Suitu novads I
|
Persijs Ģederts
|
Jau šodien pat pēc pāris stundām un proti sešos no rīta šauju uz Alsungu, pa ceļam gan iešauju Saldus domē, bet prātā paturu Alsungu – Alsungas domi, izglītības pārvaldi un protams novada skolas – vidusskolu un mūzikas skolu… Jau nojaušu, ka būs kārtīgs darba cēliens - skolvadības sistēmas E-klase un tās paplašinājuma jeb moduļa Rūpju bērns apmācīšana... Ceru, ka vakarā pēc darba būs laiks iepazīties arī ar Suitu novadu kā tādu, jo tas ir unikāls Latvijas kultūras fenomens, tas jau pilnus četrus gadsimtus ir kā katoļticīgo sala visapkārt esošajiem protestantu novadiem. Šajā teritorijā, pateicoties katoļu baznīcas spēcīgai ietekmei un mijiedarbojoties latviešu, lībiešu, poļu un vācu kultūrām, izveidojusies un pat saglabājusies neparasta kultūrvide un identitāte. Tāpēc ne velti 2009. gadā suitu kultūrtelpa tika iekļauta UNESCO Pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Šajā nedēļas nogalē, kopā ar mīļo sieviņu, bērniem un vecvecākiem dodos kārtējo reizi uz Kihnu jeb Ķīļu salu, kura arī ir UNESCO Pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.
Līdz pat 17. gadsimta sākumam Kurzemes hercogistē katoļticība bija aizliegta, taču 1632. gadā Alsungas novada īpašnieks Johans Ulrihs fon Šverins pārgāja katoļticībā un apkārtnes iedzīvotāji no luterāņiem bija spiesti kļūt par katoļticīgiem. Ticības kari bija tik lieli, ka pats Johans Ulrihs fon Šverins 1637. gadā tika noindēts, bet novads tomēr palicis pie katolicisma. Tā kā visapkārt bija luterāņi un vēl pat pagājušajā gadsimtā suiti nav drīkstējuši laulāties ar citādi ticīgajiem, Alsungas novadā izveidojušās tradīcijas, kādu nav nekur citur Latvijā… Ikvienam latvietim, dzirdot vārdu "suiti", nāk prātā raženās "Suitu sievas", kuras ar ēēēēēēēēēē-ōōōōō daudzbalsīgo burdona dziedājumu apdzied jebko… Pašreiz vēsturiskajā suitu teritorijā vairs ir saglabājušies tikai ap 2000 suitu izcelsmes iedzīvotāju, kuri kopj savdabīgo mentalitāti, suitu izloksni un lepojas ar bagāto dziesmu pūru un gardiem ēdieniem.
Arī daba šeit ir skaista, piemēram mani pašu fascinē Jūrkalnes stāvkrasta kraujas ar jūrā krītošajām priedēm un protams skaistās smilšainās pludmales un tikpat skaistie ezeri. Aizvien sajūsmina ogošana un sēņošana suitu mežos… Šoreiz gan vairāk vēlos iepazīties ar kultūrvidi, līkumainajiem grantētajiem ceļiem, lauku un mežu ainavām, senajām baznīcām, pilīm un muižām, kādu Alsungas krogu un savdabīgo suitu dialektu. Vēlos iepazīties ar Alsungu un protams ar tās seno Livonijas ordeņa pili, katoļu baznīcu un seno kuršu pilskalnu, tāpat atkal no jauna ievērtēt Jūrkalni ar iespaidīgo Baltijas jūras stāvkrastu un varbūt arī šeit pārnakšņot, kādā no piekrastes viesu namiem, pirms došanās otrdien uz Rucavas pusi, kur ar plānoju kārtīgi izpausties E-klases un Rūpju bērna lietās.... Domāju nokļūt ar Gudeniekos, kur man kā Igaunijas fanam, kārojas redzēt Gudenieku kadiķu audzi... Tā ir ne viena no lielākajām kadiķu tīraudzēm Latvijā, bet iespējams visā Baltijā. Man ir informācija, ka tur jau ir izveidots dabas liegums, labiekārtotas dabas takas un informācijas stendi. Liegumā bez alvāriem ir arī citi un pie tam tīri daudzveidīgi biotopi… Nezinu, kas tas īsti ir, bet ir dzirdēts par murkšķu fermu Alsungas "Reģos" un ir vēlēšanos reiz pašam vai ar ģimeni to kādreiz ar iepazīt!
Iešu pie miera un tad jau redzēšu, ko atnesīs agrais rīts, kad došos ceļā uz šo Kurzemes pērli!