valodas

  • 5 min lasīšanai
„Vai tu saproti manu standarta dialektu?” Par vienu no pirmās oficiāli atzītās dinastijas- Ķin- lielākajiem sasniegumiem tiek uzskatīta rakstības standartizācijas uzsākšana. Ķīniešu rakstu zīmes jeb hieroglifi ir caur vairākām stadijām attīstījusies sarežģīta rakstīšanas sistēma, kas balstītā gan uz hieroglifu sastāvdaļu fonētisko izrunu, gan to nozīmi. Katra rakstu zīme ir viena zilbe, bet vārdu vai jēdzienu var apzīmēt gan viena, gan vairākas kopā. Parasti tiek minēts, ka, lai būtu iespējams lasīt avīzi, nepieciešams zināt vismaz ap 3000 hieroglifu, izglītots cilvēks spēj atpazīt līdz 15 000 zīmju, bet pavisam kopā ir ap 55 000 rakstu zīmju, neskaitot vienkāršotās un tradicionālās variācijas. Rakstības sarežģītībā vēsturiski nozīmēja, ka lasītprasme bija gandrīz vienīgi augstāko slāņu privilēģija un tās apguvei bija jāvelta ilgs laiks un uzmanība. Kaligrāfija attīstījās par vienu no nozīmīgākajām mākslas nozarē un labs kaligrāfs bija ne tikai sava amata meistars, kura pakalpojumi bija nepieciešami ar dzīves svarīgajiem notikumiem saistīto uzrakstu veidošanai, bet arī iedvesmojošs mākslinieks. Kopš rietumnieki ielauzās Ķing dinastijas pārvaldītajā impērijā deviņpadsmitajā gadsimtā, rakstības reforma ir bijis karsti diskutēts jautājums. Mēģinājumi alfabetizēt ķīniešu valodu ir saskārušies ar pārlieku lieliem izaicinājumiem, jo vārdu nozīme ir atkarīga ne tikai no skaņām, bet arī no toņa, kuru, piemēram, standarta dialektā ir četri: nemainīgas, ceļošais, krītošais-ceļošais, un krītošais. Tāpēc teikumā ma ma ma ma katram vārdam ir sava nozīme. Bet galvenā problēma, fonetizējot ķīniešu valodu, ir tas, ka to grūti uzskatīt par vienu valodu. Katrā reģionā vienu un to pašu rakstu zīmi izrunā tik ļoti atšķirīgi, ka bieži runātāji viens otru spēj saprast tikai vārdu uzrakstot. Un arī rakstot reģionālās atšķirības var būt tik lielas, ka rakstītājiem būtu jāvienojas izmantot standarta gramatiku, lai saprastos. Ar padomju ekspertu palīdzību tika radīta standarta izrunai atbilstošs skaņu alfabēts jeb pinying, kas tagad tiek izmantots Tautas republikā, mācot skolēniem lasīt, kā arī uz norādēm un kartēm, lai atvieglotu ceļa atrašanu ārzemniekiem. Jau pirms pilnīgas varas pārņemšanas komunistu valdība apsvēra iespējamās rakstības vienkāršošanas reformas un drīz pēc Tautas republikas pasludināšanas uzsāka plašu lasītprasmes apmācības programmu, izmantojot tā sauktos vienkāršotos hieroglifus. Salīdzinājumā ar klasiskajiem, kā tos sauc Honkongā un Taivanā, jeb sarežģītājiem, kā tos sauc Tautas republikā, vienkāršotie hieroglifi parasti sastāv no mazāk līnijām, tāpēc tos var ātrāk uzrakstīt. Piemēram vārdu „valsts” tradicionālajā rakstībā raksta ar 12 otas vilcieniem, bet vienkāršotājā tikai ar astoņiem. Pašlaik vienkāršoto rakstību izmanto Tautas republikā un Singapūrā, bet Taivāna un Honkonga stūrgalvīgi turas pie tradicionālajām zīmēm. Interesanti, ka kopš astoņdesmito gadu vidus tradicionālā rakstība ir atgriezusies Tautas republikā kopā ar importētajiem mūzikas video. Taču vislielākā revolūcija ir notikusi runas valodā. Pēc atbrīvošanas par valsts oficiālo valodu kļuva uz ziemeļu dialektiem balstīts standarta dialekts jeb tā sauktā parastā valoda putonghua, Rietumos pazīstams arī kā Mandarīnu dialekts. Šo valodu iemācās skolā un tikai nelielai daļai augsti izglītotu vecāku bērnu tā ir pirmā valoda, tādēļ lielākā daļa han ķīniešu runā pārmaiņus savā un standarta dialektā, bet mazākumtautību pārstāvji nereti runā ne tikai savā valodā, bet arī vietējā han dialektā un putonghua. Bet ja kāds vēl nav pārliecināts par nepieciešamību lietot standarta dialektu, par to katru nakti atgādina televīzijas reklāmas. „Standarta dialekts man palīdz sadzīvē un nodrošina panākumus darbā,” smaidot stāsta darījumu kostīmā tērpta veiksminiece. Kompliments par kāda cilvēka putonghua kvalitāti norāda uz viņa augsto izglītības un kultūras līmeni. Jā, tieši tā- „kultūras līmeni”, lai cik dīvains arī šis termins nešķistu. Personas dzīvesvietas reģistrācijas apliecībā jeb hukou ailīte par izglītību tieši tā arī rakstīts, piemēram: „kultūras līmenis: vidējā tehniskā izglītība”. Bet neizglītotos vai tos ar nestandarta izrunu, piemēram Pekinas taksometru šoferus, bieži sauc par zema kultūras līmeņa cilvēkiem. Lai arī daudzi runā vairākos ķīniešu valodas dialektos un variantos, svešvalodu apguve ir ārkārtīgi sarežģīta. Jau vairākas desmitgades angļu valodu māca gandrīz visās skolās, bet skolotāju zināšanu līmenis lielākoties ir ārkārtīgi zems. Tāpat, ārpus lielajām pilsētām iespējas lietot valodu, runājot ar ārzemniekiem, ir ļoti niecīgas. Taču vislielākās problēmas sagādā izruna, kas rietumu valodām ir ļoti atšķirīga. Daudzi putonghua runājošie labi lasa un raksta angliski, bet runājot ir gandrīz nesaprotami. Izglītotie tibetieši un citas mazākumtautības, kas rakstībā izmanto fonētiskos alfabētus, daudz vienkāršāk apgūst svešvalodas. Pierobežu reģionos dažreiz dzirdama kaimiņu valoda un piemēram piejūras pilsētā Dalianā kādus 800 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Pekinas šad tad iespējams kādu vārdu pārmīt arī krieviski, korejiešu valodā un pat japāniski. Ķīnas rietumos Šindžangas Tianšana kalnos man bija iespēja piedzīvot kā zirgus izīrējošais kazahs Br’ats pus dienas laikā slaucīja nost putekļus no sava krievu valodas krājuma un pie vakara es jau biju kļuvis par „otļični pareņ” un varēju atteikties no savas niecīgā putonghua krājuma lietošanas. Svešzemju ceļotājam vēljoprojām sastapt svešvalodā runājošu vietējo ir rets gadījums ārpus vietām, kur apgrozas par eliti uzskatāmie augstāko izglītību ieguvušie, piemēram lielo pilsētu centros, slavenākajos apskates objektos un, protams, nakts vilcienos. Taču, labā ziņa ir tā, ka svešvalodās runājošie labrāt tevi uzrunās pirmo. Šāda runāšana ir draudzīguma apliecinājums, vēlme izrādīt un apliecināt savas valsts vai pilsētas viesmīlību, kā arī iespēja pavingrināties runāšanā. Sarunvalodas nodarbība ar mātes valodā runājošu skolotāju Pekinā maksā vairākus simtus kuai stundā. Divas reizes tālu no tūristu atrakcijām man klāt pienāca vecāka gadagājuma kungi un uzrunāja krievu valoda. Laikam jau tomēr izskatos pēc tāda, kas viņus varētu saprast. Krievu valodai valsts ziemeļos ir bijusi liela ietekme jau kopš Krievijas impērijas Sibīrijas un Tālo austrumu kolonizācijas sākuma, bet tā īpaši nozīmīga kļuva laikā, ka Padomju Savienība cīnījās par ietekmi uz jaundibināto republiku un vēlāk komunistu vadīto valsti. Padomju konsultanti apmācīja inženierus un militārpersonas un krievu valoda ne tikai kļuva par nozīmīgāko svešvalodu komunistu teritorijā laikā no trīsdesmito gadu beigām līdz pat piecdesmitajiem gadiem, kad komunistu lielvalstu starpā iestājās atsalums, bet tā ietekmēja arī valodu, un radās tādi vārdi kā he le ba, kas apzīmē krievu stila maizi, un sa la jeb salāti. Uiguri vēl tagad gandrīz piecdesmit gadu pēc krievu speciālistu aizbraukšanas no Šindžangas lieto tādus vārdus kā velosiped un štani. Tagad krievu valoda kļūst aizvien populārāka, acīmredzot abu valstu kārtējās politiskās un ekonomiskās satuvināšanās dēļ. Ļoti bieži televīzijā demonstrē klišejiskus krievu kultūras piemērus, piemēram, „Piemaskavas vakarus” dzird vai ik vakaru, un ziņas no Maskavas ikreiz ir labas. Taču par to, ka situācija ne vienmēr ir bijusi tāda, liecina kāda saruna, ka man gadījās pie tvaicēto pildīto bulciņu- baozi- tirgotāja būdiņas. „Atvainojie, vai jūs gadījumā runājat krieviski?” mani uzrunāja kungs ap septiņdesmit. „Varu mēģināt, bet ne pārāk labi”. „Gadiem nav izdevies parunāt. Tagad grūti atcerēties vārdus”. „Vajag tikai sākt. Un jūs noteikti runājat labāk kā es ķīniešu valodā”. „Kādreiz es runāju tiešām labi. Strādāju institūta bibliotēkā. Piecdesmitajos gados mācījos Maskavā, nu tajā, kā viņu sauca, Lomonosova Valsts Universitātē. Toreiz mums ar krieviem bija labas attiecības, daudzi brauca uz turieni”. „Bet tad kļuva sliktas?” „Jā, galīgi. Vēl pavisam nesen, kad Gorbačovs brauca uz šejieni 89.gadā, man bija ielūgums uz Puškina dzimšanas dienas pasākumu Krievu sūtniecībā, bet es neaizgāju. Apsardze tomēr reģistrēja katru, kam ir sakari ar ārvalstu vēstniecībām, varētu sanākt slikti”. „Ap to laiku jau arī bija visādi notikumi uz laukuma pie Aizliegtās pilsētas”. „Nu, jā”. „Nu un tagad. Baidāties?” „Vairs ne. Tagad jau arī tā vairs nav jāskatās, ko un ar ko runā. Un ko gan man pensionāram var padarīt. Es jūs būšu aizkavējis, baozi atdzisīs. Paldies, ka parunājāt ar mani!”


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais