Atkal kalnos jeb Dolomīti 2012
|
Dina Zobena
|
Tici vai netici! Materializācija darbojas! Tikai pacietība un saprātīga mērķa izvēle. Pirms 3-4 gadiem virtuvē uzlīmēju Dolomītu ainavas fototapeti... un tik paskatos katru dienu, un tik paskatos, un šogad ceļojums uz šo brīnišķīgo zemeslodes stūrīti garantēts;) !!
Bet ja nopietni, tad atkal jau paldies Ilzītei par ideju un praktisko piesitienu, iepriekšējo gadu pozitīvajai pieredzei un jūlija otrā pusīte tiek pavadīta kāpjot, braucot, rāpjoties Dolomītos, Cortina d’Amprezzo apkārtnē. Šogad saplānojām vienas dienas maršutiņus ar atgriešanos naktsmītnē, tā izbēgot no Gliemeža paskata un visu savu mantību pa kalniem apkārt uz muguras nevazājot. Sajūtas bija vieglākas, sportiskākas un gaišākas. Bonusā pieķērāmierindas tūrista pieredzīti, uz 2 dienām iesprūstot Venēcijā.
17.jūlijs.
Lidojam ar Lufthansu caur Frankfurti uz Venēciju. Rīts sākas ļoti agri, tāpēc sākums raksturīgs ar patstāvīgu miegošanos. Frankfurtē līdz saistītajam reisam jāgaida kādas 4h, kas manai nemierīgajai dvēselei izdodas diezgan grūti. Nosmejam, ka varētu izskriet kādu trenniņu pa lidostas termināļiem un ievietot Endomondo , bet bloķētie satelīti izjauca vienīgo izklaidi. Ja kas, Frankfurtes lidosta ir ideāla vieta kur atmest smēķēšanu. Pietiek ievietoties kādā no oficiālajām smēķētāju kabīnēm un lieta darīta. Man metās slikti jau ejot garām.
Otra lidojuma kavēšanās, dēļ nedisciplinētajiem lidotājiem , kādu nebija mazums, jo neļāva rokas bagāžā ņemt līdzi vairāk par 1 somu,iesāka mūsu „5 minūšu ligu”. Nr.1 nokavējām autobusu Venēcijas Lidosta – Cortina (ar Cortina Express 22EUR un biļeti var pirkt autobusā) un nācās panīkt pļaviņā ap 2h; Nr.2 nokavējām veikala darba laiku (aizvērās tieši degunpriekšā) ; Nr.3 nesanāca , jo kempingā Rochetta ieradāmies īsi pirms Reception darba laika beigām plkst. 8 vakarā. Krodziņš blakus kempingā ar picēriju bija vaļā un pa saprātīgu samaksu dabūjām pat gāzes baloniņu. Dieviņš tomēr mūs mazliet mīl.
Cortinā ir vesels lērums skaistu viesu māju un viesnīciņu, kā jau pieņemts vienam no populārākājiem ziemas kūrortiem, tomēr divvietīgi apartamenti pilnīgi neatmaksājas un neesam taču pirmo reizi ar pīpi uz jumta unatliek vien izvēlēties vienu no 5 kempingiem: Olimpija un Fiames ap 3 km no centra uz Dobbiachi pusi ; Rochetta un Cortina ap 2km no centra uzVenēcijas pusi un Dolomīti ap 3km uz to pašu pusi. Jāpiebilst, ka visur var aizbraukt arī ar pilsētas satiksmi 1EUR brauciens. Mūsu apsvērumi bija atsauksmes, attālums uniekšējā sajūta tuvojoties . Iekšējā sajūta novirzīja mūs pa labi un tā nu labi arī savas 8 naktis kempingā Rochetta pavadījām. Mazliet pietrūka koptelpas zem jumta, kur patusēt, drēbju žāvēšanas un mazgāšanas bonuss kautkā likās par sarežģītu, bet teorētiski to varēja arī izmantot. Ar tualetēm un dušām viss bija ļoti ok, virtuvītes kur kautko šmorēt nebija, bet īsti jau laikam neviens ar to nerēķinās. Izmaksas 2 cilvēki, bez auto, bet ar telti 3x7EUR dienā.
18.jūlijs.
Plānā neliels iesildīšanās aplītis un tuvākās Via Ferratas iemēģināšana. Kā parasti, izskrējiens „tepat līdz veikalam/ līdz Sjestai būsim atpakaļ” ievelkas uz apmēram 7 h, apmēram 20km un vismaz 1,2km tīrā kāpuma. Pēc pirmās stundas pakāpiena pa takām un serpentīniem esam sasniegušas Pocol ciematiņu, kurā mūs kā magnēts pievelk „lauka baznīciņa” jeb līdzīgi kā Latgalē maza koka svētvieta ar Jēzu pie krusta. Ticīgas gan neesam, bet Pateicība, piedzīvot šodienu, piedzīvot to tādu skaistu, ar sauli, kalniem, kustību un prieku, burtiski plūst no mums aumaļām.
Lēnām aprodam ar karti, neceļos ieklīstam maz un uzkātojam līdz Rifugio (Kalnu būda, reizēm ar krogu) Dibona 2037 m.v.j.l. (kempings ap 1110), ir diezgan karsti. Apēdam no rīta kempinga bufetē iepirktos kruasānus ar vārīto kremu..mmmm...tā kļūst par vienu no mūsu atkarībām visa ceļojuma garumā.Via Ferrata ( „dzelzs ceļš” jeb klīntīs izveidotapatstāvīga drošināšana, metāla troses, kāpnes utml.) Sentjero Astaldi sākas pavisam netālu, bet jau 2300m.v.j.l. Apraksts soladiezgan vieglu pastaigu un ja nav bail, var arī bez drošināšanas. Tomēr iesprādzējamies sistēmās un ķiverē, jo nevar zināt , kas tās viegluma kategorijas piešķīris. Ferrata iet pa horizontālu kalna iedobīti, pakāpīti ar dažām nobirām, bet pamatā bīstami nešķiet. Skati skaisti, jo klints iezis te sarkans, te sudrabains, te nobirās balts kā sniegs.
Atpakaļ caur Ref. Ducc d’Aosta, kur mēģinājām atveldzēties ar alu, tomēr šogad tas škiet bija vienīgais no šādām pusdienslaika izklaidēm. Jo sanāk miegs, pazūd modrība un kājas var paslīdēt, samežģīties nokāpienos. Uz leju diezgan daudz taka gāja pa ziemas slalomkalna nobraucieniem. Priecājāmies, ka apli neņēmām pretējā virzienā, jo uz leju vēl ok, bet saulē kapāt augšā būtu krietni besīgāk. Atpakaļceļā Cortina un aprakstos minētais veikalsLa Cooperative, kas ir tāds kā universālveikals, bet kā vēlāk pārliecinājāmies – tūristu veikals, jo mazliet nostāk, gandrīz zem vecā dzelzceļa tilta - Kanguru pārtikas bodīte/mārkets ir vismaz 2x lētāka. Iepērkam zupiņas, anšovus, pildītus pipariņusu.c. gardumus + vietējo vīnu un dodamies vakarēt. Nogurums pamatīgs.
19.jūlijs.
Tā kā pievilcīgāko vietējo variantu esam jau paņēmušas un gribas pabāzt degunu kautkur ārpus, šodien ieplānojam Cinque Torri jeb 5 Torņu apciemošanu. Nokļūšana ar vietējā mēroga autobusu Passo (kalnu pāreja) Falzarego virzienā. Esam vietējā Infocentrā iesūkušas mazo grāmatiņu ar visu autobusu (arī pilsētas) sarakstiem un iznesamies kā Turisma firma, izplānojam saistītos reisus. Ideālo plānu mazliet nojauc Itāliskā būtība kā tāda, jo autoostā ar 20 min rezervi gandrīz nepietiek. Kavējas pilsētas autobuss, biļetes uz starpciematu busu nevar nopirkt autoostā, bet jādodas uz blakus esošo laikrakstu tirgotavu, tur vietējie nesteidzīgi sarunājas ar pārdevēju, autobusa šoferis steidzīgās meitenes tomēr nosūta atpakaļ uz kiosku, jo pie viņa esot dārgāk, bet mūs pagaidīšot, tomēr biļetes uz 20km rādiusu pa 2,20EUR kioskā ir beigušās, beigās esam laimīgi busā pa 3,50EUR katra ;)..smieklīgi, bet mēs vēl izskatījāmies mierīgi uz tā fona.
Izkāpšana pie Rif.Bain de Dones (1889 mvjl) un ļoti patīkama un skaista kalnu pastaiga pa meža takām līdz Torņiem (2361mvjl). Torņi tiešām ir 5 atdalītas klintis, krietni augstas. Šeit ne tikai var papriecāties par klinšukāpējiem, kas kā skudriņas izrāpjas savus vairākvirvju maršutus, bet te atrodas arī iekopts un ticams Pirmā pasaules kara ierakumu, piemiņas vietu komplekss. Ierakumi cilvēka augumā, izlikti ar baltiem akmeņiem, tāds kā mazs labirints pat. No šejienes itāļi apšaudījuši austriešu nocietinājumus pie Falzerago pārejas, nu diezgan tas patālu. Uz šejieni kursē arī pacēlāji, tāpēc tautas jau pavairāk. Bonusā izejam pārgājienu apkārt kalnam ( takas nr.443; 452;464 ) caur Rif. Averauun brienam lejā uz šoseju. Aplītis ļoti skaists, ar nokāpienu pa aizu, pakāpieniem augšāun lejā, tālākā galā pie Passo Giau gan atkal tādakā jocīga promenāde/platas trepes tiem, kas piebraukuši ar auto/autobusu.. īsti gan nesapratu kurp viņas tādas veda? Kopā pastaiga uz 5,5h, ap 15km (rupji rēķinot) un 1,15 km augšup.
Šodien gan izdevās kautko arī nokavēt jebšu autobusu atpakaļceļā, un tā kā jāgaida bija labas 2 h, saņēmāmies latviešiem/mums netipisko drosmi unpiesējāmies Itāļu sievietei ar divām jaukām meiteiņām, ko bijām apdzinušas nokāpienā un tikām līdz transportam uz Cortinu;)) Šodien iemēģinājām Kanguro veikalu un tikām pie Lambrusco (par godu mūsu kopīgai frizierītei) un makaroniem ar visādām gardām piedevām.Beidzām salīdzinoši agri un mēģinājām attaisnot līdzi paņemtos brīvā laika pavadīšanas piederumus: es- krītiņu uz zīmēšanas bloku, Ilze – piezīmju bloku un pildspalvu rakstāmajiem garadarbiem.
20.jūlijs.
Šodienas plāns – nomainīt pārvietošanās veidu un uzkāpt uz velosipēdiem, kā nekā Cortina vasarā skaitās arī Velosipēdistu kūrorts. Šeit gan jāpiebilst, ka vērojot velobraucējus uz koplietošanas ceļiem mati slējās stāvus no šausmām, jo ceļi ir ar serpentīniem, šauri un lai arī mašīnas brauc prātīgi un iecietīgi (salīdzinot ar Latviju), tomēr autobusi serpentīnos griežas pa abām joslām. Kalni, kāpumiprotams arī nevāji. Mūsu Velo pasākums bija relaksējošāks (vismaz nervu ziņā). Pilsētā ir vairākas velonomas, bet uzrāvāmies uz Papin Sport – netālu no autoostas un pie veloceliņu sākuma, kur velosipēdus škiet izsniedza pats Papiņš;) Bonuss Papiņam: ja nu galīgi neiet, filiāles bija vairākos apkārtējos miestos, varēja atstāt velosipēdus tur un atgriezties ar autobusu. Mēs tomēr minām braši un kur paņēmām, tur nolikām. Īre uz dienu 18EUR (MTB bez īpašām fīčām), par katrudienu. Škiet ja ņem uz vairākām, tad varēja dabūt atlaides. Ieplānotais maršuts : Cortina- Dobbiaco (Toblach, ja pa vāciski), kas officiāli atrodas Dienvidtirolē ar visiem pienākošamajies suvenīriem, ēdieniem, valodu. Veloceļš vijās pa demontētu dzelzceļu ar dažām stacijām bonusā. Pirmie 18km pret kalnu, otrie 13km lejā. Kāpums nebija stāvs, kopā ap 350 augstuma metri, bet sajūta mazliet jocīga.. minies, minies, bet uz priekšu neiet ;)Pa vidam veloceliņš izvijās cauri pāris reāliem tuneļiem klintīs, tā arī tāda nebijusi sajūta. Skaists ezers ar kalnu fototapeti, piemiņas kapsēta kritušajiem un nobraucieni aizrauj elpu... 2 min un kilometrs cauri..
Dobbiaco pilsētiņā nomas punktā pieparkojām riteņus un izgājām apgaitā.. Redzējām pieminekli Gustavam Māleram, fotogrāfiju izstādi un atzīmējāmieskrogā ar Nacionālo Kuhņu. Gulašs un Polenta (kukurūzas putrai līdzīgs pasākums) + vīns karafītē . Un tik vēl jātiek atpakaļ. Jau tuvu pie Cortinas mūs sasniedz solītais nelaiks: lietus, kas turpināsies vismaz vienu diennakti. Kilometrāža ap 60km uz velo + pastaiga uz centru. Un diena atkal cauri!.
21.jūlijs.
Ienācies weekends. Solīts nelaiks un tāpēc ieplānojām atpūtas, nekānedarīšanas dienu. Reklāmās redzējām, ka uz vakardien iemēģinātā veloceliņa jānotiek velokrosam un pilsētā būšot tjip tirdziņš, svētki utjp. Tāpēc laižam uz pilsētu pamielot acis. Tomēr – vilšanās! Velosipēdistu nav, tirdziņa nav, sāk stipri līt... un vienīgais, kas mūs iepriecina ir kafija ar konjaku, iepērkam kartiņas, saceram sveicienvēstījumus draugiem, nosūtam un no lietus paglābjamies restorānā. Kā par laimi tieši laikā uz pusdienu pasniegšanas brīdi. Svētku pusdienas ar lazanju un makaroni po italjanski. Ja nebūtu aizklapēts ciet veikals, būt paņēmušas Grappu, vietējo vīnogu nacionālo degvīnu, lai aizdzenātu pelēko un slapjo sajūtu, bet nesanāca- veikali ciet. Salijām, teltī mazliet apžāvējāmies un pienāca jauks un saulains vakars, kas tā vien aicināja mazliet paskriet. Apciemojām netālu esošo ziemas tramplīnu, mazu lociņu..un atkal jau ir karsti un kāda nu vairs Grappa. Vakariņās superkuskuss un vīns;)
22.jūlijs.
Plāniņš ir iešūpojoties atkal paņemt ko vieglāku, bez starppilsētu autobusiem. Izvēle krīt uzvieglo Via Ferratu pusi. Atstūrējam līdz centram un skat nu, izrādās velokross ir šodien. Smuidri, sportiski soļojam pa veloceliņu (nu bija pa ceļam, bija ;P) visi smukie, jaunie un arī netikjaunie puiši sveicinās.., esamSaulītes un visus aplaimojam ar savu smaidu labvēlību. Aptuvenie aprēķini izrādās precīzi un iekārtojoties uz ērtiem akmeņiem, īsi pirms nogājiena ielejā,jau „smaidam un mājam, smaidam un mājam” sportistiem, kas devušies līdzīgā distancē kā mēs pirms pāris dienām – Dobbiachi virzienā. Un vēl kadrs kā no filmām/ anektdotēm...: stāvam, smaidam, mājam velobraucējiem...un pēkšņi pretējā virzienā mums garām paiet Ideālais vīrietis!!!! Par raksturu protams vēl pāragri spriest, nu bet figūra!!!..Abas nesarunājot noelšamies un man pat izsprūk „Mamma mia!!” ;D Filmas cienīgo ainu nojauckāds mazliet apvēlies, iesvīdis tipiņš, kas runājot pa telefonu prieskrien mūsu Izredzētam klāt un apliek roku ap pleciem... ;))))))) Ja Jūs būtu redzējuši to vilšanās sajūtu mūsu sejās!!! No smiekliem varētu aš nomirt/apčurāties..nu kā nu kurš!;))
Pārdzīvojušas vilšanos dodamies ielejā. Paejam garām mūs neizvēlētajam kempingam „Olimpija”, uzkāpjam smuku serpentīnu ap 500m tīrā kāpuma, apliecam Col Rosas klinti/virsotni, pa kuru iet 3 vai 4 pakāpīgais Via Ferratu maršuts E. Bovero un ripinam uz leju uz „ūdenskrituma” Via Ferratu Jovanni Barbara. Īsa atkāpe par Ferratām:mājās centos cītīgi gatavoties, skatījos aprakstus, kategorijas, bildes, domāju: „ja jau braucam uz Via Ferratu dzimteni, jāpamēģina ir”!! Bet pēdējā saplānošanās pasākumā, kurā škirojām materiālus, ko esam savākušas dubultā: gan es , gan Ilze, -kautkā izdevās visu čupiņu atstāt un nepaņemt. Tāpēc arīuzdrošinājāmies ņemt tikai pašus vieglākos 1.-2. kategorijas maršutus, bet vairāk jau tos, kas trāpījās pa ceļam. Uz Ferratām laikam ir jānopērk ceļvedis un jādodas ar nopietnākiem mērķiem un speciāli.
Aizejam smuki, bet Ferratas prieku nojauc Ceļotāju/pensionāru grupa. „Pensionāri”- tas nav nievājošā nozīmē, cilvēki cienījami un sīksti, bet grupas vadītājs gan Pilnīgs Dunduks!!!! Pašam ķivere neaizsprādzēta, sistēma ir, bet grupā- ap 80% vispār bezjebkādām ekipējuma pazīmēm (izņemot trekingzābakus).Mēs pakāpāmies malā, kad viņi burbuļodami lielā tempā nesās no aizmugures, bet kad notika nokāpiens pa slidenām trepēm ar pāris pārejām, apmēram 4 stāvu mājas augstumā....mums skatoties bija aukstas kājas! Likās, ka viņi neapzinās , kur ieberzušies, bet izvēles īsti nav: visi rāpjas, es ar! Paldies Dievam viss beidzās laimīgi (laikam), jo sagaidīt kārtējā štopera izlīdzināšanos vairs nebija mūsu spēkos un nolecām uztrekingtakas, kas atdalījās maršruta viducītī un aizveda mūs pa aizu/serpentīnu prom no visiem dzīves kreņķiem ;) Neplānoti izmetām līkumu gan Podestagne pilskalnu, kas izvietojies 3 ieleju saplūšanas punktā un atkārtojam veloceliņa tuneļus, tikai ar kājām. Šodienas veikums ap 25km, nepilns 1km kāpuma un uz kreņķiem beidzot nogaršojam vietējo Grappu ;)
Un mammai šodien dzimšanas diena..apsveicu telefoniski!!
23.jūlijs
Nu šodien ir īstā diena, lai pieveiktu kautko garāku un ir pietiekoši informācijas par to cik, kā varam un kā tas ir samērojams ar Ceļvežos piedāvāto laiku. Pa lielo to varētu nosaukt pa gājienu apkārt šī gada Kalnam ;). Tofanas masīvs ir viena no fototapetēm, kas paveras uz Rietumiem no Cortina d’Amprezzo. Sākuma piebrauciens ar jau mūsu iemēģināto vietējo autobusu, šoreiz gan līdz pašai Paso Falzarego (2105). Grāmatiņa sola 2dienu pasākumu, mēs sākam agri un esam pārliecinātas, ka pieveiksim to šodien. Iesildīšanās notiek pret kalnu, jo viena no pirmajām ieplānotajām izklaidēm ir apmeklēt Lagazuoi tuneļus, kas nodrošināti arī ar ferratām. Serpentīns uzveda šķiet kādus 250-300m augstāk un šeit sākās neiedomājamākais : cilvēku (itāļu) 1.Pasaules karā, 6mēnešu laikā izcirsti tuneļi klintīs līdz pat 2750 m augstumam, kopgarumā 1100m. Itāļi rakās zem Austriešu pozīcijām uz klints, gribēdami to uzspridzināt, bet šķiet ka neizdevās.. Vispār Vienkārši Neticami !! Tas, ka kāpt pa viņiem nebija tik aizraujoši, drīzāk nogurdinoši, jo pakāpieni ir tādi lieli un augsti, tumsa mazliet nomāc un stāvums ir diezgan liels ap 30grādiem, bet man šķita visi 45, nelielajos lodziņos, lodžijās uz gaismu var apdauzīt galvu, un sistēmas pa lielo nebija vajadzīgas.. , - tas nu tā, kopumā elpu aizraujošs pārsteigums/piedzīvojums , īpaši ja ieslēdz fantāziju.
Izkāpjot no tuneļiem un attopoties virsotnē, sastopam lielu vēju un kavēties, priecāties pa skatiem ilgi neizdodas, metamies sportistu cienīgā riksītī uz leju, uz kalna otru pusi. Uzmeklējam 401 taku gar Rue (upe/strauts) de Travenzanes un pamazām nometam augstumu līdz pat 1532mvjl. Garās ielejas nogājiens bija fiziski viegls, un lai neapniktu atkarībā no augstuma mainījās veģetācija: te virpuļošana starp klintsbluķiem, te lietavu izskaloto daudzo upīšu gultņu škērsošana, te priedulāji ar puķu norām,te tik balta no oļiem pažuvuša upes gultne, ka žilbst acis, un zemo necaurejamo priedīšu audzes, te atkal klintis un šaura taciņa virs aizas malas. Acis aizķērās un ilgi nelaida vaļā uzgājienu uz malējajiem sedliem pie Tofana de Rozes virsotnes: tu ej un netici, ka tur var tikt augšā, taka kartē ir iezīmēta, bet noticēt nevar. Tā vien šķiet, ka nākošajā dzīvē, kad būšu šeit – uzkāpšu , pārbaudīšu ;) Viss bija interesanti un skaisti, tikai kādu vismaz stundu par garu. Iegājušas iešanas ritmā, nogulējām noeju uz Cascade Sbarco de Fanes, kas bija ieplānotskā šodienas otrs Ferratu maršutiņš. Bet kad attapāmies, līkums jau bija pārāk liels attiecībā pret nogurumu un vēlmi tur būt. Bet kāds neizpildīts ķeksītis jau arī ir jāatstāj?? Lai būtu iemesls atgriezties ;) Noslēgumā vēl 200+ augstuma metri gar mazas upītes izgrauztu kanjonu ar neskaitāmiem ūdenskritumiem, baseiniņiem, līkumiņiem un virpuļiemlīdz Col Rosas virsotnes piekājei, kur jau bijām vakar un ripinam lejā uz kempingu Olimpija, kur pilsētas busiņu tieši 1 min.pēc mūsu ierašanās bija atsūtījis pats Kalnu dievs.
24.jūlijs.
Šodien pēdējā mūsu kalnu pastaigu diena, gribējās kaut ko skaistu, pēc vakardienas – kaut ko īsu un kodolīgu, un kaut ko mazliet atšķirīgu. Šo maršutiņu noskatījām no infocentrā dabūjamajām bezmaksas kartēm, kur tas bija aprakstīts kā Sport/running. Ar starppilsētu autobusu pa nemainīgajiem 2,20EUR aizbraucam uz Misurinas ezeru, kas atrodas uz Ziemeļaustrumiem no Cortinas.
Ezers atrodas kalnu pārejā un no šejienes paveras skaisti skati gan uz Cristalo kalnu grupu un škiet var redzēt arī slavenos Tre Cime di Lavaredo (jeb trīs torņus). Slaveni viņi ir acīmredzami, jo suvenīru gāziens ar šo skatuir ļoti bagātīgs. Ezeru gaidīju superdzidri zilo, bet nezinu vai tāds viņš nav, vai nebija apgaismojumu Dieviņš ieslēdzis īsto arī peldēties neviens nepeldas. Respektīvi ezera prieki bija minimāli. Toties cilvēki gan bija daudz! Ezera krastā ir apmetušās pāris skaistas viesnīcas, atpūtas tempļi, kas ezerā met krāsainus atspulgus un vispār šī vieta ir tāda Dzīvīga. Agrā rīta samiegojienu izdzenājām ar kafiju+ konjaka piešprici un krogā nepārejoši skanošajiem Jodelelēšanas garadabiem. Rīta uzmundrinājumam tas ir tieši tas, kas nepieciešams.
Mazliet pamaldamies, kamēr atrodam takas sākumu un vicojam. 224 taka. Serpentīns patīkams, ir forši redzēt, ka cilvēciņi, ceļi, ciemats paliek tālu zem kājām, mazās mašīnītes kā skudriņas tur tekalē, bet es tik eju pretīm mākoņiem. Aj nu labi, aizvāvuļojos,šodien bija saule ;)Pārcelām pāri tādām kā priekšklintiņām un nolaidāmies ielejā, mazliet pagājām pa Alta ViaDolomiti Nr.3, un atkal uzgājiens, kur ieleja beidzās. Sastapām Popēnas cietokšņa drupas, helekoptera nolaišanās laukumu, bet pats asākais šodien izgājienā bija nobiras, pa kurām mums bija jānolaižas, gribi vai negribi. Lai būtu vēl jautrāk pretīm nācagrupiņa, bet šeit vismaz grupas vadītāji izskatījās zin ar ko nodarbojas, pieskatīja savējos, pastūma, pabalstīja, parādīja un pie reizes pārliecinājās, ka arī ar mums viss ir kārtībā ;) Un tā arī bija !
Kopā kādi 500m tīrā kāpuma, kilometrāžu ir grūti nomērīt, jo serpentīni , bet pavadījām ceļā šķiet kādas 3h. Tā kā autobusu mazliet nokavējām, atvērās 2h laika padarīt kaut ko citu. Paēdām tradicionālos ēdienus, pacēlām pa atvadu vīna kausam un vēl stundiņu panīkām pie ezera..es pazīmējot kalnu skatu, Ilzīte – pafotografējot un vienkārši baudot neko nedarīšanu/ nekonedomāšanu. Kā jau plānojām vakarā vēl bija spēks sapakoties uz aizdoties uz Cortinu uztaisīt traversu pa veikaliņiem. Tikām pie jaunām kleitiņām un šādiem tādiem suvenīriņiem.
25.jūlijs.
Izrakstāmies, šķiet somas ir smagākas kā šurpbraucot...izvirzām jau versijas, kurš no kaimiņiem mums akmeņus, smiltis vai citus dārgumus somās iepakojis. Un izmantojot to pašu Cortina Express pa 22EUR tiekam izsēdinātas Venēcijā, Mestres dzelzceļa stacijā. Mazs vingrinājums ar sab.trans. biļetēm un braucam uz mūsu ceļojuma otru mērķi – Venēciju.
Venēcijai, bez salām ir 6 nosacīti rajoni:centrālie- San Marco un San Polo,vistālākais- Castello, tāds „tuvu centram”rajoniņš Santa Croce un 2 nosacītie lētie rajoni – Dorsoduro un Cannaregio.Mūsu dzīvošanas izvēle krita uz pēdējo no minētajiem, viesnīciņa bija 5-7 min. gājienā no dzelceļa stacijas un ar savām mega somām nestiepāmies nekur tālu, pavisam garām gāja arī galvenā gājējiela uz pilsētas centru , kas nodrošināja sajūtu, ka esi epicentrā, jo rosība nenorima ne mirkli un vienlaicīgi burtiski5 min paejoties tu vari nonākt jūras krastā, atrast nepārblīvētu, vientulīgu piejūras parciņu ar soliņiem vai trepes, kas iestiepjas tieši jūrā un ir debešķīga vieta, kur vērot vientulīgu saulrietuun mājot garāmbraucošām laivām. Lai arī dzīvojam tjip Maskačkā, diezgan pašaura istabiņa 1* hotelī, bet ar savu vannas istabu, 2naktis maksāja tikpat cik 8 naktis kempingā170EURdivvietīgs numuriņš.
Vispār pirmais iespaids bija šoks. Ja šāda izklaide nāktu uzreiz pēc Rīgas, varbūt būtu vieglāk, bet atbraucot no brīvās dabas – grūti. Vislaik ir sajūta, ka pārvietojies par Rīgas centrāltirgu pusdienlaikā. Tāpēc mēs jau pēc pirmajiem pārsimts metriem pieņēmām lēmumu iet neceļos, staigāt pa mazajām ne tik populārajām ieliņām. Pirmais piegājiens krogus meklēšanā bija diezgan veiksmīgs un tikām pie pusdienām ar kārotajām jūras veltēm, kas šeit esot nr. 1 ēdienkartēs. Noliekam veselu bagātību. Jo pēc spartiskā dzīvesveida kalnos, pāreja uz pilsētu nenotiek plūstoši arī šajā jomā. Sekoja loks pa pilsētu ar apmaldīšanās elementiem, kas man nav visai raksturīgi, bet bez kartes un noturēt aptuvenu virzienu uz mājām šauro ieliņu labirintos nebija man pa spēkam, bet kā jau esmu pārliecinājusies ne vienu reizi vien, dzīvojot ne pēc plāna, reizēm ieraugi vairāk Piedzīvojumu. Šoreiz atradām Zivju tirgu un slimnīcu, kur ātrās palīdzības mašīnas bija motorlaivas ;) Bet situāciju glāba Ilzītes telefons ar GPS ... jo nu jau kārotā, mīkstā gultiņa bija tik tuvu!!!
26.jūlijs.
Pilsēta uz pilnu slodzi.
Kā jau ierasts ceļamies agri, kam ir vairāki iemesli: karstums un odi; un plāns pastaigāties pa pilsētu , kamēr vairums nav paspējuši pamosties vai atbraukt. Šoreiz ar karti smalki izorientējāmies pa labirintiem, papriecājāmies pa vientuļiem, ar efejām apaugušiem tiltiņiem , pieejam pie Svētā Marka laukuma no otras pusītes. Baloži vēl joprojām ir maz, tīri simboliski dežūrējoši ir tikuši atstāti, bet visa kolonija – brīvdienās!
Sagaidam muzeju atvēršanās laiku un netālu no laukuma iesprūkam muzejā, lai aplūkotu ap 100 Salvadora Dalī garadarbus. Diezgan iesprūstam, tāda kā netverama brīnumu sajūta, skatot ar acīm to, kas ir Mākslas Vēsture.
Atlikušajai dienas daļai tapa 2 ģeniāli plāni/veiksmes: nopirkt 24h braukšanas biļeti, lai var izvizināties ar ūdenstransportu un pie viena 24h nebūs beigušās arī braucot uz lidostu. Mazliet pievīla līdzpaņemtā grāmatiņa, jo 4 gadu laikā cena šādai izklaidei bija dubultojusies, bet kam tagad viegli!? Un izmanot ģeniālo „street food” piedāvājumu, kioskiņā, kas atradās 2 soļus no mūsu viesnīcas par 5-6 EUR pārdeva fritētus kalmārus un/vai zivju asorti..tādu pamatīgu tūtu. Nu tā salīdzinājumam tas ir kādas 3x lētāk kā krogā un kādas 2-3 reizes vairāk ēdamā...ietaupījums nenormāls;)) Otrs gastronomiskais atklājums irkokteilis Spritz/ vermuts Aperol... ko dzēra katrs otrais krogos sēdošais, gan Cortīnā , gan Venēcijā... nu jānogaršo bija, kas tas par zvēru! Droši vien jaunais modes kliedziens. Tīri vai iepatikās;)) Vermuta kokteilis ar spilgti oranžu, acīs krītošu krāsu un tāds mazliet skābens, dzirkstošs, ar apelsīnu miziņu rūgtuma piesitienu...Esot ar samazinātu alkohola daudzumu, salīdzinoši ar klasiskajiem vermutiem. Pie mums gan jau, ka vēl atnāks...
Izmantojot savu transportbiļeti aizvizinājāmies uz Murano salu, kura slavena ar savām stikla liešanas tradīcijām, Burano salu, kas slavena ar mežģīnēm gan vairs nejaudājām. Pati sala ne ar ko diži neatšķīrās no Venēcijas skatiem, mazliet tukšāk, mazliet paplukušāk, toties veikaliņos... tikai un vienīgi stikls. Vispār jau skaisti ļoti, nopirku visai savai saimei pa rotiņai un jutos apmierināta.Bet stikls, stikls, stikls, karstums, karstums, karstums nogurdina un drīz jau ceļojam atpakaļ uz kontinentu. Ieteikums ceļotājiem – vēlams arī karstās dienās sežot pie loga laivā, aizvērt stiklu... iebraucot aktīvajā zonā atrāvos kārtīgu šlūpku sejā ... es jau tik nosmēju, izpurināju matus un ļāvu, lai slapjoT-kreklu kostīms žūst, bet tāds zolīds vīrietis aiz manis gan ar savu slapjo bikšupriekšu pārāk laimīgs nejutās ;) Un vēl viena antireklāma: sezonas laikā izbraukt ar kuģīti pa Grand Canal, kas tādā kā S burta veidā sadala pilsētu uz pusēm, ļoti neieteiktu, lai ko Jums arī stāstītu gidi, grāmatas utt Must see iebarotāji, - tas bija šausmīgi!!!!!!!! Tā īsumā: pietura ik pēc pārsimt metriem, kad viena masas daļa, kam aptrūkās, ko elpot izveļas ārā, otra, kas to vēl grib izbaudīt – iekāpj atpakaļ. Un tas viss pie pusatklāta klāja un pāri par 30grādos pēc Celsija. Pat man , kas nesirgst ar fobijām un ir diezgan pacietīgs cilvēks, bija gana un izbirām ārā neveikušas pilnu maršrutu. Mazliet viesnīcā atlaidāmies pēc tāda pārdzīvojuma un bija jāiet pēc vīna, ko arī vakara gaitā uz jau iemēģinātajām vientuļajām piejūras trepītēm izmalkojām, izpildot vēl pāris trikus ar fotogrāfēšanu un jākrāmē mantiņas un rīt uz mājām.
Izmantotie materiāli:
Gillian Price "Walking in the Dolomites", bet šoreiz noderēja maz.;
Internets visādos griezumos;
Kartes :www.tabaccoeditrice.com un vietējie info materiāli
Kopējie izdevumi : 460EUR + suvenīri, ārpuskārtas pirkumi + Avio 124LVL.
Sorry ,ka tik gari;))
