerētais futbola fanu emocionālais priekšnesums mums izpalika. Projām ejot, ēstuves darbinieks (vai saimnieks) pat tā kā atvainojās par komandas spēli.

2.jūlijs. No rīta agri dodamies uz autobusu. Plāns tikt uz agro vilcienu, aizbraukt līdz Neapolei un tad mums ir 5 stundas laika, un mēs vēl varam paspēt aizbraukt līdz Sorento izdziedēt Taranto gūtās emocionālās traumas. Rīkojamies ļoti loģiski, ja šurp braucot pietura ir vienā ielas pusē, tad atpakaļceļā tai ir jābūt pretējā pusē. Ak, mēs nelgas, vai tad nebija jau pietiekoši daudz mācību gūts, ka autobusu satiksmē loģikas trūkst. Izstāvējām pie divām dažādām pieturām, līdz tikām pie kārotā autobusa. Loģiski – agrais vilciens secen. Rīta agrumā nav arī kur nopirkt biļetes, tātad – braucam pa zaķi. Kad jau tuvojamies centram, iekāpj kontrole. Signe vien nopūšas un saka, ka maksāsim sodu, es cenšos iebilst, ka mēģināsim izsprukt uz nevienā svešvalodā nerunājošu muļķa tūristu šarmu. Bet tikmēr pienāk pietura un mēs izkāpjam. Atrodam tuvāko tabachi, nopērkam biļetes un turpinām ceļu. Skaidrs jau, ka Neapolē mums laiks jau ir mazāk un nekādi izbraucieni mums nespīd. Par laimi vilciens uz Neapoli ir bez pārsēšanās. Kad kāda stunda jau braukta, sagribas uz labierīcībām. Tās ir turpat vagonam pa vidu (vagons atšķiras no mums ierastā – šeit iekāpšana ir pa vidu, iepretim labierīcības un pa labi un pa kreisi ir sēdvietas). Durvis ir mazā šķirbiņā. Es to pabīdu plašāku un esmu iekšā. Ciet gan bīdās ar grūtībām. Bet tā kā pieturas ir retas, vilcienā esam mēs ar Signi un otrā pusē viens snauduļojošs itālis, nolemju, ka maza šķirba durvīs ir ok. Galu galā eju pa maziņam. Kad tas nu ir nodarīts, mēģinu tikt ārā. Durvis nedaudz padodas, bet ne tik ļoti, lai es pa tām izkļūtu. Zvans Signei, lai nāk un mēģina mani no ārpuses izdabūt ārā. Sekmju nekādu. Parādās itālis, kurš novērtē situāciju, apvaicājas vai es runāju angliski vai vāciski, saņēmis apstiprinošu atbildi uz abiem jautājumiem, viņš pasaka „help” un pazūd. Pēc kāda laika ierodas vilciena darbinieks un divi policisti. Ar brutālu spēku durvis tiek atlauztas šķirbā, pa kuru es tieku laukā. Darbinieks man kaut ko norūpējies vaicā, es atbildu, ka man viss ir ok. Viņš aiziet. Policisti vēl kavējas. Paprasa man documenti, paprasa Signei documenti un ķeras pie kaut kādu papīru rakstīšanas. Nopētot mūsu pases, viens ar lietpratēja izteiksmi nosaka „Lituania”. Tā mēs arī nezinām, vai Lietuvai ir piestādīts rēķins par tās pilsoņu veikto vilcienu demolēšanu, vai tapa pieprasījums Iekšlietu ministrijai, lai konkrētajiem policistiem paaugstina algu un pieliek uzplečus, jo novērsuši starptautisku skandālu. Tālāk starpgadījumu nav.

Neapolē pastaigājam pa stacijas apkārtni. Esmu pārsteigts, cik sakopta tā kļuvusi. Atkritumu kaudzes vairs neveido vienotu ķēdi, bet ir katra pa sevi. Savukārt Signe ir šokā, cik netīra ir šī pilsēta, un, gluži kā es pirmajā reizē nonācis Neapolē, steidzas bildēt to bardaku. Tā kā apkārt valdošā nekārtība nerosina un nesteidzīgām pastaigām pa pilsētu, uzmeklējam krogu, kur pasēdēt, iekost, izdzert kādu alus glāzi. Oficiants pagadās tāds runātīgs. Signe pastāv uz savu izvēli – ēdīs gliemežus, bet mani viņam izdodas pārliecināt, ka man jāņem dienas ēdiens, ko gatavojis pat šefs, ir bezgala garšīgs un sastāv no pastas un zivs. Pēc kāda laika tas viss tiek atnests un man šķīvī guļ kaut kāds jūras briesmonis. Tā kā kaut ko tādu ēdu pirmo reizi, nezinu ko teikt. Iespējams, ka šefs to bija tik prasmīgi sagatavojis un no pilnīgi nebaudāma radījuma pārtaisījis par pēc garšas prastu zivi, bet es nejutos, kā kaut ko īpašu dabūjis. Protams, ja neņem vērā izskatu.

Un tad jau uz Romu. Romā izrādās esam tik vēlu, ka Terravision autobusi uz Ciampino vairs neiet. Apsveru domu, ka būs jāpaliek vien Termini stacijā, bet Signe, redzot kāda publika te pulcējas, šo domu atmet, un mudina mani paskatīties, vai neiet vilciens. Vilciens tiešām iet. Pēc pusstundas no 22. perona. Iegādājamies biļetes un dodamies uz peronu. Dīvaini, bet pēc 21. seko 23.perons. Signe saka, ka mums noteikti kā Harijā Poterā būs jāmetas sienā, jo 22.perons ir burvju. Bet nekā, tas vienkārši ir 21. perona galā. Braucot uz Ciampino, mēs jau pa logu ieraugām lidostu un priecājamies, ka tā nav tālu. Pie stacijas gan kā cerēts nekādu autobusu vairs nav. Neko, iesim kājām. Galu galā lidmašīna mums ir nākamajā rītā un mums ir visa nakts priekšā. Kad kāds kilometrs ir noiets, nonākam pie lidostas žoga un saprotam, ka galvenā ēka ir kaut kur ellē ratā otrā pusē. Signe, kuru divu nedēļu pārgājiens jau fiziski ir nobeidzis, ierosina paieties atpakaļ un tomēr apvaicāties par taisnāku ceļu. Pie kāda restorāna darbinieki mūs informē, ka būšot jānoiet kādi 6 kilometri, bet viņiem šķiet, ka no stacijas vēl ir jābūt autobusam. Ejam atpakaļ uz staciju. Autobusa nav un nebūs. Pēc vairākām manipulācijām tiekam pie taksometra un esam galā. Vēl tikai nakts uz lidostas grīdas, vieglas brokastis, lidojums uz Viļņu, brauciens smalkā Lux Express autobusā, vilciens Rīga – Pabaži un esam mājās.

Ir labi būt mājās.