Kristas dienasgrāmata par to, kā mums gāja Itālijā

  • 9 min lasīšanai
Pirmdiena 09.07. Rīga Ačkupieši lēnām pulcējas Rīgas lidostā, visi ceļa jūtīs un gaisā virmo viegls uztraukums. Tik paša galvenā, kurš mums par pārvietošanos atbildīgs, Gata vēl nav. Taču pamata uztraukumam arī nav, jo, neko īpaši nekavēdams, Gatis ir klāt.. Sākotnēji nepareizi ieņemto rindu mēs mainām bez jebkādām problēmām - attaisam norobežojošo lenti un ejam kur vajag. Nelieli sastrēgumi pie vārtiem ar uzgaidīšanu, bet arī šeit mēs kaut kā mistiski veikli apejam rindu (kurs viens ačkupieties,tur vietā jau 22). Un aši knaši dodamies uz savu lidojošo kuģi, kur sasēžamies vienotā bariņā. Drīz jau paceļamies 3h garajam lidojumam un pavadam ar skatu Latvia, Lettland, Lettonie, kuras zaļos mežus var labi pārredzēt, pateicoties skaidrajam laikam. Milāna Kad aiz loga vērojama atkal zeme un kalni, skaidrs, ka tuvojamies nolaišanās brīdim, kas tā tīri jauki pakutināja vēderu un dažiem lika aizdomāties par balto maisiņu. Lai gan visi gatavi karstajam dienvidu zemju klimatam, tikai izkāpjot saprotam, kas tas būs par “cepienu”. Sajūta lidlaukā kā vistiņai uz pannas. Pirmā bilde Ačkups Itālijā. Lidostā satiekam šoferīti - it kā jauku itāļu kungu, kurš mūs sagaidījis Milānas lidostā un nogādās uz tuti componenti iekš Montecatini. Taču, iekāpjot busiņā, šoferīts parāda savu īsto seju. Ar skarbu skatienu noliedz jebkādu ēdamlietu izvilkšanu no somām. Ačkupieši vieglā izmisumā, jo daudziem liekas, ka kuņģis sāks grauzt pats sevi, bet šoferīts tik piegriež atpakaļskata spogulīti uz mūsu mutēm un visu ceļu vēro mūs, ja jūt kādu lieku kustību. Lieki piebilst, ka itāļiem angļu valoda nav tuvākā valoda, un viņam tai skaitā. Dodamies ceļā, uz jau nolidoto attālumu salīdzinot, tagad tikai 300km. Daži tomēr krīt izaicinājuma varā un, noliekušies zem krēsliem, ar iebāztām galvām somās, riskē nokosties no savas sviestmaizītes, kā arī padalās ar citiem, un rezultātā nedaudz izbārsta gaļu. Aromāts lēnām izplatās pa busiņu, bet līdz šoferītim laikam netiek. Galu galā nāk neliela apžēlošanās un tiekam izlaisti iekost kādu kumosutankštellē. Ceļa īsinšanai ačkupieši ķeras pie sen pārbaudītām vērtībām: miegs, grāmatas, žurnāli, avīzes, kas nu kuram līdz un protams spēles. Jānosauc vārdi uz D burta Dārta, Kārlis un Rihards pagalam iekarsuši. Bet dažbrīd liekas, ka lielākoties šīs spēles viņi mēģina vienoties par noteikumiem - diezgan bezcerīgi. (P.s. šī konkrētā spēle kļuva par visa ceļojuma spēli, jo pat vēl atpakaļceļā atradās pa kādam vēl neizmantotam vārdam ar D burtu. Taču tagad vismaz mēs visi būtu spējīgi iekļūt Drāčlandijā, jo sadomāt simts vārdus ar D nav problēmu.) Skaitām km līdz Montecatini, vērojot gleznaino Toskānas ainavu, līdz no trijnieka atskan nevaldāmas smieklu lēkmes - kā noprotams radīta jauna ceļa īsināšanas spēle, kura lēnām izplatās, un smiekli pārņem visu busiņu. Galarezultātā daži tiek pie jauniem vārdiem. Dienas gaismu ierauga arī jauna iepazīšanas spēle - balts vai melns. Un galdā tiek celts arī viens āķīgs uzdevums, kuru palēnam kopīgiem spēkiem, kā rūdīta kriminālpolicijas komanda arī atšķetinām. Autobusiņam aizmugurē sēdošie tādi paklusāki. Montecatini Satiekam Sveķiku (festivāla galva). Minerva hotel, četras zvaigznes. Vakariņas (makaroni ar vieglo mērcīti, liekas ka saldais krējums un siers, gaļiņa ar svaigiem salātiem, saldajā gards vaniļas krēms), sūdzēties nevar (nebija jau nekādi burkāni ar burkāniemm, kurus nācās ēst pagāšgad Gaudeamus laikā Viļņā). Jāiet iepazīt pilsēta. Un ja jau esam Itālijā, kā tad bez vīna. Neliela pasēdēšana parkā un klačas. Nemanāmi skrien laiks un vajadzētu doties uz gultām, taču daži aizkavējas uz ielas un par to saņem pamatīgu palagu devu uz galvas no kāda neiecietīga vietējā itāļa. Tik sulīgi savas emocijas māk izlikt tikai aizkaitināts itālis. Otrdiena 10.07. Montecatini Brokastis - mums aizliegts doties maģiskajā galda otrā pusē, kur dod arī gaļiņu un sieru. Būs tikai saldās maizītes. Tā kā šovakar jādejo, nekur tālu nedosimies un iepazīsim pilsētiņu - Montecatini Terme. Sākam ar vienu no diviem apskates objektiem te - funikulieri, kurš uzved mūs uz romantikas pielietu mazo pilsētiņu kalna galā - Montecatin Alto, no kuras paveras patiesi burvīga aina uz pilsētas daļu, kura atrodas kalna piekājē. Pāris stundas pavadam pastaigās pa šaurajām ieliņām, kuras vijās te augšā, te lejā. Mūs ar Lauru pārņem sajūta it kā mēs atrastos filmēšanas laukumā. Varbūt te tapa „Zem Toskānas saules”.Tiek veikti arī novērojumi, ka pilsētā ir pieejami baseini, kā arī neliels tirdziņš, tāpēc āķis lūpā, bet pirms kāds sāk mērcēties baseinā, lai iegūtu kaut nelielu veldzi, vai ķert sauls starus, lai mājās brauktu brūns, vai šiverēt pa tirdziņu un ļauties iepirkšanās priekiem, gribas taču ēst.Pēc neveiksmīgiem ēstuves meklējumiem saprotam, ka derētu uzjautāt kādam vietējam, bet pēkšņi atskārstam, ka ielas ir izmirušas. Itāļiem sācies siestas laiks. Lai gan par šo dienvidu zemju atpūtas mirkli karstākajā dienas laikā ir dzirdēts daudz, beidzot parādās iespēja to pa īstam apjaust. Tik tiešām uz ielām ir klusums un pilnīgs miers. Sajūtas mazliet sirreālas. Protams, vietējās virtuves iepazīšana bija picas daudz un dažādās variācijās. Pienācis vakars, un mums jāgatavojas gājienam un koncertam. Pošamies: gludinām blūzes, sienam lakatiņus, krāsojam lūpas.Vakariņas (makaroni ar aso mērcīti, gaļiņa klāt sautēti mazie kabacīši, saldajā auksta, salda un sulīga arbūza šķēle). No vietējā pagalma kokiem meitenes gatavo zariņus dejai “Pērtiņš”, kas gan nemaz nebija viegls uzdevums, jo palmas izmantot bija liegts. Tā kā liekas, ka nedaudz kavējam, pieliekam soli un steidzamies uz gājiena sākumvietu, bet tas jau ir tikai mūsu ziemeļnieciskajā garā iespringt par tādiem sīkumiem, ka nevar kavēt, jo izrādās, ka esam pirmie. Tikai pēc kāda laiciņa ieraugam Sveķiku, tad jau pamazām tuvojs pārējie. Beidzot ir iespēja, vērot citus pasākuma dalībniekus un novērtēt viņu tērpu krāšņumu. Turki, grieķi, spāņi. Gājiens. Koncerta atklāšana. Koncerts. Zinām, ka esam pēdējie, kas uzstājas, bet, tā kā domājam, ka programmas visiem īsas, lēnam sākam iesildīšanās procesu. Katrs atkārto sarežģītākos soļus un izmēģina sev svarīgākos deju gājienus. Pastaipām kājas. Un nu jau tūlīt, tūlīt būs. Bet tā tas tūlīt tik atkāpjas un atkāpjas. Acīs lēnam iezogas neliels izsīkums. Beidzot pienākot mūsu kārtai, skatītāju rindas jau patukšas, bet tas nemaina mūsu garu. Katrs sevi izliek pēc labākās sirdsapziņas, tā, ka uz viesnīcu tikt atpakaļ spēka vairs nav . Klusa pasēdēšana terasītē. Tik klusi, ka Drāča nemanāmi aizmieg cieši jo cieši un nenojauš savu gādīgo transportēšanu līdz gultai Anša rokās, tikai no rīta rodas jautājums: “Kā es te nokļuvu?” Trešdiena 11.07. Pizza Brīnumi - arī mūsu galda pusē parādās desa un siers. Šodien mostamies kā īsti tūristi, mūs gaida tikai izklaides un atpūta. Laidīsim tak uz “pļažu”. Bet pirms tam jāpiestāj pie Pisseļa. Pašā rīta agrumā jau esam stacijā un gaidām vilcienu. Neliela cerība satikt Konstantīnu ar jautājumu: “Jūsu biļetīti lūdzu!”. Ļoti interesanti, ka itāļiem ir vilcieni divos stāvos. Viss jau ir it kā labi, kamēr ir ventilācija, bet vagonus bez kondicioniera neiesakām, skābeklis beigsies ātrāk kā spēsiet to pamanīt. Bet labi, ka ceļš nav garš, un te nu pienāk gaidītais - iespēja aplūkot slīpo torni, kā arī iepazīt BB (Bengālijas bēgļus) un viņu aroda izpausmes. Preču piedāvājumā pārsvarākrāsainas aprocītes, topā ir saulesbrilles un kā gan bez pulksteņiem, pārsvarā Rolex. Mums veicas, jo pirms ierodas policisti iztrenkāt ārā no zālāja tūristus, paspējam uzņemt daudz jo daudz bildes. Nu mums ir arī “Pērtiņš” Pizas torņa pakājē! Piejūra Veiksmīgi nokļūstam līdz jūrai, jo saule, saule, saule visus svilina, bet jūra, jūra, jūra visus vilina, un te nokļūt ļoti gribējās. Iegūts vēl viens ķeksītis, jo vismaz kājas Vidusjūrā iemērktas, beigtie roņi arī atveidoti. Prom varam doties sarkani kā vēzīši. Labi, ka līdzi no LV atvesti Dzintara SOS krēmi. Montecatini Sajūta jau kā atgriežoties atpakaļ mājās.Tehnisku iemeslu dēļ diemžēl vai par laimi tiek atcelts “Mis festivāls” konkurss, kur godam pārstāvēt savu kolektīvu, universitāti un valsti, bija gatavojusies Lindiņa. Vakariņas (pasta vieglajā mērcītē ar zirnīšiem, vistiņas ar īpatnēji pagatavotiem spinātiem, saldajā veldzējošs zemeņu krēms). Vakaru iesākam uz jau iesildītās viesnīcas terasītes, kuras izmērs ideāli atbilstošs, lai ačkupieši varētu sapūlcēties uz omulīgu pasēdēšanu nu gluži kā savā pagrabiņā. Pilsētiņā šodien “Baltās naktis”. Iesim lūkot, ko tad tas īsti nozīmē te. Pēc manas saprašanas, vienkārši veikali palikuši atvērti ilgāku laiku. Tas gan mūs šobrīd īpaši neinteresē, prasās pēc nelielas ballītes ar dejām. Atrodam vienu kafejnīcu ar ģitāristu un mūziku. Ilgi nedomājot, meitenes uz krustojuma atver sev deju placi un ļauj saviem ķermeņiem plūst skaņās un ritmos. Pārējie jau tikmēr nesēž garlaikoti, aši rada katras dejotājas parodiju un nu mums jāmēģina sevi atpazīt. Nenoliedzmi - viņiem labi izvedies, ir par ko izsmieties. Bet ar to protams nav pietiekami. Rodas ideja jaunai spēlei. Trīs kapteiņi izsauc sev komandas. Katra komanda izdomā kādu uzdevumu citai. Notiek uzdevumu izloze un aiziet. 1. Plankings, bet ar āķīti - trīs cilvēki nedrīkst pieskarties zemei. Kārtīgi nostiepjam pirkstgalus, kā Sanita trennējusi. Gatavs. 2. Cilvēku piramīda, iesaistot divus ļaudis ne no mūsu vidus, kad figūra gatava visiem kopīgi trīs reizes jāsauc: “I love Montecatini”. 3. Mini stafete, izpildot eleganto soli no ceturtdienām (joprojām domājot par Sanitu). Lieki piebilst, ka gan šīs, gan visas citas ačkupiešu publiskās aktivitātes piesaistīja neviltotu apkārtējo ļaužu uzmanību un fotoaparātu zibšņi netika žēloti. Tagad meklēsim sevi pasaules tīmekļos. Ceturtdiena 12.07. Tā kā paredzēts otrais un nu jau ar pēdējais kocerts, tāpēc atkal pabaudīsim Montecatini piedāvājumus. Rīta pusē dodamies garākās pastaigās pa pilsētņu it kā katrs sev vien zināmā virzienā, taču pa ceļam sastopot šadas tādas pazīstamas sejas, laikam jau tomēr Montecatini nav pārāk plaša. :) Taču pusdienlaikā divas iespējas: vai nu izbaudīt otro no diviem apskates un atpūtas objektiem - Termas, vai doties veldzēties pie baseina. Daži izvēlas pirmo, bet lielākā daļa krīt valdzinājumā bērnu laiku izklaidēm. Baseins lielisks. Te var peldēt, vingrot, sauļoties, izlēkāties un citus novērot, arī labi veldzēt pārkarsušās miesas. Tik vienīgi Elitas lūpu sadzeļ lapsene. Vakariņas (nav pasta, bet rīsi, zivs klāt bija citroniņš un fritēti kartupeļi, saldajā baudām tradicionālo itaļu saldo -Panna cotta). Sveķiks paziņo, ka Miseņu konkurss tomēr būs. Lindiņai lieki satraukumi, bet neskatoties uz to viņa sevi prezentē lieliski, un dejo tā, ka kājas ir tik augstu, ka gandrīz aizķeras aiz ausīm. Koncerts. Beidzot veicam nelielu iepazīšanos ar citām kulūrām. Vērojam spāņu veiklās pirkstu kustības skandinot kastaņjetes. Šoreiz dejojam pirmie. Vismaz tagad pēc koncerta nav salauztu tārpu vai vecu gliemežu sajūtas. Bonusā vakarā mums viesnīcā apsolīta ballīte, visi pošamies, bet kā jau vienmēr gadās dažādi “čē pē”. Kad esam gatavi doties padancot, izrādās, ka balle jau beigusies. Mūziķis neesot varējis mūs sagaidīt. Kamēr izcilājam tostus par padarīto un atzīmējam sezonas slēgšanu. Laikam atkal nāksies doties ielās. Aizdevušies līdz centrālajai strūklakai šodien jau orto rezi, dodamies daļēji bērnības atmiņās. Spēljam “Akmentiņš lec laukā”, “Pēdējais pāris šķirās” ar ačkupiešiem šeit jautrība garantēta. Noslēgumā tiek izveidots dzīvais kolektīva uzraksts jeb iestudētas pozīcijas burtiem, kuras nepieciešamības gadījumā varētu ātri uzstādīt pēc nepieciešamībass. Arlabunakti! Piektdiena 13.07. Florence Festivāls beidzies, bet mēs vēl nekur netaisāmies doties - te ir pārāk silti un labi. Tāpēc šodien plānā Florence. Kā pirmo apmeklējam katedrāli. Iespaidīgi. Šī ēka ir īpaša, grezna marmora celtne no ārpuses, bet askētiska iekšējā interjerā. Dāmas savus plikumus nemaz nedomājat ienest. Šeit vienīgā rota ir kupola gleznojums. Dodamies nelielā ekskursijā ar gidu gidioni Skaidžiņu un viņas Toskānas ceļvedi. Berzējam cūkas šņukuru. Blakus esošajā tirdziņā s. somiņu paradīzē satiekam itāli - latvieti. Dikti laipns un runātīgs kungs no tirgus plača, kuram sieva siguldiete. Viņš mūs atpazīst pēc valodas. Izejam arī caur dārglietu aleju, kas nomitinājusies uz apbūvēta tilta pār Arno upi. Pārstaigājam plašos Bobo dārzus, no kuriem paveras lieliska Florences panorāma ar katedrāles kupolu kā galveno akcentu. Savukārt citi dodas iepirkšanās tūrē un novēro aktīvu ielu mākslinieku darbību. Laiks mājupceļam. Ar katru braucienu aizvien lielāks ačkupiešu pulks apstiprina, ka vilciens un brauciens tajā ir lieliskākā vieta un laiks, kur pagulēt, lai atjaunotu spēkus tālākajam dienas cēlienam. Vakariņas (pasta ar aso piedevu, cepeša šķēle ar fritētiem kartupeļiem, saldajā augļu grozs). Izraidīti no savas terases, mēs pulcējamies iekš 303., kur saimnieces Laura un Dārta mūs laipni uzņem. Bet šovakar ačkupiešos manāms izsīkums. Lielākā daļa ap pusnakti jau zem segām. Sestdiena 14.07. Milāna Atstājam city tax, kas, nenoliegsim, radīja nelielas problēmas, jo recepcijas čalis nedaudz apjuka lielajā burzmā. Sakām ardievas Montecatini un dodamies ceļā. Šoreiz laiku īsina un vēderpresi no smiekliem trenē sen aizmirstā spēle “Kas, ar ko,...”, pāris vārdos mēs katrs esam satilpinājuši spilgtākās atmiņas un frāzes no ceļojuma. Hronikas cienīgi teksti. Esam Milānā, bet iečekoties neļauj, tāpēc dodamies uz centru, kur mūs gaidīs Dārtas draudzene Egita. Pa sūdiem (šoreiz domājot burtiski) klāto ceļu laiku īsina pašu tikko radītā spēle. Īsts grāvējs un prāta asinātājs, jo ar laiku, kaut uz mirklīti, grib iesaistīties katrs. Stacija. Metro, nenoliegšu, ka arī te viegls satraukums, jo dažiem tā ir pirmā reize. Centrs. Izteiktu tūristu apskates objektu nav. Iztiksim ar mazumiņu.Pils ar gaumīgu parku un uzvaras arku tā galā. Doms - patiesi iespaidīga ēka vai varbūt arhitektūras piemineklis, vai iespējams, es pat teiktu, nepārspējams mākslas darbs. Galerija, kur apgriežoties uz papēža konkrētā vietā buļļa mozaīkai kaļam sev drusciņu laimes. La Scala,uz kuras fona izveidojam un atrādām vadītājai nesen iestudēto dzīvo uzrakstu. Sanāca pat atpazīstami, un, lai gan vārds latviešu valodā, viens atraktīvs puika no garāmejoša ļaužu pulka spēja izburtot uzrakstīto. Iepirkšanās iela, mode un veikali. Visi kursē turp un atpakaļ. Dāmas ar lielajiem iepirkumu maisiem. Arī ačkupieši tiek pie jaunā štātēm. Uz vakariņām Egita mums ierāda lielisku vietiņu, samaksā tikai 9 eiro par dzērienu un ēd cik lien. Vareni izēšanas svētki un visos ielīst mazliet laimes, jo paēdis cilvēks – laimīgs cilvēks. Atpakaļ hostelī. Un klačas, klačas, lai gan šoreiz iztrūkst terase, kā alternatīvu izmantojam vairākus balkoniņus. Bet, kad daļa jau vēlas doties pie miera, pēdējā vakara pēdējie mohikāņi savai pasēdēšanai izmanto recepcijas piedāvājumus. Galdā tiek celti mājupceļam sagatavotie Limochelli, un sarunām atļautā viena stunda paiet nemanot. Saņemot drosmi paši, pēdējie mohikāņi izdomā spert kāju ārpus hosteļa, un, kā izrādās, mums blakus pāris soļu attālumā visu laiku ir atradies neliels, bet mājīgs Peruāņu karaokes bārs. Nav pat divu domu, ka vajadzētu uzdejot. Tā radām nelielu priekšnesumu vietējiem trīs apmeklētājiem, kuri mūsu aiziešanu pavada ar ovācijām. Svētdiena 15.07. Agrs, agrs rīts. Klusums un knišļi Lidosta Notiek operatīva koferu svēršana un mantu pārdale. Šoreiz pie vārtiem gaisā virmo mājupceļa jūtas. Rīga Milzum, milzum lielais paldies Gatiņam un Kārlim! Bez īpašiem lūgumiem un mudinājumiem puiši izkārtoja mūsu brauciena tehniskā daļas, lai viss varētu noritēt bez liekiem satraukumiem Sadodam rokas: “Ačkups”!!! Pārpublicēts no http://www.ackups.lv Galeriju skatieties: http://www.ackups.lv/foto/ackups-italija/


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais