han un Šindžanga

03.01.2008
5 min lasīšanai

Mēdz teikta, ka Ķīna nav valsts, bet kultūra. Tā Tautas republikas ietvaros plešas no Krievijas Tālo austrumu pierobežas līdz Hainanas salai un Honkongai. No austrumu piekrastes uz rietumiem Ķīnas Tautas republikas robežas ieskauj Himalajus un iestiepjas dziļi Centrālāzijā. Lai gan ķīniešu kultūras ietekmes robeža rietumu apgabalos ir karsti debatētas temats, Pekinas politiskā dominance pār šo pasaules daļu ir gandrīz pilnīga un, šķiet, ķinizācija ir neizbēgams attīstības scenārijs. Taivāna, uz kurieni pēc sakāves pilsoņkarā pārcēlās Nacionālistu partijas vadītā Ķīnas Republika, ir politiski un tautsaimnieciski neatkarīga valsts, bet saistīta ar Tautas republiku nesaraujamām vēsturiskām saitēm. Abu valdības uzskata sevi par īsteno Ķīnas demokrātiskās tradīcijas aizsācēja Sun Jatsena mantinieci ar tiesībām pārvaldīt abu teritoriju kopā. Ķīniešu kvartāli un pat pilsētas Amerikā, Eiropā, Krievijā, un Dienvidaustrumāzijā veido neatkarīgus, bet cieši saistītus centrus, kur no dažādiem Ķīnas reģioniem izceļojušies imigranti turpina lietot un attīstīt valodu un tiek radītas jaunas kultūras vērtības. „Piectūkstoš gadu vēsture”, kā to sauc valsts apmācītie tūristu gidi un vēstures grāmatas, ir radījusi kulturālu vienotību, kas pārvar attālumus un laiku. Šī saskaņa gan ir tikai daļēja un bieži ir vairāk par iemeslu konfliktiem kā savstarpējai sapratnei. Ķīnieši savu zemi sauc par Vidus valsti, jeb Zhongguo standarta izrunā, un tās apzīmējošā rakstu zīme attēlo kvadrātu, ko caurdur vertikāla ass. Šis nosaukums cēlies no sena priekšstata par Ķīnas atrašanos pasaules centrā, pārējai pasaulei atstājot perifērijas statusu un nozīmi. Pēc leģendas cēlusies pie Dzeltenās upes, sauktas arī par Ķīnas Upi māti, ķīniešu jeb dzeltenā rase gadsimtu gaitā apvienota vienā impērijā. Par impērijas pamatlicēju un pirmo imperatoru uzskatāms Ķin Šihuang , kurš slavu ieguvis arī savas nežēlības un grandiozo būvniecības projektu- Lielā mūra un mauzoleja ar māla armiju Šianā- celtniecību. Dinastijas nomainīja vienu otru, laika gaitā izplešot ķīniešu kultūras ietekmi līdz tās tagadējām robežām un pat aiz tām. Oficiālā vēstures versija apraksta organisku un mērķtiecīgu attīstību vienotas valsts virzienā. Šo vienkāršo raksturojuma gan sarežģī tas, ka Ķīnas Tautas republika ir, Mao vārdiem runājot, „visu tās tautību kopīgs sapnis”. Tautas republika oficiāli atzīst 56 tautību eksistenci valsts teritorijā. Lielais vairākums pilsoņu ir Han tautības pārstāvju, bet pārējās etniskās grupas tiek sauktas par mazākumtautībām, vai bieži ērtības labā vienkārši par tautībām, tā netieši uzsverot Han atšķirību no pārējām. Lai gan etniskas atšķirības reģionā pastāvējušas kopš vēstures pirmsākumiem un bieži spēlējušas nozīmīgu lomu valsts apvienošanas vēsturē, vienota un visaptveroša tautību politika tika izstrādāta tikai pēc Tautas republikas pasludināšanas. Etnisko grupu klasifikācijai par pamatu likti tā laika Padomju Savienības Tautību komisāra Josifa Staļina 1920tajos gados izstrādātie kritēriji. Par tautībām atzītas etniskas grupas, kam ir skaidri izšķirama kultūra un vēstures mantojums, reliģiskas paražas un sociālā iekārta. Kad tūlīt pēc atbrīvošanas, tā komunistu partijas uzvaru sauc Tautas republikā, īpaši norīkotas etnogrāfiskās ekspedīcijas veica tautību inventarizāciju. Lai gan rietumu eksperti apgalvo, ka vairāk par četriem simtiem tautību pretendēja uz atzīšanu, līdz astoņdesmito gadu vidum, kad jaunu tautību reģistrācijas process tika iesaldēts, tika oficiāli apstiprināts 56 tautību statuss. Han veido vairāk par 90 procentiem Tautas republikas, kā arī Taivānas iedzīvotāju, un pārstāv ārpus Ķīnas atpazīto „ķīniešu kultūru”. Mūsdienās izmantotā rakstība, kā arī tāds kultūras mantojums kā Konfūcija filozofija, Daoisms, un Fenšui ir han kultūrā balstīti. Tāpat arī revolucionārie spēki un divdesmitā gadsimta progresīvie domātāji un politiķi ir galvenokārt han, tādēļ šī tautība Ķīnā bieži tiek uzskatīta par attīstītāko no tautībām un modernizācijas nesējiem. Lai arī oficiāli pieņemts runāt par „visu tautību ķīniešiem,” ārpus han apdzīvotajiem reģioniem vārds zhonguoren parasti nozīmē tikai han. „Mēs šeit nevaram runāt. Kāds ko dzirdēs un mēs nonāksim nepatikšanās. Tur pie sporta laukuma ir vienkāršāk palikt nepamanītiem.” „Vai tiešām ir tik bīstami runāt par Šindžangu?” „Viņi- ķīnieši, kļūst nervozi, kad mēs runājam par sevi. Viņi zina, ka mums ir taisnība.” Man blakus uz soliņa sēž ādas jakā un tumšās drēbēs ģērbies students ar īsi apcirptiem matiem un beisbola cepuri galvā. Lai gan tumsā ir grūti saskatīt viņa seju, acis spīd nespodrajās ielas gaismās un nepārtraukti skatās apkārt, lai neviens garāmejošais nepienāktu klāt, nekavētos mūsu tuvumā par ilgu. „Es esmu Pekinā, lai mācītos spāņu valodu, bet īstenībā man galvenokārt patīk vērot ķīniešu. Viņi ir savādāki, nevaru viņus saprast.” Mans sarunu biedrs ir uigurs no Šindžangas provinces galvaspilsētas Urumči. Uiguri ir turkiem radniecīga Centrālāzijas tauta, kas ir Šindžangas skaitliski lielākā un politiski ietekmīgākā etniskā grupa, par kuras nozīmi liecina provinces oficiālais uiguru autonomā apgabala statuss. Viņu apdzīvotā teritorija robežojas ar Pakistānu, Tadžilistānu, Kazahstānu un pat Krieviju, un laikā līdz atbrīvošanai daļā no tagadējās Šindžangas pastāvēja neatkarīga Austrumturkestānas uiguru republika. „Redzi pusmēnesi un zvaigzni uz mana telefona ekrāna. Šīs ir no Turcijas karoga, bet mūsējais ir gandrīz tāds pats, tikai citā krāsā. Mēs arī esam musulmaņi. Tāpēc es arī vienmēr nēsāju cepuri. Ķīniešiem nepatīk, ka mēs parādam, ka esam islamticīgi. Studentēm Kašgarā un Urumčī valdība aizliedz nēsāt lakatus, bet šeit Pekinā ticīgie uiguru puiši nēsā beisbolenes, jo galvai jābūt apsegtai.” Uiguru pašu starpā pastāv ievērojamas atšķirības gan paražu un ticības ziņās, gan politiskajos uzskatos. Pagājušā gada oktobra sākumā, musulmaņu svētā mēneša Ramadana laikā Austrumšindžangas pilsētā Kašgarā, kas ir zināma kā viskonservatīvākā un iespējams arī radikālākā no uiguru apdzīvotajām vietām, pa dienu bija slēgti visi restorāni un izklaides vietas, un arī pēc saulrieta, kad Ramadana gavēnis ir tradicionāli jāpārtrauc ar mielastu, uz ielām pūlī redzamas tikai han un dažas hui musulmaņu sievietietes. Uigurietes mielojas slēgtajos māju iekšpagalmos. Kontroles samazināšanās valsts iekšienē un deviņdesmito gadu sākuma pārmaiņas un pieaugošā islāma un nacionālisma ietekme Centrālāzijā būtiski iedzīvināja uiguru opozīciju. Tautas republikas valdības statistika liecina, ka laikā no 1990. līdz 2001.gadam vairāk kā 200 uiguru militāristu uzbrukumos bojā gājuši 162 cilvēki, un lai arī lielākā daļa uzbrukumu uzskatāmi par saistītiem ar valdības reliģisko politiku, par mērķiem izraudzītas ne tikai valdības institūcijas, bet arī vietas, kur pulcējas daudz cilvēku, ieskaitot Pekinas sabiedriskā transporta spridzināšana. Lai gan oficiālā statistika uzrāda daudz mazākus skaitļus, ārzemju aplēses liecina, ka 1990.gada aprīļa sacelšanās Kašgaras tuvumā noveda pie vairāk nekā 3000 cilvēku nāves, bet 1995.gadā Khotanas incidentā kritušo skaits bija mērāms simtos. Atbildot uz uiguru radikalizāciju, valdība uzsāka „Spēcīgā sitiena, pilnīgas kontroles” politiku, kas ierobežo reliģiskās aktivitātes un pilnībā aizliedz mošejās apspriest politiskus jautājumus. Bez tam, pēc nevalstiskās organizācijas Starptautiskā Amnestija datiem laikā no 1997. līdz 1999.gadam par separātismu jeb, valdības vārdiem runājot, „valsts dalīšanas” aktivitātēm uz nāvi notiesāti 210 aktīvistu. „Valdība iepludina aiz vien vairāk un vairāk han uiguru zemē. Viņi mēģina mūs ķīniskot un padarīt par mazākumtautību pašu zemē,” turpinās mūsu vēlā nakts saruna. „Viņiem tas arī izdosies. Man šķiet, ka apmērām pēc piecdesmit gadiem vairs nebūs uiguru, kas runātu savā valodā labāk kā ķīniešu.” „Bet kad tu runā, es skaidri dzirdu tavu akcentu.” „Es mācījos uiguru skolā, atbraucot uz Pekinu slikti runāju standarta dialektā, bet tādu kā es paliek aiz vien mazāk. Pēc vidusskolas nav iespējams tālāk mācīties uiguru valodā, tāpēc liela daļā skolēnu jau no pamatskolas gadiem sāk mācīties ķīniešu skolās.” „Valdība saka, ka tas ir vienīgais veids kā attīstīt reģionu un uzlabot iedzīvotāju dzīves apstākļus.” „Paskaties, kuram uzlabojas dzīves apstākļi? Ķīniešiem. Viņiem ceļ jaunas pilsētas un daudzdzīvokļu mājas. Bet mēs vēl joprojām dzīvojam kleķa būdās. Šindžangas dabas resursi ir ārkārtīgi bagātīgi, bet visi ienākumi aiziet centrālajai valdībai un ķīniešiem.” „Vai tu kaut ko vari darīt, lai uzlabotu situāciju?” „Diez vai, manuprāt pretošanās ir bezcerīga. Es esmu iemācījies turku valodu un varbūt mēģināšu izceļot uz Turciju. Tur ir daudz uiguru, un tagad, kad esmu Pekinā, man nokārtot pasi izbraukšanai ir daudz vienkāršāk kā Šindžangā.”

han un Šindžanga

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem