Putnu paradīze Rio Lagartos

  • 4 min lasīšanai
  • 38 foto

Kad saprotu, ka visu laiku, kamēr autobuss pa šauro, nelīdzeno, kokiem apaugušo ceļu, palēkdamies un reizēm aizķerdams koku zarus, traucās uz Čemaksu (kas ir pa ceļam no Tulumas uz Vaļjadolidu), esmu sēdējusi ar ieplestu muti un iekrampējusies roku balstā, sāku smieties pati par sevi. Ik pa laikam mēs par mata tiesu neaizķeram kādu riteņbraucēju vai kājāmgājēju, kuri, acīmredzot pieraduši pie tādām braukšanas manierēm, atkāpjas aiz ceļmalā augošajiem kokiem. Tamlīdzīgu braucienu biju piedzīvojusi tikai Rio, kur autobusa šoferis pagriezienus ņēma uz diviem riteņiem un nebija laika pat baidīties – bija jāturas ar visām četrām, lai neaizripotu uz otru autobusa galu. Trakais brauciens ir pamodinājis arī guļošo četrotni man blakus, autobusa pakaļējā sēdeklī – Jāni un vēl trīs meksikāņu puišus, no kuriem viens sevi ir izrotājis ar spožām plastmasas krellēm, kas, šķiet, aizlienētas no jaunākās māsas. Viņi apmulsuši un samiegojušies sāk staipīt kaklus, cenšoties ko saskatīt aiz loga. Aiz Čemaksas ceļš atkal kļūst platāks, un mēs varam atslābt.

Par Vaļjadolidu zinu, ka tā ir samērā lēta un jauka mazpilsēta ar krāsainām mājiņām, kas ir ērts pieturas punkts, lai no turienes dotos vienas dienas ekskursijās uz Rio Lagartos rezervātu, Čičenicu un senotēm. Tieši tādi arī ir mūsu plāni.

Viesnīcu izvēlamies sokolo laukumā (gandrīz ikvienas Meksikas pilsētas galvenais laukums), kas ir pāris kvartālu gājiena attālumā no autoostas un kur izvietojušās arī vairākas ēstuves un sulu bodītes. Lai arī viesnīca skaitās četru zvaigžņu, šis iedalījums Meksikā ir visai nosacīts. Laikam viņi paši pēc saviem ieskatiem sev tās zvaigznes piešķir. Numuriņš neciešami smird pēc naftalīna, turklāt logs iziet uz mūra sienu, tāpēc pieprasām citu istabu. Arī tur smaka ir tik pat stipra, tāpēc atraujam līdz galam logus, kas izrādās uz iekšējo pagalmu, kur cilvēki sēž un vakariņo. Tādējādi mūsu istabiņa tagad ir kā uz ekrāna, un saprotam, ka visu nakti turēt logu vaļā vis nevarēs. Tomēr par laimi pēc kāda laika smaka mazinās – tā laikam smird kaut kāds tīrīšanas līdzeklis, ko viņi lieto tualetēs; arī turpmāk to jūtam ne vienā vien viesnīcā.

Nākamajā rītā pamostamies ļoti agri – vēl neesam pieraduši pie Meksikas pulksteņlaika, bet tas ir pat labi, jo līdz Rio Lagartos rezervātam mums tāls ceļš mērojams, un putnus esot ieteicams skatīties no rīta.

Rio Lagartos rezervāts, kura platība pārsniedz 60 tk. hektāru, esot viena no lielākajām mangrovēm Jukatanas pussalā, un tur ligzdojot ap 40 tk. flamingo, kā arī vairāki simti citu putnu un dzīvnieku sugu. Šāda apraksta iedvesmoti, esam gatavi divas stundas ar diviem autobusiem kratīties turp un tikpat ilgi atpakaļ. Turklāt šie vairs nav nekādi luksus klases ADO autobusi ar kondicionieriem, WC un televizoriem, bet gan veci un sagrabējuši otrās klases autobusi, ar kuriem ikdienā pārvietojas paši meksikāņi. Protams, attiecīgi arī biļetes maksā vien dažus peso. Mūs tas nebiedē, pat labāk – tā teikt, tuvāk patiesajai Meksikai.

Visi logi un lūkas ir līdz galam vaļā, mūzika skan uz pilnu klapi, un šoferītis velk līdzi: „Perdoooonameeeeeee, perdoooonameeeeee!” (Piedod man, piedod man!) Ik pa brīdim viņš uztaurē kādam paziņam vai pietur, lai uzņemtu kārtējo pasažieri, kas gaida ceļa malā ar velosipēdu, kartona kastēm vai kaudzi plastmasas maisu. Tas viss fiksi tiek salādēts bagāžas nodalījumā, un brauciens var turpināties. Uz to visu no priekšējā stikla rāmi noraugās Jēzus.

Izkāpjot Rio Lagartos, sajūta ir tāda, it kā mēs būtu nokļuvuši uz pannas. Faktiski uzturēties ir iespējams tikai ēnā. Atkal mūs aplenc nopelnīt gribošie, kas piedāvā mums pastāstīt par flamingo. Ne jau pastāstīt mums vajag, redzēt gribam! Soļojam vien uz piestātni cerībā, ka tur būs pieejama kāda laiva, bet izrādās, ka laivu tur ir pilns, izvēlies, ko vēlies, brauc, ar kuru izvēlējies, tā teikt. Salīgstam capitano Federiko, kurš mūs par 400 peso ir gatavs izvadāt 4 h ilgā tūrē. Ar piebildi, ka varēsim maksāt mazāk, ja nebūsim apmierināti.

Uzzinām par to, cik šī ekosistēma ir trausla. Seklajā un siltajā sālsūdenī labi aug garneles, kuru 2-4 mm garie mazuļi ir galvenā flamingo barība. Varat iedomāties, cik ilgs laiks šiem krāšņajiem putniem ir nepieciešams, lai uzņemtu dienā nepieciešamo barības daudzumu? Tāpēc lielu ļaunumu tiem nodarot malos capitanes (sliktie kapteiņi), kuri, cenšoties izpildīt tūristu vēlmes, braucot tik tuvu klāt flamingo bariem, ka tie sabīstas un ir spiesti lidot prom. Dažreiz tiem visa diena, kuras laikā tiem vajadzētu meklēt barību, paiet bēgšanā no vienas vietas uz otru. Tas putniem nodara lielu kaitējumu. Agrāk flamingo ligzdošanas vietas esot bijušas arī ap Kankunu, bet tagad putni tur, protams, vairs nerādās ne tuvu.

Federiko jau 15 gadus vadā tūristus. Agrāk viņš esot bijis zvejnieks, bet ar to neko daudz nopelnīt neesot varējis. Arī tūristu nav tik daudz, cik gribētos. It kā Kankuna tepat vien ir, bet tūristi šurp nebrauc – trūkst reklāmas, vietējie negrib apvienoties, katrs cīnās pats par sevi un pret citiem. Tas, cik klientu izdosies dabūt dienā, ir veiksmes jautājums. Daždien neesot neviena, jo konkurence, kā paši redzējām, ir liela. Patiesībā labi vien ir, ka nebrauc, es nodomāju, tie nabaga putni dabūtu meklēt citu mājvietu, ja te sāktu gāzties tūristu bari.

Tomēr arī mums neizdodas ieraudzīt tos daudzos tūkstošus flamingo, vien dažus simtus. Izrādās, ka neesam īstajā sezonā. Īstais putnu skatīšanās laiks esot no oktobra līdz decembrim, kad viņi te ligzdo. Pēc tam viņi lido uz Selestunu (netālu no Meridas). Toties te ir dzērves, gārņi, kaijas, pelikāni, zivju ērgļi un citi putni, uz kuriem Federiko ik pa laikam norāda, kā arī piekrastē zviln vairāki krokodili. Šajā brīdī man tiešām ir žēl, ka nav lielās kameras, jo ar aifonu neko daudz nepiezūmosi.

Pa mangrovju labirintu Federiko mūs vizina uz jūras pusi, līdz nonākam pie kāda kanāla, kur iegūstot sāli. Sajūta tajā ir gluži kā Nāves jūrā – peldam uz ūdens kā tādi pūšļi, sāls koncentrācija te ir tik liela, ka nogrimt nav iespējams. Vēl mazliet vairāk sāls, un pa ūdens virsmu mierīgi varētu arī staigāt.

Pēc sāls vannām mūs ved uz nākamo procedūru – spa maya jeb baltā māla maskas. Federiko māla laukā izrok nelielu bedri un no turienes izķeksē slapju mālu, ar ko sāk mūs ieziest no galvas līdz kājām. Sākumā mums tas izraisa lielu jautrību, bet pēc neilga laika, saulītei izžāvējot mālu, tas sāk neciešami vilkt ādu, un vienīgā vēlme ir ātrāk nomazgāties. Tas gan nav tik drīz – paiet kādas piecpadsmit minūtes, kas mums šķiet vesela mūžība, līdz esam sasnieguši tādu kā padziļu saldūdens bedri, kur varam atbrīvoties no baltās maskas. Vietējie saskrien apkārt un rāda uz krokodilu, kurš gulšņā turpat netālu. Saprotams, nevēlamies kļūt viņam par barību, tāpēc beržamies, cik ātri vien varam. Starp citu, ja vēlaties izmēģināt šādu masku, noteikti paķeriet līdzi krēmu, ar ko pēc tam iesmērēties, jo šāda procedūra pamatīgi izsausina ādu. Bet bija interesanti, esam apmierināti ar redzēto un piedzīvoto.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais