[ADRIATICA] 4 - Zagreba, Krkas sala
ZAGREBA, KRK
17.07. àUz Horvātijas robežas nav naudas maiņas punkta. Te nu Eiropas Savienība beidzas, sāk pārbaudīt pases. Vinješu kā tādu Horvātijā nav, bet darbojas būdiņu sistēma. Tikko uzbrauc uz lielās štrāses, pie automāta jāpaņem kartiņa. Kā no ceļa nobrauksi, būs jāmaksā atkarībā no nobrauktā attāluma. Ceļš no Ungārijas līdz Zagrebai mums izmaksāja 7 €.
Mums ir pasūtīts numurs jaunajā „City Design” hostelī. Tas atrodas otrā Zagrebas galā galvenajā štrāsē (Zagrebačka avenija 104). Kamēr braucam caur Zagrebu, autoplūsmā pamanām Lietuvas busiņu pilnu ar jauniešiem. Apmaināmies ar pīkstināšanu un sveicieniem, kamēr stāvam sastrēgumā, tomēr pār kāda laika viņi nogriežas nost no ceļa. Ilgi meklējam vajadzīgo adresi, jo GPS zina tikai 102. mājas numuru. Laikam kāda jaunceltne. Ierullējam pie 102. ēkas un es dodos prasīt vietējiem jauniešiem, kur ir tā sasodītā 104. māja. Tie nezina. Beidzot blakusesošās viesnīcas foajē man pasaka, ka tas hostelis ir lūuuuk tur aiz līkuma. Nu tā beidzot varam iekārtoties.
Kamēr manējie sēž mašīna, eju kārtot dokumentus. Tikai tagad pamanu, ka hosteļa nosaukums lieliem burtiem uzmālēt uz ēkas sienas, bet galīgi ne no tās puses, kur iebraucām. Celtnes pazemes stāvā ir bezmaksas autostāvvieta. Omulīga paskata resnītis mani ved uz numuru – var izmantot liftu, atslēgas tādas, tur sieviešu vannas istaba, tur virtuve. Samaksāju eiro, atlikumu dod jau kunās (mēs pēc tam valūtu apsaukājām par „kuņām” un „ļipām”).
Hostelī vispār nav numerācijas. Katrai istabai dots kādas pasaules pilsētas vārds. Mums tiek Londona. Remonts protams pa glauno. Istabas durvis kopā ar vienu sienu ir caurspīdīgas. Vienīgais, kas neļauj svešiem blenzt iekšā, ir tonētais stikls un milzīgs grafiti stilā veidots zīmējums par Londonas tēmu. Iekšā gultas, skapīši, ir pat kondicionētājs. Viss balts ar melniem tās pašas Londonas zīmējumiem un logs uz visu sienu, kas iziet uz Galveno ceļu. Vannas istaba arī daudz izlietņu, dušas, utt. Tālāk garš sarkans koridors ar vairākām sofām un galdiņiem atpūtai, kas beidzas pie nelielas virtuvītes. Gribas beidzot izmazgāties. Vannas istabā atklāju, ka viena duša tek. Jauns hostelis, bet jau šitāda šmuce, laikam kā jaunieši pacentās.
Vakarā atklājam, ka mums istabā tak nav galda. Nākas improvizēt un vakariņas klāt uz gultas. Pārpalikušies gaļas gabali no Balatona, vīns, augļi un Slovāku siers...mmm...
18.07.à No rīta sapakojamies un braucam uz Zagrebas centru. Administrācijā ieteica labu autostāvvietu t/c/ „Cvjetno” (Varšavska ulica). Gabaliņš līdz centram nedaudz jāpaiet. Pa Gunduleviča ul. līdz Illica, tad jānogriežas pa labi un esam Bana Jelačiča laukumā. Tas ir pati galvenākā tautas pulcēšanās vieta centrā. Šeit ir suvenīru tirdziņi, zīmolu apģērbu veikali, pašdarbības teātra skatuve, koncerti, burzma, utt. Pats Bans Jelačičs visā godībā noraugās uz visu sava zirga mugurā. Tāds ļoti smuks onkulis ar ūsām.
Tā kā Zagrebā nolemts ilgi neklaiņot, max 2 stundas ejam uz Gornji Grad rajonu. Tepat pie laukuma uz to ved kāpnes. Augšā izejam caur dārzeņu un ziedu tirgum līdz Sv. Marijas baznīcai. Iekšā mums netikt, jo notiek remonts. Karsti. Kāreiz pietiek laika zaļajā tirgū nopirkt nepieciešamo pārtiku. Ja pie mums tik viss vēl dārzos zaļo, tad te jau i tomāti, i pipari, augļi, pupas, milzu sīpoli, kartupeļi, utt. Pat nevar lāgā izvēlēties. Apkrāvušies ar paunām, tajā pašā t/c Cvjetno sapērkam 3 bunduļus ūdens un maizi. Rokas sāp to stiept līdz mašīnai. Beidzot var pamest Zagrebu, jo neatstāja Horvātijas galvaspilsēta tādu „Uh!” efektu, kā Budapešta, vai Krakova. Un vaina nav kaut kādā arhitektūras vai izklaižu trūkumā. Ar to viss kārtībā, acis ir kur piesiet, tomēr pati pilsēta šķiet tāda paplukusi, ja ieskatās vērīgi daudz kur prasītos remontu, ielas ielāpu ielāpiem. Tas izskaidrojams ar valdības lielajām investīcijām vairāk piekrastes kūrortu zonas attīstībā, tā ka Zagrebai naudas pāri gandrīz nepaliek.
Ceļi gan šikie, vinješu nauda atmaksājas, ne tā kā pie mums. Jo tuvāk Adrijas jūrai, jo klinšaināka sāk kļūt apkārtne, parādās tuneļi. Gar lielākajām klintīm atkal tie serpantīni. Kamēr līkumojam līdz Krkas tiltam, viens traks šveicietis vēsā miera apdzen visas automašīnās. Tas nekas ja ir nepārtraukta josla un ceļš vietām tik šaurs, ka pietiek tik vienam vāģim. Nu bet tas šveicietis pie tādiem ceļiem pieradis, dzīvo tak Alpos. Ceļš no Zagrebas līdz Krkas tiltam maksā 60 kunas.
Krkas tilts gan ir varen iespaidīga būve, kas savieno kontinentu ar Krkas salu. Pa to tālāk ar prāmi var nokļūt līdz Kresai utt. Pašlaik tilta cena ir 35 kunas (pašlaik, jo cenas mēdz svārstīties). Braucot atpakaļ uz kontinentu, nav jāmaksā. Uz salas ir labi ceļi pat paši mazākie. Lielākās kūrortpilsētas Omišalj, Njivice, Malinska, Krk, Punat, Baška, Vrbnik un Šilo. Protams ir vairāki ciemi salas iekšienē. Tieši Šilo mums ir sarunāts dzīvoklis „Pansion Tina” (martā maksāja 65 € /24h 4-vietīga istaba ar virtuvi). Muļķa GPS sāk mūs vest pa mazākiem ceļiem. Mūdzis tāds. Tomēr nokļūstam galā. Kā man rakstīja viesnīca, sākumā vajadzētu piereģistrēties vietējā tūrisma aģentūrā. Pabraucam garām norādītai adresei. Kamēr mašīna stāv, man nākas kāpt atpakaļ stāvā kalnā līdz aģentūrai. Tur veiksmīgi visu noformēju, man palūdz pagaidīt, pēc 5 min. atbraukšot saimnieks un parādīšot ceļu līdz mājai. Tiešām par norunātā laika uz moča atbrauc pusmūža vīrietis un pa līkumainām ieliņām mēs braucam nopakaļ.
Māja tiešām ir pamatīga un katram dzīvoklim, pat ja tas ir 2. stāvā, ir sava atsevišķa ieeja no ielas. Mūsējais ir 1. stāvā. Mašīnu novietojam olīvkoka ēnā. Naudas lietas iznāk kārtot saimnieka sieva. Viņiem tajā pašā mājas pagrabā, kur vēsāk, ir sava dzīvojamā platība. Kopumā nepieciešamā nauda par 3 dienām ir samainīta kunās, ka to brīdināja booking.com, saimniece paņem arī pases. Lai piekāpjot pēc kādas stundas. Ok, mēs pa to laiku kravājam mantas ārā. Gaisa kondicionieris ir par atsevišķu maksu, bet mums nevajag, jo dzīvoklī ir patīkami vēsi. Izeja uzreiz uz garu lodžiju apkārt mājai, 2 istabas – mazāka un lielāka, abās pa vannas istabai, televīzija, kopēja liela virtuve ar lieliem logiem. Mēs esam apmierināti.
Paēduši nolemjam tak beidzot aiziet līdz pludmales. Tik kā tur tikt nav ne jausmas. Mājas saimniece skaidro, ka kājām var nogriezt ceļu caur nelielu priežu audzi, bet vispār jāiet tik no kalna visu laiku uz leju. Manā kartē gan Šilo ir atzīmētas vairākas pludmales, taču nokāpjot kaut cik lejā, iegriežamies pašā pirmajā. Tomēr to par pludmali īsti nevar saukt mūsu izpratnē. Tā ir maza klints, kur vienā malā ierīkotas trepītes tieši ūdenī, bet no otras puses pārvarot trakoti riebīgus zemūdens akmeņus var tikt dziļumā. Šeit Adrijas jūrā dziļums sākas uzreiz pēc kādiem 6 m no krasta. Apakšā vieni akmeņi. Ūdens tik dzidrs un zaļgans, ka visus akmeņus var redzēt pat ļoti lielā dziļumā. Sākumā mēs baidījāmies peldēt tālu no krasta un es šausminājos par tiem sīčiem, kas no klints lēca ūdenī vai peldēja prom no krasta līdz brīdinājuma bojām. Velti, ūdens ir tik sāļš, ka ceļ tevi augšā un jābūt galīgam idiotam vai pamatīgi jāsarijās ūdens, lai noslīgtu. Pats ūdens ir ļoti silts, bet tieši tik vēss lai atsvaidzinātu. Nav tās sajūtas, kas mēdz būt dienvidu jūrās, kad ielien ūdenī kā karstā vannā.
Atpakaļ grūtais kāpiens kalnā līdz mājām. Pēc vakariņām ir laiks nedaudz pavāļāties pa gultu un paskatīties vietējo televīziju. Kad sāk krēslot, ejam atpakaļ uz klinšaino pludmali, jo dienvidos satumst ļoti ātri. Pludmalē nedaudz malā pamanām tādu kā mūri ar trepītēm līdz ūdenim. Šeit arī apsēžamiem. Lielais karstums ir pārgājis. Ārā ir patīkami vēss. Virs ūdens lidinās bezdelīgas un mazi flēdermauši. Ūdenī spieto mazu zivteļu bari. Tā kā mums nav piemērotu krūzīši, par tām kalpo izēstās „Jogobella” jogurta turziņas. Salejam šampanieti un mājās ejam jau pavisam naktī.
IETEIKUMI
1. Zagrebā labāk apskatīt Kaptol un Gornji grad rajonus. Var izmantot funikulieri, ja negribas kāpt.
2. Bana Jelačica laukumā un pa ceļam uz Gornji grad ir vasaras augļu un dārzeņu tirgus, kur par labām cenām var nopirkt visu ko sirds kāro.
3. Ja pārdevēja tirgū mēģina jums iebāzt vēl aizdomīgi zaļus piparus, jāņem tik ciet. Nākamajā dienā viņi jau paspēs nogatavoties.
4. Labākā horvātu alus šķirne „Ožujsko”
5. Zagrebas centrā tūristi tramvajā var braukt par velti (2 pieturas jebkurā virzienā no Trg Bana Jelačiča.
6. Jā plānots doties uz Adrijas jūras salām, pārtika un it sevišķi dzeramais ūdens savlaicīgi jāpērk kontinentā. Salās veikalos viss ir divreiz dārgāks.
7. Jāapgādā sava automašīna ar folijas aizsegu vismaz priekšējam stiklam. Pāris stundu laikā stūre sakarst tik pamatīgi, ka var olas cept.
8. Var nopirkt speciālas peldētāju gumijas čībiņas (uz vietas pārdod par 50 Kn) vai iztikt ar krokšiem, jo jūras dibens ir pilns ar sīkiem akmeņiem. Nav patīkami.
9. Noderīgas i-neta adreses:
www. mycroatia.com/site/en/autohuur_2.html
www.hac.hr/en/toll-rates/price-list/cjenik70/
www.zagreb-touristinfo.hr/?1=e&id=283