Ar auto un velosipēdu pa Igaunijas salām-2012
|
Imants Jurevičius
|
Pirmdiena- 23.jūlijs
Ceļojumā devos kopā ar dzīvesbiedri Ilzi un no Rīgas ar auto izbraucām pusdienlaikā. Ainažos uzpildījām degvielu par igauņu cenām un uz tanka riepu ieplēsām, Pērnavai cauri izvadīja GPS ‘visvarenā roka’, tad uz šosejas, kas vienā brīdī pārtapa par lidlauku un tad atkal par šoseju, un uz prāmi paspējām laikā, ar kuru 30 minūtēs sasniedzām Muhu salu. Un vēl pēc 30 min, pa ceļam apbrīnojot ceļu šķērsojošā stirnu buka graciozos lēcienus, sasniedzām par viesu mājas kompleksu pārtaisīto Koguvas autentisko zvejnieku sētu. Kopumā ceļā pavadījām 5h.
Naktsmāju vietā mājas ar veciem, pelēkiem baļķiem, ar sūnām apaugušiem salmu jumtiem un pilnīgi jaunu iekšējo apdari. Dzīvojām Tīklu mājā un istaba smaržoja kā priežu saunā.
Pavakariņojām, secinājām, ka komunālajai mazgāšanās telpai nav ne vainas, un devāmies pēc miera neierasti mīkstajā matracī.
Otrdiena-24.jūlijs
Notiesājuši viesu mājas pieticīgās, bet gana sātīgās brokastis, saskrūvējām velosipēdus, liekās mantas sakrāvām mašīnā un ar velosipēdiem devāmies apbraukāt Muhu salu.
Pirmo atradām Muhu salas seno ostas vietu, kas pārtapusi par atpūtas un peldvietu, uz kuru ved ar zāli aizaugušu laukakmeņu ceļš.
Jau Muhu salā acīs iekrita, ka Latvijā reti sastopamais deviņvīru spēks tur ceļmalās aug griezdamies. Uz pārējām salām tā vēl vairāk. Floras un faunas bagātība tur izteikta.
Strausu fermā nokļuvām vienlaikus ar savstarpēji nesaistītu tūristu grupām. Ņemot vērā, ka kopējā apmeklētāju barā dominēja igauņu valoda, gids ļāvās tās valdzinājumam, izrādot fermu. Labi, ka Ilze te iepriekš jau bija bijusi, jo varēja man pastāstīt, ko gids igauņiem stāsta. Es to 3 strausu vietā jau sen būtu zaudējis interesi par ar kukurūzu piepildītajām tūristu saujām, nevis kāri snaikstījies gar sētu.
Fermā vēl bija arī pavisam mazi strausēni, kas savās kustībās atgādināja divkājainus asinskārus dinozaurus no Juras laikmeta parka, nandu, kas tādi D-Amerikas strausi vien ir, emu, zebra, pāris poniju, pāris trušu un pāris alpaku – kamieļveidīgas kalnu aitas no D-Amerikas. Bija arī ķenguri (vidēja izmēra), ka laiski gozējās ēnā nožogojuma tālākajā stūrī, neizrādot interesi par apmeklētājiem. Šogad ķenguru barā papildinājums - albīns Alberts, kas ir jaunā fermas zvaigzne. Ar veco lielo fermas ķenguru, kā pie gida noskaidrojām, notika ‘nelaimes gadījums’ un viņš ir citos medību laukos.
Devāmies tālāk un izbraucām uz prezidentu aleju, kur nekas neliecināja par prezidentiskumu. Sevi mierinu, ka varbūt bijām kaut ko sajaukuši.
Pie Ēmu vējdzirnavām pažēlojām pāris eiro to apskatei, tā vietā bez maksas apskatoties Muhu cietokšņa pārpalikumus – ar zāli apaudzis apļveida akmeņu krāvums.
Aizmināmies līdz pārdesmit km attālajām Muhu stāvkrasta klintīm zem kurām nelielas grotas izskalotas. Tās sagādāja vilšanos, jo iespaidīgus skatus neredzējām, tik smuki uz jūru paskatījāmies. Tur ērci no sevis noņēmu un ar sabrauktu čūsku paplivinājos. Gandrīz no klints novēlos ar velosipēdu.
Atpakaļceļā piestājām Liiva ciemā, lai nobaudītu vietējās jūras veltes. Ēdienkarti dabūjām latviešu valodā, bet iestādes simbolā attēloto līdaku tajā neatradām. Atradām zivju zupu, zivju kotletes un ceptas siļķes. Laikam bija vēl 1 vai 2 siļķu ēdieni. Ilze nopriecājās par kefīra pieejamību, kas, kā vēlāk izrādījās, bija pilnīgi nevietā, jo šo dzērienu igauņi trekterē litriem. Ēdiens man šķita gards, bet piepildījās Ilzes bažas, ka vīrieša cilvēkam ar to porciju varētu nepietikt.
Līdz Koguvas viesu mājai, kur auto atstājām, vēl ~10 km. To laikā kā stāvošus mūs apdzina jakā satuntuļojies vietējais uz briesmīgi čīkstoša „Orļonoka” vai līdzīgas markas aizvēsturiska velosipēda un teju pensionētu velotūristu pāris, kas mūsos sāka attīstīt apziņu, cik tālu mums vēl jāaug, lai spētu turēt līdzi velopenšiem.
Koguvā izjaucām velosipēdus, sakrāmējām auto un braucām skatīt Kāli meteorīta krāteri uz Sāremā salas. Krāterim apkārt infrastruktūru sabūvējuši, smuku viesnīcu un skolu. Meteorīts krītot sašķēlies un šķembas vēl 8 mazākus krāterus uztaisīja, kurus jāmeklē ~1 km rādiusā, ko nolēmām nedarīt. Lielais krāteris bija pietiekami iespaidīgs (kopumā 22 m dziļš), ar ~6m dziļu peļķi viducī, lai mūsu ziņkārība būtu apmierināta.
Pēc krātera apskates devāmies uz naktsmāju vietu tuvākajām 2-3 dienām Sāremā D – Tehumardi kempingu. Rekomendēju, jo viss sakopts, ar lielisku infrastruktūru, viss labi pārdomāts līdz sīkumiem. Uzslējām telti, nomazgājāmies dušās, pārbaudījām komunālo virtuvi, kura pilnībā aprīkota ar visu nepieciešamo kempingotājiem, un devāmies gulēt visnotaļ saguruši.
Trešdiena – 25.jūlijs
Pēc brokastīm kempinga virtuves saulainajā verandā ar velosipēdiem devāmies uz 17 km attālo Kuresāri – Sāremā lielāko pilsētu. 9 km mināmies pa autoceļu ar pieklājīgiem un uzmanīgiem šoferiem, kuri paši tūristi vai velobraucēju apbraukšanā jau uztrenējušies vietējie. Atlikušie 8 km pa lieliskāko veloceliņu, kādu man nācies izmēģināt. Kuresāri sasniedzām 1.5 h un, izmetuši nelielu loku pa pilsētas parku, devāmies iekšā cietoksnī, kas ir Baltijas valstīs vislabāk saglabājies.
Cietoksnis liels, interesants, ar daudzām ejām, vecām kāpnēm, lauvu bedri un dižciltīgo, kurš pēc bīskapa pavēles dzīvs iemūrēts vienā no pils kambariem. Ekspozīcija paredzami garlaikojoša, jo pa lielam tā vēsture jau zināma. Personāžiem tikai citi vārdi, vietām citi nosaukumi, mazliet citi datumi un notikumi… Senā vēsture, pagānisms, kristietības ieviešana, viduslaiki, feodālisms, zviedru laiki, krievu laiki, industrializācija, nacionālā atmoda, 1.pasaules karš, neatkarība, parlamentārisms, agrārā reforma, valsts apvērsums, Sarkanās armijas ienākšana, 2.pasaules karš, okupācijas gadi, atmoda, neatkarība. Lielākā uzmanība gan veltīta tieši Sāremā salas vēsturei, nevis Igaunijas kopumā. Tāds lokālpatriotisms jūtams – centieni pasvītrot salinieka identitāti.
Jāatzīst, ka cietoksnis apmeklēšanai nav piemērots cilvēkiem ar kustību traucējumiem un cienījamākajos gados. Kāds onkulītis, kuram noteikti pāri septiņdesmit, novēlās pa vienām akmens kāpnēm. Paveicās, ka tika cauri ar nelieliem sasitumiem un nobrāzumiem. Kad devāmies ārā, iekšā devās sportiski saģērbtu knapi dzīvu pensionāru grupa no Lielbritānijas…
Pusdienas paēdām 17.gs. celtajā svērtuvē, kas tagad par krogu pārtaisīta. Tur pamanījos pazaudēt un pēc tam arī laimīgi atgūt fotoaparātu. Vēl centrā apskatāmie objekti bija ugunsdzēsēju vecais depo un vējdzirnavas, kuros, protams, arī ierīkoti krogi. Aizripinājāmies arī līdz vecajam akmens tiltam, zem kura krogs tomēr nebija ietaisīts. Pašā Kuresāres centrā atrodams arī vecais rātsnams, kurā tagad izvietots tūrisma informācijas centrs ar plašu salas apskatei noderīgu bukletu klāstu, tai skaitā latviešu valodā.
Atpakaļceļā uz kempingu izbraucām nelielu līkumu pa aizsargājamo ozolu mežu. Ātri sapratām, ka tur labāk iet kājām, kam mums nebija laika un vēlēšanās, nevis braukāt ar velosipēdiem.
Vecas tantes, onkuļi un bērni mūs joprojām turpina apdzīt.
Kempingā atgriezāmies pašā vakarā. Nelielas vakariņas, sauna un naktsmiers.
Ceturtdiena – 26.jūlijs
Mans rīts sākas ar ērces noņemšanu, izmantojot pudeļu attaisāmo un adatu.
Šodien 72 km jānobrauc un pakrūtē kņud neliels satraukums, vai mēs un mūsu dibeni izturēs. Pirmie 5 km bija pārdomu laiks, jo dibens lika sevi manīt un kilometru stabiņi kavējās parādīties. Pēc tam jau apradām, sevis šaustīšana pierima un mūsu pārliecība par savu varēšanu sāka pamazām pieaugt.
Sāremā R-piekraste ir ainaviska un sniedz velobaudījumu. Lieliska atpūtas vieta ar jaukām jūras ainavām ir Ohesārē pie dzirnavām. Cilvēku te maz dzīvo, augsne lauksaimnieciskai darbībai nav īsti piemērota, jo akmeņaina ar nabadzīgu melnzemes kārtiņu, un kopumā izskatās, ka centieni pakļaut dabu cietuši neveiksmi – saulē apdeguši kadiķu lauki, neizbrienami brikšņi, muklāji guvuši virsroku, aprijot nedaudzās saimniecības, kuras atgādina cilvēka nošķirtības oāzes.
~15 km pirms Sāres nonācām akmeņainā pludmalē, kura noklāta ar lielākiem un mazākiem akmeņu krāvumiem. Šķiet, ka teju katrs apmeklētājs par savu goda lietu uzskatījis izveidot savu kaudzīti. Mēs nebijām izņēmums. 2x sabruka, bet kaut kādu akmens čupu beigās izveidojām.
Padomju laikā Sāremā D-galā bija dislocēta armijas bāze iedzīvotāju aizsardzībai no mežonīgo Rietumu ietekmes. Par to laiku liecina lielgabalu bunkuru paliekas (3-stāvīgi lielgabali, kas ierakti kalnā), militārais muzejs un atsevišķas piemiņas vietas karā kritušajiem.
Pie Sāres bākas restorānā paēdām gardas pusdienas, turpinot cīnīties ar dunduriem, t.sk., neredzēti liela izmēra. Pa akmeņaino pludmali aizstaigājām līdz vistālākajam Igaunijas dienvidu punktam, lai paskatītos uz Latviju no attāluma. Pa ceļam turpat pludmalē izpētīju kaut kādus militārus betona klučus, kas izmētāti gar krastu.
Atpakaļ no Sāres devāmies pa citu ceļu un sastapām metrīgu čūsku (vēlāk noskaidroju, ka zalktis), kuru pabakstīju, līdz tā steidzīgi aizvijās prom no asfalta. Pļavā stirnu atradām.
Mūsu uzmanību piesaistīja autobusu pieturas, kuras sāka aizvien vairāk līdzināties komunālām kotedžām, kurās lielākoties neviens neuzturas – ir gan soliņš ārā, gan pilnvērtīga istaba ar durvīm un iestiklotiem logiem negantākiem laika apstākļiem, tualete pieturas aizmugurē, pastkastītes. Nekas nav salauzts vai sabojāts. Vismaz viena pietura bija pat apsildāma. Autobuss labi ja pāris reizes dienā brauc. Redzējām vismaz vienu kompāniju, kas bija nolēmusi neļaut bagātīgajai infrastruktūrai stāvēt tukšai un izmantoja pieturu kā tusiņa vietu, līdzpaņemto palielo plīša suni drošs paliek drošs piesienot pie pieturas staba.
Pie paša kempinga ātri un mazliet negribīgi aplūkojām piemiņas vietu 2.pasaules karā kritušajiem Sāremā atbrīvotājiem no vācu karaspēka. Tieši šeit vācieši cieta izšķirošo sakāvi un tika padzīti no Igaunijas.
Kempingā atgriezāmies neilgi pirms deviņiem vakarā. Virtuves verandā iedzērām zaļo tēju un ieklausījāmies no Latvijas ar Mercedes un džipu nupat iebraukušo krievu diskusijās, ka arī šāda romantika kādreiz jāizbauda un cik nozīmīga ir pareizticība krievu vienotības nodrošināšanai. Patriarha Kirila lēmumi tika apšaubīti.
Piektdiena – 27.jūlijs
Ar auto pārbraucām uz Vilsandi dabas parku Sāremā ZR. Viesnīcā blakus tūrisma informācijas centram guvām atbildes uz mūs interesējošajiem jautājumiem par parka takām, kā nokļūt uz Vilsandi salu un no tās, kur uz salas nakšņot. Uzzinājām, ka brauciens uz salu ar laivu šajā dienā vairs nav pieejams. Viesnīcas darbiniece sazvanījās ar vienu no diviem saliniekiem, kurš pie sevis izmitina tūristus, un sarunāja mums naktsmājas vecās dzirnavās (ar brokastīm). Pēc tam devāmies uz tūrisma informācijas biroju, kur vēlreiz uzzinājām to pašu par takām, ja neskaita to, ka šoreiz mūs informēja par dziļāku bridienu pa jūru – dziļumu līdz krūšu līnijai rādīja. Pēc tūrisma centra apmeklējuma bijām vienisprātis, ka blakus esošajā viesnīcā ir labākas informācijas ieguves iespējas, jo informācijas centra tante nebija ne tuvu tik izpalīdzīga un aktīva, palīdzot tūristiem gūt visu noderīgo informāciju, kas nav rakstīta bukletos.
Uz Vilsandi salu kājām var nokļūt tikai brienot pa jūru no salas uz salu (traktora iebraukts ceļš, lielākoties starp meldriem). 5 km garā bridiena sākums (0.5 km) bija interesanti patīkams. Neilgi pirms laivas ceļa, kas ir bridiena dziļākā vieta, sastapām bridiena priekšā kapitulējušu pāri, kuri nebija uzdrīkstējušies lēkt iekšā dubļu posmā. Tas saasināja mūsu uzmanību.
Pārvarējuši laivas ceļu, kur ūdens sniedzās tikai mazliet pāri viduklim, pēc gājiena pa nelielu saliņu, uz kuras arī aitas sastapām ganoties, sasniedzām dubļu posmu. Patiešām neizskatījās kārdinošs cauri brišanai: duļķains ūdens, kuram it neko nevar redzēt cauri, mierīgs un laikam dziļš, noteikti pilns ar dažādu infekciju izraisītājiem, ņemot vērā dunduru un odu paplosītās kājas. Ilze izmeta ideju, ka vēl neko par naktsmājām samaksājuši neesam, tāpēc droši varam doties atpakaļ un naktsmājas meklēt Sāremā. Pabakstīju ar koku dziļumu, secināju, ka ūdens tur līdz ceļiem, un ielecu tajā žļurgā, sajūtot, kā kājas iegrimst zemē pāri potītēm. Ilze, redzot, ka neesmu noslīcis, man pievienojās žļurgā un turpinājām ceļu, pievarot vēl daudzus šādus un arī tīrākus posmus.
Mums tāds ekstrēms pārgājiens bija pirmo reizi, bet tas bija to vērts, jo smukus dabas skatus pavērojām un sevi pārbaudījām. Atpakaļ gan ar laivu nolēmām braukt, ja būs tāda iespēja.
Uz Vilsandi salas ātri atradām savu naktsmāju dislokācijas vietu. Tās bija nelielas un patiesi vecas koka dzirnavas akmens kaudzes galā, kādu uz Igaunijas salām netrūkst, kuras atradās aitu ganību lauka vidū. Pa parocīgi novietotām trepītēm pārkāpjot elektriskajam žogam, devāmies dzirnavu virzienā, bezcerīgi mēģinot izvairīties no apbrīnojami augstā blīvumā izkaisītām aitu mīnām. Aitas pieķērām, berzējot muguras pret dzirnavu koka trepēm. Ilzes mēģinājums jēriņus iekārdināt ar pliku roku beidzās bez panākumiem un pa satrunējušām, gadsimtus pārvarējušām koka trepēm uzkāpām dzirnavās, lai aplūkotu naktsguļas vietu. Skatam pavērās neliela dzirnavu iekštelpa divos stāvos. Pirmajā stāvā bija neliels skapītis, 2 salokāmi krēsli, maziņš, krāsains drēbes tepiķītis un mūsu guļvieta – vismaz dažus gadu desmitus vecs koka plaukts, kurš līdzinājās gultai, ar tikpat veciem pāris porolona gabaliem uz tā. ‘Gultas’ vienā stūrī bezdelīgu kaku kaudzīte no ligzdas, kurā atradām neizšķīlušās olas. Pašas bezdelīgas 2.stāvā rindiņā uz sijas tupēja. Kamēr baudījām šo skatu, aitas atgriezās savā ikdienas rutīnā, sparīgi atsākot muguru berzēšanu pret dzirnavu trepēm, kas mūsos radīja sajūtu, ka tūdaļ nogāzīsimies no akmeņu kaudzes ar visām dzirnavām.
Smieklu histērijā par šo 40 EUR vērto naktsmāju vietu pārdomājām tālāko rīcību. Uz Vilsandi salas otru pieejamo naktsmāju piedāvājumu mums uz Sāremā salas raksturoja kā vienkāršu šķūnīti pretstatā šīm romantiskajām dzirnavām, savus guļammaisus un telti atstājām mašīnā uz Sāremā salas, tāpēc nekas cits īsti neatlika, kā palikt dzirnavās. Mūsu izvēli mazliet arī atviegloja tas, ka redzējām, kā uz dzirnavām aizdevās sieviete ar birsti un gultasveļu.
Samierinājušies ar savu likteni devāmies pastaigā pa salu, lai izietu pārgājiena maršrutu pa salas R-daļu. Līdz saulrietam vēl bija vairākas stundas, kuras nevēlējāmies pavadīt, klausoties aitu blēšanā.
Atradām skatu torni, peldvietu nelielā jūras līcītī, kārtējās aitu piekakātās ganības, salas bāku, kadiķu mežu un meža zemenes.
Kad atgriezāmies pie dzirnavām, sastapām saimnieku, kurš izrādījās mums jau iepriekš vairākkārt pieminētais laivinieks, kurš te nodrošina satiksmi pa jūru uz/no Sāremā. Nopriecājāmies, ka nebūs viņš rītdien jāmeklē, un vienojāmies, ka rītdien pusdienlaikā viņš mūs aizvedīs līdz takas vietai, no kurienes mums tikai mazliet paliks ko brist pa jūru līdz mašīnai. Brokastīs viņš mums apsolīja „kā parasti” un pastāstīja, ka uz salas vienīgie mājdzīvnieki ir 1500 aitas, kuras te pa vasaru gana kāds Sāremā fermeris. Ziemā pa visu salu dzīvo tikai 3 cilvēki, no kuriem viens ir slavens igauņu mūziķis un komponists, kurš nupat atgriezies no 1.5 gadus ilgā ceļojuma apkārt zemeslodei ar jahtu „Nordea”.
Aitu masīvs turpināja blēt līdz tumsas iestāšanās brīdim, ik pa laikam mēģinot sagāzt dzirnavas. Līdz vieniem naktī cīnījāmies ar odiem, kuri tur tik asinskāri, ka koda cauri drēbēm un līda zem segas, nemaz nerunājot par viņu aviācijas troksni, kas neļāva atpūtināt pārgurušo miesu. Kad vairs nevarēju izturēt, no segas noņēmu konvertu, no kura izgatavoju moskītu tīkla improvizāciju. Arī tam, maitas, koda cauri, bet tagad vismaz izdevās aizmigt trauslā miegā.
Labi, ka bezdelīgas nebija ligzdā.
Sestdiena – 28.jūlijs
Pēc gana gardajām „kā parasti” brokastīm, pāris stundas saguruši, neizgulējušies vāļājāmies saulainajā mauriņā, līdz saimnieks deva signālu, ka laiks doties uz laivu. Laiva izrādījās moderns kuteris, kurš līdz Sāremā salai mūs aizgādāja dažu minūšu laikā. Pareizāk sakot, līdz laivu ceļa šķērsojumam ar brienamo taku, kur izlecām jūrā un vēl ~kilometru bridām līdz mūsu mašīnai.
Tur nonākuši, Ilze pamanīja, ka vienai no auto priekšējām riepām trūkst gaisa un uzstāja uz nepieciešamību šo defektu steidzami novērst. Ņemot vērā, ka pašiem pumpis auto riepu pumpēšanai līdzi nebija un negribēju to darīt ar velopumpi, nolēmām braukt uz benzīntanku. Izbraukājām visus R- un Z-Sāremā tankus, bet gaisa kompresoru nevienā no tiem neatradām. Arī vēlāk vakarā uz Hījumās salas tankos tādu uzparikti neatradām un pie tā izdevās piekļūt tikai kempingā. Turpmāk jāņem līdzi savs pumpis.
Dienas otrajā pusē, vēl esot uz Sāremā salas, aplūkojām slavenās Pangas klintis, kur netrūkst niršanas prieku baudītāju. Augšā uz klints ir bailīgi stāvēt, novērtējot, ka gaidāmais kritiens lejā uz akmeņiem varētu būt ilgāks nekā nepieciešams.
Pirms pārcelšanās ar prāmi uz Hījumā salu paspējām apmeklēt arī Anglas dzirnavas, kas skaitās top 3 skaistākā vieta Sāremā. Vairākas vecas rindā stāvošas dzirnavas skatu piesaista, bet maksāt par iespēju tās aplūkot no iekšpuses nebija vēlmes, jo tādus priekus jau gana bijām izbaudījuši. Mūsu pašu brīvdabas muzejā vēl iespaidīgākas holandiešu tipa vējdzirnavas aplūkojamas.
Prāmis no Sāremā uz Hījumā salu kursē retāk un ir mazāks nekā prāmis, ar kuru ieradāmies Sāremā, bet tik un tā ~20 auto uz tā satilpst.
Mūsu kempingu Mangu, kas ir salas ZR-daļā, sasniedzām īsi pirms negaisa iestāšanās. Piepumpējām auto riepas, steidzīgi uzslējām telti un tajā iemukām līdz ar pirmajiem zibens spērieniem.
Tādam negaisam telts nebija īsti piemērota un mūsu morāle pārdzīvoja krīzi.
Svētdiena – 29.jūlijs
No rīta atskārtām, ka šis kempings ne tuvu nav tik labs kā Tehumardi. Runa ir par nomazgāšanās iespējām, tualetēm, virtuves aprīkojumu un attālumu līdz ledusskapim. Šeit saimnieki it kā labā līmenī kempingu attīstījuši un turpina to darīt, bet tajā pašā laikā nepievērš uzmanību virknei sīkumu un kempingotājiem atvēlējuši visu to, kas pašiem laikam nav vajadzīgs.
Pēc brokastīm kāpām uz velosipēdiem un devāmies salas Z-virzienā, lai apskatītu kārtējos Sarkanās armijas reliktus – bunkurus – un Tahkumas bāku, kurai blakus ir arī piemiņas vieta prāmja Estonia katastrofā cietušajiem bērniem un ļoti sena pagānu svētvieta.
Par 2 EUR (standarta cena bāku apskatei Igaunijā) apskatījām bāku un tās virsotnē esošās bezdelīgu ligzdas. Iespaidus atstājošs apskates objekts, kurš attaisnoja uz to liktās cerības. Pagānu svētvietas vietā it kā ir sens labirints no zālē ieaugušiem akmeņiem, kas sniedzas līdz potītēm. Labirints tik sens, ka tikai no bākas virsotnes var mēģināt saskatīt tā eju zīmējumu. Prāmja Estonia piemiņas vieta aprūsējusi, bet tas tā laikam pienākas – rūsē līdzi savam iemeslam jūras dzelmē.
Ceļš uz Lehtma miestu izrādījās bedrains, akmeņains, dubļains meža ceļš, pa kuru ar velosipēdiem var izbraukt ātrāk nekā ar auto, ja neskaita džipus. Vienu melnu bembi apdzinām kā stāvošu. Kopumā kādus 7 km pa meža peļķēm braukājām. Pusceļā kārtējos pamestos armijas bunkurus apskatījām.
Par Lehtmas kādreizējo plaukumu liecina nelielā osta, kas joprojām darbojas, un pāris grausti, kuri aizauga ar zālēm, pazūdot tūristiem. Smilšainā pludmale joprojām pelnīti ir populāra atpūtas vieta vietējiem iedzīvotājiem. Jūrā iebridu nomazgāt dubļus no stilbiem.
No Lehtmas nu jau pa asfaltētu ceļu raiti aizmināmies līdz Kerdlai, kas ir Hījumā lielākā pilsēta. Bija jau vēla pēcpusdiena, tāpēc nekam citam nebijām gatavi kā vien pusdienām. Sekojot ceļa norādēm, pabraucot garām Hījumā muzejam, kurš diemžēl kapitulēja mūsu izsalkuma priekšā, izbraucot cauri neko neizsakošam pilsētas parkam, sasniedzām pludmali, kas aprīkota ar peldētājiem nepieciešamo infrastruktūru, bet tajā pašā laikā atstāja nesakoptības iespaidu. Mūs tur gaidīja šīs mazpilsētas mērogam glauns restorāns, kuru pašas viesmīles sauc par kafejnīcu, skaidrojot ilgo ēdienu pagatavošanas laiku un aukstos kartupeļus frī un rīsus mūsu kaimiņgalda pārstāvjiem no Latvijas. Atšķirībā no viņiem mums laikam paveicās, jo, pat neskatoties uz ilgo gaidīšanu, ēdiens bija izcili labs.
Izmetām nelielu loku pa Kerdlu, nošausminājāmies par neceļu pie pašvaldības mājas, uz kuru deputāti laikam nebrauc, un pa lielisko veloceliņu velobraukšanai perfektā laikā devāmies pakaļ saulei uz mūsu kempingu.
Pa ceļam alnis uz ceļa izskrēja un krustu taku izstaigājām, ko paši igauņi nez kāpēc par krusta kalnu iesaukuši. Krusti no turpat uz vietas salasītiem materiāliem jātaisa, kas pagānisku atmosfēru rada.
Pa nakti atkal negaiss un dunduru un odu kodumu dziedēšana.
Pirmdiena – 30.jūlijs
No rīta bija apmācies un nepatīkami vējains laiks, tāpēc mainījām savus plānus un ar auto devāmies apceļot Hījumā D-daļu: Kainu un Kasāri salu.
Kainā mazliet pastaigājāmies ar kājām un netīši iemaldījāmies smago auto šoferu kafejnīcā uz kafiju un kefīru. Pusdienlaiks nupat kā bija sācies un izsalkušie igauņu šoferi ap pakavveida bāra leti bija aplipuši kā bites ap medus mucu. Tajos brīžos, kad šoferi aizmirsās savos šķīvjos, ūsainais bārmenis pāri četrdesmit, ar nelielu papildus vēderiņu, šortos un iešļūcenēs, dvieli pār plecu pārmetis ik pa laikam gandarīti vēroja šos savus ‘bērnus’ ar labi padarīta darba, tāda kā sasnieguma smaidu rētainajā vaigā. Šī bārveidīgā kafejnīca ļoti populāra vietējo vidū un kefīra noiets tur pa dienu spaiņos mērāms. Ātri sarēķināju, ka aizliegtās 0.1 promiles dabūšanai jāizdzer vairākus litrus šīs dziras, kas nomierināja Ilzi.
Turpat blakus aplūkojām Kainas iespaidīgās un raupjās baznīcas drupas, kas par kultūras pieminekli pasludinātas. Baznīca 16.gs. uzcelta un savā laikā bijību zemniekiem iedvesa.
Aitas vilnas apstrādes rūpnīcā pārliecinājāmies, ka tur joprojām strādā ar 19.gs. tehnoloģijām, kuras izrāda ikvienam tūristam. Manuprāt, viņiem trūkst naudas modernu tehnoloģiju iegādei un šo defektu viņi pārvērtuši par efektu. Kaķim vilnas peli nopirkām.
Pēc tam apmeklējām Kasāri balto kapelu, kurai svaigs salmu jumts uzlikts, un kapsētu. Blakus esošajā zirgu fermā zirgus paglaudījām.
Pastaiga pa kadiķu biezokni līdz Sääretirp raga galam izvērsās par nelielu pārgājienu, jo vienā virzienā pāris kilometri. Atpakaļceļā uz autostāvvietu nolēmu izmēģināt elektrisko žogu, ar kādiem visas salas krustu šķērsām savilktas. Žogā patiešām bija elektrība.
Orjaki osta izskatījās pēc panīkušas ostiņas laivām, kurai vairāk piemērots būtu zālēm aizaugušas laivu piestātnes statuss. Kārtējais apskates objekts, kurš tūristiem paredzētajos bukletos izskatās iespaidīgāk.
Nasva lielo kadiķu mežu neatradām, neskatoties uz pārliecinošo norādi, un sapīkuši devāmies atpakaļ uz kempingu.
Neliela vakara pastaiga pa liedagu, nopriecājoties par tūristu, kurš kempingā ieradies ar kanoe laiviņu, un devāmies nakšņot nu jau gandrīz izžuvušā teltī.
Otrdiena – 31.jūlijs
No rīta mazliet ātrāk kā parasti pamodāmies, kas mums beidzot ļāva aizņemt vienīgo foršo ēdamvietu virtuves tuvumā, kas nav ar skudru lielceļiem un atrodas rīta saulē. Iepriekšējās dienās to bija okupējuši vācieši, kurus šoreiz apsteidzām, par ko viņi nepārprotami uzjautrinājās, nākot brokastīs. Bet mums bija vienalga.
Ar auto aizbraucām uz Luidju, kur saskrūvējām riteņus, lai dotos mūsu pēdējā velomaršrutā (Nr.301) pa Kepu pussalu Hījumā R.
Daži metri pa asfaltu, pāris kilometri pa grantinieku un tad vairāki desmiti kilometru pa meža ceļiem, kas ik pa laikam mijās ar īsiem grantinieka vai asfalta posmiem. Braucām pa akmeņiem, kalniem, pļavām un pat tikai ar traktoru izbraucamiem dubļu ceļiem. Pie šī maršruta igauņi patiešām piestrādājuši, lai arī ekstrēmāku braucienu cienītājiem nebūtu garlaicīgi. Protams, arī smuku dabasskatu netrūka un mežā varējām pārēsties mellenes un meža zemenes bez odu masīva uzbrukuma. Ap mūsu kempinga vietu arī ogu atliku likām bija, bet tur tās vairāk ir odu izliktas lamatas.
Turpinājām ekskursiju pa Igaunijas bākām, uzrāpjoties Kepu un Ristnas bākās. Kepu ir viena no vecākajām, ja ne vecākā, joprojām darbojošās bāka pasaulē. Tās akmenī izcirstās kāpnes ir bīstami stāvas, ar lieliem pakāpieniem. Cilvēki tur kāpa arī ar maziem bērniem, kuriem pakāpiens līdz krūtīm, kas, manuprāt, ir neprātīgs risks veselībai, jo īpaši kāpjot lejup.
Pie Ristnas bākas atradām Igaunijas vējdēlistu un sērfotāju paradīzi. Ūdens prieku cienītājiem tā būtu īstā vieta, kur apmesties uz kādu laiku. Skaista vieta.
Turpat blakus arī vesels lērums gana iespaidīgu Sarkanās armijas bunkuru, kurus var izstaigāt bez gumijas zābakiem. Pēc tiem jālūkojas mežā netālu no ceļa. Mēs atradām bunkuru ar milzīgu sargtorni (ieeja tornī tikai no bunkura), kurā man vajadzēja uzrāpties, jo varēja redzēt, ka pirms manis citi vīrieši to bija izdarījuši. Tas bija mans visbīstamākais, ekstrēmākais pasākums ceļojuma laikā.
Dienas otrajā pusē bijām aizminušies līdz norādei uz Kepu dižakmeni. Nogriezāmies mežā to apskatīt un izrādījās, ka līdz tam pa meža ceļiem teju pāris kilometri jāmēro. Būtu zinājuši, būtu pasūtījuši to akmeni pāris mājas tālāk. Ja uz norādes par ievērības cienīgu vietu nav norādīts attālums, jāievēro piesardzība.
Kopumā dienas noslēgumā bijām nominušies vairāk kā 55 km pa sliktas kvalitātes ceļiem un bezceļiem, kas bija norijis mūsu spēkus.
Uz Kasāri salas pēdējo nakti pārlaidām jaukā mucā ābeļdārzā ar brokastīm, pirms tam iztukšojot līdzi paņemtā vīna pudeli un notiesājot Kainas lielveikalā nopirktās manas dzimšanas dienas kūkas.
Trešdiena – 1.augusts
Ar prāmi pāri uz Heltermā ostu un caur Pērnavu atpakaļ uz mājām. Sākumā bija doma pa ceļam apskatīt arī Pērnavu, bet ilgas pēc mājām un bažas par no bada mājās nomirušu kaķi guva virsroku.
Ceļojuma laikā ar auto nobraucām 1050 km un vēl ~250 km ar velosipēdu. Izmaksas uz vienu personu bija ~160 LVL.