Rīga – Saulkrasti – Tallina – Helsinki – Tallina – Toila – Kauksi – Tartu – Valga – Valka – Rīga AR STOPIEM !

  • 4 min lasīšanai
Tā bija ašā ideja. Abi ar Oskaru to izdomājām dažu dienu laikā, bet to, ka izbraucam jau rīt no paša rīta, uzzināju iepriekšējās dienas vakarā. Labi, ka jāstrādā nebija un četras dienas pēc kārtas brīvas. Ceturtdienas rītā tikāmies ierastajā vietā Rīgā pie stacijas pulksteņa. Oskars tikko bija atstopējis no Viļņas. Sēdāmies vilcienā un maucām uz Saulkrastiem, lai no turienes varētu sākt mūsu ceļojumu. Saulkrastos izprašņājām tantiņas par Via Baltica šosejas atrašanās vietu. Pēc neilga gājiena piestāja igaunis ar busiņu, kas brauca tieši uz Tallinu. Nu ko vēl labāku varētu vēlēties? Uz robežas bija diezgan interesanti, jo mēs bijām trīs – igaunis, lietuvietis un latviete. Par spīti manai šausmīgajai pases bildei, tikām pāri robežai bez jebkādām grūtībām. Pēc apmēram 2,5 stundām (bija aptuveni 2 dienā) jau atradāmies Tallinas sabiedriskajā transportā – ceļā uz ostu. Izrādās, ka pēc stundas jau atiet prāmis uz Helsinkiem. Nu protams, ka mēs braucām! Oskars pat uz prāmja karaoke dziedāja – „Fly on the wings of love” :}. Pēc kādām 3 stundām uzkāpām uz Somijas zemes. Gribējām noskaidrot – varbūt vēl šovakar varam izbraukt uz Stokholmu... Pa taisno devāmies uz informācijas punktu. Tikai pēc kāda laiciņa sapratām, ka tur sniedz informāciju par helikopteru lidojumiem :)))) Bet ceļu uz terminālu mums parādīja, arī laipni pastāstīja, ar kādu autobusu, lai brauc. Protams, ka gājām kājām! Prāmju vairs nebija.... Tā ka mierīgu sirdi varējām doties apskatīt pilsētu. Staigājām un staigājām, ik pa brīdim iegriezdamies kādā veikalā, lai nopirktu ko veldzējošu un pie reizes pašausminātos par augstajām cenām. Pie jebkuras ievērības cienīgas celtnes fotografējāmies. Tā mēs iepazināmies ar Tomi un Jani, kuri paši uzsāka sarunu. Abi somu jaunieši tobrīd dzēra vieglo alkoholu un piesējās cilvēkiem - mums. Pēc brīža mēs jau gājām pa Helsinku ielām, jautri tērzēdami. Prasījām, kur var lēti paēst un mūs aizveda uz McDonaldu :). Tika nolemts – paliksim pie Jani pa nakti. Tā kā abi dzīvoja kaimiņos Helsinku nomalē, nācās izmantot vilciena pakalpojumus. Protams, biļetes mēs nepirkām, jo tikām iemācīti, kā jāuzvedas, ieraugot konduktoru. Pavisam vienkārši – jārunā jebkurā citā valodā, tikai ne somu – tas mums izdevās godam:), līdz ar to nevajadzēja atvadīties no 2 euro par biļeti (ārprāts!). Tā nu līdz diviem naktī pavadījām Jani istabā, vēlāk pastaigājām arī pa apkārtni, fotografējāmies, izmantojām i-neta pakalpojumus, jo Jani pats galvenais dzīvē – dators un viss, kas saistīts ar Japānu. Sabukārt, Tomi studēja fiziku. Nu interesanti ļautiņi :). Kārtējo reizi pārliecinājāmies, cik viss ir sakopts. Bet protams – dzīves līmenis daudz augstāks kā Latvijā. Par Latviju viņi zināja, pateicoties mūsu hokeja izlasei. Agri no rīta devāmies atpakaļ uz centru, vēl pavazājāmies pašā rīta agrumā un braucām atpakaļ uz Tallinu. Somijā vēl paspēju nopirkt savas mīļākās konfektes, kuras Latvijā nepārdod:). Uz prāmja bija nenormāli maz cilvēku, tāpēc pat karaoke nebija:( Toties mēs varējām uzjautrināties par vienu krievu tanti, kas nepārtraukti izcēlās. Lielāko daļu dienas staigājām pa Tallinu, ēzdami igauņu vaniļas pudiņus vienus pēc otra parasti parkos uz soliņa. To pudiņu dēļ daudz ko atdotu! Šovakar mums bija paredzēts būt Toilā – pilsētā pie jūras (pie Oskara tantes), tāpēc devāmies ceļā. Kad bijām izkāpuši no tūrisma informācijas punkta darbinieces ieteiktā autobusa, vairs nepavisam negribējās smieties.... Bijām aizbraukuši ne tur! Tā nu gājām kā muļķi vairāk kā 10 km ārā no pilsētas 25 grādu karstumā, piestājot katrā benzīntankā pēc saldējuma un izvedot no pacietības pārdevējas, kuras reti kura zināja angļu valodu. Vispār jocīgi – ļoti bieži saskārāmies ar problēmu, ka igauņi māk TIKAI igauniski. Izdevās nostopēt vecu, oranžu moskviču, domājām – nu gan brauksim stundām... Kļūdījāmies. Pēc mirkļa mēs gandrīz vai lidojām ar 130 km/h garām visam, ko vien var apdzīt. Tas bija piedzīvojums. Šoferītis saprata ļoti slikti krieviski. Varbūt labi, ka tā, jo viņš mūs aizveda tieši uz Toilas centru, lai gan pašam vajadzēja citur. Paldies viņam! Pavisam drīz jau atradāmies mājās pie Oskara tantes Maarikas. Mūs pabaroja, apčubināja, iegājām arī dušā (kaifs pēc tāda ceļa), ierādīja savu istabu. Iepazināmies ar viņas meitu Liinu, tikām izvadāti pa vietējo parku jūras malā, pabijām pat vietējā tusiņā ar dzīvo mūziku – kādu iegauņu-krievu grupu. Ilgi gan tur nepalikām, jo drausmīgi gribējās gulēt. Šeit mums bija jārunā krieviski. Galvenais, ka visi saprata. Mūs pat uzteica par labo (hahaha) krievu valodu, jo igauņiem krievu valodas izruna stipri pieklibojot. Nākamajā rītā jādodas prom. Ātri vien noķērām kādu mutīgu krievu sievieti, kas aizveda mūs līdz Kaksi Peipusa ezera krastā. Pa ceļam bijām uzzinājuši visus viņas radu rakstus, par visu pārējo nemaz nerunājot. Parādīja mums arī „lielāko” veikalu pilsētā. Tur nopirkām aliņus un devāmies pie ezera. Iespaidīgi. Apkārt gan bija ganrīz vienīgi krieviski runājošo, tomēr tas mums netraucēja baudīt skaisto ainavu, sauli un visu pārējo. Tālāk domājām doties uz Tartu. Gājām ilgi, jo nevienas mašīnas nebija. Īsinājām laiku ar CD walkman. Bijām nopirkuši arī mazo pudelīti igauņu tradicionālo vodku – ceļmalā iestiprinājāmies :) Un jā – pavisam drīz bijām Tartu. Lai gan bija jau vakars, paspējām izstaigāt pilsētu, apskatīt slaveno Tartu universitāti un satikt tūristu grupu no Latvijas. Vispār tur bija daudz latviešu. Jocīgi. Vēlāk, jau pievakarē, ar mikriņu izbraucām ārpus pilsētas uz Valkas-Valgas pusi. Vairākas stundas neviens nestājās, bijām noguruši, tāpēc jau nolūkojām nelielu kalniņu ceļmalā, kur pārlaist nakti. Par laimi tas nebija jādara, jo apstājās lielā fūre, kas brauca uz Vāciju. Eh....nebūtu man pirmdien (tas bija vēls sestdienas vakars) jāstrādā, tiešām būtu aizbraukuši arī uz Vāciju.... Izlēmām pārlaist nakti Valgā-Valkā. Tā arī darījām. Valkā uzreiz metāmies benzīntankā ēst. Ar pirmajiem soļiem sapratām, ko var sagaidīt no Valkas...Nekomentēšu... Visu nakti staigājām pāri robežai – iekšā Igaunijā, ārā no Igaunijas.... Vienreiz pat TIKAI tāpēc, ka Igaunijas pusē bija Statoil, bet Latvijas ne. Vienbrīd gandrīz aizmigām ceļmalā, gribējām aiz krūmiem, bet tur, kā izrādās, bija grāvis:D. Pārējo nakts daļu gulējām Latvijas puses benzīntankā „Virši 1” uz galdiņa. Pārdevēja bija tik laba, ka neizmeta mūs ārā. Ap sešiem gājā cauri visai pilsētai, lai stopētu uz Rīgu.Gandrīz NEVIENAS mašīnas trīs stundu laikā! Mums mērs bija pilns – brauksim uz Rīgu ar autobusu! Autobuss vēl pēc trīs stundām (aptuveni 2 reizes dienā) un brauc četras stundas..... Njaaaaaaa...... Bet mums nebija citas izvēles! :) Turpmāko daļu laika izlikāmies par ārzemniekiem, sarunājoties angliski. Par spīti! Pēcpusdienā beidzot bijām Rīgā. Secinājums – trakiem pieder pasaule! :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais