Grenlande. Turpinājums 1.
redzot atsaucību par publicēto ceļojuma aprakstu, nolēmu to paturpināt, detalizētāk aprakstot interesantākās epizodes. Ja godātie lasītāji uzskatīs šīs epizodes par interesantām, centīšos, iespēju robežās pievienot jaunus papildinājumus. Epizode 1. Pirmā diena. Lidmašīnā no Kangerlusuakas uz Ilulisatu brīvu vietu nav. Visi sasēdušies krēslos lūkojas uz jaunās stjuartes biklajiem centieniem neaizmirst iemācīto rutīnu. Acīmredzot tas ir viņas pirmais vai viens no pirmajiem lidojumiem. Vecākā darba biedre nemitīgi čukstot ko noburkšķ, ja jauniņā ir aizmirsusi mums pavēstīt kādu būtisku lidojuma drošības aspektu. Var redzēt, ka par spīti visiem centieniem jauniņā jau atrodas tuvu izmisuma robežai, jo ir aizmirsusi piedāvāt cepumus. Lidojums nav ilgs un pārmaiņus vērojot te lejā slīdošo ainavu, te jaunās stjuartes centienus apgūt profesijas pamatus laiks paiet nemanāmi. Lidmašīna, veicot strauju pagriezienu nolaižās uz skreijceļa. Bagāžu Rīgā esmu iečekojis līdz pašam galapunktam un nupat kā tas mani sāk nopietni uztraukt. Pasažieri sāk izklīst, tomēr neviena no atlikušajām pāris somām, kuras skumīgi riņķo pa lenti nav manējā. Varbūt tomēr vajadzēja čekot līdz Kopenhāgenai, tad līdz Kangerlusuakai un tad līdz Ilulisatai? Bez bagāžas es jūtos kā nūdists Rīgas centrāltirgus gaļas paviljonā. Ļoti neiederīgs apkārtējā vidē. Tomēr kā par brīnumu pēc desmit minūtēm mana bagāža iztirinās no gumijotā caurima sienā. Izeju ārpus Lidostas ēkas un mani ieskauj pasakaini dzidrs un pilnīgi kraukšķīgi svaigs gaiss. Liedosta ir izvietota uzkalnā un no tās paveras skats uz pilsētu tālumā un līci, pa kuru domīgi peld ledus gabali. Jūtos, gluži kā izkāpis uz citas planētas. Tā vienkārši nemēdz būt. Skats ir fantastiski nereāls. Pēc piecām minūtēm, atguvies no šoka sāku lūkoties apkārt – kur tad ir mans sagaidītājs. Pēdējie tūristi sāk ielādēties autobusā ar viesnīcas uzlīmēm, bet mani neviens nesagaida... Nu ko, vismaz man ir mana bagāža. Mikroautobusa vadītājs palūkojas uz mani un skubina iekāpt busiņā. Paldies! Pēc piecām minūtēm piebraucam pie viesnīcas un sāku noskaidrot, kur meklēt manu autfiteri. Pilsēta maza, viens otru pazīst labi. Pēc desmit minūtēm pierullē busiņš ar manu gidu – neliela auguma pusmūža vīrs ar vērīgām acīm. Sveiks, domāju, ka ielidosi ar vakara lidmašīnu! – viņš man saka un pārmijis dažus vārdus ar apkārtējiem vedina sēsties mani busiņā. “Aizvedīšu tevi uz apmešanās vietu, rekomendēju nepalikt pilsētā ilgāk par vienu dienu, te nav ko redzēt, pilns ar pensionētiem vācu tūristiem” – viņš turpina –“ Rīt ap pusdienu, ja laika apstākļi atļaus, es braucu uz apmetni aizvest degvielu un pārtiku, ja gribi, brauc līdzi ar ātrlaivu. Kuteris būs tikai parīt, šie aizbrauca šaut roņus.” Vēl pilnīgi apstulbis no apkārtnes un notiekošā braši piekrītu, priecīgi mājot ar galvu. “Aizej šodien uz ledus fjordu, ja neesi piekusis” – nobeigumā rekomendē man sparīgais paziņa. Atkal māju ar galvu un atvadoties aizveru aiz sevis hosteļa durvis. Istabiņa ir askētiska. Tajā ir gulta un ļoti garš radiators uz kura var ērti izžāvēt samirkušās lietas. Tādu man vēl pagaidām nav. Duša ir gaiteņa galā. Noģērbjos, palienu zem ūdens un saziepējos. Mēģinu noskalot ziepes, bet tas neizdodas, esmu viscaur glumš kā zutis un saziepējums nu nekādi negrib nomazgāties. Kā stulbs palūkojos uz ziepju paciņu, jau iepriekš zinādams, ka ziepēm derīguma termiņš nevar beigties. Protams, ar to viss kārtībā, bet kādā velna pēc nenāk nost? Varbūt defektīvas. Vēlāk jau saprotu, ka no kalnu ledājiem ņemtais krāna ūdens ir gaužām mīksts un mūsu platuma grādos nesastopams lukss. Vakarā izeju uz ielas. Temperatūra +5 stavu T kreklā un jūtos silti, tomēr pārgājienam uz fjordu esmu sagatavojis līdzi arī vējjaku. Odus nekur nemana. Pagaidām. Pa ielām staigā ļaudis un kā nesaprotams fenomens lēni ripinās taksometri. Pilsētiņu izstaigāju pusstundas laikā. Un pagriezies mana ņiprā gida norādītajā virzienā braši pārkāpju pēdējo asfaltētās zemes pleķīti. Skatam paverās ieleja kur pie kalniem pieķēdēti rej simtiem kamanu suņu. Smirdoņa kā lapsu būrī. Eju caur šo ieleju un vēroju kā večiņa domīgi tipinādama nober saviem suņiem pretī divu spaiņu rozā saturu. Manī sāk rasties nelāgas aizdomas par to kas tad ir bijis tajos spaiņos. Pienākot tuvāk aizdomas apstiprinās – suņu priekšā mētājas garneles. Leiputrija. Ceļš vijās cauri paugurainam apvidum, eju nesteidzīgi, rūpīgi aplūkodams apkārt esošo burvīgo ainavu un pilnībā to izbaudu. Pēc pāris stundu gājiena esmu nonācis līdz savam ceļa mērķim. Pārkāpjot pāri pēdējam kalna valnim manā priekšā paveras neiedomājami brīnišķīga ainava. Daba ir klusa un sastingusi. Čaukst ledus, reizēm nolūstot kādam lielākam gabalam atskan lielgabala šāvienam līdzīga dārdoņa, kura atbalsojas katrā no ledus piedzītā fjorda stūriem. Atguvies no pirmā iespaida apsēžos uz klints bluķa un iedzēris no līdzpaņemtās blašķes pāris malku ruma sastindzis vēroju šo ainavu. Saprotu, ka esmu izdarījis pareizu izvēli šurp atbraukdams ievelku pilnas plaušas ar dzidro gaisu un nez kādēl sāku smaidīt. Ceļojums var sākties... Nākamais turpinājums jau pievienots. Paldies par atsaucību!
