Ziemeļpolija – jūlijs 2012.

Anitra Reinšmite 04.08.2012 4 min lasīšanai

Prologs.

Jau vairākus gadus brieda idejas par tuvo kaimiņzemju apceļošanu, taču vienmēr kaut kā tas pagaisa zilos vējos un visādos darbos vai problēmiņās. Šogad, laikam tā trakā 2012. gada ietekmē, ķērāmies vērsim pie ragiem tā nopietni. Uz ieteikumiem izvēlēties aptuveno virzienu un braukt, kur acis rāda, īsti nepaļāvāmies. Acis parasti rāda uz ceļu, bet, kas ir tālāk, to arī gribējās zināt. Tāpēc dažās dienas neklātienē izceļojos pa kartēm, grāmatām un internetu, bet bija tā vērts.

1. diena

Sešos no rīta atstājām Dobeli - nedaudz pēc vienpadsmitiem sasniedzām Poliju, pie tam arī Lietuvā braucām pa jaukiem un ērtiem ikdienas ceļiem, lai pabaudītu skatus, nevis skaitītu fūres. Izvairoties no lielajām maģistrālēm (tūlīt aiz Polijas robežas nogriezāmies pa labi uz Goldap) un, priecājoties par romantiski līkumotu, gludu un gatvei līdzīgu ceļu, sameklējām Stančiku tiltai jeb viaduktu, kur kādreiz pāri gravai bijis milzīgs dzelzceļa tilts. Tagad tur ir pastaigu taka, notiek restaurācija, tajā pašā laikā ir stāvlaukums, suvenīru kioski un šādas tādas citas ērtības. Tūristu masas netraucēja baudīt mierīgu pastaigu ... Pēc tam par visu vari man vajadzēja atrast Lesniewo sluza (slūžas) un atcerēties bērnības filmu "Četri tankisti un suns". Starp citu par lētu naudiņu tur var arī izklaidēties, no slūžu virsotnes pa trosi traucoties lejā un spiedzot. Tālāk ceļš veda uz Hitlerkunga Vilku midzeni, taču nevajadzētu paskriet garām Vārmijas - Mazūrijas miniatūru parkam (reklāmas jau laicīgi par to atgādinās). Pirmkārt, tas piedāvā iespējas aplūkot visas novada izcilākās celtnes, otrkārt, ieraudzījām arī fīrera bunkura maketu, līdz ar to par saspridzināto betonu kaudzi realitātē ieguvām citus priekšstatus. Jā, varbūt šis objekts neasociējas ar jēdzienu "parks" latvieša izpratnē, tomēr ir tā vērts, lai redzētu. Wileczy Szaniec mūs sagaidīja ar tūristu masām un uzbāzīgiem gidu piedāvājumiem. Tie runās arī rievu valodā un cilvēku skaitam grupā nav nozīmes (no viens līdz ...). Mums diviem tas būtu izmaksājis 60 zl (neskaitot stāvlaukumu un biļetes - 40zl) un trīs stundas, bet tā kā laiks bija nedaudz slapjš un jau laba pēcpusdiena, tad mēs nopirkām karti skaidrā latviešu valodā, kur doti arī apskatāmo objektu apraksti. Secinājums, kāpjot mašīnā - vienreiz jāredz un viss! Mēs bijām pirmdienā, kas tad tur notiek nedēļas nogalēs? ....Svētās Liepas (Svata Lipka) klosteri sasniedzām tieši laikā, lai paspētu uz pēdējo ērģeļkoncertu pussešos. Pārsteigti un apgaroti klausījāmies un vērojām, kā visi eņģeļi, zvaniņi un zvārguļi papildina ērģeļu skaņas gan vizuāli (kustoties), gan muzikāli. Tas bija dienas noslēgums uz urrā! Tālākais ceļš jau veda uz naktsmītni netālu no Bartoszyce trīsmāju miestiņā Osiekā. Par lētu naudu veselu nakti bijām saimnieki nelielā pilītē, ko rezervējām jau iepriekš - divi vien!

2. diena.

Brokastis ar noskaņu ...Pēc tam ceļš uz jūras pusi. Izvēlamies atkal mazos, jaukos līkumu līkumus un nenožēlojam. Laiks jauks, daba skaista – miers un romantika. Mūsu mērķis Framborka – viena no Kopernika pilsētām. Pils sagaida majestātiski, arī pats Koperniks ne par matu maznozīmīgāks – izslējies visā godībā pilsētas centrā.Pilī mūs ieinteresē tornis un muzejs. Planetāriju atstājam nākamām reizēm, arī īpaši maksāt, lai aplūkotu dižā vīra atdusas vietu, nevēlamies. Tornī mēs patrāpāmies tieši tad, kad kārtējo reizi iekustina Fuko svārstu. Tagad skaidri zinu, ka Zeme griežas ... Piedzīvoju interaktīvu fizikas stundu sava vīra skaidrojumā ... Pēc tam vienkārši paklīdām pa pilsētu. Gaidījām atpūtnieku barus, taču visapkārt valdīja miers, jo jūras krasts ir viens vienīgs meldru mežs, bet no torņa augšas tas izskatās iespaidīgi un jocīgi latvieša pie baltās pludmales radušai acij.

Nākamais mūsu mērķis ir Malborkas pils. Varbūt otrreiz es abas pilis vienā dienā neskatītu -pārāk vizuāli līdzīgas... Bet kā nu bija, tā bija, un mūsdienu ierīce foto pēc tam saliek visu pa plauktiņiem. Mašīnu atstājam pie pašas pils, bet pilsētā, tur pēc trijiem dienā nav jāmaksā, toties oficiālajā stāvlaukumā 20 zl. To gan uzzinājām tikai vēlāk. Jā, pils komplekss iespaidīgs, savas trīs stundas jārēķina.Biļetes cenā ir arī gids - „pakarams uz vēdera” – valodu izvēle plaša + plāns. Tad nu klīdām, klausījāmies gan īsos pārskata variantus, gan plašos stāstījumus (kā nu sirds kāroja), līdz lietus atgādināja, ka esam noguruši. Tomēr apgājām pilij arī apkārt pa ārpusi un jutāmies aizkustināti – skaistums un milzonība.

Nakšņojām Elblagā. Vecpilsētu izstaigājam kādā stundā. Šī ir vieta, kur jādodas ar mērķi pakuģot pa kanāliem, baudot poļu slūžu sistēmu brīnumus, jo kuģīši tiek vilkti pat pa pļāvām. Citādi – pilsēta kā pilsēta. Ā, ja nu kāds grib ļoti pašiverēt pa bodēm, tad tās tur ir ...

3. diena.

Rīta brauciens sākas ar nokļūšanu uz maģistrāles. Pēc romantiskajiem poļu ceļiem mums iestājās kultūršoks! Remonti, "fūres", apmales, dažnedažādas norādes un mašīnā brēcošs Tomtoms, ka mēs braucot pa pļavu. Pie pirmās izdevības laidāmies nost, un -paldies Dievam! – trāpījām ļoti skaistā pilsētiņā Pasļekā. Sākumā tikai domājām mazlietiņ izstaipīt kājas, taču katrs mākamais pagrieziens atklāja īstu viduslaiku pērli. Ej un baudi vēsturi, tā brītiņš pārvērtās labi garā brīdi, bet noteikti to saucam par visa ceļojuma vienu no labākajiem atradumiem. Un ja vēl atklāj, ka pilsētas ģerbonī bruņinieka vairogs ir kā Latvijas karogs, pavisam silti kļūst ap sirdi.

Ostrodā izbaudījām poliskās ezeru pludmales, palaiskojāmies kafejnīcā, vērojot mierīgo atpūtnieku ikdienu, un pastaigājāmies pa promenādi. Tālāk meklējām Olštineku, kur bijām paredzējuši iepazīt poļu sadzīvi Brīvdabas muzejā. Tik liels kā mūsējais, protams, nav, bet pietiekams, lai kājas būtu līkas no staigāšanas. Mums patika, jo savdabīgā veidā atklāta tautai raksturīgais lauku dzīves stils gan arhitektūrā, gan sadzīvē dažādos laika posmos. Noteikti iesakām nopirkt poļu barankas, īpaši lielās – ēst var ne tikai vecmāmiņas, bet arī vecvecmāmiņas.

Vēlā pēcpusdienā sasniedzām Mikolaijkus, kur arī bija pasūtīta naktsmītne. Izpētījām un izstaigājām pilsētas centru, kas lielākoties ir ezermalas promenāde ar veikaliņiem un dažnedažādiem krodziņiem. Tā ir īsta atpūtnieku pilsēta, kur par naktsmītnēm ir pārtapis viss, kur var iestūķēt ko guļamu. Tāda īsta dzīve sākas pievakarē, kad pilsēta mudž un čum no cilvēkiem. Meitenes kā lelles, puiši jau nelielā „amatnieka štīmītē”, bet visi jautri, apmierināti un atvērti.Tieši sešos vienā no katedrālēm skanēja zvanu koncerts, ko pabeidza skaista trompetes spēle. Tā ir pilsēta laiskumam un atpūtai ...

4. diena.

Jau māju gaidās. Tomēr ir vēl daži plāni. Pa ļoti skaistu ceļu garām ezeriem un ezeriņiem, izbaudot Polijas ūdeņu bagātību, dodamies uz Gizycko – vēl vienu atpūtas pērli. Nedaudz pabaudām pludmales jaukumus un tad atrodam skatu torni, no kura par mazām naudiņām var nolūkoties skaistajā apkārtnē. Padomāts arī par vēdera baudām – izvēlies kādu no pēdējiem trim stāviem un iemalko kafiju. Augšā var uzbraukt stiklotā liftā, bet, lejā kāpjot, aplūkot dažādas izstādes, var arī otrādi – kā sirds kāro.Pēc tam ceļš vedu uz Wigerski Park Narodow, kur jāatrod klosteris uz ezera pussalas. Ir jau laba pēcpusdiena, taču no ieplānotā neatkāpjamies, un esam apmierināti – skaista vieta. Var gan baudīt vēsturi, kultūru, gan vasarīgus ūdens priekus, jo ūdens un apmešanās vietas ir visriņķī. Pat klostera mūku cellītes pārtapušas viesnīcā.

Noslēgums, protams, caurskrējiens pa Suvalku lielveikalu, un tad jau sveika Polija!

Epilogs.

Esam izjūtām pārbagāti. Atpūtušies. Izbaudījuši skaistu un viesmīlīgu zemi. Noteikti tagad zinām, ka Polijas jaukumos atgriezīsimies vēl un vēl, nevis trauksimies tikai cauri, skaitot "fūres" un skatot maģistrāļu apmales.