"Ekspotīcija" ar odu piedalīšanos.
|
Ilze Dunce
|
Jau sen bijām plānojuši izbraukumu kopā ar lietuviešu kolēģiem. Beidzot kaut kā visiem izdevies iegrozīt 2 kopīgas brīvdienas, un sestdienas rītā satiekamies pie Ķemeru stacijas ēkas. Ķemeru dabas parkā agrāk neesmu bijusi, tādēļ gids no manis stipri štruntīgs, un sameklējam informācijas stendu. Pēc īsas apspriedes vienojamies par kopīgu braukšanas virzienu. Lietuvieši, kuri ar saviem Lietuvas ceļiem un daudzajām norādēm galīgi izlaidušies, nekādi nespēj saprast, ka Latvijā karte nepieciešama obligāti un bieži, jo norādes ir luksuss, kas pieejams ne tuvu ne visur.
Par dabas parka informācijas centru varu teikt tikai to labāko – skaisti iekārtots, un, lai arī tuvumā nevienas dzīvas dvēseles, durvis nav aizslēgtas, un dažnedažāda informācija un kartes pieejamas un pievācamas. Varam turpināt meklēt vajadzīgo taku.
Ceļu, no kura šai jāsākas, izbraukājam divas reizes. Trešajā reizē atrodam pleķīti, kur, šķērsojot nelielu tērcīti (virs “ceļa”) var novietot mašīnas. Takai jāsākas tepat tuvumā, un Jurga šo arī atrod – pēc pāris nosviestiem polietilēna maisiņiem. Tās, par laimi, izrādās pēdējās civilizācijas atraugas.
Taka ved caur krūmiem, pāri purviem un maziem dīķīšiem, vārdu sakot, skatam paveras īsta herpetologu paradīze! Taka tiešām iekārtota labi, tikai koka segums biežajās lietavās kļuvis tik glumš, ka mēs visi izturamies kā pīles slidotavā. Priecājamies par ziedošiem brikšņiem, zalkti, abiniekiem un balto gārni, kurš savukārt par mums nemaz nepriecājas. Toties sirsnīgu sajūsmu pauž odi. Tik daudz svaigas gaļas sestdienas rītā!
Slokas ezera krastā nonākam pie skatu torņa. Odus šeit nomaina daudz simpātiskāki dzīvnieki – gulbju ģimene, kuri nepārprotami pauž vēlmi atbrīvot mūs no pārtikas krājumiem. Viņiem tas arī izdodas. Kasīdamies un lasīdami viens no otra insektu mirstīgās atliekas, konstatējam, ka pie skatu torņa no otras puses varēja piebraukt ar mašīnu! Ak, esam civilizācijas izlutināti!
Rodas doma aizsūtīt Tomasu pēc auto, tomēr atceļu pa nedaudz citu maršrutu veicam kājām, un visi kopā (jaunākajai “ekspedīcijas” dalībniecei ir vien 2 gadi!). Vietas te tiešām apbrīnojamas, turklāt daļa no takas aprīkota ar dažāda veida “atrakcijām” – var gan pašūpoties, gan “iekarināties”, gan citādi aktīvi un dabai draudzīgi izklaidēties. Visu cieņu takas ierīkotājiem!
Uzkavēties kādā vietā ilgāk gan neizdodas, jo odi tagad izkārtojušies kā labi apmācīti leģionāri – pirmais leģions seko pirmajam gājējam, otrais – otrajam, un tā tālāk! Lai neviens nav apdalīts! Starp citu, “Autan”, kurš man līdz šim izlīdzējis, šeit nedarbojas. Lietuvieši saka, ka pie viņiem odi esot mazāki. Es “nāku klajā” ar teoriju, ka ar odiem ir tāpat kā ar lāčiem – jo tālāk uz ziemeļiem, jo šie lielāki.
Pēc pastaigas improvizētā autostāvvieta iegūst nosaukumu “Proščaijķe, krilatije svoloči!”. Jā, sarunvaloda ir krievu, jo tā visiem ērtāk, lai gan daudzus vārdus vieglāk saprast lietuviski-latviski. Brīžiem saprotu tik labi, ka aizmirstas, ka man blakus runā lietuviski…
Kad kaut kur aiz Ragciema teltis saslietas, ejam uz jūru. Ūdens tik auksts, ka, pārskaitījuši savus alkohola krājumus, peldēties atsakāmies. Bet vakars pie ugunskura, pavadīts saturīgās sarunās, ir burvīgs!
No rīta konstatējam, ka mūsu pārtikas groziņā palikusi maize, čipsi un netīrie šķīvji, toties pazudusi desa un siers. Es sliecos domāt, ka pie vainas vietējie suņi vai kāds Homo sp., kam aptrūcis “zacenes”, lietuvieši saka, ka droši vien lācis. Pēdējais pieņēmums, neapšaubāmi, ir romantiskāks.