[ADRIATICA] - 2 Tatru Kalni
|
Anita Ruža
|
SLOVĀKIJA – TATRI
16.07. à Kā vienmēr pamostamies agri ar kaimiņu gaiļa dziesmām, jo jāpaspēj gan paēst, gan somas sakravāt. Ārā ir apmācies, klintīs joprojām ceļas mākoņi un tieši tad, kad jau taisāmies braukt sāk līņāt. Tā sīki un riebīgi. Kempinga saimniece stāsta, ka šitāds samācies laiks turās jau trešo dienu. Saskābuši braucam uz Tatru kalniem.
Pirmais pieturas punkts – Tatranska Lomnica, ziemā populārs slēpotāju, bet vasarā – alpīnistu kūrorts. Šeit plānā ir brauciens ar gaisa tramvajiņiem kalnos līdz augstkalnu ezeram Skalnate pleso. Ir iespēja pirkt kombinēto biļeti + vēl līdz Stary Smokovec – Hrebienok. Izšķiramies tai par labu (maksā 19 €), uz par to pārliecinām arī nejauši sastaptos Liepājas jauniešus, kas jau ir pabijuši Rumānijā un nu vālē uz mājām.
Iesēžamies gaisa tramvaja vienā no kabīnēm un tas strauji uzņem ceļu augšup. Tālumā neredzam kur beidzas trošu ceļš, augstums arī pieklājīgs, taču tas nemainās, jo kabīne slīd paralēli kalna slīpumam. Pa ceļam ir viena pieturas stacija, kur nav jākāpj ārā, ja vien mērķis ir vienkārši paklejot pa tūristu takām. Lejā bars ļautiņi tieši tā arī dara.
Gala pieturā funikulieris sadalās, viens trošu ceļš aiziet līdz virsotnei Lomnički štit. Tieši šodien šis gaisa tramvajs bija slēgts. Augšā ir vēsi, varētu pat teikt - auksti, jo salst roku pirksti. Skats gan ir pasakains, augšā kalnos pat redzams sniegs. Kalnu ezers ir zaļganā krāsā, pilnīgi dzidrs. Visi steidz fočēties uz tā fona, taču prieks bija īss. Tas aizdomīgais mākonis, kas rāpās mums līdzi visu ceļu, uzlīda līdz ezeram un dažu sekunžu laikā ietina to pamatīgā miglā. Nolemjam uzvilkt lietusmēteļu un aplaist loku apkārt ezeram. Kaut kur pusceļā tas miglas mākonis aizsāka pamatīgu lietusgāzi, ka rezultātā izmirka visi apavi un bikšu staras.
Lejā braucām gan slapji, bet apmierināti. Pēc ezera dodamies uz 7 km attālo Tatru nac. parka lielāko pilsētu Stary Smokovec. Pa laimi lietus izbeidzas. Tagad kārta kalnu tramvajam, kas brauc katras 15 minūtes līdz pieturai Hrebienok. Kamēr gaidām tramvaju, salasās paprāvs tūristu bars, pārsvarā vācu pensionāri, turklāt viens sīkais pamanās mani paraustīt aiz lietusmēteļa un parādīt mēli.
Pats ceļš kalnā aizņem ap 10 minūtēm. Aiz loga redzami vēl pabriesmīgi kalnu meži, jeb kas no tiem palicis pēc 2005. gada janvāra vētras. Ja Latvijā tā skāra galvenokārt piekrasti, tad šeit vienā naktī ar saknēm tikai izrauti koki gada cirsmas apjomā. No gala pieturas ir jāpaietas kādas 15 min. pa līkumainu, kurš beidzas tieši pie slavenajiem Studenovodskas ūdenskritumiem. Jāsaka to saceltais troksnis ir dzirdams vairāki kilometru attālumā. Ūdenskritumi tiešām iespaidīgi (taču mūsu, pie līdzenumiem pieradušām acīm, jebkāds mazliet stāvāks kalns vai straujāks tecējums jau liekas kaut kas –uhhhh!). Tos ieskauj priežu meži, ūdens arī ir dzidrs, ledaini auksts. Upes gultne pilna ar akmeņiem, caur kuriem ūdenim plūstot un burbuļojot arī rodas tas troksnis. Var tik iedomāties, kas šeit notiek pavasara palu laikā.
Atpakaļceļā atkal kabīnē sastopam Liepājas jauniešu, un norunājam visu braucienu. Beigās kasē par atlīdzību ir jānodod izmantotā plastmasas biļete. Stary Smokovec ielām vispār nav redzami nosaukumi, vienkāršāk ir orientēties pēc viesnīcu nosaukumiem. Manēji aiziet suvenīru un siera medībās, es meklēju pastu. Jau atkal sākas lietus...
Beidzamā atrakcija šodienai ir Spišskas pils, kas atrodas nedaudz tālāk par slaveno čigānu pilsētu Levoču. Vispār tāda sajūta, ka Slovākijā vieni čigāni tik dzīvo. Kamēr līkumojam caur Spišskie Podhradie pilsētu, rodas aizdomas, ka ne jau pa šo ceļu mēs te braucām iepriekšējās reizes. Taču pils ir redzama un autostāvvieta arī. Jau no iepriekšējas pieredzes atceroties, ka būs ļoti ilgs un stāvs kāpiens kalnā, apbruņojamies ar pacietību. Nejaukās priekšnojautas apstiprinās, kad esam uzkāpuši pusi ceļa, bet otra puse vēl tikai priekšā, bet mums jau mēle līdz zemei. Iepriekšējā reizē autobuss piebrauca pilij no otras, nevis pilsētas puses. Tur kāpiens bija daudz īsāks. Nu ko tur daudz čīkstēt – labs pēcpusdienas fitness nevienam vēl nav traucējis. Kalna galā bariņš bēdubrāļu arī sēž un pils mūriem un steidz atvilkt elpu.
Pati Spišskas pils uzbūvēta 13. gs. aizsargājoties pret tatāriem, kas to neieņēma. Pils tika pamesta pēc 1780.g ugunsgrēka. Pašlaik pāri palikuši tikai mūri, kopā ar blakus esošo apkārtni komplekss iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Ieejas biļete maksā 5 €. Var nopirkt arī audiogidu, taču mēs tiekam pie bezmaksas bukletiem ar visiem aprakstiem.Pili izstaigāt ir vērts gan ekspozīciju, gan skata dēļ, kas paveras uz apkārtējiem laukiem un pilsētu no „Nebojsa” torņa. Lejā lidinās piekūnu pārītis.
Priekšā lielais kāpiens uz leju. Stāvvietā paēdam pusdienas un pārģērbjam slapjos apavus, kas pēc stāvā kāpiena saulainā laikā ir pavisam draņķīgi. Ir jāpieveic pēdējais ceļa posms līdz Budapeštai. Tur mūs gaida CS’eris Andrea. Braucam caur Rimavska Sobota un Lučenes pilsētām. Pa ceļam iekuļamies kārtējā nacionālajā parkā. Kaut apkārt ir skaisti un ir kur piekalt acis, ceļš ir nebeidzams serpantīns. Tā dēļ uz Ungārijas robežas esam pēc 20 vakarā. Lādzīgs onkulis kādā mazā DUS mums ungāru valodā uzraksta lūgumu nopirkt ceļa vinjeti. Ar papīriņu ierodamies Salgotarjan pilsētā un bakstot to pārdevējam dabūjam vinjeti (2975 Ft). Jāsaka, ka tā nav vinjete, ko kā uzlīmi lipina uz mašīnas priekšēja stikla. Vienkāršs garš čeks ar visiem auto gabarītiem un reģ. numuru, kas jātur pie stikla auto salonā. Tā forinti vēl nav samainīti, norēķinamies ar kartēm. Vinjete garantē arī brīvu braukšanu uz lielajām maģistrālēm M1, M3, M7 utt.
Budapešā iebraucam jau tumsā, pa ceļam pamanāmies pat gandrīz nožmiegt lapsu. Kopumā nakts Budapešta ir skaista un ļoti liela pilsēta. Rīga tāds ciemats vien ir salīdzinājumā ar to. Andrea dzīvo ārpus Budapeštas nelielā piepilsētā Erd (kā mūsu Salaspils) – pārbūvētā 3-stāvu mājā. Viņa mūs sagaida pie vārtiņiem un palīdz sastaipīt paunas. Pati māja ir diezgan savdabīga. Tai ir 2 korpusi, katrā pa 12 dzīvokļiem. Tie izkārtoti riņķī un pa vidu ir slēgtais pagalms ar nojumi. Ieeja dzīvoklī ir no balkona. Tur mūs sagaida divi minkas. Andrea mūs izmitina lielajā istabā uz grīdas (mums līdzi ir gaisa matrači). Kamēr manējie krāmējas, es no Andreas uzzinu visu nepieciešamo informāciju Budapeštas apskatei. Vēlāk sarīkojam nelielu iepazīšanās vakaru, ar slovāku aliņu, ungāru plūmju šmigu un sautētu gaļu. Kaķi spieto apkārt un diedelē ēdienu. Pēc pusnakts atlūztam, jo Andrea rīt jāceļas uz darbu.
IETEIKUMI
1. Kalnos jārēķinās ar mainīgiem laikapstākļiem, tamdēļ nepieciešams ir lietusmētelis un labas krosenes vai pārgājienu zābaki. Jāsaģērbjas arī siltāk.
2. Miglas un vēja dēļ uz nenoteiktu laiku var pēkšņi tikt slēgti funikulieri un gaisa tramvaji.
3. Ja iecerēts apskatīt Skalnate pleso Tatranskā Lomnicā un Studenodskas ūdenskritumus Stary Smokovec, izdevīgāk pirkt kombinēto biļeti. Tā ir par 3 € lētāka, nekā ja pērk 2 biļetes atsevišķi.
4. Populārākā slovāku alus marka „Šariš”. Piedāvājumā ir pat „dāmu alus” – melns kā piķis, bet salds.
5. Slovākija arī valsts iekšienē ir gana daudz serpantīna ceļu, kas pamatīgi nokaitina šoferus, jo uz tiem tiek zaudēts daudz laika.
6. Slovākijas 10 dienu vinjete maksā 10 €.
7. Iesaku pamēģināt kalnos gatavoto kūpinātu aitu sieru, ko pārdod satītu bizītēs.
8. Noderīgas i-neta adreses:
www.vt.sk/info-sluzby/cennik/lanovky/sk/leto
http://www.vysoketatry.com/en.html
