[ADRIATICA] 1- Krakova

Anita Ruža 04.08.2012 6 min lasīšanai 22 foto

KRAKOVA 14.-15.07.2012.

14.07. àAtvaļinājuma brauciens tapa veselu gadu. Viss sākās ar banālu domu „Gribam pabūt dienvidu jūrā!”, taču Bulgārijas vietā izvēlējāmies Horvātijas piekrasti. Izbraucam 3:30 no rīta, jo šodien kopumā līdz Krakovai ir jānobrauc ap 1000 km, kas ņemot vērā to, kam mums ir tikai viens šoferis, nav joka lieta.

Kā sen jau novērots, pie Utenas mūs pārsteidz spēcīga lietusgāze. Cik reizes ir braukts šajā apvidū, tik reizes tiekam samērcēti. Laikam kāda anomālā zona.

Uz Polijas robežas esam jau ar saulīti. Nauda jau sen samainīta, taču ar zaļo pieturu atrašanu gan problēma. Paveicas ar nelielu benzīntanku, kur arī iekožam brokastis.

Pirmā lielā pietura Polijā ir Bialostoka, kur „Auchan” veikalā iepērkam nepieciešamo pārtiku. Kamēr stāvvietā krāmējam mašīnā iepirkumu maisus, kāds krievs mēģina mums iesmērēt 20 l dīzeļa, jo viņam esot palicis pāri un mašīnas bākā vairs nelien. Kustamies tālāk Varšavas virzienā. Pa ceļam redzam vairākas mauķeles (piedodiet, prostitūtas), kas nekautrīgi māj ar rociņām un visādi gorās. Pat Rīgas apkaimē viņas nav gadījies tik atklāti redzēt.

Varšava tiek apbraukta pa apvedceļiem, jo centrā vispār nav ieteicams bāzt savu degunu, mašīnu korķu dēļ (par tiem vēl būs garš stāsts). Kārtējā kāju un salīkušo kaklu izmīcāmajā pieturā mums garām pabrauc kolorīts onkulis kadiljakā un pīkstina ar savu spēkratu jau pa gabalu.

Kaut kur pēc Radomas mūs aptur vietēji poliči. Sākumā domāju, ka baudīs dokumentus, jo vāģis ar Latvijas zīmēm Polijas dienvidos nav tik jau bieža parādība. Taču uztraukums sāk augt, kad poliči rāda uz zīmēm un sāk mūs kaunināt, jo esam pārsnieguši atļauto ātrumu. Likās jau vāks! – būs tik jāvelk maks ārā. Taču mūs palaida vaļā.

Tuvojoties Krakovai apkārtējā ainava sāk kļūt kalnaināka, kas latviešu, pie līdzenumiem pieradušajai acij, ir tiešām vizuāls baudījums. Ir sarunāta istaba „Blue Hostel”, kas atrodas tieši pie pašas vecpilsētas. 4 cilvēkiem numurs par 200 Zl. Vienīgā problēma ir stāvvietas. Kamēr atrodam brīvu vietu, noriņķojām ap ēku vairākus apļus. Vakarā kopējā virtuvē tiek iekostas ātras vakariņas un fiksi atlūztam gultās.

15.07.à Šo dienu ir paredzēts veltīt Krakovas vecpilsētai un Vieličkas sāls raktuvēm. Raktuves atrodas ap 10 km no pilsētas centra. Parkings maksā 15 Zl neatkarīgi no laika. 9 no rīta jau ir baigās rindas. Atsevišķas kases grupām un individuālajiem tūristiem. Biļetes cena 52 Zl +10 par foto/video. Jāgaida kad salasās pietiekami liela grupa, jo raktuvēs ir ļaut ieiet tikai gida pavadībā.

Gida Piotra kompānijā kāpjam pazemē. Liekas, ka kāpnes nekad nebeigsies, lejā redzama tikai tumsa un neskaitāmas lampiņas. Pazemē ir vēsi, tādēļ jāņem vismaz kādas jakas. Mums aizmugurē tipina pavecas aziātu kundzītes. Kā skaidro Pjotrs, biļešu cenā ir ierēķināti 2 kg sāls, ko mēs varam uz vietas nolaizīt vai noknibināt no sienām līdziņemšanai. Tomēr ar knibināšanu nevajadzētu aizrauties, jo puķkāpostiem līdzīgi akmeņsāls veidojumi ir tiešām skaisti.

Raktuvju labirinta kopējais garums pārsniedz vairākus kilometrus un tūristiem ir atvērta tika ļoti maza daļa no tā. Pašas raktuves ir sadalītas trijos līmeņos - no 65 līdz 135 m dziļumam. Vairākas kameras ir veltītas slaveniem poļiem, tajās ir atrodamas to akmeņsālī cirstās skulptūras. Ir trīs ezeri – Baracz, Veimāras un Pilsudska kamerās. Viskrāšņākā kamera nosaukta Sv. Kingas vārdā. Tā būtība ir tāda kā pazemes baznīca. Šeit regulāri notiek dievkalpojumi, ir iespēja arī laulāties, taču daži apmeklētāji par šādu domu tikai noskurinās. 3. Līmenī atrodas restorāns, deju zāle, suvenīru bodes, kur lielākoties tirgo uz sāls bāzes veidotu kosmētiku. Beidzot var atvilkt elpu no kaitinoši skaļajiem ungāru tūristiem, kas skaļi vāvuļoja visu ceļu, kamēr centāmies ieklausīties gida stāstītajā.

Kā pēdēja atrakcija raktuvēs ir pazemes lifts. Tas būvēts divos stāvos ar visu ar caurspīdīgām restu durvīm. Vietu skaits katrā liftā ir ļoti limitēts, tāpēc mani vienu iestumj kabīnē, kamēr manējie paliek gaidot nākamo reizi. Lifts brauc ar ātrumu 4 m/s. Kamēr augšā gaidu savējos, man pienāk klāt parītis ķīniešu un baksta sava fotoaparāta ekrānā – sak’ lūk jūs tikāt kadrā! Atmiņai nofočējos kopā ar Shi Hua (neesmu pārliecināta par pareizrakstību, bet tā ķīnietis sevi nosauca).

Stāvvietā ieturam pusdienas un kustam uz Vecpilsētas pusi. Pašā centrā pie Vāveles pils noparkojamies pazemē. Ārā ir karsti, tomēr nevaru atstāt mašīnā jaku, atminoties cik pašlaik Latvijā bija vēsi. Ceļš kalnā uz Vāveli ir diezgan stāvs. Atceros kad rādīja prezidenta Kačinska bēres, kā tie nabaga 8 virsnieki svīzdami nesa smago zārku kalnā. Nav jau nekāda joka lieta.

Žēl, ka Vāvelē ir tikai viena biļešu kase un pie tās jau ir sastājusies visai raiba rinda – ir pati tūrisma sezona un pilsēta mudž no ārzemniekiem. Izlemjam apskatīt karaliskos dārgumus un munīciju, kā arī pūķa alu (kopā 21 Zl/pers). Biļetes katedrāles apskatam jāpērk atsevišķi citā ēkā. Maksā 12 Zl, bet ir tā vērts.

Apskati sākam ar Sv. Staņislava un Sv. Vaclava katedrāli. Tā ir milzīga, varētu pat teikt, ka grandioza. Iekšā ir vairākas dārgi rotātas kriptas, kur Polijas bagātākās ģimenes izveidoja savu dzimtu kapus. Pa ceļam uz galveno altāri ir apskatāmi varenāko valdnieku sarkofāgi (Vladislavs Jagiello, Kazimirs Lielais, karaliene Jadviga). Uz karalienes Jadvigas sarkofāga, pie viņas kājām atdusas maza šuneļa figūra. Laikam kāds mīlulis.

Katedrāles pazemē atrodas karaliskās kapenes, kur apbedīti Polijas slavenības – Tadeušs Kosciuško, Jans Sobieskis, Vladislavs Sikorskis, Juzefs Pilsudskis un pavisam nesen – arī bijušais prezidents Lehs Kačinskis ar kundzi Mariju. Kačinsku pārim atvēlēta atsevišķa istaba, sarkofāgs veidots no monolīta dzeltenīga marmora bez rotājumiem. Nedaudz slimi man liekas tie cilvēki, kas steidz sevi iemūžināt fotogrāfijās uz prezidenta kapa fona.

Kā pēdējā katedrāles atrakcija ir kāpšana tornī pie zvana „Sigismunds”. Tas zvana tikai noteiktos valsts un reliģiskajos svētkos. Stāsta, ka Sigismunda zvanīšanu iespējams dzirdēt par 50 km attālumā.

Kamēr gaidam laiku, kad varēs apskatīt karaliskos dārgumus (tūristus ielaiž ik pēc noteikta laika), nolemjam aiziet līdz pūķa alai. Iekšā nekā iespaidīga, vienkārši vecas pils pazemes ejas. Mūs mēģina pabaidīt kāds pārģērbies bruņinieks. Eja izved ārpus pils mūriem, tieši Vislas krastā. Šeit izvietota Pūķa Baisuļa skulptūras, kas ik pēc noteikta laika pa muti spļauj uguni.

Lai nokļūtu izstādē, atkal jāmēro ceļš kalnā uz pili. Visa Polijas karaļnama munīcija un dārgumi atrodas pilī. Šeit ir gan šķēpu un citu duramo arsenāls, dažādi lielgabali, bruņutērpi (vīrieši tajos laikos nudien bija sīki augumā), zelta trauki un greznumlietiņas, kuru dārgakmeņi joprojām vizuļo.

Pēcpusdienā nolemjam šturmēt uz Vecpilsētas pusi. Sensenā ceļotāju patiesība – kusties līdz ar baru – mūs nemaldīgi pa šaurajām ieliņām noved Vecpilsētas laukumā. Sākumā gribējām tikt augšā Sv. Marijas baznīcas tornī, bet šodien biļešu nav. Baznīcai ir divi torņi, kas ir pagalam nesimetriski. Lieta tāda, ka divi brāļi saderēja, kurš uzcels baznīcai augstāko un skaistāko torni. Pirmais brālis savējo paspēja rekordīsā laikā, taču tad attapās, ka brālis var tagad mierīgi viņu pārspēt. Tamdēļ pirmais nogalināja otro brāli, tā palikdams uzvarētājos. Diezgan pabriesmīga vēsture baznīcai.

Katru stundu no baznīcas torņa īpatnēju melodiju (tā skan Krakovas radio) pūš savs „Tālavas taurētājs”, kas patiesībā šādi brīdinājis poļus par tatāru iebrukumu. Nabadziņš tomēr nepaspēja laikā nospēlēt meldiņu līdz galam, jo viņu ķēra bulta. Tieši šādu aprautu dziesmu arī iespējams dzirdēt tūristiem. Pirms 6 gadiem, kas viesojos pirmoreiz, pūtējs bija izliecies pa logu, kas tuvāk iekšpagalmam. Tamdēļ arī šoreiz es viņu gaidīju parādāmies no tās pašas puses, taču viņš izdomāja spēlēt pretī laukumam.

Nedaudz saskumuši kustamies pa ul. Florianska līdz Vecpilsētas galam. Krakovā ir ļoti daudz pāvestam veltītu statuju. Poļi pamatoti lepojas ar Jāni Pāvilu II, kas bija reti liberāls pāvests. Viņa vārdā ir nosauktas gan ielas, gan mācību iestādes. Vecpilsētā uzmācīgi ļautiņi piedāvā visādas ekskursijas un no daudzajām ātrās ēdināšanas iestādēm viss gaiss ir piesūcies ar degušas eļļās smaku.

Atgriežamies vecpilsētā. Visur riņķī joņo smalki zirgu pajūgi, pilni ar tūristiem. Kāda drosmīga sieviete bez aizsargmaskas 5 minūtēs ar aerosolu baloniņiem darina futūristiskas gleznas. Uz beigām pakavējamies pie Adama Mickeviča pieminekļa, ko apsēduši bērni un jaunieši.

Iemetam vēl aci Jagiellonu universitātes vecajā ēkā Collegium Maius. Šeit ir mācījies pats Koperniks. Ja nezinātu, universitāti atrast nav iespējams, jo tā paslēpta pagalmā aiz necilām durvīm.

Vakarā pametam Poliju un dodamies uz Slovākiju. Esam pašā Tatru sirdī. Naktsmājas sarunātas „Pieniny narodni park” teritorijā, jo arī šeit jau ir būts. Būtība „Goralsky dvor” ir kempings, kas arī piedāvā bungalo tipa namiņus, kas noderīgi ir arī slēpošanas sezonā. Prasa 12€/pers. Kempingam ir savs restorāns, tur uz pasūtījumu tūristiem par prieku tiek iestudētas slovāku ludziņas ar nacionālajiem ēdieniem, notiek kazu slaukšanas sacensības. Teritorijā brīvi staigā dažādi mājputni, kazas ar vadoni Alfonu, vairāki minkas. Bērni par šito ir sajūsmā. Paši divstāvu namiņi ir no koka un ja paredzēts tikai pārlaist nakti – var teikt ka pat ļoti šiki. Mums paveicās, ka 3. istabiņā nevienu svešu neiemitināja, tamdēļ viss nams bija mūsu rīcībā.

Vakarā sarīkojam BBQ ar Auchanā pirktiem steikiem un šampanieti. Ārā ir kluss, tieši pie namiņiem esošajos kalnos ceļas migla.

IETEIKUMI

1. Lai gan Polijā ir vairākas lielas DUS firmas (Statoil, Orlen, Bliska), izdevīgāk ir uzpildīties „Auchan” veikalu tīklos, jo 95 benzīns šeit maksā ap 20 grošiem lētāk.

2. Nav jēgas Vieličkas sālsraktuvēs par katru cenu tikt angliski vai krieviski runājošā gida pavadībā. Tikpat labi var visu nepieciešamo informāciju nokopēt raktuvju mājaslapā. Turklāt poļu grupā cenas ir nesalīdzināmi lētākas.

3. Pašā Krakovas centrā ir daudz autostāvvietu. Tieši pie Vāveles pazemes parkings maksā 7 Zl/h

4. Uz Vāveli jādodas rīta agrumā, jo ir iespēja netikt pie biļetēm, kuru uz vairākām ekspozīcijām ir limitēts skaits, turklāt apskatei ir jāvelta visa diena.

5. Vāvelē „Pūķa alas” apmeklējums ir velti izšķiesta nauda un laiks. Tas nav nekas vairāk kā vecas pils pazemes ejas. Ja nu tomēr nav žēl 3 Zl, iesaku to apmeklēt pašās beigās, jo ala izved ārpus pils mūriem pašā Vislas krastā, un ja ieplānots ko apskatīt, nāksies atkal mērot stāvo ceļu uz Vāveles pili. Vienīgai pluss – uzreiz var nonākt pie uguns spļaujošā pūķa pieminekļa.

6. Vecpilsētas centrā „Sukkienice” ēkā ir suvenīru tirdziņš, taču cenas tūristu dēļ ir nepamatoti „uzskrūvētas”

7. Labākās Polijas alus markas ir „Tyskie” un”Zywiec”.