Velo ceļojums pa Latgali un Vidzemi.....

Laima Klauža 04.08.2012 17 min lasīšanai

1.diena

Ceļojums sākas jau 06:13 izbraucot no Carnikavas ar auto Berģu virzienā. Mans dēls Edgars aizved mani un riteni uz Berģiem, kur mūs gaida Juris. Uzceļam Jura riteni uz mašīnas jumta bagāžnieka, saliekam mantas mašīnā un turpinām ceļu uz Rīgas centrālo staciju.

Iepērkam biļetes (Rīga – Daugavpils)

Kamēr Juris izdara biļešu iepirkumus, es veicu brokastu iepirkumus. Kad visi iepirkumi veikti līdz vilciena atiešanai atlikušas vien 12 minūtes. Naski stumjot riteņus dodamies vajadzīgā perona meklējumos. Ar trim paņēmieniem tiekam augšā uz perona. Izrādās, ka Daugavpils vilcienā ir paredzēts tikai viens vagons, kurā ir atvēlēta vieta riteņiem....pats pēdējais vagons, bet tas beigās izrādās pats mazākais un klusākais vagons visā vilcienā.

Mazā vagonā maz cilvēku, netraucēti varam katrs izstiepties pa divām sēdvietām un baudīt rīta nomiedzi līdz Daugavpilij.

Laiks ārā aiz vilciena loga izskatās cerīgs, saule un mākoņi, bet galvenais nelīst, kā tika solīts laika prognozē.

11:30 izkāpjam Daugavpils stacijā. Obligātā foto sesija uz stacijas fona. Pēc tās braucam meklēt veikalu, lai varam iepirkt nedaudz pārtikas turpmākajām ceļojuma dienām. Veikalu arī veiksmīgi atrodam, bet pa ceļam līdz tam Juris pamanās apmeklēt divus humpalu veikalus un nopirkt dzeltenu vestīti, kura labi noder turpmākā ceļojuma laikā.

Bez lieliem starpgadījumiem izbraucam no Daugavpils un braucam Krāslavas virzienā pa ceļu A6. Pa ceļam apskatam Naujenes pilskalnu (Vecpils pilskalns) un Dinaburgas pilsdrupas. Pilskalns izvietojies pašā Daugavas krastā. Apdzīvots jau 8.-13. gs. To uzskata par Daugavpils dibināšanas vietu. Pilskalnā redzamas 1275. gadā celtās Livonijas ordeņa Dinaburgas pils pamatu drupas un miniatūrs pils makets. Līdzās pilskalnam ierīkota atpūtas vieta – Bruņinieku laukums.

Pie pašām pilsdrupām gan nepieejam, jo ar riteņiem līdz tām ir diezgan grūti nokļūt un arī riteņus nevēlējāmies atstāt bez uzraudzības.

Tālāk dodamies uz Vasargelišķu skatu torni. Uzkāpjot 24m augstajā skatu tornī, no putna lidojuma var aplūkot ainavas un gleznainos Daugavas lokus. Pa kreisi visā krāšņumā redzams Rozališķu loks. Savukārt pa labi paveras skats, kas attēlots uz 10 latu naudas zīmes. Ņemiet „desmitnieku” un brauciet salīdzināt!

Tornis gan izrādās slēgts apmeklētājiem, bet tas man neliedz tajā tomēr uzkāpt, lai arī ne līdz pašai augšai un uz Daugavas fona mēģināt nofotografēt 10Ls naudas zīmi. Manam piemēram pat seko vācu pensionāru pāris, kuri drosmīgi pārkāpj nožogojumam un uzkāpj tornī.

Tālāk dodamies apskatīt Daugavas Vēveru loka skaistumu....skaisti un arī beidzot dabūjam pirmo reizi lietu. Ar viena Daugavas loka skaistuma izbaudīšanu nepietiek un pie reizes apskatam arī Daugavas Tartaka loka skaistumu un ceļu kvalitāti. Piebraucam arī apskatīt Tartaka ezeru, jauks ezers un, protams, foto pauze, tad tālāk braucam uz Lielajiem Muļķiem. Ir arī Mazie Muļķi atzīmēti kartē, bet nospriežam, ka pietiks tikai ar lielajiem.

Izbraucam atpakaļ uz A6 ceļa un braucam uz Krāslavu. Jauka pilsētiņa, ceļi atjaunoti ar jaunu asfaltu, mājas nokrāsotas un viss rada sakoptības iespaidu.

Sākam domāt par nakšņošanas vietas meklēšanu. Domāt viena lieta, bet atrast otra. Aiz Krāslavas iebraucam mežā apmēra 2 km un netālu no mazas upītes, kuras vārds ir Skaistā, mežā uzceļam telti. Vieta gan liekas tālu no apdzīvotām vietām un klusa, bet nekā. Knapi uzceļam telti un jau garām pa ceļu pabrauc motocikls, vēl pēc brīža garām paiet ļaužu bariņš. Izskatās, ka nemaz tik klusa vietiņa nav, bet neko darīt nakšņojam te pat. Veicam gan visus pret aizdzīšanas pasākumus riteņiem un arī saslēdzam somas, jo tām vietas teltī nepietiek. Pēc vakariņām dodamies gulēt.

Dienas kopējais veikums 80 km.

2.diena

Pamostamies no rīta ar šausmīgu sajūtu, ka līst un lija arī visu nakti. Jutāmies kā dušā, mūs tikai no „dušas” pasargāja telts ar 3000mm ūdens noturību jumtam un 5000mm ūdens noturību grīdai. Pamostoties bija pirmā doma vai tik telts šo slapjo nakti ir izturējusi, bet kas tev to deva....Zem priekšnama jumtiņa mantas bija viegli slapjas (labi, ka tās bija daļēji vēl papildus plastmasas maisiņos saliktas), bet telts iekšpusē pie kājām arī guļammaisa gals mitrs un zeķes, kuras bija ieliktas telts stūrī pavisam slapjas. Šausmīgi...Vēlāk gan izanalizējot telts uzcelšanas vietu saprotam kāpēc tieši viens telts stūris ir slapjš. Tas tāpēc, ka telts nebija uzcelta pilnīgi līdzenā vietā un zem telts stūra bija neliels pazeminājums, kurā uzkrājās viss nakts lietus ūdens, kurš savukārt izmantoja iespēju un pa visām iespējamām šuvēm sūcās iekšā.

Lietum līstot paēdam brokastis un īsajos lietus pārtraukumos sapakojam slapjās mantas. Lai nu kā, bet beidzot ap 11:00 izbraucam Indras virzienā. Indra – jauks ciematiņš ar dažiem apskates ievērības objektiem: Robežsardzes vecā un jaunā māja, kā arī ceļu norādes zīme,kas rāda attālumu gan līdz Ņujorkai un Romai, gan virzienu uz paradīzi.

Elegantā pāreja pār dzelzceļu, kā arī Indras stacija un robežsardzes mītne, kas celta par Eiropas naudu, nedaudz atgādina zelta pogu pie paveca kažoka. Šeit neviens ar mums nerunā latviski! Manuprāt, Rīga ir kā sūklis, kas izsūc Latviju tīru no latgaliešiem, kurzemniekiem un pārējiem, sasūcot no malām visādus citādus ļaudis.

Cenšamies visus šos apskates objektus iemūžināt mūsu fotoaparātos.

Laiks pusdienām, bet Latgalē jau bezcerīgi meklēt kādu ēdnīcu, kurā varētu paēst, tad nu nolemjam braukt tālāk un kā puslīdz piemērotā vietā pagatavot pusdienas. Tas mums arī izdodas ļoti labi, jo uznākušais lietus mūs piespiež iebraukt vienā no Semjošku apdzīvotās vietas māju pagalmā. Izmeklējamies saimniekus, bet tos neatrodam (nav arī suņu), tad patvaļīgi iekārtojamies lielajā šķūnī, kur pagatavojam sev pusdienas, kuras gardu muti notiesājam.

Atpūtušies braucam tālāk uz Robežniekiem, te ar neiztiek bez mazas foto pauzes. Par cik nekā pārāk ievērības cienīga te nav, tad turpinām ceļu tālāk uz Dagdu.

Nogurums un slapjais ceļš dara savu, nogurums sāk pārņemt mūsu ķermeņus un sevišķi dibenus, kuri ik pa brīdim protestē pret sēdēšanu uz velo sēdekļa.

Tuvojoties Dagdai paveras lielisks skats pāri ezeram uz Dagdu. Nu kā lai šādu skatu iemūžina!

Iebraucot Dagdā saņemam kārtīgu lietus devu, no kuras paslēpjamies zem tuvumā esošā koka. Par cik lietus līst tikai 5 minūtes, tad jau drīz turpinām Dagdas apskati.

Dagdas Katoļu baznīca ir apskates cienīga, tā majestātiski izslējusi savus torņus virs Dagdas māju jumtiem un ir dižena savā varenībā. Pēc vēsturiskajiem datiem Dagdas Romas katoļu baznīca ir vissenākā celtne Dagdas mazpilsētā. Tā tika celta 1741. gadā. Baznīcu ir vērts aplūkot gan no ārpuses, gan iekšpuses. Baznīcā atrodas trīs grezni mūra altāri, kas baznīcu padara ļoti greznu un ievērības cienīgu.

Dagdas Maxsima veikalā iepērkam nedaudz produktus nākamajām dienām, pārāk lielus krājumus nav vērts pirkt, jo somas nav bezizmēra un veikali jau tomēr ir šad un tad ciematos atvērti.

Tilta remonta darbi liedz mums izbraukt no Dagdas pa īsāko ceļu (pat gājējiem un velo braucējiem tas ir liegts), tad nu dabūjam braukt ar nelielu līkumu pa apvedceļu, kas pagarina mūsu veicamo ceļu vismaz par trīs kilometriem.

Braucam tālāk Robežnieku virzienā un nospriežam, ka jāmeklē nakts mājas nevis jānakšņo slapjajā teltī, kuru vajadzētu izžāvēt, lai citās naktīs būtu atkal iespēja gulēt sausā teltī.

Izbraukājam Robežniekus krustu un šķērsu, bet nav ne vienas mums pieņemamas viesu mājas vai šķūnīša, kur varētu pārnakšņot. Bēdīgi. Juris pat veikalā no bodnieces (viņas parasti zina visu) ievāc ziņas par nakšņošanas iespējām, bet atkal nekā. Tad nu nolemjam braukt pa ceļu P52 uz Baltkrievijas un Krievijas robežas pusi un kādās mājās palūgt atļauju šķūnītī pārnakšņot.

Kartē ieraugu netālu no Adamovas ezera ievērības cienīgu akmeni, kurš atrodas pļavā un no kura netālu it kā varētu būt kāds pamests šķūnis, bet iebraucot pa meža ceļu dabūjam vilties. Neatrodam ne ezeru, ne akmeni, ne šķūni, neko darīt braucam atpakaļ uz šoseju un braucam tālāk.

Nobraucot apmēram 7 kilometrus iebraucam apdzīvotā vietā Egļova, kur jau pirmajās mājās braucam iekšā un vaicājam pēc iespējas pārnakšņot pirtiņā. Nakts mājas arī dabūjam (paldies Allai Bondarenko), bet nevis pirtiņā, bet viesiem paredzētā istabā ar iespēju nomazgāties ar siltu ūdeni dušā. Dievīgi, ko gan vēl vajag diviem nogurušiem ceļotājiem.

Ārā uz sētas izkaram slapjo telti un citas lietas, lai tik žūst. Pagatavojam vakariņas, kuras pēc garās dienas garšo ļoti labi, kārtojam mantas un lēnām taisāmies uz gulēšanu.

Dienas kopējais veikums :92 km.

3.diena

Izgulējušies paēduši brokastis gan savas, gan arī mājas saimnieču piedāvātās (auzu putra), uztaisām kopīgu bildi uz atvadām un dodamies tālāk Draudzības kurgāna virzienā. Draudzības kurgāns tika uzbērts 1959. gadā par godu 3 valstu tautu draudzībai. Uz kurgānu stiepjas trīs alejas: no Latvijas puses - liepu, no Baltkrievijas - kļavu, no Krievijas puses - bērzu. Te satek kopā vienuviet 3 valstu robežas.

Pa ceļam uz to gan apskatam vēl Latvijas A punkta zīmi un „Austras koku”. Tēlnieks V. Titāns ir izveidojis Latvijas neatkarības pasludināšanas 80. gadadienai veltītu skulpturālu grupu "Latvija saules zīmē". Meikšānu ciemā Zilupes - Šķaunes ceļa malā atrodas viena no četrām zīmēm "Austras koks", jo Pasienes pagasts būdams vistālāk uz valsts A, pirmais "sveic" sauli. Pārējās zīmes novietotas valsts galējos Z, D un R punktos.

Piebraucot Draudzības kurgānam sastopam tūristu autobusu, kurš jau dodas prom un tas nozīmē, ka varēsim bez traucējumiem veikt foto un kino sesiju, ko arī darām izmantojot ar visu mūsu rīcībā esošo foto un kino tehniku. Patiešām mūs neviens netraucē, bet robežsargus nemana, bet tie droši vien mūs laikam vēroja pa savām novērošanas kamerām un nevēlējās nākt pārbaudīt mūsu dokumentus. Baltkrievijas robežas otrā pusē gan manāma neliela rosība, bet par cik tie nav robežsargi, tad mēs tai vairs nepievēršam uzmanību.

Veikuši kurgāna apskati braucam tālāk Zilupes virzienā. Ceļa malā salasu vēl liepziedus, kurus gan kā izrādās tā arī aizvedu līdz Carnikavai, nevis tos izlietoju pirmajā tējas dzeršanas reizē.

Tālu gan netiekam pa grants ceļu P52, jo neiztur mans bagāžnieks. Labi, ka ir līdz ir paņemta drāts un vēl citi labošanai noderīgas lietas, kuras liekot lietā, Juris veiksmīgi salabo manu bagāžnieku (labojums ir tik labs, ka iztur vēl divas dienas līdz Alūksnei).

Ik pa brīdim uzpilina nedaudz lietus un par ierastu lietu kļūst sauciens: „Jakas”, kas nozīmē tūlītēju apstāšanos un lietus jaku steidzīgu uzvilkšanu.

Piefiksēju, ka mobilajā telefonā reizēm parādās Krievijas torņa uztvertie signāli.

Dīvains veidojums ir bērnu rotaļlaukums, kas uzbūvēts dažus kilometrus pirms Zilupes ceļa malā tukšā (mūsuprāt) vietā. Grūti pateikt, kam tas domāts, bet pusdienas paēst uz mazuļiem domātā soliņa izdodas veiksmīgi.

Tuvojoties Zilupei, paveras lieliski skati uz Latgales ezeru zemi, kuri, protams, ir jāiemūžina mūsu foto aparātu atmiņas kartēs.

Rodas iespaids, ka Zilupe ir aizmigusi padomju laikā, kaut sakopta un skaista. Protams, ka mums jāiemūžina jau piemirstie Padomju simboli un uzraksti, kurus mēs ik pa brīdim ieraugam Zilupes ielās.

Jau braucot ārā no Zilupes ieraugām ūdens pumpi ielas malā un steidzam piepildīt mūsu ūdens pudeles ar svaigiem ūdens krājumiem, jo nevar zināt, kad tāda iespēja radīsies atkal. Uzpildot ūdens pudeles apspriežam jautājumu, pa kuru ceļu braukt tālāk? Vai pa meža ceļu un apskatot „Zemes aci” vai pa grants ceļu, kurš kartē izskatās krietni platāks un par kādu kilometru īsāks.

Beigās izšķiramies braukt uz akmeni „Zemes acs”, ceļš ir labs pat ļoti labs un riteņi ripo raiti, bet, ak, vai ! Mēs nespējam atrast „Zemes aci”, pat robežsargi, kuri mums pirmo reizi pārbaudīja dokumentus nespēj mums palīdzēt, tik vien varēja, ka ieteikt mums apjautāties tuvējās mājās, bet arī tur mūs sagaidīja neveiksmes. Neviena nebija mājās. Nav arī nekādu norāžu un tā nu mēs palikām gribot un neredzējuši „Zemes aci”.

Turpinām braukt pa pierobežas meža ceļu uz Līdumniekiem, kur vēlamies apskatīt kara muzeju. Pa ceļa līdz Līdumniekiem mūs vēl vienu reizi aptur robežsargi un pārbauda dokumentus, kaut pirms 4 kilometriem jau reizi citi robežsargi jau to darīja. Bet nekas mums interesanti un robežsargiem arī, vismaz kāda izklaide uz vienmuļā meža ceļa viņiem. Vēl pēc kilometriem desmit jau robežsargi māj tikai ar roku, lai tik braucam tālāk, laikam jau trešo reizi viņiem nekārojās dzirdēt mūsu stāstu par robežas apceļošanu.

Līdumniekos atkal laiks sāk apmākties un nedaudz uzlīst, bet, kamēr mēs meklējam kara muzeju jau laiks sāk uzlaboties un uzspīd pat saulīte. Muzeju gan neatrodam, bet Līdumnieku ciematu izbraucam gareniski cauri gan. Nez ko tie cilvēki te dara ikdienā? Baigā nomale! Pamestības sajūta sāk pārņemt.

Sākam domāt atkal par naktsmājām, jo vakars jau nāk virsū ar joni. Nolemjam braukt līdz Blontiem un tur ezera krastā meklēt nakšņošanas iespējas. Pa lauku ceļiem braucam Blontu virzienā un pa ceļas uzskrienamies ar no krūmiem izlēkušo zaķi. Viņš gan bija ātrs, baltā ļipa vien nokustēja ceļa putekļos.

Izbraucam cauri Blontiem un iebraucam tuvējās mājās, lai uzvaicātu par iespēju nakšņot šķūnī. Ar saimnieku laipnu atļauju tā mums tiek dota. Tad nu beidzot pavakariņojuši ezera krastā dodamies iekārtoties šķūnī. Šķūņa iekšpusē uzceļam telts iekšējo daļu un izkāruši uz auklas mitrās drēbes dodamies gulēt.

Dienas kopējais veikums: 117 km

4.diena

No rīta mostoties saprotu, ka šodien nebūs labi, jo man problēmas ar kuņģi – tam konflikts ar vakardienas konserviem. Bet vai tad ies skumt, nē. Pāris ogļu tabletītes un pašsajūta it kā uzlabojas, bet kustības vienalga tādas palēninātas. Labi, ka Juris padara visus rīta darbus.

Pavisam lēnā tempā minamies uz Kārsavu. Tur iepērkamies vietējā bodē un turpat pie bodes atpūšamies un nedaudz uzēdam arbūzu. Mana pašsajūta it kā uzlabojas, bet labi nav vienalga. Profilaksei iedzeru vēl pāris ogles, bet tas laikam nelīdzēja, jo karstā vasaras dienā man ir vēsi...par daudz vēsi tik karstai dienai. Braucot cenšos dzert, jo ieēst neko nevaru un arī negribas. Juris paspēj atkal izčekot vietējo humpalu bodi, bet šoreiz nekas noderīgs netiek atrasts.

Braucam tālāk Baltinavas virzienā, bet pa ceļam piebraucam 100 m attālumā no Krievijas robežas. Tas netālu no apdzīvotas vietas Zubki.

Braucam uz Baltinavu, tur atpūšamies pie Katoļu baznīcas. Jauks miestiņš. Iedzeru nedaudz jogurtu, bet nespēks briesmīgs. Īpaši nefiksējot neko apkārt minot tikai pakaļ Jurim un savā galvā kaļu domu par kapitulāciju......

Viļakā apskatam majestātisko Katoļu baznīcu un dodamies uz ezeru, kur veldzējamies tā ūdeņos. Stundiņu atpūtušies braucam uz Žīguriem. Tāds jauks nosaukums un ciemats arī skaists savā majestātiskumā meža vidū. Var pat redzēt veco sliežu ceļa uzbērumu, uz kura kādreiz bijis sliežu ceļš un vilcieni veduši kravas gan Krievijas virzienā gan arī cauri Kupravai tālāk caur Liteni Gulbenes virzienā.

Tālāk braucam cauri biezajiem mežiem uz Liepnu. Ceļš labs un braukšana sokas labi, lai gan nogurums un jau nobrauktie daudzie kilometri dara savu. Ceļā līdz Liepnai iemanos pazaudēt savas saulesbrilles, kas gan šinī vakarā vairs nav vajadzīgas, bet nākamajās dienās bez tām neiztikt nemaz. Domās ceru, ka varēšu iegādāties jaunas Alūksnē.

Liepnā uztaisām atpūtas pauzi vietējā pieturā un pārspriežam mūsu tālāko darbību. Par cik mana pašsajūta neuzlabojas, tad nolemju sazvanīt savus Alūksnes radus, lai tie atbrauc man pakaļ, bet nekā, tie kaut kur aizbraukuši ciemos. Tad neko darīt, nolemju lēnām kopā ar Juri braukt uz Alūksni un tad jau skatīties kas un kā.

Lēnītēm braucam, bet pēc kādiem 10 kilometriem man notiek brīnums un strauja veselības uzlabošanās un es atgūstu ne tikai veselību, bet arī braukšanas ātrumu. Turpmākie kilometri līdz Alūksnei cauri Sofikalnam, Mālupei, Brenčiem (Maliena) aizskrien ātri. Tikai pāris kilometrus pirms Alūksnes mani radi beidzot atbrauc man pakaļ, kaut vairs nav liela vajadzība. Nekas vismaz šo nakti es pavadīju radu mājā mīkstā gultiņā, bet Juris nakšņoja „Mežinieku” bāzes „apartamentos”.

Dienas kopējais veikums : 136 km

5.diena

Labi izgulējušies no rīta satiekamies ar Juri uz ceļa pirms Alūksnes un par cik Juris nav savā dzīves laikā Alūksnē bijis, tad es nolemju viņam to, kaut nedaudz izrādīt. Ceru, ka ar saviem gida pienākumiem tiku galā gana labi.

Sākam Alūksnes apskati ar braucienu pa velo taku cauri pils parku. Alūksnes pils parks ierīkots 18. gadsimtā. Sākotnēji tas veidots regulārā franču stilā, bet kad Eiropā sāka attīstīties ainaviskie dārzi, pils dārzniekam Pēterim Bukam parku nācās pārveidot tā sauktajā angļu stilā. Vienīgie labiekārtošanas darbi parkā notika Burharda fon Fītinghofa laikā 19. gadsimtā, kad parkā tika izveidota visplašākā koku un stādījumu kolekcija Vidzemē. Četru gadu laikā parks kļuva par vienu no sugām bagātākajiem dendroloģiskajiem parkiem Baltijā, protams, neizpaliek foto pauze uz atjaunotās Alūksnes pils fona. Tālāk dodamies uz lielāko salu, Pilssalu jeb Marijas sala (9,9 ha), kurā atrodas kultūrvēsturisks piemineklis - 1342. gadā celtā Marienburgas cietokšņa drupas, kā arī pilsētas stadions ar mākslīgo segumu un publiskā peldvieta.

Pēc Pilssalas apskates aplūkojam Alūksnes luterāņu baznīcu. Baznīca celta 1781. – 1788.g.

Apskatam arī blakus Alūksnes luterāņu baznīcai iekārtoto Ernesta Glika Bībeles muzeju. Šī muzeja ekspozīcija ir veltīta pirmajam Bībeles tulkojumam latviešu valodā un tā autoram mācītājam E. Glikam (1652 – 1705). Muzejā var apskatīt Bībeles izdevumu no 1694.g. līdz mūsdienām, kā arī sprediķa grāmatas un citus kristīgās literatūras paraugus.

Pirms Alūksnes pussalas apskates nolemjam apmeklēt vietējo sporta preču veikalu, kas izrādās bija ļoti labi darīts. Nopērku gan jaunas saulesbrilles, gan arī atsaucīgie veikala pārdevēji salabo manu salūzušo velosipēda bagāžnieku, kā arī atļauj atstāt velosipēdus pie viņiem, kamēr mēs pusdienojam vietējā ēdnīcā. Iepērkam veikalā dažus našķus un braucam apskatīt uz pussalas esošos objektus: Tempļa kalnu. Ap 30 m augstais Tempļa kalns – ar gravām norobežots sens latgaļu pilskalns. Tā nogāzes senatnē tikušas padarītas stāvākas. Pilskalns ir 80 m garš un līdz 40 m plats. Tajā manāmi vairāki mākslīgi veidoti vaļņi., Saules tiltu. Nolemjam šoreiz neapskatīt Gulbenes – Alūksnes bānīti. Šaursliežu dzelzceļa līnijas posms no Alūksnes līdz Gulbenei saglabājies līdz mūsdienām un ir vienīgais regulārai pasažieru satiksmei izmantojamais šaursliežu dzelzceļš Latvijā. Pusotras stundas laikā mazbānītis veic braucienu līdz Gulbenei (33 km), jo laika maz un vēl jānobrauc daudzi kilometri.

Pēc Alūksnes apskates braucam cauri Māriņkalnam, Jaunlaicenei un Opekalna baznīcu. Opekalna baznīca (1774.-1779.), celta baroka un klasicisma formās. No baznīcas pakājes un torņa paveras brīnišķīgi skati uz dienvidrietumiem.).

Nedaudz atpūšamies un nolemjam nebraukt pa Korneta apļi, kur būtu apskatāmi daudzi jauki dabas objekti, jo ceļš pa to nebūtu labi braucams ar mūsu smagajām somām. Tāpēc braucam pa šoseju A2 garām Apei, cauri Līzespastam uz Gaujienu.

Gaujiena rada patīkamu iespaidu arī māju nosaukumi ir visnotaļ interesanti. Iebraucot Gaujienā mājas tiek numurētas, bet ciemata otrajā pusē tām jau ir nosaukumi. Vietējā veikalā iepērkam nedaudz produktus un apēdam pa saldējuma, kā arī daži foto uz Gaujas fona. Diemžēl palaižam garām skatu, kā daži laivotāji, nolikuši gumijas laivu šosejas vidū, cītīgi airē pa asfaltu – nāk kāds auto, un šie dabū vākties malā.

Nedaudz aiz Gaujienas atrodas Zvārtavas ezers, kurā nomazgājamies un atpūšamies. Iesākumā atpūtas vietā nav neviena, bet pamazām sarodas gan puikas, gan daži vīna un alus cienītāji.Atpūšoties nolemjam, ka vajadzētu šovakar aizbraukt līdz Valkai, kur iespējams varētu nakšņot telpās. Bet atkal nekā, jo neviena nav mājās un mums nekas cits neatliek, kā meklēt atkal naktsmājas kādā šķūnītī.

Naktsmājas arī atrodam kādus 10 kilometrus pirms Valkas. Iebraucam vienā ceļmalā esošas mājas pagalmiem un pēc diezgan ilgas meklēšanas atrodam saimnieci, un ar kuras laipnu atļauju mums tiek ierādīts neliels šķūnītis, kurā ir pat vēl pērnais siens. Būs jauka gulēšana. Tante izstāsta, ka zelta viņai mājās nav... Nu, tā, katram gadījumam...

Iekārtojamies kā nu mākam. Juris uzceļ telts pirmo kārtu un taisās gulēt tajā, bet es iekārtojos šķūnīša stūrī uz pērnā siena. Nedaudz uzmanīgus mūs dara bezdelīgas, kurām šķūnīša iekšpusē divas ligzdas....nemaz negribas nakts vidū saņemt „sveicienu” no tām. Pēc nelielām vakariņām dodamies gulēt.

Gulēšana teltī šķūnītī uz pērnā siena ir ērta – odi sīc drošā attālumā aiz mana moskītu galvas tīkliņa nespēdami man tikt klāt. Naktī dzirdam lietus grabēšanu jumtā.

Dienas veikums:

6.diena

Mostamies, diena solās būt karsta, jo jau no paša rīta ir +18. No rīta izmazgātās drēbes jau stundas laikā ir gandrīz sausas. Lēnām brokastojam un kārtojam mantas tālākam ceļam. Aiz karstuma vai kā cita man nav nemaz apetītes un brokastīs tikai iedzeru nedaudz Cacao.

Braucam uz Valku, protams, arī uz brīdi iebraucam Valgā, kur veikalā iepērku zemenes un citus labumus, kurus man beidzot kārotos uzēst.

Apskatam Valkas un Valgas dažus ievērības cienīgus objektus, kā arī foto sesija uz abu valstu robežām. Tālāk braucam uz Ērģemi, tur apskatam gan baznīcas. Ērģemes Evaņģēliski luteriskā baznīca bija viens no skaistākajiem dievnamiem Latvijā, gan pils drupas. Livonijas ordeņa pils vēstures avotos minēta 1422. gadā, bet celta 14.gs ap 1320. gadu pēc Livonijas ordeņa mestra Gerhards fon Jocke rīkojuma. Mestri pili izmantoja kā noliktavu, atbalsta punktu un naktsmītni. Mūsdienās joprojām apskatāmas visai iespaidīgas pils drupas ar apaļu stūra torni divu stāvu augstumā.

Lēnām braucam tālāk Kārķu virzienā, bet karstums sāk braukšanu padarīt aizvien grūtāku un nolemjam uztaisīt atpūtas pauzi pie Kurēļu ezera. Neesam šeit vienīgie, kas bauda ūdens veldzi, jo ezers ir arī vietējo iedzīvotāju atpūtas vieta. Mūs apciemo kāds valmierietis ar meitu un suni – viņš neesot ezera krasta saimnieks, bet uzņēmies kopt peldvietu. Suns apdraud mūsu tikko izžāvētās drēbes – iznācis no ūdens tas aktīvi nopurinās tieši pie mums.

Rijot mašīnu saceltos putekļus izbraucam cauri Kārķiem un iebraucam Naukšēnos. Tālāk jau ceļš braucams pa asfalta segumu līdz Rūjienai.

Rūjienā centrālajā laukumā taisām atpūtas pauzi. Man nogurums ir jau tik liels, ka gandrīz aizmiegu uz soliņa, izskatās, ka šis ir mans šodienas lūzuma punkts. Uzēdam Rūjienas saldējumu un uzpildām savas ūdens pudeles no laukumā esošā ūdens pumpja, kas ierīkots ar japāņu atbalstu. Šeit arī satiekam pirmos velo tūristus, trīs igauņu jauniešus, kuri brauca no Vīlandes uz Cēsīm.

Atpūtušies braucam tālāk uz Mazsalacu, dibeni protestē, bet labi, ka vismaz daļa ceļa ir pa asfaltu nevis pa bedraino grants ceļu. Izbraucam cauri Mazsalacai neapskatot gandrīz neko no apskates cienīgiem objektiem, jo nolemjam, ka tie ir par tālu no mūsu maršruta un galvenais jau ir nobraukt visu maršrutu gar robežu, nevis aplūkot pilnīgi visus apskates cienīgos objektus.

Tālāk no Mazsalacas pa grants ceļu braucam uz Staiceli....stārķu pilsētu, bet stārķu patiešām daudz un ne tikai te, bet visur. Dažas ligzdās var redzēt pat 4 jaunos stārķēnus, kuri snaiksta savas galvas pāri ligzdu malām.

Tuvojoties Staicelei sākam meklēt kādu šķūnīti, kur varētu pārlaist nakti, lai arī vakars ir silts un jauks, bet naktī sola lietu un mums nemaz negribas samirkt vairāk. Pietiek jau ar pirmās dienas slapjumu.

Mūsu meklējumi nesekmējas un nakts māju meklējumos esam jau aizbraukuši gana lielu gabalu aiz Staiceles un tikai kādus kilometrus aiz Rozēniem Apšu mājās atrodam naktsmājas. Naktsmājas bija „fantastiskas”, otrreiz dzīvē un skaidrā prāta laikam tādā bomžatņikā nenakšņotu.

Apšu māju iemītnieks (saimnieks) mums ierāda māju, kura atrodas aizaugušā pļavā un uz to jābrien pa garu zāli. Stumjot riteņus, tas nemaz nebija viegls uzdevums. Ieejot mājā iekšā paveras bomžu dzīves cienīga ainiņa.....piedrazotas istabas, sabrukusi krāsns, gultas ar lupatu segu kaudzēm, bet ko darīt? Nolemjam tomēr te nakšņot. Virtuvi atzīstam par tam noderīgāko vietu, tās centrā uzceļam telts pirmo kārtu (vismaz mājīgāka sajūta un odi ar netraucēs gulēt). Aizbarikādējam durvis uz pārējām istabām, paēdam vakariņas un dodamies gulēt. Neskatoties uz apkārtējo vidi, guļam ciešu miegu.

Dienas kopējais veikums:

7.diena

Jau ap 0630 esam pamodušies. Ārā līst, laika prognoze tomēr piepildījusies. Paveroties debesīs neizskatās, ka lietus varētu tik drīz mitēties. Pēc ātrām brokastīm savilkuši lietus jakas mugurā, dodamies ceļā, jo nemaz nealkstam uzkavēties šajā nemīlīgajā vietā. Vienu drēbju kārtu noziedojam, lai izbristu cauri slapjajai zālei līdz šosejai.

Līdz Ainažiem tikai 10 kilometru brauciens un drīz vien var redzēt Latvijas – Igaunijas robežpārejas punktu. To gan skatam tikai pa gabalu, jo pierunāju Juri, neskatoties uz lietu, tomēr aizbraukt līdz Ainažu ziemeļu molam.Šī būve iesākta 1912. gadā, tās garums krastā – 361 m, līcī – 482 m. Uz akmeņu krāvuma esot bijis pat sliežu ceļš!

Netālu no mola atrodam Latvija un Igaunijas robežpārejas punktu, uz kura fona spītējot lietum tiek izdarīti daži foto uzņēmumi.

Braucot cauri Ainažiem nolemjam, ka vēlīnās brokastis varētu paēst Salacgrīvā, bet kas tev deva. Lai arī uz ceļa norādes rakstīts, ka kafejnīca atvērta no 10:00, tad jau uz durvīm cits uzraksts vēsta pat tās atvēršanos tikai 11:00. Tas mums neder, jo gaidīt stundu lietu nav nemaz prāta darbs. Par cik vēderi pārāk vēl nekurkst, tad braucam tālāk .Arī visas ceļa malā esošās kafejnīcas ir slēgtas, un tikai pēc 70 km brauciena pa lietu gabaliņu pirms Duntes ieraugām ceļa malā kafejnīcu, kurā beidzot paēdam siltu zupu un uzvelkam sausas drēbes. Laiks un garastāvoklis uzlabojas – atkal spīd saulīte, solot jauku ceļojuma noslēgumu.

Pusdienojot aprunājamies velotūristu no Nīderlandes, kuru jau vairākas reizes bijām satikuši ceļā – lai gan nīderlandieša ātrums ir nedaudz mazāks, viņš pārvietojas vienmērīgāk nekā mēs. Sirmais kungs ir 73 gadus vecs, ceļo viens, šobrīd brauc no Turku (Somija) uz Varšavu (Polija), nakšņo viesnīcās, pa dienu tikai brokasto un pusdieno, un līdzīgi kā mēs nav sajūsmā par Latvijas ēdināšanas iestādēm – to darba laiks ir pārāk neparedzams.

Pēc pusdienām braucam uz Dunti, bet neapmeklējam Minhauzena muzeju, jo tas prasītu daudz laika un esmu jau reiz tur bijusi. Braucam vien tālāk cauri Saulkrastiem Carnikavas virzienā. Jo tuvāk nāk Carnikava jo dibeni protestē ar vien biežāk par nežēlīgi cieto velo sēdekli un ik pa laikam mums ir jātaisa nelielas atpūtas pauzes. Visgrūtākie bija pēdējie 15 km, kad ceļojuma beigas jau tik tuvu.

Uz tilta pār Gauju daži foto uzņēmumi un tiek sazvanīts Edgars lai pabrauc pretī un nofilmē mūsu pēdējos ceļojuma metrus.

Kopējais dienas veikums: 116 km

Septiņās dienās pa Latgali un Vidzemi nobraukti apmēram 778 km (tas pēc mana spidometra – Jurim sanāca mazāk). Uz divriteņa, neskaitot pauzes, pavadītas gandrīz 44 stundas.