PPG

  • 2 min lasīšanai
Sarkanas neona spuldzes no aizmugures apgaismo zvaigzni, kas rotā ieeju, un uzvalkos tērpti sargi uzmanīgi novēro ienākošos un pie metāla detektora izčamda kabatas un caurskata apmeklētāju somas. Gleznas un plakāti pie pirmā stāva sienām aicina celt darba ražīgumu, lauksaimniecības produktu kvalitāti un daudzumu, un mudina paātrināt pilsētu industrializāciju, bet, nokāpjot pagrabstāvā, skatam paveras tematiski sienu gleznojumi par Tautas kara pret japāņu iekarotājiem, kā arī atgādinājums, ka Taivānas atbrīvošana ir neizbēgama. Korejiešu dīdžejs griež vācu tehno plates, un dejotāju pūlis grimst cigarešu dūmu un mirgojošu gaismu mākonī. Pie bāra letes nīkst garlaikoti amerikāņi, un japāņu stilā ģērbta meitene ar pilnīgi gludiem acu plakstiņiem samāksloti smejas par divu kolumbiešu nedaudz neķītrajiem jociņiem. Gados jaunu ķīniešu grupiņas pie galdiņiem tukšo divlitrīgas stikla krūzes ar salkanas tējas un viskija sajaukumu, bet gar paaugstinājuma margām stāvošie tēlotā vienaldzībā vēro dejotāju sejas un augumus. Zāles otrajā puse blakus nigēriešu narkotiku sīktirgotājiem uz podesta dejo grupiņa pārdzērušos vidusskolnieču, varbūt no Anglijas, bet visticamāk- amerikānietes, bet tieši zem viņām kāds vācietis neuzkrītoši, bet ilgi skūpsta savu ķīniešu draugu. Šī ir Propaganda jeb PPG- neliels deju klubs Vudaokou Pekinas Haidianas rajonā. Zem uz sienas uzgleznotu revolucionāru modrās uzraudzības uzdzīvo pilsētā dzīvojošie ārzemnieki un vietējās augstākā slāņa jaunā paaudze. Superelitāro Pekinas un Ķinhua universitāšu studenti sarunājas ar Valodu un kultūras universitātes ārzemniekiem un Svešvalodu universitātes daudzvalodīgajiem audzēkņiem. Mūzika, alkohols un sociālistu kičs padara šo iestādījumu līdzīgu jaunu cilvēku pulcēšanās un nakts dzīves vietām citur pasaulē; neskatoties uz nosaukumu, klubs ir vieta, kur satikties, iepazīties un iekārot. Sarkanā zvaigzne un rūdītu revolucionāru portreti, nonākuši kapitāla kalpībā, pilda visaugstāko uzdevumu- izpatīk klientu vēlmēm un pelna. Bet klienti ir šeit, lai par mēreni lētu dzērienu cenu patērētu visatļautību un, iespējams, sacelšanos pret iekārtu. Tiem, kas var atļauties 25 kuai Brīvo Kubu vai Tsingtao pudeli, mirusī revolūcija ir tikai viena no iespējamām sestdienas vakara izklaides atmosfērām. Revolūcija tik tiešām ir beigtāka par beigtu. Propagandas apmeklētāju vecāki uzauga, nēsājot Mao piespraudes pie zilajiem un zaļajiem Mao uzvalkiem un lasot Priekšsēdētāja mazo sarkano „Mao Zedonga domu graudu izlasi”. Viņu vecāki pārdzīvoja okupācijas šausmas un pilsoņkaru, bet pēc tam arī ekonomikas restrukturizāciju pēc sociālisma principiem. Bet viena paaudze pirms tam pieredzēja mandžūru dinastijas beigas un vardarbīgu impērijas sadalīšanos. Propagandā mēs visi esam nonākuši pēdējo, Denga Siaopinga ierosināto fundamentālo pārmaiņu rezultātā. Septiņdesmito gadu beigās iesāktās reformas izveidojušas jaunu Ķīnu un radījušas vēl nepieredzētu turību un ietekmi pasaulē. Tas panākts, atsakoties no revolūcijas kā politiskas metodes, to aizstājot ar institucionālas kārtības stiprināšanu. Tagad jaunajiem un daudzsološajiem paveras iespējas, par kādām vēl nesen pat sapņot nevarēja. Taču lai cik arī sauklis „Viena pasaule, viens sapnis!” neizklausītos vilinošs, Propagandas radītais iespaids ir meli. Ne klaji, bet tomēr meli. Ārpus kluba sienām vēl joprojām pastāv valsts, kur informācijas nodošana ārzemniekiem var novest cietumā, neatļauta sabiedriska vai reliģiska darbība- spaidu darbos, bet separātiskas „dalīšanas darbības”- ešafota priekšā. Divas nedēļas pēc ierašanās Ķīnas Tautas republikā jau otro reizi es vēl joprojām nespēju izskaidrot, kā, neskatoties uz režīma stingrību, tam ir izdevies radīt brīvības ilūziju.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais