Čičenica un pirātu pilsēta Kampeče

  • 5 min lasīšanai
  • 39 foto

Vaļjadolidā atgriežamies īsi pirms saulrieta. Pilsētas centrā kūsā dzīvība. Redzam, ka cilvēki gar ielu malām sāk novietot krēslus un ieņemt labākās vietas. Jautājam – kas te notiks? Izrādās, ka būšot karnevāla mēģinājums (Meksikā, tāpat kā visā Latīņamerikā, pirms gavēņa notiek karnevāli, kam dalībnieki gatavojas ļoti laicīgi).

Sokolo laukumā jau dārd marša ritmi, kas nerimst līdz vēlai naktij – notiek armijas orķestra mēģinājums.

Pie katedrāles sastājušies lielie tūristu autobusi no Kankunas, kurus sargā vīri ar automātiem. Iesmaidām, ka tūristi izskatās kā gūstekņi, kurus apsargā, lai tie neaizmuktu. Tas mums atsauc atmiņā kāda drauga stāstus pēc atgriešanās no Meksikas, ka te esot ļoti bīstami, laupot gaišā dienas laikā, tāpēc kūrorti visās ekskursijās nodrošinot bruņotu apsardzi (par to, saprotams, rēķinam pieskaitot pieklājīgu summiņu). Kādu brīdi pastāvam, gaidot karnevāla procesiju, bet saprotam, ka tā tik drīz tomēr nenāks vis, un mēs droši varam iet paēst.

Taujājot, kurš ēdiens ir bez gaļas, man iesaka visai dīvaina paskata ēdienu brazo de reina kaut ko, kas cepts, ievīstīts banānu lapās. Mans jautājums, kāpēc tik jokains nosaukums („karalienes roka”), pārdevējos izraisa lielu jautrību, bet atbildi tā arī nesaņemu, tik vien apliecinājumu, ka esot ļoti garšīgs un gaļas tur patiešām neesot. Noriskēju pamēģināt – saprotu, ka tas ir kaut kāds kukurūzas ēdiens ar olu un vēl kaut ko. Nekas tāds, lai varētu norīt mēli, bet, ja ir pietiekami liels izsalkums, tad ir ok. Toties sulas kokteiļi ir pa pirmo – tos mēs te Meksikā dzeram litriem.

Kad pēc vakariņām atkal iznākam uz ielas, aina neko daudz nav mainījusies – orķestris joprojām rībina bungas, cilvēki joprojām staigā turp šurp pa ielām, daži sēž ielu malās, bērni spieto ap cukurvates un saldējuma pārdevējiem, koku zaros strazdi kliedz tik skaļi, it kā gribētu pārkliegt orķestri... Vārdu sakot, ļembasts liels. Vēl kādu laiku uzkavējamies, bet beigās nogurums izrādās spēcīgāks par vēlmi redzēt karnevālu, un ejam gulēt. Jāsaka, ka arī trešajā dienā pēc ierašanās Meksikā joprojām neesam pieraduši pie viņu pulksteņlaika un jau deviņos vakarā acis līp ciet tik ļoti, ka netraucē pat bungu dārdoņa aiz loga.

Nākamajā dienā esam ieplānojuši apskatīt Čičenicu. No vienas puses pat negribas turp braukt, jo domās jau redzu milzīgos pūļus, kas turp gāžas no Kankunas — ekskursiju uz Čičenicu piedāvā ikviena viesnīca vismaz 200 km rādiusā. Tāpēc, cerot paspēt pirms tūristu autobusiem, apbruņojušies ar ūdens pudelēm, ērtiem apaviem un galvassegām, jau pirms astoņiem esam colectivos (pietura ir turpat aiz autoostas, jāiet iekšā tādā kā pagalmā), kas mūs aizvizina līdz pašiem arheoloģiskā kompleksa vārtiem.

Par Čičenicu man vienā acumirklī mainās viedoklis – tas tiešām ir iespaidīgi! Noteikti aizbrauciet uz turieni, ja esat tajā pusē! Un nestāstiet man, ka maiji ar primitīviem darbarīkiem varēja ko tādu izveidot — slīpēto akmens bluķu malas ir ideāli taisnas, kā ar lineālu nomērītas un zāģi izzāģētas. Precīza astronomija, augsti attīstīta matemātika.... Viņi noteikti bija daudz augstāk attīstīta civilizācija, nekā mēs domājam.

Pretēji gaidītajam, tūristu ir maz – vien dažas nelielas grupiņas, un varam netraucēti visu izstaigāt un aplūkot. Arī suvenīru tirgotāji tikai sāk iekārtot savus stendus. Viens no tiem tomēr piesaista mūsu uzmanību. Redzot, ka pētām kādu gleznojumu uz ādas, pie mums pienāk Bazilio — īsts maijs no papēžiem līdz matu galiņiem — un ar milzīgu lepnumu, acīm mirdzot, sāk stāstīt par maijiem. Dabīgi, mums gribas uzzināt paša maija viedokli par pasaules galu, tāpēc jautājam viņam, kas notiks pēc 2012. gada. Viņš sāk smieties, un saka: kad mums beidzas kalendārs, mēs pie sienas pieliekam nākamo, vai ne? Ar maiju kalendāru būs tieši tāpat – sāksies nākamais. Pēc pusstundu ilgas pļāpāšanas Bazilio mums uz atvadām vēl iemāca dažas frāzes maiju valodā, kuras gan diemžēl vairs neatceros, un mēs pacilāti pēc sarunas ar šo sirsnīgo cilvēku, lēnām soļojam uz izeju.

Komplekss ir liels, turklāt esot atrakta tikai neliela daļa no tā, un nesteidzīgi te var klaiņot pat visu dienu. Katrā ziņā stundas četras noteikti ierēķiniet. Turklāt ik vakaru pēc tumsas iestāšanās te notiek gaismu un skaņu šovs, kuru mums tomēr nepietiek laika apmeklēt, jo jādodas tālāk - mūs gaida piecu stundu ilgs brauciens uz ostas pilsētu Kampeči. Izrādās, tur būvē automaģistrāli, un nebeidzamo ceļa remontu dēļ Kampečē ierodamies stundu vēlāk, nekā paredzēts. Tas šeit ir diezgan neraksturīgi, jo, pretēji vispārējam uzskatam, Meksikā autobusi kursē stingri pēc grafika.

Es Kampeči biju iedomājusies līdzīgu mūsu Ventspilij, bet izrādās, ka tā ir moderna lielpilsēta ar daudzjoslu ielām, augstceltnēm un milzīgiem tirdzniecības centriem. Izbraucot caur vecpilsētas vārtiem, mūs gaida pārsteigums – košas mājas ar izcakotiem logu režģiem, kokgrebumiem rotātiem slēģiem un dzelzs kaluma durvju rokturiem. Viss izskatās tik svaigi krāsots, it kā tikai vakar te būtu pabeigti darbi. Tas viss man nedaudz atgādina Vecrīgu pirms Atmodas, kad poļu strādnieku brigādes bija nolīgtas ēku fasāžu atjaunošanai. Atceros, kā tajos tālajos laikos mēs ar mammu staigājām un apbrīnojām restaurētās mājas.

Apmetamies Hostel Piratas. Pirātisko vēsturi te ekspluatē uz urrā – nosaukumos pirāti, pirātu statujas uz ielām, lielgabali bastionā, pirātu tūres, pirātu muzejs, pirātu beisbola komanda, restorānos un hostelī pirātu atribūti, utt. Mūsu numuriņš uz jumta gan izrādās izcili maziņš, vien gultas garumā – tā laikam varētu justies vistas savos sprostos: vietas ir tik, lai knapi apgrieztos. Lai no durvīm nokļūtu tualetē, ir jākāpj pāri somām, turklāt pati tualete un duša faktiski atrodas istabā – pa vidu ir tikai plastmasas aizslietnis. Ai, nu lai! Nav svarīgi – rīt tik un tā dodamies tālāk, tāpēc nometam somas un dodamies dzīvē.

Dzīvi mēs atrodam kādā restorānā vecpilsētas otrā galā (iekšā saucējs, protams, ir ģērbies pirāta kostīmā). Starp galdiņiem omulīga izmēra kampečietes smejošām acīm košos, plandošos lindrakos šaudās ar milzīgām paplātēm rokās, ēdiens ir īsts baudījums garšas kārpiņām un drīz uzrodas arī mariači, kas, daudz negaidīdami, rauj vaļā kukaraču, sielito lindo un besame mučo. Nav brīnums, ka vakars ieilgst, un pirmoreiz izturam nomodā līdz pusnaktij.

No rīta aplūkojam bastionu un uzkāpjam uz pilsētas mūra, kur ierīkota promenāde. Palūkojoties uz vecpilsētu, esam pārsteigti: izrādās, ka tas, kas no lejas izskatās tik skaisti, patiesībā daudzviet ir tikai butaforija – no augšas redzams, ka bieži vien aiz skaistās fasādes pašas mājas nemaz nav, ir tikai džungļi. Liekulīga pilsēta...

Ceļš uz Palenki priecē acis – līdz Čampotonai tas vijas gar Meksikas līci un labajā pusē visu laiku ir redzama jūra. Pēc tam ceļš pagriežas uz iekšzemi, un ainava aiz loga kļūst arvien zaļāka: pa svaigi uzlietu asfaltu braucam cauri milzīgām kukurūzas un cukurniedru plantācijām, un abpus ceļam ik pa laikam redzami govju, kazu un zirgu ganāmpulki. Reljefs pamazām kļūst kalnaināks, un acs šad tad aizķeras aiz kāda piramīdveidīga pakalna – atliek vien minēt, vai zem biezās augu segas neslēpjas vēl kādas neatklātas drupas. Visa Jukatanas pussala esot kā nosēta ar maiju kultūras liecībām, no kurām atraktas un no džungļiem attīrītas ir tikai dažas. Arī mākoņi kļūst arvien biezāki un smagāki, līdz pārplīst un gāžas pār mums baltām šaltīm. Laika prognozētāji līdzīgu laiku sola arī nākamajai dienai, kas, protams, neiepriecina, jo mēs, kā jau lielākā daļa tūristu, kas uz divām nedēļām izrāvušies prom no mājām un darbiem, lai dotos uz okeāna otru pusi, gribam visu uzreiz – atpūsties, daudz redzēt un izbaudīt eksotiku, sauli un jūru...

Palenke ir mazs, rosīgs ciematiņš. Divi vīri, kam pajautājam ceļu, pāris minūšu laikā mums noorganizē colectivo. Busiņš brauca pilnīgi citā virzienā, kad to apturēja mūsu palīgi, bet pēc neilgas sarunas tas ar visiem pasažieriem apgriežas un jau brauc pie mums, lai mūs aizvestu uz netālo El Pachan mazliet tuvāk drupām, kas ir tāds kā ceļotāju ciematiņš ar daudziem bungalo. Raimonds mums kā labākās ir ieteicis Margarita & Ed's Cabanas, bet tur diemžēl vairs nav brīvu bungalo, tāpēc apmetamies turpat blakus Mono Blanco. Pa šo laiku saule ir norietējusi, un mūs apņem melna tumsa un džungļi ar visām džungļu nakts skaņām. Lai tas viss neliktos tik baisi, dodamies uz Don Muchos krodziņu, kas jau ir pilns cilvēkiem – to mēs iztulkojam par drošu zīmi, ka tur ir forši, un tā tas patiešām arī ir. Kesadiļjas ir labākās, ko esmu ēdusi, bet tekilai laimu un sāli gan nākas gaidīt pusstundu. Pa to laiku uz improvizētās skatuvītes sāk spēlēt kaut kādi muzikanti. Bundzinieks ir labs, soliste gan laiž pa šķībo, bet who cares? Pēc stundas viņi priekšnesumu beidz, un ne viens pat neprasa atkārtot. Tad uz skatuves nāk bundzinieki un sāk rībināt bungas, kas, šķiet, neapklust līdz pat rīta gaismai, līdz krodziņu pamet pēdējais viesis.

Turpinājumā izstaigāsim zudušo maiju pilsētu, aplūkosim īstu dabas brīnumu un nonāksim pilnīgi citā klimatiskajā joslā. Bet par to nākamreiz.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais