Ceļojums uz Ziemeļpoliju/Austrumprūsiju/1
|
Normunds Smalinskis
|
Z_Polija /Austrumprūsija 1
Jau sen mani vilināja viens aizraujošs vēsturisks reģions – Austrumprūsija un senās prūšu zemes.
Sena teika vai nostāsts teic, ka dižais zemgaļu vadonis Namejs, savācis lielu karadraudzi un apvienojis spēkus ar žemaišiem, devās uz Prūsiju iznīcināt krustnešus viņu galvenajā tālaika midzenī un atbalsta bāzē Marienburgā. Pils bija pārāk liela un pārāk bieziem mūriem un Nameja misija, kā tagad teiktu, diemžēl cieta neveiksmi... Kur ir viņa kapa vieta, mums šodien nav zināms.
Ir vēl vesela rinda interesantu apskates objektu šajā reģionā, kurus mēs mēģinājām ietvert savā ceļojuma maršrutā. Arī par tiem tiks vēstīts!
Lai nokļūtu Ziemeļpolijā, jāšķērso Lietuva. Pa labajiem leišu autoceļiem nav nekādu problēmu pārvietoties, vienīgi pirms Paņevežiem aiz mūsu Grenctāles mūs sabremzē pamatīgi ceļa remonti. Leiši uzlabo jau tā savus labos lielceļus.
Gar ceļmalām milzīgi nobriedušas labības lauki, tā vien gaida savus druvu kuģus. Dažviet gan pēdējo dienu vētrainās lietusgāzes sadzinušas labību veldrē, tomēr kopumā lauki izskatās iespaidīgi un sakopti, labi apstrādāti.
Polijā iebraucam pa jau labi ierasto Suvalku ceļu un tad nogriežamies uz rietumiem, Fromborkas virzienā.
Esam nokļuvuši uz neliela vietējā ceļa, kas vijas cauri Mazūrijas pakalniem un lejām. Ceļš ir līkumains un kalnains, pašaurs, taču kvalitatīvs. To no abām pusēm sargā simtgadīgi koki, veidojot skaistu aleju. Vispār Polijas ceļi šajā reģionā nav iedomājami bez skaistām un senām alejām.
Aiz loga mijas skaistas ainavas, nu gluži kā mūsu Cēsu apkārtnē. Atkal lieli labības lauki, kas jau gatavi pļaušanai. Daudz lielāki un iespaidīgāki kā Lietuvā. Vietām ceļš ir ļoti līkumains, pagriezienu leņķis tuvojas 90*, šeit jābūt īpaši uzmanīgiem, jo var parādīties kāds negaidīts riteņbraucējs vai pat grupiņa, jo cauri šai ainaviskajai vietai ved velomaršruti, kas domāto 1000 ezeru zemes apskatei un apceļošanai. Paši poļi gan šaujas pa šiem mazajiem ceļiem varen braši, acīmredzot pieradums.
Pa ceļam gadās neliela mazpilsētiņa skaista Mazūrijas ezera krastā un uz mirkli piestājam. Redzama laba jahtu osta ar krietni lielām un ietilpīgām jahtām. Ļaudis atpūšas, peldas, makšķerē. Jāpiezīmē, ka iedzīvotāju blīvums poļu kūrortos ir krietni lielāks, nekā ierasts Latvijā. Polija vispār ir ļoti apdzīvota zeme, ja salīdzinām ar mūsu valsti. Pie tam Mazūrijas ezeri ir viena no iecienītām atpūtas vietām, tā kā atpūsties gribētāju te netrūkst.
Atstājam pilsētiņu, lai dotos tālāk. Iepriekš neesam nobukojuši nevienu atpūtas vietu, tāpēc sākam meklēt vietu nakšņošanai. Ceļmalā pēkšņi ieraugam jaukas vecas dzirnavas, kas pārtapušas viesu namā ar mazu un jauku kafejnīcu piedevām. Te arī paliekam, nav problēmu.
Vakarā sēžam jaukā ēnainā vasaras terasē un degustējam poļu alu, kurš ir gana smeķīgs. Droši vien, ka senās dzirnavas ir autentisks Austrumprūsijas kultūrvēsturisks mantojums, jo uz sienas saglabājies vācu uzraksts ar vēstījumu par šeit esošajām dzirnavām. Jāsaka gan laikam – par kādreiz bijušām.
Par naktsmītnēm – kad sākām meklēt vietu, vienmēr pusstundas laikā izdevās tādu atrast. Piedāvājums šajā ziņā ir ļoti bagātīgs un daudzveidīgs – no smalkas viesnīcas, līdz labiekārtotai nakts vietai privātmājā. Cenu diapazons – 70 - 240 zloti.
Paēduši īsteni lauku stilā ieturētas brokastis, paši pirmie ierodamies Vilku midzenī Gerložā. Mūs sagaida vecs vīriņš, kurš pat prot dažus vārdus latvju mēlē un piedāvā gida pakalpojumus un aprakstu latviešu valodā!!! No gida atsakāmies un ar aprakstu paši dodamies ceļā aplūkot Volfšances bunkurus. Iespaids ir paliekošs – milzīgs bunkuru un ēku komplekss, kuru vācieši atkāpjoties uzspridzinājuši. Viss gan pamazām ieaug kokos un krūmos, tomēr varenās monstrozās daudzmetrīgo dzelzsbetona sienu drupas ir iespaidīgas. Īpaši ir izcelta atentāta vieta, kurā tikai brīnumainā kārtā fīrers izdzīvoja bumbas sprādzienā. Iesaku visiem interesentiem noskatīties nesen uzņemto filmu ,,Valkīra,, - tur ir viss pastāstīts un parādīts, pie tam tas nav tipisks holivudisks grāvējs, bet gan visai normāla kara filma ar Tomu Krūzu galvenajā lomā.
Slepenā objekta kopapjoms ir 250 ha un tur dzīvojuši un darbojušies ap 3500 cilvēku kara gados. Vesela slepena pilsētiņa. Un pat blakus esošajā nelielajā pilsētiņā Rastenburgā visi domājuši, ka mežā uzcelta ķīmiskā rūpnīca. Neviens pat nav nojautis, ka tur atrodas Hitlera mītne, viena no daudzajām līdzīgajām....
Tālāk dodamies uz netālo Rastenburgu jeb tagadējo Ketržinu. Pilsētiņas pirmsākumi meklējami tālajā XIII gadsimtā, kad te savu pili uzcēluši vācu bruņinieki. Tā nav liela un vairākkārtīgi pārbūvēta, saglabājusies līdz šiem laikiem. Acīmredzot bijis militārs atbalsta punkts senās Prūsijas iekarošanai, viens no daudziem līdzīgiem tādiem pašiem, kas izkaisīti pa visu Baltiju.
Interesants apskates objekts ir arī lielā katedrāle, kas šķiet milzīga nelielajai pilsētiņai, kurā dzīvo apmēram 28 000 iedzīvotāju (šobrīd). Cauri šai vietai iet arī viens no piligrimu ceļiem – sv.Jēkaba ceļš. Tas sākas Olštinā un ved uz Lietuvu. Nav gan dzirdēts, ka tas būtu populārs mūsu piligrimu vidū, kuri vairāk tēmē uz Franciju/Spāniju.
Jāteic gan, ka laikam pilsētiņa kara laikā bijusi pavisam neliela, jo lieli rajoni ap centru uzcelti pēckara periodā. Vēsturiskais centrs ir gluži neliels un labi apskatāms no baznīcas torņa, kurā jānokļūst veicot pamatīgu kāpienu mākoņu virzienā. Bet tas ir tā vērts.
Kad senā Rastenburga apskatīta, ceļš ved tālāk jūras virzienā cauri senajām prūšu zemēm. Atkal nelieli, aleju ieskauti labi ceļi, kas līkumojot mūs ved uz Fromborku, vietu jūras krastā, kur dzīvojis, strādājis un pētījis zvaigznes pats dižais heliocentriski domājošais Koperniks.
Par tur redzēto nākošreizJ
