ZEMGALE. 3.DIENA

13.08.2012
5 min lasīšanai

Zem ozola kuplajiem zariem, kur laipns saimnieks atvēlēja vietu teltij mani pamodina silta saulīte. Diemžēl prieki ir īsi, jo no DR puses atvelkas pamatīgi mākoņi. Izbraukt pagūstu sausā, bet ceļā jau dabūju pirmo dušu. Līdz Aucei vien 5km. Pirmais, ko ieraugu, itin prāvi "atbrīvotāju" kapi no 2.pasaules kara. Cik zinu, tad tajā pusē nopietnu kauju nebija. Vien tikai nedaudz aiz Dobeles sākās "Kurzemes cietoksnis", kur fronti turēja 19.divīzijas vīri. Iespējams, ka šite norakti tie, kurus savāca pēc pirmās lielkaujas. Apskati kā parasti sāku no parka un Vecauces muižas puses. Skaista aleja starp dīķiem pieved pie pašas ēkas. Nu forša! No priekšas. Sētaspuse gan tāda noplukusi. Laikam strādnieki krāsu nospēruši. Blakus vācu karavīru kapiņi vēl no 1.pasaules kara. Ieauguši zālēs. Izskatās, Aucē trimmeris vēl nav ieviests. Centra virzienā vecās muižas kūtis u.c. saimniecības ēkas visai nožēlojamā izskatā. Tikpat daudz kontrastu arī pašā pilsētiņā. No skaistiem skvēriem un namiem līdz apdzīvotiem pusgraustiem. Labākais ir pamatīgs šķūnis, kurš nav saplacis vien atbalsta koku dēļ. Kā pastāsta mutīgs vietējais šitais ne tik vien kļuvis par neoficiālu Auces simbolu, bet veiksmīgi pildot arī savas tiešās funkcijas. Piedevām diezgan sirsnīgi līst, kas ierobežo foķika lietošanu. Tiesa gan, dienvidu puse skaidrojas tā kā ir cerība uz ko labāku. Pilsētiņu pametu pa ceļu, kurš ved uz Lietuvas robežu. Līdz tai vien 7km. Normāls asfalts līdz Vītiņiem. Tur jau sāk spīdēt saule un uzreiz paliek silti. Te arī jāpieņem galīgais lēmums par virzienu, jo ir izvēle doties uzreiz uz leišiem vai izvandīt Latvijas nomales. Otrais sola zināmu pretvēju un pārdesmit km nezināmas kvalitātes lielceļu toties ieraudzīt kādas izskatās dzirdētas vietas Zemgalē, uz kurām otrreiz neatbraukšu. Kad + ieraugu Tērvetes ceļu, bez domāšanas rauju pa kreisi. Te varēs rullēt. Labajā pusē kārtējās fermas paliekas. Māju maz vairāk meži un krūmāji. Tāds kā zaļš tuksnesis. Nav pat ierastie labības lauki. Apvidus visai purvains, par ko liecina daudzie meža meliorācijas grāvji. Ceļa kvalitāte apskaužami laba Būtu kaut puse no t.s. šosejām tādas. Kad izlienu no mežiem, priekšā Vecsniķere. Divas pusapdzīvotas un 3 pamestas mājas. Bēdu vieta. Civilizācija atsākas vien aiz Bēnes - Ukru ceļa. Kaut kur 1/2ceļā uz Sniķeri labajā pusē neticami liels cūkpupu lauks. Garums 800m (pēc skaitītāja) platums diez vai būs mazāks. Ir jau tuvumā divas lopkopības saimniecības, starp citu izcils retums redzētajās vietās, bet kaut kā nezinu nevienu lopiņu, kuru barotu ar pupām. Sniķere. Kādas 10-12 mājas divās rindās, no kurām 1/3 pamestas vai nepabeigta un baznīcas drupas. Viss. Saulei svilinot sasniedzu Bukaišu pagriezienu. Vēl drusku un būšu jau pie robežas. Apm pusceļā Bukaišu pamatskola. Skaista celtne. Blakus izputējusi draudzība, jeb bijušais veikals ar lielīgu uzrakstu. Kā tur īstenībā bija ar to draudzību mūsu paaudze labi atceras. Bukaiši. Pēc kartes spriežot prāvāka apdzīvota vieta. Īstenībā galīga sādža. Viens veikaliņš, kaut kas līdzīgs parkam ar pāris dīķiem un totāli grausti tā malā. No šejienes vien 3km līdz Žagarei. Man gan sanāk visi 4, jo pa Jelgavas ceļu vēl vesels km līdz robežai. Abās pusēs bijušie muitas punkti. Mūsējais kā parasti paplucis, iekārtots kādā privātmājā, leišiem speciāli būvēts simpātisks sarkano ķieģeļu namiņš. Žagare. Ja kāds vēl šļupst par Latvijas mazpilsētu pamestību un skumīgumu, lai aizbrauc uz Lietuvas nomali. Godīgi sakot biju mēms. Vienīgā patiesi skaistā vieta ir mākslīgais ezers uz Švētes. Atšķirībā no ierastajām slūžām te uztaisīta tāds kā ūdenskritums, kura varenība atkarīga no ūdens līmeņa upē. Pavasaros droši vien ir ko redzēt. Latvijā kas līdzīgs ir redzēts vien Smiltenē un Ezerē. Var jau būt, ka ir vēl, bet ne jau visur ir būts. Savukārt abpus ceļam esošās privātmājas vairāk atgādina noplukušu kaķu bandu. Nekas labāks nav arī centrā un apkārtējās ielās. Par mazo ielu kvalitāti vispār neizteikšos. Otra skatāmākā vieta ir muiža un parks. Jau prombraucot patālu labajā pusē pamanu ko līdzīgu bij. vējenēm, bet atgriezties nekārojas. Tajā pat pusē paliek prāvs dīķis, kas kādreiz varētu būt bijis karjers. Iekārtota arī atpūtas un peldvieta. Atgriežos Latvijā. Tagad jāatrod bijušā okupācijas karaspēka bāzes vieta. Tas ir vieglāk, nekā atrast vajadzīgo pagriezienu citviet. Maz jau pierobežā sānceļu. Sākotnēji ceļš ved gar pašu robežu. Apkārt meži, meži līdz pēc pāris km kr.p. virs koku galiem parādās blokmājas stūris. Jau nopriecājos, ka tikšu pie retiem kadriem. Izskatās, ka esmu paguvis laikā, jo notiek aktīvi nojaukšanas darbi. Pē gada šito vietu varēs izvākt no kartēm, jo vairs nebūs ko redzēt. Iegriežos arī pāris sānceļos. Nekā. Laikam ar šiem arī sākuši. Paliks vien betona plātņu ceļi un drupu kapsētas. Kaut gan arī tās var apbērt ar zemi. Augstkalne. Ar plašu žestu veiktais nobrauciens uz Svētes tiltiņu otrā pusē gandrīz pārvēršas par katastrofu. Viss ceļš vienās pamatīgās bedrēs, kurās ielidoju ar kādiem 24km/st. Ņaucība!!! Otrā pusē nākas padomāt, uz kuru pusi pils meklējama. Maza, bet manā skatījumā tomēr pils. Izvēlos atkal šmaukt pa kreisi un neesmu kļūdījies. Blakus atrodas arī baznīca, bet kulta celtnes tiek ignorētas. Atšķirībā no citiem reģioniem te šito ir maz. Bijušajā muižā šodien Augstkalnes vidusskola. Par laimi mūsu izglītības reformatori šai vietai pagājuši garām. Ļoti īpatnējas liepu alejas ap sporta laukumu. Nevar saprast vai savulaik speciāli meklētas vai tie īpatnie stumbru izaugumi mākslīgi veidoti. Katrā ziņā interesanti. Par cik jau pievakare, tad arī saule no otras puses. Izmēģinu vairākus rakursus līdz atrodu, ka vislabākais tuvais un no malas. No šejienes arī skaists skats uz vītoliem apaugušo ezermalu. Pametot šo skaisto vietu nepablenžu kartē un svētā pārliecībā aizmaucu pa to pašu ceļu, pa kuru ierados. Ka nav riktīgi, apjēdzu pirmajā krustā. Labi, ka tikai kādi pusotra kilometra jānobrauc, bet laika zudums vienalga neatgriežams. Aiz A. atkal sākas ierastie un nepārskatāmie labības lauki, kuros rubī kombainu bari. Braukšanu reizēm patraucē graudu vedēji, aiz kuriem vakara bezvējā ilgi neizklīst putekļu verzes. Citādi ierastā ainava ar sabrukušu fermu mūriem. Kaut kur 1/2ceļā uz Mūrmuižu pamestā Augstkalnes pamatskola. Kārtīga celtne, tikai visādiem sūda reformatoriem nevajadzīga. Tā jau ir, priekš kā laukos izglītība, muļķus vieglāk valdīt. Īsi pirms Mūrmuižas norāde uz akmens tiltu un zviedru pieminekli. Pirmais tik pamatīgi ieaudzis krūmos un nātrēs, ka nav nekāda cerība ieraudzīt. Ja jau uzliek norādi, tad būtu jāparūpējas arī par zināmu pieejamību. Nedaudz pirms tilta meža malā akmens stēla ar iekaltu uzrakstu, kurš liecina, ka šajā apkārtnē 1705.g. 26.o7 skaitliski mazākais zviedru karaspēks ģenerāļa Lēvenhaupta vadībā sadevis pa purnu krievu ordām. Texts, protams, savādāks. Noguruma dēļ izbraucot uz Bauskas piķa kārtējo reizi neielūru kartē un iet secen pašas Mūrmuižas apskate. Vnk pagriežos pa labi un ar rūcošām zarnām aizvelkos līdz Vilcei, kur beidzot(!!!) ieraugu strādājošu veikalu. Iepriekšējais bija Bukaišos. Vakariņu pārtraukums, tad muižas apskate. Sakarīga. Ja nebūtu skola, tad kas to zina. Arī parks baudāms. Pēc info ir arī avots, barona taka un vēl kaut kas. Diemžēl ir draudīgi vēls un arī pārāk daudz odu, lai nodarbotos ar taku pētīšanu. Kratoties pa Bauskas "šoseju" ar zaļu skaudību atceros lieliski gludos lielceļus (pēdējais bija viduvējs), uz kuriem dabūt 22 ar visu "sviesta gaņģi" nebija problēmu. Tagad jāvelkas kā pussprāgušam uz 16. Pēc info kartē Lielplatones muižā ir cerības uz nakšņošanu, bet līdz tai vēl 9km un pulkstenis 19.30. Tas gan netraucē mirkli pirms vajadzīgā pagrieziena iesprukt mežos, lai paskatītos, kas ar vēl vienu kara bāzi, šoreiz raķešu. Tā vietā, lai pareizajā vietā pagrieztos pa kreisi, aizdrāžu taisni un atkal vinnēju. Tiesa gan ar otro piegājienu, jo taisnais ceļš vnk beidzas. Atceļā iegriežos sānceļā un pēc kāda puskilometra stāvu bijušā raķešu angāra priekšā. Vienīgā, jo pareizajā ceļā notiek alejas likvidācija un abi sānceļi aizgāzti, bet aiz kokiem var saskatīt kārtējo drupu izgāztuvi. Nesaprotu, kāpēc jāatzīmē kartēs neexsitējošas vietas. Atlikušie km līdz Lielplatonei tiek nograuzti vienā stiepienā. Tiesa, veltot pāris minūtes Mazplatones (Sidrabes) specialzētajai internātskolai, kurā turpinās rekonstrukcijas darbi. Vizuāli skaista un droši vien tāda pati arī iekšā. Tajā pat laikā parastajām skolām bieži trūkst līdzekļu visvienkāršākajām lietām. Lielplatones muižā arī skola un celtne sakopta, toties blakus esošajai bijušajai klētij(?) atstutētas visas malas, lai neizjūk. Kontrasts vnk šokējošs. Cerības uz pajumti neattaisnojas, jo parks mudž no visu vecumu jauniešiem. Izskatās, ka bijis kāds pasākums. Štruntīgi, jo pēdējais laiks atrast nometnes vietu. Sākumā man iesaka parka malu pie upes, bet braucot vienatnē cenšos piedzīvojumus nemeklēt. Atrisinājums rodas vien kādu kilometru tālāk. Šodien labi rūkts -100km. Bildes galerijā.

ZEMGALE. 3.DIENA

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem