Citāda Anglija
|
Ilze Baiža
|
Tagad, kad esmu atgriezusies Lielbritānijā pavisam citā stausā - vairs ne kā melnstrādnieks, bet kā speciālists, un dzīvoju Jorkšīras laukos, vienīgais, kas mani atturēja, pēc nedēļas nosēdētas offisā, doties izpētīt tuvējo apkārtni, bija ģipsis (Jāņos dejot ar dēlu salauzu pēdu). To noņēma otrdien, un likumsakarīgi, ka pakrūtē sajutu mostamies ceļotāja garu. Tas ir kā gēns manā DNS, kas liek izvērtēt visas iespējas un izbaudīt katru ceļojumu –tuvu vai tālu, papildināt adrenalīna koncentrāciju organismā un atgriest smaidu sejā. Katrs pārgājiens un brauciens sniedz jēgu dzīvot.
Tās pašas nedēļas sesdienā, tas ir vakar, izlēmu doties uz Peitlī Bridž (Pateley Bridge), līdz ņemot savu 5 gadīgo dēlēnu un mammu, kas atbruakusi pieskatīt mazdēlu skolas brīvlaikā. Tomēr pārgajiena rītā, puisītis nejutās labi, vēma un vaidēja, galīgi ne savā ādā. Vīrs brīvprātīgi pieteicās palikt mājās ar slimnieku, arī viņa darbs saistīts ar braukāšanu, tāpēc īpaši nepārdzīvja, ka fiziskās aktivitātes todien izpaliks.
Mans un mammas ceļojums sākās no mājas netālajā autobusa pieturā, kur gaidījām man tik ļoti pazīstamo 24 autobusu, kurš gan parasti aizvizina pretējā virzienā uz Harogeitas (Harrogate)pilsētiņu, kur pārkāpju citā maršrutā uz Vezerbiju (Wetherby), vietu kur iekārtots mūsu kompānijas offiss un kur aizveru sava kabineta – akvārija durvis un nododos pesticīdu pasaulei un ar patērētāja risku saistītām problēmām. Problēmām, kuras šajā sesdienā vēlos aizmirst, ja vien ar smadzenēm būtu tik vienkārši kā ar elektrību: piespiež slēdzi ‘’plikt’’ un viss. Kāpjot autobusā, kas dodas uz otru maršruta galpunktu Peitlī Bridž (Pateley Bridge), atskārtu, ka, pārliekot mantas uz mugurassomu, esmu aizmirsusi savu mēnešbiļeti. Sakodu zobus par savu izklaidību, bet vēl vienu stundu gaidīt negribēju, tāpēc nopirku turpatpakaļ biļeti pa 6.60 mārciņām, kas mammai likās šausmīgi dārga. Ņemot vērā, ka nobrauktā distance nepārsniedza pat 20 km, cilvēkam, kas nesen ieradies no Latvijas, šāds pieņēmus ir tikai dabīgs. Dzīvē bieži kļūdaini ekstrapolējam uz vienas valsts uz otru, gan cenas, gan algas, jo šeit algas ir lielākas, bet arī dzīvošanas izdevumi ir attiecīgi dārgāki. Braucot, nemitīgi skatījāmies pa logu, kur ceļš mūs pacēla kalnā, te nonesa atkal lejā, apkārt kalni un pļavas, mazi mīlīgi ciematiņi un vientuļas veclaicīgas baznīcas. Un jau mazāk kā pēc pusstundas iebraucām pavisam nelielā mīlīgā pilsētiņā Peitlī Bridž (Pateley Bridge), kuras sirds un notikuma centrs ir galvenā iela. Uz tās rindā viena pēc otras gozējas sīkas bodītes, vairākas īpašumu aģentūras un banka. Palodzes un māju sienas izrotātas ar krāšņiem puķu podiem visdažādākajās krāsās. Mēs nevarējām noturēties un devāmies kārtīgāk apskatīt galveno ielu, kas tik ļoti atgādināja to Angliju, kāda redzēta vecās filmās. Vienā no veikaliņiem es nopirku, karti, kurā atzīmetas visas gajēju takas un kas pargājienā lieti noderēs, bet mamma atkal nopukstēja, ka 8 mārciņas, ko par to izdevu, ir ļoti daudz. Viņa savkārt iegādajās četras pastkartes, kas maksāja neizskaidrojami lēti –tikai 25 pensus katra.
Virzoties pa šauro trotuāru, piestājām pie kādas īpašumu aģentūras, kuras skatlogā izkārtas fortogrāfijas un apraksti ar mājām, kuras vai nu pārdod, vai izīrē. Mammai iepatikās divas, viena ar garāžu, otra ezera krastā, bet to cenas arī tik pat brīnišķīgas kā pašas mājas: 495-500 tūkstoši. Es savukārt skatījos uz īres cenām, kas arī nepārsteidza, tās šajā rajonā bija vēl augstākas, kā ciematiņā, kur mitinos es, un neko zem 850 mārciņām (2 istabas) mēnesī tā arī neatradu. Žēli noskatījāmies un devāmies tālāk, kur uzmanību piesatīja kāda bodīte, kas pārpildīta ar cilvēkiem un kura skatlogā izlikts vecmodīgs spēļu karuselis, un dažādi saldumi. Es uz to blenzu kā pēkšņi būtu iemesta Harija Potera burvju pasaulē, un tikai veikaliņa ēku kārtīgāk apskatot, pamanīju uzrakstu, kas vēstīja, par tās vēsturi. Vecākais saldumu veikals Anglijā. Mamma pieprasīja uzņemt pāris bildes, un kā latviešu valodu saprazdams, kāds angļu džentelmenis pietiecās mūs abas nofotogrāfēt kopā. Tā arī ir vienīgā bilde, kurā radzamas mēs abas no šī brauciena. Iespraucāmies arī saldumu bodes iekšienē, kur viss bija iekārtos tā, lai pēc iespējas ilgāk nepazaudētu tājā mītošo vēstures pieskārienu un par spīti tam, ka cepumi pa 1.60 tika atzīti par pārāk dārgiem, mamma tos nopirka slimajam mazdēliņam.
Vēl mums jāiet tur un tur, mamma mani mudināja. Šī nebūt tik garā iela piedāvāja gandrīz visu, gan angļu tradicionālos pīrāgus (pie) ar gaļu, gan dārgus juvelierizstrādājumus ar īstiem dabīgiem dārgakmeņiem, kuru cenas svārstījās no 230 -500 un vairāk mārciņu, gan patīkamus krodziņus un viesu namus, kuros pasēdēt, bet man visinteresantākais likās lietotu dizaineru drēbju veikals. Pirmajā brīdī nekādīgi nevarēju saprast, kāpec apģērbi, kas izlikti tā skatlogā izskatās pēc vecām novalkātām lupatām? Tikai ieskatoties vērīgāk, sapratu, ka tirgotas tiek nevis jaunākās modes tendences, bet lietotas preces. Intreses pēc paskatījos uz cenām, kas, manuprāt, priekš Anglijas, kur jaunas ne zīmola drēbes maksā ievērojami lētāk kā Latvijā, bija ļoti augstas. Par ne pārāk smuku PRADA somu prasīja 45 mārciņas, bet CHANEL kurpes ar nošķiebtiem papēžiem maksāja teju 100 mārciņas. To redzot, nodomāju, ka es labāk tad nopirktu jaunas, lētākas kurpes bez vārda, nekā vecas tupeles ar vārdu. Un kad es jau gribēju doties, lai beidzot uzsāktu plānoto pārgājienu, mamma mani ievilka vēl pāris bodītēs, kur viņa iegādājās sīkus suvenīrus.
Beidzot iepirkšanās bums bija beidzies, un mēs lēnām čāpojām pāri Nidd upei uz vietu, kur sākās viena no daudzajām dabas takām šajā apkārtnē. Ceļš veda augšup kalnā cauri šaurām ejām starp māju sētām, ko nomainīja ar efejām apaugušu krūmu gatves. Pilsēta pazuda ātri un pēc pirmā kāpiena atradāmies paugura virsotnē no kura pavērās brīnišķīgs skats. Es uzņēmu pāris foto, bet uzreiz atskārtu, ka man darbā piešķirtais modernais iphone, tomēr nav fotoaparāts. Kalni dzīvē izskatījās daudz augstāki, kā to attēlo manis uzņemtās bildītes, piedevām dūmaka, kas ieskāva gaisu, vēl vairāk attālināja attēlus no redzētā dabā. Vispār jau ar iphone labi sanāk tikai tuvie uzņēmumi, bet ainavas nē. Taka vijās cauri aitu ganībām, te iznācām uz nomaļa ceļa, kuru no vienas puses sargāja brašs priežu mežs, kas atgādināja Latviju, bet no otras puses plaši kalnaini lauki, kuros no akmeņiem celtas sētas, iezīmēja četrstūrus. Beidzoties mežam, parādījās dziļa ieleja, bet aiz tās klintis, kas atsauca atmiņā kaut ko no Spānijas. Māju pa ceļam bija ļoti maz un es centos piešauties saprast angļu karti, kad pēksņi ceļa malā ieraudzījām īstu lauku sētu, kur ceļiniekiem tuvojoties uztraukti gāgināja zosis, ziņkārīgi māva govis un būros iesporstotas, varēja apskatīt, interesantas pērļu vistiņas. Te nebija ne miņas no raupjās pilsētu guļamrajonu ikdienas, kur pat veikalā uz tevi noskatīsies šķībi, ja pamanīs svešādu akcentu, nē, te ir tā Anglija, kuru iepazinu bērnībā lasot grāmatas, kur svešinieki tiek uzņemti kā savējie, kur gājēji tāpat kā dziļos Latvijas laukos viens otru sveicina, un apjautājas, kā klājas?
Pie šīs fermas nogriezāmies, kā vēlāk izrādījās, nepareizi, un kas mainīja visu iepriekš izplānoto maršrutu uz brīvu improvizāciju. Apmēram pēc 10 minūšu iešanas izdzirdējām skaļu upi, un nopriecājāmies, ka drīz jābūt kartē atzīmētajam ūdenskritumam, taka mūs strauji veda uz leju, kad pamanījām kādu pāri vidējos gados, abi kādu gabliņu priekšā pazuda aiz koku vainagiem, bet te atkal parādījās un nāca manā un mammas virzienā. Vīrietis mums uzsauca, ka tur tālāk esot privāta zeme, un iet nedrīkstot. Es pateicos un bakstīju kartē, jautādama, pēc virziena. Kungs pats īsti nezināja, bet izteica visādus minējumus, un mēs drošības pēc izlēmām pārim uz laiku pievienoties. Viņš te gāja lejā uz upi, tad atkal augšā un mēs trīs sievišķi kā aklas vistiņas viņam pakaļ. Pēc ne pārāk ilgas maldīšanās uz publiskās takas tomēr tikām izvestas, kur mūsu ceļi ar pāri sķīrās, kaut arī gājām vienā virzienā, mamma savu pieklājīgo gadu dēļ nespēja ātrgaitniekiem tikt līdzi. Uz atvadām vēlreiz pateicām paldies un novēlējām labu turpmāko pastaigu. Sasniedzot palielu strautu, nekādu ūdenskritumu neredzējām, un es tūlīt sapratu, ka esam nogriezušās par ātru. Tas apstipirnājās, kad šķērsojām tiltu pāri vēl vienai upītei, iznākot karavānu kolonnijā. Es mammai skaidroju, ka turīgākiem ļaudīm UK pieder ne tikai māja, bet arī karavāna, kas kalpo kā vasarnīca, tajā iebūvēta gan duša, gan tualete un bieži ir tikpat labi aprīkota kā dzīvoklis. Viņa, veroties visapkārt, sāka sapņot, ka arī vēlētos tādu sev, es gan biju skeptiskāka. Būdu izvietojums savā ziņā reprezentē Anglijas pilsētu strādnieku rajonus, kur līdz apvāršņa malai, cik tālu skats sniedzas, viena blakus otrai sabūvētas pilnīgi vienādas mājiņas. Nē, man gribētos vairāk privātuma, bet katram savs. Gandrīz pie kempinga robežas uz upītes blakus tam tomēr ieraudzījām citu mazu kritumiņu. Atkal fotogrāfējāmies.
Sasniedzot krustojumu, pie kura pļavā gausi sulīgo zāli plūca Šīras zirgs, vai tam līdzīgs lopiņš, es atskārtu, ka Peitlī Bridž (Pateley Bridge) ir burtiski aiz stūra. ’’Kā Tu jūties, vai neesi pārāk nogurusi? Varbūt aizejam uz šito ezeru?’’ es impulsīvi jautāju, rādot kartē. ‘’Nu ejam ar!’’ es saņēmu negaidītu, bet patīkamu atbildi!
Tā kā bijām upes Nidd nepareizajā krastā, līdz vietai Wath, kur pār to slejas tilts, bija jāmēro pa B klases ceļu, kas izvērtās diezgan interesants pasākums. Lielbritānijā, atšķirībā no Latvijas, ceļi ir gājējiem nedraudzīgi, šauri un lielāko tiesu bez nomales. Ja satiksme iet tikai vienā virzienā, vēl nekas, bet, ja abos, nākas teju lekt nātrēs, kas lepni slejas asvalta malā. Tas protams traucēja izbaudīt brīnišķīgās ainavas abās pusēs, un lika koncentrēties uz samērā biežo satiksmi. Wath nonācām dzīvas un veselas, bet ar viegli trīsošām kājām un prieku, ka uz ceļa vairāk atgriesties nevajadzēs. Uz pašu miestiņu noskatījamies tikai no attāluma. Ejot pāri tiltam redzējām glītas veclaicīgas mājiņas ar skaisti iekoptiem dārziem. Šajā apgabalā gandrīz nav tāda namiņa, kura palodzes un pagalms, nebūtu izrotāti ar ziedošiem puķu podiem un dobēm. Krāsas visdažādākās, bet īpaši var pamanīt nacionāli noformētos stādījumus ar zilu, sarkanu un baltu. Tas par godu jau aizgājušajai Karalienes jubilejai un olimpiskajām spēlēm, kurās britu sportisti pārspējuši paši sevi, izcīnot savai valstj lielu skaitu medaļu.
Ciemats izuda skatienam un pēc apmēram 5 minūšu gājiena starp kokiem pamanīju augstu senu tiltu –aizsprostu, kas lika kājām cilāties ātrāk pašām no sevis, mērķis ezers vairs nebija tālu. Nonākot pie akmens būves, mani gaidīja nepatīkams pārsteigums. Uz tilta un aizprosta vienlaicīgi, uziet nedrīkstēja, priekšā nolikti smagi dzels restu vārti un liela piekaramā atslēga, bet uz ezeru skatu aizsedza saaugušie koki un krūmi. ‘’Nu nē!” es domāju ‘’Ja ja esmu te atnākusi, bez pāris bildēm, es prom neiešu!’’ un atstādāma vairumu mantu mammas uzraudzībā, pārlīdu 1,5 m augstajam žogam pāri. Tilts visai iespaidīgs, to rotāja seni ģērboņi un mazi tornīši, tā galā muiža. Es gāju lēni un piesardzīgi, galu galā atrados svešā teritorijā. Spēru soli pa solim uz priekšu, tomēr pārāk tālu iet baidījos, rezultātā uzņēmu pāris gandrīz vienādas bildes ar ezeru un žvikt atpakaļ.
Mamma ierosināja sekot taciņai kalnā, viņa tomēr arī vēlējās kaut ko no lielās ūdens krātuves redzēt. Es kā jau jaunāka, augsto skatapunktu sasniedzu pirmā. Atspiedusies pret tradicionālo akmenu krāvumu sētu, vēros visapkārt un nespēju nopriecāties par krāšņumu ap mani. Mazliet skumdnāja fakts, ka uzņemtie foto nenatspoguļos pat ne pusi no tā skaistuma, ko redzēja acs. Mamma distanci veikusi godam, atsēdās zālē un skatījās tālē. Brīdi iestājās kusums, bet nogurušais smaids viņas sejā iztieca vairāk kā vārdi. Ilgi tika ampierinātu savu ceļabiedreni nebiju redzējusi. ‘’Kas gan būtu domājis, ka Anglija var būt tik skaista! Ja kāds to stāstītu - neticētu.’’ viņa beidzot ierunājās. ‘’Jā..’’ es noteicu, kaut zināju, ka šī zeme sevī slēpj vēl daudz...
Pēc laiskās atpūtas pa to pašu taciņu gājām atpakaļ, atkal gar slēgtajiem vārtiem un miestiņu Wath, pie kura nogriezāmies pa publisko taku, paliekot upes Nidd kreisajā krastā. Mūsu ceļš veda caur vairākiem aplokiem, pirmajā no tiem sastapām trīs melnus jo melnus telēnus, kas ziņkārīgi mums tuvojās un nedaudz bailīgi un reizē nebētnīgi uz mums skatījās, atgādinot R.Blaumaņa ‘’Trīs velniņus”.
Pie otrā aploka ieejas, kuru mūsu taka šķēla uz pusēm, uz skārda plāksnes ar baltiem burtiem izlikta brīdinājuma zīme: ‘’Zināšanai: Bullis, govis ar teļiem.’’ Man palika bail, mammai arī, piedevām viņa sāka stāstīt stāstu par kādu savu paziņu, kuru līdz nāvei nobadījis bullis, tas protams par uzmundrinājumu nekalpoja nemaz. Skatījos, ka ganāmpulks apgūlies taisni uz mūsu taciņas. Izvēlējāmies baram mest pamatīgu līkumu. Bara vadoni atpazīt nebija grūti, viņš, ievērojami lielāks par govīm, liels un balts, bez ragiem, nogūlies nedaudz atstatus, gremoja savas apēstās pusdienas. Mamma neieteica viņu fotogrāfēt, lai nenokaitinātu, es arī piekritu, un rezultāta aploku šķērojām bez starpgadījumiem.
Soļojot tālāk, ielejas kores galā pamanījām romantisku māju, bet tās pakājē savādu augu, nevarējām saprast, vai tas bija vai nebija indīgais latvārnis, kas Latvijā izpleties samērā daudz? Manu ceļa biedreni namiņš kalna galā gan piesaistīja vairāk, kā neparastais floras eksemplārs. Viņa pagriezās pret mani un sāk skaļi sapņot: ’’Cik gan forši būtu tur dzīvot!’’ ‘’ Būtu jauki satikt kādu angļu vecīti un ar viņu iepazīties, un kam piederētu tāda mājiņa, un dzīvot laimīgi!’’ viņa jokojoties turpināja. Es nosmējos un piebildu: ’’Jā, būtu gan, bet tā notiek tikai pasakās un meksikāņu seriālos!’’ Abas smaidot turpinājām ceļu, kas nu jau veda gandrīz gar pašu Nidd upes krastu. Pēc brīža ieraudzījām vēl vienu ‘’vecīša makšķerējamo namiņu’’, kas lepni iekārtojies drošā attālumā no ūdens un pēc neilga laika mūsu kājas jau atkal deldēja fantastiskās pilsētiņas Peitlī Bridž (Pateley Bridge) ielas. Līdz autobusam mājup bija palikusi pusstunda, kuru pavadījām vēl uzņemot pēdējos attēlus un atmiņā iemūžinot skatus uz romantiskajām piparu bodītēm.
Autobusā sēdējam patīkami nogurušas, bet man galvā dzima jau kārtējā ideja par pārgajienu, kurā cerams pievienosies arī mani mājās palikušie puiši.
