Tuluma - saullēkts, iguānas un drupas pie Karību jūras

  • 3 min lasīšanai
  • 29 foto

Nākamajā rītā pamostos vēl pirms saullēkta. Jānis guļ, bet man miegs vairs nevienā acī. Taustoties apģērbjos un izeju laukā. Vējš ir rimies, un arī tumsa vairs nav tik necaurredzama. Kādu laiku šūpojos šūpuļtīklā, klausoties putnu dziesmu kakafonijā, kas mani aptver no visām pusēm. Lielāki un mazāki dziedoņi neprātīgā priekā sveic jaunu dienu. Vēroju, kā mākoņi pie pamales kļūst arvien sārtāki un košāki, līdz saule burtiski izsprāgst no jūras, viļņos iezīmējot sarkani zeltainu taciņu.

Izrādās, ka mūsu būdiņa (cabaña) atrodas pašā kraujas malā, bet lejā, cik tālu vien varu saskatīt, stiepjas baltu smilšu pludmale. Līdz ar pirmo gaismu tajā sāk rosīties strādnieki ar lāpstām un ķerrām, savācot un turpat pludmalē aprokot krastā izskalotās aļģes.

Vēloties izpeldēties, lecu lejā no akmens uz akmeni, līdz vienā mirklī mana kāja piezemējas kādu pēdu no iguānas, kas arī iznākusi pasildīties saulītē. Tas ir tik negaidīti, ka iekliedzos, pievēršot sev kāda strādnieka uzmanību, kurš man velta platu, sirsnīgu smaidu, it kā vēloties nomierināt. Nedaudz sakautrējusies par savu paniku, metos iekšā siltajos viļņos.

Pēc peldes man pievienojas Jānis, kuru arī ir pamodinājis mans kliedziens. Tā nu laimīgi, ka esam šeit un tagad, stāvam putās sakultajā ūdenī un vērojam, kā saule ceļas arvien augstāk pār Meksikas krastiem, lejot pār mums savu silto gaismu.

Tiklīdz kempinga ēstuvē sākas kustība, dodamies turp, jo tukšie vēderi neļauj par sevi aizmirst. Mūs apkalpo puisis pieguļošās biksēs un vismaz ar pusi burciņas želejas matos, kurš apkārt vien grozās, nespējot nolaist acis no Jāņa. Visas vēlmes tiek uzminētas, pirms tās ir radušās, bet cenu gan neizdodas nokaulēt. Par ceptām olām ar salātiem, sulu un kapučino samaksājam trīsreiz vairāk nekā vēlāk Vaļjadolidā par šikām vakariņām. Jā, esi sveicināta, Riviera Maya! Kopš šajā paradīzes stūrītī aizvien biežāk parādās tūristi, cenas kāpj debesīs.

Brokastojot ir tapis arī dienas plāns: turpat netālu iznomāt riteņus un apbraukāt drupas un apkārtni. Daudz nekavējamies, un es tieku pie sieviešnieka ar vienu ātrumu, kas bremzējas, pagriežot pedāļus pretējā virzienā, kā vecajiem krievu riteņiem. Toties sēdēšana uz tā ir negaidīti ērta, braucu kā princese. Uz atvadām velonomas večuks mums vēl iedod Tulumas karti, kur atzīmē drupas un cenotes (tādas kā nelielus, bet dziļus saldūdens ezerus, kas raksturīgi Jukatanas pussalai).

Tuvojoties drupām, mums pretī iznāk kāds uniformā tērpts vīrs ar plakātu rokā un jautā, kādu ekskursiju mēs gribēšot – simple (vienkāršo), informative (informatīvo) vai divertido (jautro). Cenas – oh! 35–50$ par cilvēku. Atkal jāatceras jau gūtā mācība: neticēt visiem, kas grib nokāst naudu! Oficiālās ieejas biļetes Meksikā parasti ir lētas, bet ir daudzi, kas pa vidu grib uztaisīt savu biznesu, dažreiz piedāvājot kādu pievienoto vērtību, bet visbiežāk vienkārši pildot parasta starpnieka lomu. Tāpēc atbildam, ka iesim palūkot, kādas ekskursijas piedāvā pie kases, un dodamies turp.

Pie ieejas kārtīgi aplaistāmies ar ūdeni, jo saule pa šo laiku ir uzkāpusi augstu un svilina ne pa jokam. Drupas ir tiešām mazas, bet tieši tik skaistas, cik biju tās iedomājusies. Saplūstot ar seno tempļu pelēkajiem mūriem, saulītē sildās iguānas — iespējams, patiesās šīs vietas saimnieces — un, gandrīz nemanāmas, vēro cilvēkus tā, kā droši vien to ir darījušas jau daudzus gadu simtus, vēl pirms te ieradās spāņi.

Reiz Tuluma bija tirdzniecības mezgls un Kobas pilsētas osta, par ko liecina līdz mūsdienām saglabājies maiju būvētais ceļš, kas savieno šīs abas pilsētas. Turklāt tā bija viena no pēdējām maiju apdzīvotajām pilsētām, kam izdevās noturēties vēl 70 gadus pēc tam, kad konkistadori sāka iekarot Meksiku. Liktenīgas tai izrādījās spāņu atvestās slimības, nevis šaujamieroči. Pelēkie nocietinājumi uz tirkīzzilās jūras fona izskatās tik skaisti, ka roka pati atrod fotoaparātu un to iemūžina, lai gan, protams, bildes nav nekas oriģināls – dažādos rakursos šos skatus ir bildējis gandrīz ikviens, kad te ir pabijis.

Stunda ir vairāk nekā pietiekami, lai te visu apskatītu, un mēs dodamies tālāk, šoreiz uz pilsētas centru, kas gan, izrādās, nav nekas ievērības cienīgs, toties tur var atrast itin jaukas ēstuves par ļoti pieņemamām cenām. Vienā no tādām piestājam arī mēs, lai ēnā pie strūklakas pārlaistu pusdienas karstumu, nesteidzīgi baudot lieliskus, svaigi spiestu sulu kokteiļus, jūras produktu zupu un kesadiļjas (quesadillas).

Pēc tam autoostā nopērkam biļetes uz pēdējo autobusu uz Vaļjadolidu. Man pleci un seja sūrst, tāpēc atmetam domu braukt uz cenotēm. Iespējams, uz kādu no tām aizbrauksim Vaļjadolidā.

Raimonds (tas, kurš viens pats Meksikā) mūs brīdināja, ka uz Tulumu nav vērts braukt, jo tur esot tikai maziņas drupas, toties milzīgi tūristu pūļi. Tomēr internetā redzēto idillisko skatu vilinājums izrādījās spēcīgāks. Pūlis (5-6 bariņi ar gidu un daži pāri un vientuļnieki) tur patiešām bija, bet tikai drupās — aģentūras viņus ar autobusiem ved šurp no Kankunas un Plaijadelkarmenas un pēc ekskursijas – tūliņ atkal prom. Piekrastes kempingi, lai arī nebija galīgi tukši, pārpildīti arīdzan nē, un pludmalē manījām tikai retu peldēt gribētāju. Kopumā Tuluma ir ideāla vieta pirmajai dienai – nav tik traki kā Kankunā un Plaijadelkarmenā, un mazliet dzīvīgāk nekā Puerto Morelosā, kur apmetāmies pagājušajā reizē. Mazliet žēl, ka neaizbraucām uz cenotēm, un vispār te būtu forši palikt vēl kādu dienu, lai aklimatizētos un palaiskotos pie jūras. Diemžēl mūsu laiks ir ierobežots, tāpēc vācam kopā mantas un dodamies uz nākamo pieturas punktu – Vaļjadolidu.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais