par vienu persōnīgo iespaidu vairāk.

  • 1 min lasīšanai
Nu tad tā...Par īpašiem nopelniem vācu valodas apmācības programmā, jebšu par īpašām runāšanas spējām, bij arī man tā iespēja divas nedēļas pavadīt jauniešu nometnē Vācijā - Asbahā. Šī vietiņa Vācijā skaitās mazpilsēta, taču diezgan ievērojami atšķirās no tām mazpilsētām, kādas sastopamas mūsu platuma grādos. Vairāk gan tā atgādināja kādu no mūsu vasarnīcu rajoniem - glītas viensētas, perfekts 5cm mauriņš, dārza rūķi, laternas un glīti bruģēti piebraucamie celiņi. Jā, vāciešiem pedantismu nevar pārmest - tas ir viņu dzīves veids. Smuki. Arī ceļi, pat vismazākie, savesti labā kārtībā. Kalni un ielejas noklātas ar kukurūzas laukiem, ābeļdārziem un zirgu pilnām ganībām. Nometne bija tuvāk Francijas, nekā Polijas robežai, respektīvi Vācijas rietumos, tieši tamdēļ bij jāmēro garais pārbrauciens gandrīz no vienas robežas līdz otrai. Spilgtākie iespaidi - mazs busiņš, kuru bijām paīrējuši no Murmastienes ( Madonas raj.), lai ceļa nauda neplēstu kabatas saspiedāmies un satilpām pat vairāk nekā bija plānots, vienīgi kājas gan lika par sevi manīt, kad potīte apkārtmēra ziņā neatšķīrās no lielās ciskas, bet, nonākot galā, pavērās apartamenti, kuros ātri vien varēja atveldzēt novājinātos locekļus. Vācija pārsteidza ar augstajiem kalniem, kādus gribēdam Latvijā neieraudzīsi, braucienā ar kuģīti pa Reinu tīksminājāmies par greznajām pilīm un nocietinājumiem, kas bija sasēduši klinšu starpās,tipiskās vāciešu "režģu" mājiņas un vīnogu pilni žogi neatstāja vienaldzīgus pat tos, kas šeit pabijuši jau vairākkārt. Grēks būtu neatzīmēt Ķelnes Domu, tā burvību tā pa īstam var apjaust tikai tad, kad šķērso slieksni, vai ar drebošu sirdi un bailēm par trieku mēro ceļu uz torņa smaili, zem kājām redzot visu Ķelni. Vienīgi mūsu, letiņu paēdienus bija jānomaina ar vieglāku pārtiku, kas dažubrīd šķita pat nesakarīga un nebaudāma. Vēl aizvien nevaru saprast, kamdēļ salātos jājauc vārītas olas ar manderīniem un liekas jocīgi, kad pajautā pēc melnās tējas. Vienu gan iegaumējiet - ne jau velti ceļmalas koki, pilni ar gardiem augļiem ir tik brīvi pieejami, mūsu ievāktajās plūmītēs bija lieli balti tārpi. Arī pustumsiņā nebūtu ieteicams staigāt vaļējos apavos, var gadīties samīt kādu gliemezīti, kas gan izmēra ziņā ir vismaz trīs reizes lielāks par mūsējo, gan arī skata ziņā ievērojami atšķiras - tam nav cietās mājiņas un smukais gliemezītis ir koši oranžs. Pats labākais - viņu mežos nav ērču, indīgo, jo meži ir līdz nelabumam apstrādāti ar ķimikālijām. No zemes labāk neko necelt un pagaršot nevajadzētu, bet visā visumā šo vācu vidi ieteiktu izbaudīt. Ja vēl gadās pietuvināties kādai fermai, tad vari teikt, ka atpūtas brauciens Vācijas sirdī ir izdevies.:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais