ZEMGALE. 1.DIENA

09.08.2012
7 min lasīšanai

Ideju par Zemgales velobraucienu uz Zemgali pieņemu visai pēkšņi, kad otrdien atceļā no Ainažiem piezvana Andris un piedāvā pašancēt viņa ķiploku tīrumā. Tauta gan esot, bet viens lieks mūlis par daudz nebūšot. Trešdiena priekš vairāku gadu nekustināta inventāra savākšanas, jo nebūšu jau tāds idiņš, lai no Jelgavas uz Dobeli vizinātos pa pretīgi garlaicīgu šoseju. Tā vietā izvēlos pretīgi putekļainus lielceļus zvēriskā svelmē. Tiesa, iepriekšējo dienu notupējis telpās nenovērtēju gaidāmo. Īpaši tādēļ, ka Ainažos nekāda saule netika. Un tā no Zemgales galvaspilsētas izbraucu vien 9os, kad gaisā jau var sost nepatikšanas. Ar pilsētas apskati nekrāmējos, ar tizlo kratīšanos centrā arī ne. Pa nomali, jeb smagā transporta trasi prom uz Dobeles šoseju. Pa to pēc lielajiem remontiem sakarīga braukšana. Vismaz viena Jelgavas vieta, kur riteņnieks var justies kā Eiropā. Pēc 2-3km Dobeles virzienā norāde uz Bramberģi (7km). Lielceļš atzīstami labs. Katrā ziņā tālu pārspēj daudzas Latvijas šosejas. Abās pusēs nepārredzami, zeltaini labības lauki un daudzas pazīstamas ainavas no trakā 2010.g. pavasara, kad šeit no apvāršņa līdz apvārsnim viļņoja ūdens un viensētas vairāk atgādināja mazas saliņas. (galeriju neatjaunoju interesentu trūkuma dēļ). Bramberģe - mazs, atzīstami sakopts ciematiņš, kura kopskatu pamatīgi bojā jau no ceļa pamanāmais grausts parka malā. Pieeja izrādās no Svētes ceļa malas. Traktora iebrauktas risas cauri džungļiem, kurš reiz saucās parks, pieved pie totālas postažas. Kungu nams pamests vells zina kad. Jumta kārniņu ciešamā kvalitāte paglābusi ēku no blakus esošā pārvaldnieka nama likteņa, no kura palikušas vien drupas. Drusku tālāk impozants vārtu tornis. Viss. Tagad uz Svēti. Patīkams ceļavējš. Pēc info te ir arī bij. muiža. Diemžēl neko tai līdzīgu nevaru saskatīt un nav arī nekādas norādes. Toties ir citas skatāmas vietas. Pretī skolai piemineklis latviešu strēlniekiem (pareizāk sakot, Daugavgrīvas bataljona zemessargiem), kuri 1915.g.aprīlī Ruļļu kalnos apturēja vācu ķeizara Vilhelma ordu uzvaras gājienu uz Jelgavu un Rīgu Paši Ruļļu kalni vairs nepastāv, jo vēlāk norakti grantī. Tagad to vietā ežerelis. Piekļūšanu privātīpašnieki atstājusi vien pretējā pusē, kur jātiek lejā pa stāvu krastu. Savukārt šosejai tuvākais un normāli pieejamais jau pilnībā nožogots. Nu nekas, vēl jau priekšā Ērmiķu dīķi.... Tikām pieņemas ne tikai svelme, arī pretvējš liek manīt. Piedevām zemais gals nemaz tik līdzens nav. Pie Ērmiķu dīķa šitā gala (pagr. uz Sidrabi) celtnieki no lielā ezera atdalījuši un ar dambjiem iežogojuši divus atsevišķus apalīšus. Kādam nolūkam - neienāca prātā paprasīt. Gan jau ar laiku tur iekulsies vēl kāds riteņnieks un varēs pastāstīt. Viens gan skaidrs, ka šite tikšana ūdenī nespīd. Tikām uz Sidrabes ceļa nepatīkami daudz autiņu un līdz ar to ellīgi putekļi. Pēc kāda 1/2kilometra labajā pusē forša atpūtas vieta "Grantiņi". Privātīpašums. Savācu foķiku un eju uz barjeru, pie kuras grozās pensijas vecuma "krabis". Kad lūdzu atļauju ieiet, la nopeldētos un nofotografētu tiešām foršo ainavu, šitais palaižot gar ausīm jautājuma pirmo daļu man atbild, ka te esot privātā teritorija un visādiem bildētājiem neesot ko darīt. Viņiem esot līgums ar reklāmas firmām un viss. Piedevās viens no stulbākajiem jautājumiem - priekš kā tas viss man esot vajadzīgs? Vienīgais, ko spēju atbildēt - priekš kā tu pasaulē esi nācis? Vai tikai tāpēc, lai par virinātāju kļūtu? Kad "krabis" aizrāpo uz apsardzes būdu, uzskatu par labāku pazust. Pēc kartes tepat ir jāmeklē Muntiņu dižozols. Kr.p. tikai divi ceļi. Viens ar barjeru, otrs bez. Iebraucu pa otro. Jā, priekšā ir mājas, arī Muntiņi un vairāki ozoli. Diemžēl nekādas dzīvības pazīmes. No sīkākas izpētes mani attur labi redzamās suņu būdas. Nekur nav teikts, ka tās ir tukšas... . Tagad pāris km līdz Platones pagriezienam. Vienā pusē mežs, otrā lauki un vējš kā par spīti no nepareizās puses. Kaut gan no muguras bētu krietni traģiskāk. Tagad vismaz kaut kāda gaisa pārmaiņa. Uz Platoni teicams lielceļš un ceļavējš. Pirmais kilometrs cauri izcili staltu egļu mežam. Krāšņa dabas dota aleja komplektācijā ar ne tik krāšņiem dunduriem. Platone sagaida ar kārtējo dīķi, kurš kārtējo reizi domāts skaistumam nevis iedzimto atpūtai. Visa Zemgale pilna ar ūdeņiem, bet,kur tajā iežauties,nav padomāts. Par privātajiem nerunāju. Tie katru spraudziņu aiztaisījuši ar "ķieģeļiem" un suņu zīmēm. Izskatās, ka Latvijā tūristam ir atstātas vienīgi tiesības blenzt apkārt. Ja gribi peldēties vai nakšņot (ar šito vēl nav tik traki, var sarunāt), tad brauc tur, kur pie ūdeņiem viesu mājas vai kempingi. Tas tā - puscepta riteņnieka pārdomas. Platone visumā sakopta, daudz privātmāju ar zaļumiem un ziediem, simpātiska skolas apkārtne. No šejienes neliels radiālais uz Pēterlauku vējdzirnavām. Vien kādi 1.5km pa Vircavas ceļu. Svelme vājprātīga. Pie ūdens neesmu ticis un pauris burtiski kūst ārā. Trakākais, ka mākoņi tik maz, ka nekādu atelpu nesniedz. Par laimi pilnībā pamestās un sabrukšanai atstātās dzirnavas dod ne tikai ēnu, bet nodrošina arī zināmu caurvēju. Pēterlauku dzirnavas celtas no 1860.-1870. gadam. un bija vienīgās vislabāk mehanizētās holandiešu tipa vējenes Latvijā, kuras darbojās līdz pat 1950.g. Vēlāk te bijis iekārtots Baltijā vienīgais Vēju muzejs. Tagad te patiešām svilpo tikai vēji. Pēc kādām 20 min. esmu tiktāl attapies, lai varētu turpināt ceļu. Tagad jāatrod Poķu ceļš. Norādes, protams, nav. Vien nojauta, kuras pareizību man arī apstiprina. Aiz upes pirmais ceļš pa labi un taisni. Sakarīgas kvalitātes un līdzens tas ved uz mana šīsdienas brauciena tālāko punktu. Labajā pusē gar ceļu stiepjas Platones ezerdīķis. Diezgan garš, kādi 2.5km. Vienīgi reālas iespējas ieplunkšķēt nav. Vismaz tādam "cirvim" kā es. T.i. ieeja nejauki stāva, krasti arī, piedevām krietni zāļaini. Iekšā jau varētu tikt, tikai dziļums nezināms un tādā gadījumā arī ārā tikšana... . Pēc kāda kilometra vai vairāk ezera vidū saliņa, uz kuru ved simpātisks trosu tiltiņš. Ja netiek pie vispārējas peldēšanās, tad te jau ir cerība vismaz kreklu izmērcēt un pie kādas labas bildes tikt. Piedevām patīkama ēna un arī mākoņi sāk rasties. Toties sāk rasties draudīgs nogurums dēļ ūdens trūkuma (alus ir pašvaks aizstājējs, kalorijas gan dod, bet uz galvas grūtā brīdī neuzliesi) dēļ, bet līdz Dobelei vēl kādi 35km un nekādas iespējas izmainīt maršrutu. Poķi, pagrieziena punkts. Kāds ducis māju, no kurām 1/4 grausti. Viena privātā īpaši interesanta. Tā vietā, lai prāvajā platībā veidotu dārzu, saimnieki izvēlējušies visu apstādīt ar kokiem. Turklāt dīvainā kombinācijā 1bērzs, 1egle un tā katrā rindā. Ar gadiem būs pamatīgs mežs. Varbūt pat ar savām sēnēm. Iebraucu Tveida krustojumā. Norādes, protams, nav. Pagaidām iespaids tāds, ka te vēl dzīvo krievu laiku slepenības iespaidā un norādes ir tikai pašās nepieciešamākajās vietās. No otras puse var saprast - katrs bleķa gabals maksā naudu + stŗādniekiem algas + degviela atvešanai. Priekš kā, vietējie tāpat zina, bet dēļ pāris tūristiem, kuri labākajā gadījumā šajos Dieva aizmirstajos kaktos iekuļas reizi dažos gados, nav vērts naudu tērēt. Tāpat jau budžets nekam neder. Tāpēc karte ir vajadzīgāka pat par maizes gabalu. Pagriežoties pa labi, jau pa gabalu redzama norāde "Eliasu dzimtas māja Zīlēni". Kas Latvijas mākslas vēsturē ir Eliasi, te nerakstīšu. Zinātājiem tāpat skaidrs, pārējiem GOOGLE. Jo vairāk tāpēc, ka saimnieks pēc 1/2stundas gaidīja grupu un mani caur muzeju izrāva "kā vilku caur Rīgu". Bez liekas stāstīšanas. Tiesa, ir jau vēl viens iemesls, kāpēc šeit iegriezos - Latvijā dižākais osis (8.3m). Tas aug pļavā aiz rūpīgi koptā "Zīlēnu" mauriņa. Iespaidīgs gan. Esnu redzējis varenus ozolus, bet šitai kociņš patiesi lika noelsties. No šejienes tikai uz ruz rietumiem. Saule purnā, karstuma trakākais vilnis sāk pierimt, bet to nekaunīgi aizstāj kāju augošais nogurums savienībā ar urkšķošo kuņģi. Arī pretvējš dod savu artavu. Labi, ka pilnīgs līdzenums. Laukos gan dažādība parādījusies - vienā pusē labība, otrā Hruščova no ASV importētais sapnis kukurūza. Pēc nepilniem 4km Jelgavas - Sidrabes lielceļš. Pirms tā vesels graustu un 1/2gaustu komplekss. Šķūnis, celts brīvvalsts saimnieku gados, pārcietis kolektivizāciju, "laimīgā sociālisma" un viltus brīvvalsts laiku, joprojā pilda savas funkcijas. Toties otrā pusē esošā dzīvojamā ēka un tās pagalms, visticamāk, savulaik atņemtā īstajiem saimniekiem un atdota ""laimīgajiem kolhozniekiem", nežēlīgi atgādina kadrus no savulaik visai skandalozās filmas "Aizaugušā grāvī viegli krist" par kolhoznieku domāšanas un dzīvošanas līmeni. (Galvenajā lomā J.Paukštello). Tiesa, ne par visiem to varēja teikt, bet... pagalms, ko tagad redzu ir pierādījums toreiz paustajām patiesībām. Un tādus vēl šodien laukos var atrast itin daudz. Tagad jāsāk domāt,kur atrast pagriezienu uz Jēkabniekiem. Bez norādēm. Par laimi, rajonu kartēs pietiekoši daudz māju nosaukumu. Pārējais jau gandrīz kā bērnu spēle. Labajā pusē Dambīšu saimniecība, tieši pretī Jēkabnieku ceļš. Uzreiz var redzēt, ka vietējie mazceļi nav CRBP (ceļi riebīgi, brauciet prātīgi) proritāte, bet par dažu šoseju noteikti jēdzīgāks. Savukārt Jēkabnieku pievārte Jelgavas šosejas malā mani sagaida ne tikai ar kārtējām pamestajām mājām, no kurām viena štengri atgādija bankrotējušu veikalu, bet arī ar ainavisku Svētes upes ieleju (jau 3.x). Galva un āda burtiski brēc pēc ūdens, tāpēc esmu neiedomājami iepriecināts, ka pie krietni uzplūdušas upes varu samērā droši piekļūt patiltē. Vaaaauuuuu!!!!!. Ciiiiikkkkk llllaaaabiiiii!!!!! 'Vēderam no tā gan vieglāk nekļūst, nogurums tikai daļēji nozūd un mazajā kalniņā aiz tilta uzbraukt vienalga nevaru. Saule arī maigāka nekļūst. Tieši otrādi, uz vakaru īpašs kodīgums. Ļoti nepatīkams pārsteigums Jēkabniekos, neatrodu veikalu. Tas nozīmē ārkārtīgi grūtus 7km pretvējā. Līdz Zaļeniekiem. Izturēju. Ar visu rēcošo vēderu vienalga vispirms apložņāju muižu. Pakaļa jau arī ilgojās pēc pārmaiņam. Toties pie veikala litrs alus, pamatīgs luņķis desas un saldējums. Pēc tam 20 kājas gaisā uz tuvākā akmens. Ēnā. Riteni pavirši atstāju aiz muguras. Šitā muļķība jau pēc kilometra maksā mīksto. Zaļeniekos kaut kāda nometne un pilns centrs ar visādiem švaļiem. cIK Tur tā darba ar kādu duramo paspēlēties. Pat tik daudz prāta nepietika, lai bakstītu no augšas, nē vajadzēja sānā. Šprāgoņas! Saule jau krietni uz vakarpusi, kad varu turpināt ceļu uz Krimūnām, pēdējo pieturu Dobeles virzienā. Par laimi vējš pierimst. Pirms Krimūnām nejauši atk;āju veselu drupuciemu, kuras nosaukums Akācijas. Var jau būt, ka bija arī kāda apdzīvota māja, bet īpašas pārliecības nav. Toties aiz šejienes sākas asfalts, pampakains, bet labāks par to grantāju. Toties pēdējie km līdz Krimūnām un Dobelei gan labā kvalitātē. Krimūnas ar kārtību nesagaida. Otrpus sliedēm grausti un 1/2grausti itin biezā kārtā. Labākā ir bibliotēka, kura ierīkota pamesta nama otrajā stāvā. Kopskats visai ironisks. Toties pašam centram cepuri nost. Skola nokrāsota, priekšā apstādījumi, aizmugurē neliels, kārtīgs parks ar dažām koka skulptūrām. Blakus pagastmāja, kura kopā ar skolu veido vienotu kompleksu. Arī izbraucot Dobeles virzienā neredz pamestas ēkas. Ja vēl otru galu savāktu, pavisam jauks ciemats sanāktu. Lai nekļūtu garlaicīgi, tūlīt aiz K. lēzens, bet savu kilometru garš pacēlums. Pie manas kondīcijas tas prasa gandrīz 1/2stundu, toties skats no augšas vakara saulē kompensē visas 86km 30 un vairāk grādu svelmē piedzīvotās mokas. Viens gan skaidrs, ka šitādam karstumam man "zarna par tievu". Bildes skatīt galerijā.

ZEMGALE. 1.DIENA

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem