Polijas Tatri
|
Guna Vilka
|
Polija – Augstie Tatri – Zakopane – Inwald - Wadowice
22.-30. 06. 2012.
Augstie Tatri Polijā ir mūsu ceļojuma galamērķis, bet pa ceļam vēlamies apskatīt arī pilsētas un citus ievērojamus objektus.
Tik ļoti gribas uz kalniem, ka izlemjam izbraukt jau iepriekšējā vakarā nevis Līgo dienas rītā kā bija paredzēts. Braucam 16 cilvēku kompānija ar diviem astoņvietīgiem busiņiem. Vecums ceļotājiem – visdažādākais. Visjaunākās ir Rēzija, kam 1,5 gadi, un Patrīcija (5g.), tad pusaudži – Gunārs, Daniels, Ģirts, Anna, Edgars un studente Marta. Vidusposms jeb pieaugušie– šoferi Agris un Valts, pasažieri – Ilona, Daiga, Sandra, Ināra. Fotogrāfs Leonīds un es, Guna, kā pasākuma vadītāja.
Izbraucam 18.00 no Nogales, 18.20 no Valdemārpils, 22.00 no Kalnciema un pēdējos pasažierus uzņemam Jelgavā 22.30. Un pasākums jeb ceļojums var sākties!
23.15 iebraucam Lietuvā.
2.diena 23.06. Līgo!
3.15. iebraucam Polijā. Pasākuma dalībnieki guļ, robežsargi mūs liek mierā (sakarā ar Pasaules futbola čempionātu atjaunota robežkontrole), bet šoferīši varonīgi brauc.
Līst, smidzina, nakts. 4.30 piestājam benzīntankā, lai šoferi arī pagulētu. Pāris stundas paguļam stāvošos busiņos, kamēr mazie bērni vēl nav modušies. Tad vēl stundu pabraucam līdz nākošajam benzīntankam, kur rīta tualete un brokastis. Saldajā – Valda dotās zemenes, kas ir ļoti gardas. Līdz brokastīm nobraukti vairāk kā 500 km.
Ceļi – Latvijā no Jelgavas līdz Meitenei – zem katras kritikas, Lietuvā – izcili, Polijā no sākuma līkumoti, bet labi. Daudz jaunu, nesen būvētu. Un turpina būvēt vēl.
Mazā Rēzija, labi izgulējusies, brokastis paēdusi, izskrējusies, tagad omulīga un smaidīga.
Braucam un braucam, ēdam, apstājamies pie tualetēm, ēdam un atkal braucam....
Ap 16.00 esam Inwald pilsētiņā pie Dinozauru parka. Blakus arī Miniatūru parks, bet tuvumā nevienu kempingu GPS neuzrāda. Eju prasīt meitenēm kasē Dinolandijā. Meitenes atsaucīgas, iedod tuvākā kempinga adresi Wadowicē: Mini Camping, Wadowice, Gorzen Dolny 61, t.338234594.
Tas ir 8 km tālāk, grūti atrodamā privātmājā Wadowicē. Saimnieku nav mājās, bet tur apmetušies holandieši, kas laipni visu izrāda, cenas pie mājas durvīm. Ir laba virtuve ar gāzes plīti un galdiem, duša, WC, elektrības kontakti ārpusē. Pagarinātājs gan pašiem savs vajadzīgs. Cenas – draudzīgas: telts 10-15 PLN, pieaugušais 11 PLN, bērni 5 PLN (no 6g.), elektrība -8 PLN, mašīna -5 PLN. Saskaitot visu kopā, samaksājam 170 PLN, kas sadalot uz galviņām sanāk ap Ls 2,15 katram.
Teltis saceļam dārzā aiz mājas, svētku galdu saklājam zem ķiršu koka, kam gatavas ogas. Nobrīdinu savus jaunākos ceļotājus, ka ogas nedrīkst noēst, jāuzvedas diezgan klusu un pieklājīgi. Pēc tam gan atzīstas, ka ogas bijušas garšīgas. Es jau arī vienu ķirsi nogaršoju. Bet prieks, ka arī zaros palika ogas....
Nosvinam Jāņus ar sieru, alu, vienu Līgo dziesmu un pīrāgiem. Jaunieši paspēlē bumbu. Gulēt ejam tā laicīgi, jo pēc garā pārbrauciena esam diezgan saguruši.
3.diena – svētdiena, 24.06. Jāņi.
Labrīt! Pamostos ik pa brīdim – vējš purina telts virsējo kārtu ar šausmīgu troksni, visu nakti kaut kur kaut ko svin, dzied, gonko ar mašīnām. Laikam arī poļi svin Jāņus...
Pulksteņa nav, nav ne jausmas, vai jāceļas, vai nē. Agris no blakus telts saka, ka bez 20 minūtēm 5. Guļam tālāk. Ap 6iem abas ar Daigu ceļamies un ejam vārīt brokastis – auzu pārslu, mannas putru.
Pamalē veidojas mākoņi. Esam piekalnītē, zem mums Vadovices pilsēta, ļoti skaisti skati uz visām pusēm.
Pirms prom braukšanas parādās samiegojusies saimniece, kas saka, ka ieradusies nakts vidū no svinēšanas pie meitas. Tas gan notika ar stipri lielu troksni. Naudu par naktsmājām jau esam ielikuši atsauksmju grāmatā virtuvē. Saimniece iedod vizītkarti man un šokolādi mazajiem bērniem. Sirsnīgi un vienkārši. Paldies!
8.10 izbraucam. Izstaigājam Wadowices centru, kur bazilika, Jāņa Pāvila II dzimtā māja, muzejs un piemineklis. Pašlaik notiek rīta mise, ko pa mikrofoniem var dzirdēt arī laukumā pie bazilikas. Baznīca pilna, cilvēki stāv arī ārpusē, bet lielajā laukumā tiek likta kopā skatuve, izvietojas tirgotāji gar malām un šķiet, ka tur būs liels pasākums. Kā nekā Jāņi.
Inwald pilsētiņā esam 8.50 – pirmie stāvvietā pie Dinozauru parka. Ieeja 18 PLN(14), līdz 5g. pa velti. Grupai 14 PLN/personai.
Izstaigājam parku – dinozauri dabīgā lielumā, alas, strūklakas, fosilijas, rotaļu laukumi. Ir iespēja nobraukt ar trosēm par papildus samaksu. Bērniem patīk. Esam gandrīz vienīgie apmeklētāji parkā, jo poļi svētdienas rītā ir baznīcās.
Pēc tam ejam uz blakus esošo Miniatūru parku, kur vienkopus var apskatīt pasaules slavenākās celtnes miniatūrā. Ieeja 19 (14) PLN, grupai 15 PLN. Ar šo pašu ieejas biļeti var izmēģināt 2 no 3 atrakcijām – šūpošanos ar vikingu laivu, panorāmas ratu vai braucienu ar elektromašīnītēm. Var arī vienu atrakciju 2 reizes. Izstaigājam zaļo labirintu, kur kādam no tiltiņa augšā jākoriģē virziens, uz kuru pusi iet. Par papildus maksu izbraucam kalnu upi ar pūsli, kam virsū 5 sēdvietas. Jautri un forši. Ir pamatīgi karsts. Rītā redzētie mākoņi pazuduši. Ir viena vienīga svelme.
Pie busiņiem apēdam atlikušās ceļa tostermaizes un laižam uz 92 km attālo Zakopani.
Zakopanē pirmo sameklējam lētāko kempingu, ko atrodam par labu esam, un kur arī paliekam.Adrese: Zakopane, Za Strugiem 39,
Paņemam 2 mājiņas, katrā 8 cilvēki. Jaunieši un Bērziņu ģimene vienā mājiņā, otrā – pārējie, kur istabiņas 2+3+3. Izmaksā ap 4,25 Ls/cilv. dienā.
Vakariņās Leonīda un Ināras vārītais borščs, bet pirms tam ar kājām aizejam uz Zakopanes centru. Gājēju ieliņā apskatām suvenīrus, kartes, arī daži pirmie pirkumi tiek izdarīti, lai nauda nespiež kabatu. Daži jaunieši mums stipri bagāti.
4.diena 25.06., pirmdiena.
Kempings atrodas Augsto Tatru pakājē Zakopanes nomalē – ļoti skaistā vietā. Blakus varenie kalni ar skaistajām virsotnēm, kas izskatās pēc guļoša bruņinieka.
Ceļamies 7-os, bet tā kā līst, tad atliekam startu uz pāris stundām. Tad arī gaišāks. Brokastīs vakardienas zupa, ko neizēdām.
Izejam 8.30 uz pacēlāju – vagoniņu (lanovku), kas ved uz Gubalowku. 13 zloti lielajiem, 11 – mazajiem no 5 gadiem abos virzienos – uz augšu un lejā. Augšā arī rodeļi. Visādas tirgotavas, atrakcijas, klinšu sienas un viss priekš slinkajiem ceļotājiem, kas negrib tālu iet, bet dabūt visu uzreiz un tūlīt.
Ejam pa sarkano taku uz rietumiem, tad pa melno, atpakaļ pa zaļo līdz pacēlājam – krēsliņiem, kas noved lejā. Skati skaisti uz visām pusēm, reizēm uzsmidzina lietus, reizēm mākoņi pašķiras. Taciņas glumas un slidenas, jāskatās, kur liek kājas. Ir arī paslīdēšanas gadījumi, kad gaišās bikses kļūst par tumšajām. Ejam pa ziedu pļavām, kur visvisādas puķes priecē gan govis, gan mūs.
Braucot ar krēsliņiem pāris kilometrus uz leju, sāk gāzt lietus. Lejā nobraucam slapji kā žurkas. Līst visu laiku, kamēr pārnākam kempingā. Ejam pa pilsētu, tad pāri pļavai un pakalna galā ir mūsu kemps. Paēdam un 3 stundas brīvsolis. Zēni uz veikaliem, citiem diendusa.
16.30 izbraucam uz Zakopanes termālajiem baseiniem, jo pa dienu Valts savam busam nojukušo sajūgu pie poļu mehāniķiem ir salabojis jau līdz pusdienai.. Priecājas, ka lētāk nekā Latvijā.
Akvaparkā paņemam 2,5 stundas bez saunas. Pieaugušajiem 34 PLN, studentiem -27, līdz 13 g. - 22, līdz 5 g. - pa velti. Par 1,5 stundu pieaugušajiem 18 PLN.
Par siltajiem baseiniem visi sajūsmā. Siltie burbuļi +34 grādi, baseini +31 grādu silti. Tā kā ārā apmācies un tīri vēss, tad siltais ūdens tieši reizē. Jauniešiem visvairāk patīk trubas un slidkalniņi. Arī mazā Rēzija visur līdzi. Vecāki pirms tam veduši uz akvaparku Latvijā pieradināt.
Vakariņās Sandras vārītie griķi. Pirmajai kalnu dienai iespaidu un slodzes diezgan – kājas ielocītas, āda lietū samērcēta, kauli termās izsildīti un nogurums pietiekams.
Ap 10-iem pēc vietējā laika noapaļojamies uz gulēšanu.
5.diena. Otrdiena, 26.06. Vārda diena Ausmai un Ingunai
Labrīt! 6.00. Daiga jau aizgājusi vārīt brokastis 5.20. Pārējie mostas ap 6.30. kartupeļu biezputra un vakardienas griķi – pēc izvēles. Nekad nevaram izvārīt tik daudz, lai izēstu, vienmēr paliek pāri.
Mākoņi tādi balti, spīd saulīte un kalni no rīta redzami saules apspīdēti. „Guļošais bruņinieks” ar virsotni Giewont majestātiski paceļas virs Zakopanes.
7.45 izbraucam uz Koščieliska Dolina – ieleju, kas sākas no vietas ar nosaukumu Kiry. 8.00 noliekam mašīnu stāvvietā Kiry, kur par abām mašīnām jāsamaksā 40 zloti.
44 zloti grupai par ieeju Tatru nacionālajā parkā. Tad pa labu, platu zemes ceļu ejam uz Hali Ornak. Pa ceļam aitu ganāmpulks, ganu mājas, kur redzam kā gatavo aitas un kazas kūpināto sieru. Vispār ļoti garšīgs, mums visiem garšoja. Pirkām gan mazos, gan vidējos sierus, ko pārdeva Zakopanes tirgū pie pacēlāja uz Gubalowku. Te, parkā, gan ir stipri dārgāk nekā tirgū.
Marta saka, ka nav braukusi uz kalniem, lai staigātu pa ieleju, tādēļ ar jauniešiem – Danielu, Ģirtu, Edgaru un Annu aiziet pa zilo taku uz virsotni Stoly (1328 m v.j.l.). Viņiem pievienojas arī Leonīds. Izrādās, ka kāpiens bijis pagrūts, bet pie virsotnes gaidījis atalgojums – ziedoši ēdelveisi, ko nemaz tik bieži neizdodas redzēt. Prieks par jauniešiem!
Pārējie dodamies uz alām – pa dzelteno taku pa kreisi no galvenās takas un pa sarkano – uz Mylna alu. Vispār diezgan ekstrēmi – ar ķēdēm un galīgā tumsā. Labi, ka lukturīši līdzi.
Pie otrajām alām visi satiekamies un kopā ejam uz galapunktu – Hali Ornak, kur atpūta. Vieta ir mežu un klinšu ieskauta. Skaisti. Daudz tautas. Atpakaļceļš tiek veikts atbilstoši katra tempam un jaunieši ar Valtu paspēj iziet arī alas.
6.diena. Trešdiena, 27.06.
Šodien kāpjam uz „guļošo bruņinieku” – Giewont 1894 m v.j.l.
Izbraucam laicīgi 6.45, busus atstājam pie Jana Pavla II laukuma ielas malā, lai nav jāmaksā par stāvvietu. Tālāk līdz Kuznice vēl pāris kilometru, bet tur drīkst iebraukt tikai autobusi, taksometri un ar atļaujām. Pārējie kāto kājām. Arī mēs. Vienīgi Rēzija sēž īpašajā mugursomā, ko Agris nes.
Garš, grūts, bet ļoti skaists kāpiens. Dvēsele gavilē! Skati neaprakstāmi. Laiks kolosāls – saule, vējiņš un varenie kalni visapkārt.
Taka visu laiku vienmērīgi, bet neatlaidīgi vijas uz augšu. Jaunieši atkal aiziet uz papildus virsotni – Kondracka Kopa 2005 m v.j.l.
Pa ceļam uz augšu satiekam latviešu puisi, kurš stāsta, ka vakar pa taisno viņi, 3 puiši, devušies kalnos. Nakti gulējuši teltī netālu no virsotnes. Pats nobrāztām rokām, kājām, bez ūdens un izbadējies. Sadalījušies, nu iet viens. Pirmo reizi kalnos. Iedodam viņam latviešu rupjmaizi un saldumus un novēlam laimīgi nokāpt lejā. Diezgan pārgalvīgi, bet trakajiem pieder pasaule!
Giewont virsotnē pie beigām jāiet pa vienvirziena taku, turoties pie ķēdēm. Labāk tiem, kam garas kājas un stipras rokas. Bet augšā tiekam visi. Virsotnē ļoti maz vietas, nevar ilgi uzturēties un jūsmot. Jālaiž citi un bail, ka paši nenoveļas. Dažiem šī ir pirmā virsotne mūžā.
Lejā ejam pa sarkano taku, kas ir ļoti stāva. Šāda iešana tiek saukta par „kāju dzīšanu dibenā”.
Nostaigātas 11 stundas un atpakaļ esam 17.30. Vakariņās Ģirta un Daniela vārītā zupa.
7.diena. 28.06., ceturtdiena.
Šorīt ceļamies 7.30 un izbraucam 8.45 uz Kuznice, no kurienes 3 km kājām līdz pacēlājam, kas ved uz Kasprowy Wierch 1987 m v.j.l. Šis ir visdārgākais pacēlājs, ap 8 Ls pārrēķinot.
Viss slapjā baltā mākonī tīts. Esam virs sniega, redzam kalnu kazas uz sniega pleķa, bet redzamība slikta. Ināra paliek izbaudīt virsotnes kalnu namiņa labumus, bet pārējie, ietinušies plēves mētelīšos, dodamies uz priekšu – nekurienē. Mākoņi apņēmusi mūs cieši jo cieši, bet mēs pa sarkano taku virzāmies uz virsotnes Swinica pusi. Latviski sakot, ejam uz Cūceni. Taka iet pa Polijas Slovākijas robežu. Var nostāties ar katru kāju savā valstī. Migla baigā, neko neredz. Kāpjam uz augšu pa labi bruģētu un marķētu taku. Reizēm pat novelkam plēves, jo mākonis nav pārāk slapjš.
Līdz Cūcenes virsotnei apm. 3 stundu gājiens. Valts pusceļā griežas atpakaļ, jo esot diezgan atskatījies to miglas putru. Kad līdz virsotnei 1 stundas kāpiens, migla pārvēršas lietū. Pa ceļam vairākās vietās redzam kamzikus, kas ganās turpat pie takas. Izdodas arī papikoties ar slapju sniegu. Kad sākas stāvais kāpiens uz augšu, Bērziņu ģimene nolemj griezties atpakaļ, jo paliek bīstami. Mēs, pārējie, varonīgi turpinām kāpt uz augšu. Šeit, pēdējā posmā – no sedlienes līdz virsotnei, 250 m pacēlums. Pēdējais posms pa stāvām klintīm, turoties pie ķēdēm, pa slīpiem klints bluķiem, kas tagad ir slapji un vēl slidenāki un bīstamāki. Rokas ir nosalušas, ķēdes ledaini aukstas, slapjas un rūsainas. Viens otram palīdzam, iedrošinām un pieredzējušākie māca, kur likt katru kāju, kā labāk turēties pie ķēdēm.
Bet visi tiekam līdz augšai – Swinicai 2301 m v.j.l. Līst, ka plīkšķ. Ātri apēdam Sandras „Laimas” šokolādi un kāpjam lejā. Ieraugām sarkano marķējumu uz otru pusi. „Gudri” puiši labā angļu valodā ļoti pārliecināti apgalvo, ka šī taka ved uz Kasprowy Wierch. Noticam un sekojam. Kad pa ķēdēm esam nomocījušies labu gabalu uz leju, šie nāk atvainodamies atpakaļ – nē, šī neesot vis īstā. Man jau bija tādas aizdomas... Nu ko? Mokāmies atkal uz augšu atpakaļ. Slīdam, lienam, rāpojam. Vispār stipri auksts, rokas nosalušas, ar ķēdēm nokrāsotas brūnas.
Kad esam no lielā kalna pusceļā uz leju, mūsu mocības tiek atalgotas – paveras mākoņi un tiek parādītas ielejas kalnu kores abās pusēs. Ezeriņi, ielejas, meži, krāsu spēles. Pat 2 murkšķi mums parādās. Viens ļepato pretī pa taku, otrs pļaviņā. Redzam palielu kamziku baru un visas takas, pa kurām nācām šurp. Redzam Krivāna virsotni Slovākijā, kas ir Edgara pirmā virsotne. Tālumā jauniešu vakardienas virsotne – Kondracka Kopa un mūsu Giewont, kuru var atpazīt pēc lielā metāla krusta virsotnē. Prātā nāk dziesma ar vārdiem „krusts laistās kalna galā un tālu starus met”. Tiešām Dievs mūs ļoti mīl, jo, kamēr atnākam atpakaļ, saulīte un vējš ir izžāvējuši visu slapjumu no mūsu apģērba un somām. Mums ir novēlēts tieši tāds laiks, kāds ir vispiemērotākais. Ja es būtu redzējusi to stāvo Svinicas virsotni, diez vai būtu kāpusi... Bet pa miglu – solīti pa solītim... un augšā bijām.
Uzkāpjam vēl Kasprowy Wierch un pajūsmojam par skaistumu visapkārt. 16.30 braucam ar pacēlāju lejā. Vakarā vēl termālie ūdeņi, uz kuriem aizejam tikai astoņi.
8.diena. Piektdiena, 29.06.
Šī ir pēdējā nakts mīkstajās gultās kalnu pakājē Zakopanē. Rīta apgaita, pakošanās, brokastis un 7.32 pēdējais kopīgais foto pie mašīnām, pirms dodamies uz māju pusi.
Braucam uz Krakovu, kur sarunāta Anete, kas mūs izvadās pa vecpilsētu. Viņa te uz gadu kā apmaiņas studente. Esam stundu agrāk nekā runāts. Anete vēl gulējusi, atskrien neēdusi.
Izvadā mūs pa Vāveles pili, tās pagalmiem. Aizejam līdz Vislai, kur pūķis Kraks spļauj īstu uguni. No Kraka vārda cēlies Krakovas nosaukums. Līdz 11.gs. Krakova bijusi Polijas galvaspilsēta, bet tad karalis, kas valdījis, labprātīgi, pieņēmis kristietību, lai nebūtu krusta karu. Viņš arī pievērsis poļus katoļticībai. Tādēļ tagad Krakovā pārsvarā visas ir katoļu baznīcas. Tikai viena esot protestantu. 13.gs. valdījis karalis, kas pretendēja arī uz Zviedrijas troni, jo tajā laikā Polija pakļauta Zviedrijai. Viņš pārcēlis galvaspilsētu uz Varšavu, lai būtu tuvāk Baltijas jūrai un nebūtu tik tālu jābrauc iekšzemē. Pirms tam Varšava ir neliels miests.
Pašlaik Krakovā ap 1 miljonu iedzīvotāju. Visi karaļi kronēti un apglabāti Krakovā. Arī pēdējais prezidents Kačinskis ar sievu, kas gāja bojā lidmašīnas katastrofā Smoļenskā, apglabāts šeit.
Traki karsts +29 grādi. Meklējam ēnu gar ielu malām. Aizejam uz galveno laukumu, kur centrā strūklaka un piemineklis dzejniekam Adamam (uzvārdu aizmirsu), kas esot līdzīgs mūsu Rainim. Šis ir lielākais slēgtais laukums Centrāl- un Austrumeiropā. Zem laukuma pazemē esot labs muzejs, kas pirmdienās esot pa velti.
Izejam cauri puķu un slēgtajam tirgum. Dzirdam latviešu dziesmu „Palaid puķīti pa dambi”. Otrā pusē tirgum uz skatuves dejo latviešu bērni tautastērpos. Esot uz kultūras dienām atbraukuši.
Tālāk apskatām visvecāko Polijas Universitātes ēku. Tagad tur muzejs. Redzam visvecāko – Andreja baznīcu, kas saglabājusies no 11gs.
Gribas ēst. Anete aizved mūs uz studentu ēdnīcu, kur pati bieži pusdieno. Man vairs nav zlotu, ceru, ka Anna izmaksās man un Martai. Bet.... Annas nav!!! Jautāju – kur Anna? Visi skatāmies apkārt – Annas nav!!! Ko nu?! Man jaunākā meita ir pazudusi. Viņai bija oranžā orientēšanās kluba „Ziemeļkurzeme” cepurīte. Otra tāda Martai somā. Uzlieku to galvā Edgaram un viņš aizskrien uz laukumu, kur bija dejotāji. Droši vien aizskatījusies... Pēc brīža Edgars ir atpakaļ – Annas NAV!!! Kur pēdējo reizi redzējām Annu? – Pie ieejas slēgtajā tirgū. Nu skrienam atpakaļ abia r Edgaru. Pārējie paliek ēst. Laukumā Annas nav. Ejam uz vietu, kur atstāti busiņi. Ar lielām cerībām, ka būs aizgājusi atpakaļ. Bet...nav. Mums ģīmji izstiepjas garāki. Ejam atpakaļ uz centrālo laukumu. Tur nāk pretī Daiga, Gunārs, Daniels, Ģirts, Leonīds un Marta. Sadalāmies un ejam katrs pa savu pusi, pēc tam tiekoties pie Ādama. Annas nav nekur. Man jau saskrien asaras acīs. Anete mierina, ka gan jau Anna atradīsies, jo angliski prot un arī orientēties prot. Droši vien paprasījusi ceļu uz Vāveles pili, kur netālu busi. Otra iespēja – jāiet uz policiju. Lūdzu Dievu, lai mans bērns atrastos. Un tajā brīdī zvana Valts – Anna esot atradusies. Policija tūlīt pievedīšot ar zilām „mirgalkām” (bākugunīm). Paldies Dievam!
Nu pa trako karstumu jožam atpakaļ uz busiem. Es jau 4. reizi pa šito ieliņu gar informācijas centru joņoju.
Pie autobusa Anna apkrīt ap kaklu un saka, ka tagad turēšoties visu laiku man pie rokas.
Annas stāsts: „Paklupu, ejot pa slēgto tirgu, pacēlu galvu – neviena vairs nav.” Jo mēs pa sānu izeju strauji pagriezāmies uz skatuves pusi, kur skanēja latviešu dziesma. Viņa aizgājusi arī līdz skatuvei, bet mūs nav redzējusi, jo mēs drīz vien aizgājām uz sāniem, kur parunājāmies ar dejotājiem. Viņa 15 minūtes pagaidījusi mūs, tad gājusi pie policista pieteikties, ka pazaudējusi grupu. Aizvesta uz iecirkni, sastādīts protokols, iesēdināta policijas mašīnā un 8 reizes apbraukājusi Krakovas centru cerībā mūs ieraudzīt. Otra policijas mašīna nolikta dežūrēt pie busiem un gaidīt grupu. Es ar Edgaru vēl neskaitāmies grupa. Kad ieradušies vairāki, tad policija gājusi klāt. Tā, lūk! Viss ir labs, kas labi beidzas.
Anete vēl mūs izvadā pa Kazimira rajonu, kas no 13gs. ir iedalīts ebrejiem. Tur saglabājušās sinagogas, tagad labākie restorāni un veikali.
Pēcpusdienā izbraucam no Krakovas. Mājupceļš cauri Polijai, Lietuvai un nākošās dienas pusdienas laikā esam mājās.
Pilni iespaidu, jauku emociju un ar domu, ka ir vērts tur atgriezties un Polijā vēl ir tik daudz ko redzēt. Un lēti.
Kopā nobraukti 2383 km (no Jelgavas turp un atpakaļ)
Bildes apskatāmas: https://picasweb.google.com/pertsleonds