Ziemeļpolija / Austrumprūsija / 2
Ceļojums uz ZemeļPoliju / Austrumprūsiju / 2
Ar alejām, kas veidotas nu jau no simtgadīgiem stādītiem kokiem, apveltīti nelieli ceļi pēcpusdienā mūs noved Fromborkā.
Fromborka ir neliela pilsētiņa pašā Vislas līča krastā pie mazas upītes ietekas. Tās pirmsākumi droši meklējami laikos, kad krustneši iekaroja šīs senās prūšu zemes, lai tās turētu paklausībā un pakļautībā.
Novietojam auto nelielā privātstāvvietā zem liela koka paēnā un samaksājuši par stāvvietu pāris stundu garumā (1h= 1zl!!!), dodamies uz piekrasti.
Ostiņa nav liela un pamatā domāta jahtām un motorlaivām. Te stāv arī neliels kuģītis, kas veic regulārus reisus pāri Vislas līcim uz Kraņica Morska vasaras kūrortu, kur pieejami Baltijas jūras liedagi un ūdeņi. Vislas līcī ūdens nav pārāk tīrs un nerada vēlmi izplunčāties, jo te situācija līdzīga Kuršu jomai – ieplūst daudz upju un ūdens apmaiņa ar jūru visai niecīga. Ūdens saziedējis un pat nedaudz smako pie krasta.
30* karstums liek mums meklēt kādu ēnainu vietu un rodas vēlme beidzot ieturēt pusdienas. Iegriežamies vienā vasaras kafejnīcā, taču apkalpošana tur ir tik bezcerīgi lēna, ka mainām dislokāciju un iegriežamies itin jaukā picērijā. Uzreiz ir klāt jauki smaidīga jaunkundze un viss notiek!
Nogaršojam lielisku poļu nacionālo ēdienu – zupu ZUROK. Tā ir smeķīga, jo gatavota no kartupeļiem, olām, visādām piedevām un iekšā peld lauku mājas desas šķēlītes. Labi un ļoti sātīgi. Ar krējumu – kā laukos! Vēl klāt uzēdu salami picu un dzeru tomātu sulu. Šādi ieturētas pusdienas izmaksā 22zl, pie tam picu līdz galam man pieveikt tā arī neizdodas.
Pēc bagātīgām pusdienām dodamies obzervēt vecpilsētu, kura sastāv no senas nocietinātas vietas un grandiozas katedrāles. Katedrālē laimējas uz īsu brīdi dzirdēt neliela kora garīgos dziedājumus, kas daudzbalsīgi skanot varenajā katedrālē, rada fantastisku baudījumu. Katedrālē redzams slavenā Polijas astronoma Kopernika apbedījums. Zinātāji teic, ka tas konstatēts tikai pirms gadiem 6-7, veicot veselu sēriju komplicētu DNS testu. Tā nu ticis noskaidrots, ka dižgars apbedīts šajā pašā katedrālē.
Uzkāpjam tornī, no kurienes paveras skaists skats uz visu apkārtni – Vislas līci un krasta līniju teju līdz pašam Kaļiņingradas apgabalam.
Tornis arī piedāvā savdabīgu atrakciju – Fuko svārstu, ar kura palīdzību var pārliecināties, ka Zeme tomēr griežas!:) Ja nav zināms, kas tas tāds par zvēru un kā darbojas – aizbrauciet un izpētiet!
Kopernika muzejmāja diemžēl jau ciet un dodamies izmest nelielu loku pa mazo pilsētiņu. Aizejam līdz sv.Mikolaja baznīcai, tā ir ciet un nav nekādu norāžu par tās darbību un atvērtumu. Vienā pusē labi augstu virs zemes logi izdauzīti... Dīvaini, ka tik reliģiozā zemē kā šī, stāv baznīca, kas nav sakopta un kura nedarbojas.
Dodamies tālāk!
Pēc apmēram 70 nobrauktiem kilometriem esam nonākuši uz šauras zemes strēles, kas atdala Vislas līci no Baltijas jūras. Līkumainais meža ceļš ļoti atgādina ceļu Kuršu kāpās. Arī pirmais zvejniekciems ,,velk,, uz to pašu pusi. Tiek piedāvātas nakšņošanas vietas un visur zivis, zivis, zivis...
Aiz zvejniekciema sākas pamatīgs vasaras kūrorts – simtiem mazu mājiņu, simtiem viesnīciņu un villu piedāvā vienu un to pašu – iespēju pārgulēt uz baudīt vasarīgo jūras malu. Ļaužu biezenis kā 70-80 gadu Jūrmalā vai sestdienā svētdienā Palangā. Vai pat vēl lielāks. Izskatās, ka poļiem šāds tusiņš iet pie sirds un viņi tajā jūtas kā zivis ūdenī.
Sameklējam Morskā bāku un dodamies to obzervēt. Esam klāt pēdējā brīdī, jo to jau gatavojas slēgt, kaut gan ļaužu, kas vēlas to iekarot, netrūkst.
Ātri vien sasniedzam tās laternu un mūs apšļāc auksta gaisa vilnis – virs galvas bākas laternā darbojas gaisa kondicionieris! Re, kā!
Skats no augšas sniedzas tālu – atkal līdz pašām kaimiņvalsts robežām. Jauki, ka bākas te kļuvušas par iecienītiem tūrisma objektiem un pelna naudiņu. Pieejamas glītas atklātnes un informācija par Polijas piekrastes bākām.
Tā kā strauji sāk krēslot, dodamies meklēt naktsvietu, lai gan šķiet, ka šādā ļaužu biezenī tā būs īsta neiespējamā misija. Bet nekā! Konkurence ir liela un nepilnu 20 minūšu laikā esam tikuši pie eleganta 2 vietīga hoteļa numuriņa. Tiesa cena šeit ir par kādiem 100zl lielāka, nekā mūsu naktsmītne senajās ceļmalas dzirnavās. Beigās sanāk 260 zl, ieskaitot cenu par auto novietošanu.
Pēc iečekošanās dodamies uz pludmali un izbaudām vakara saulrietu kopā ar džintoniku un blakus karaoke dziedošām poļu daiļavām. Ko vēl vairāk var vēlēties?
Starp citu – pludmales smiltis ir tikpat smalkas kā Rīgas jūrmalā un pludmale te stiepjas gar krastu ļoooti tālu... gaist mīts par mūsu pludmales vienīgumu un ūnikumu šai pasaulē. Prozit!
5 no rīta aiz loga šausmīgs tracis – to sarīkojušas te jumtu korēs ligzdojošas bezdelīgas, kuru jaunā paaudze vēl ligzdās. Kāds tracim iemesls – nav zināms. Vairs aizmigt nav iespējams...
Pēc labām un bagātīgām brokastīm viesnīcas kafejnīcā, dodamies Gdaņskas virzienā. Ceļš ved paralēli jūrai gar tās malu. Kādu gabalu pabraukuši, nonākam poļu likteņupes Vislas krastos. Te mūs tomtoms atvedis uz pārceltuvi. Domājām, ka būs ilgi, taču mazais kuģītis dikti ņiprs un pārceltuve dikti ietilpīga. Pēc minūtēm 15 jau esam upes otrā krastā! Esam ietaupījuši vismaz 70km apkārtceļa, laiku un degvielu. Tas priecē!
Gdaņska jebšu Danciga mūs sagaida ar visai lēnu satiksmi un karstumu. Neticami! Auto izdodas novietot tieši vecpilsētā blakus galvenajai gājēju ielai! Un bez maksas!!! Par brīvu!!! Uzbraucot atļautā vietā uz ietves.
Izstaigājam galveno gājēju ielu un priecājamies par fantastisko vecpilsētu! Poļiem izdevies to atjaunot, lai gan kara beigās to gandrīz pilnīgi iznīcināja... Gari nestāstīšu! Fotografēt var bez jēgas un bez mitas un uz visām pusēm! Fantastiska senā krastmala ar noliktavām, pie kurām reiz varbūt atveda arī preces no mūsu Rīgas... Jūras muzejs, kuģis pie tā, tūristu atrakcijām domāts burinieks ,,Melnā Pērle,, - bet bez slavenā kapteiņa Džeka Sperova.
Pauze ar glāzi norasojuša poļu alus.
Tālāk nonākam mākslinieku ieliņā, no tās kāpjam 400 pakāpienus katedrāles tornī... tas tik ir kāpiens – bez elpas! Bet skats no augšas atkal fantastisks!
Te nu pamanām, ka strauji tuvojas negaiss, kas vīsta tumšus mākoņu kalnus un ik pa brīdim izmet zibeņu bultas. Dārdina arī.
Strauji dodamies auto virzienā un līdz ar negaisa pirmajām ūdens pilēm ierūcinām motoru. Visu to labāko esam paspējuši aplūkot. Ļaužu biezenis te arī pamatīgs, galu galā fantastisks tūrisma objekts. Pietrūka tikai viena lieta no Venēcijas – svaigu augļu kokteilis turziņā, kas glabāta uz ledus un ir spirdzinoši sulīgs.
Lietusgāzes pavadīti dodamies uz Gdaņskas ostas bāku. Zibeņo un dārd ne pa jokam. Lietusgāzes dēļ redzamība ierobežota. Labi, ka te nav bedrainas ielas!
Pie bākas nedaudz no debesīm nākošās ūdens straumes pierimst.
Bākas uzraugs un muzeja vadītājs ir iepriecināts, uzzinot, ka esam arī bāku fani un saka – o, jums Latvijā arī ir skaistas bākas! Un vēlīgi mūs sagaida.
Skats no augšas ir iespaidīgs, kā jau no kārtīgas un vēsturiskas bākas. Izejam uz galerijas un redzam, ka nāk nākošais negaisa vilnis, atkal ar pērkoniem un zibeņiem. Pafotografējuši skatus, paslēpjamies no negaisa bākā. Tajā iekārtota interesanta vēsturiska ekspozīcija, kas stāsta par Polijas piekrastes bāku vēsturi.
Kāpjot lejup, apstājos pie kāda bākas loga. Te stāv rakstīts, ka no šī loga izdarīti pirmie šāvieni 2PK vēsturē 1939.gada 1 .septembrī poļu Vesterplates virzienā pāri upei. Vesterplate bija nocietināta vieta, kuras aizstāvji nedēļu pretojās milzīgam vācu pārspēkam... Un kad nu stāvu pie šī loga, kaut kur augšā virs galvas atskan skaļš blīkšķis un stiklu šķindoņa! Kas tas??? Zibens trāpījis bākā??? Nokāpjam zemāk un satraukti par to ziņojam bākas uzraugam, kurš nobažījies dodas augšup pētīt trokšņa iemeslu. Izrādās, ka pārsprāgusi bākuguns pamatīgi lielā lampa, kas ievietota Freneļa lēcu aparātā... Nu ļoooti dīvaina sagadīšanās!!! Varbūt bākā vēl joprojām spokojās vācu karavīru rēgi, jo poļi atklāja lielgabala pretuguni un ložmetēju iznīcināja... kas zina?:)!
Lietum piestājot, izejam ārā – bāka vairs nebliņķē... patiesi. Nodzisusi.
Slapji un salijuši atgriežamies auto un turpinām ceļu.
Viena no Gdaņskas maģistrālēm pārplūdusi, mazās mašīnas meklē citu ceļu. Mūsu Astrai izdodas ūdens upi pārvarēt un griežam Sopotas virzienā.
Dīvainā sprādziena sajūta vēl labu brīdi liek sevi manīt.
Turpinājums sekos...