Zeme, kur saule krīt smiltīs II

19.01.2006
10 min lasīšanai
47 foto

Zeme, kur saule krīt smiltīsII Marokas ainiņas Marakeša. „Allahu Akbar”, sauc muedzini no visām apkārtnes mošejām. Tūlīt leks saule un sāks čiepstēt visa dzīvā radība. Viesnīcas līdzāsesošais restorāns cepj maizi un apkārt grozās puišeļi, kas pēc tās maizes no apkārtnes mājām atsūtīti. Smaida un saka „Bonjour”, un saka to arī tad, ja franču vārdu krājums tālāk nemaz nesniedzas. Pamazām ielas pildās ar visdažādākā veida transportu: jaunas visdažādāko marku mašīnas, „petit taxi” (pilsētas takši), „grand taxi” (starppilsētu, jeb lielie takši, kas braukā par fiksētu cenu un pārvadā 6 pasažierus, parasti tie ir veci merši), ēzelīšu pajūgi, mopēdi, velosipēdi un kājāmgājēji, kājāmgājēji: ar stumjamajiem ratiņiem, ar bērnu ratiņiem,bez ratiņiem, bet ar tīkliņiem...;o). Jā, pie tā ir jāpierod, satiksme Marakešā pirmajā brīdī liekas pilnīgi haotiska, bet avārijas nemana. Lielāko ķibeli novērojam pie savas viesnīcas, kur 2 puišeļu vadītajam ēzelīšu pajūgam nolūst ritenis. Puikas apmulsuši stāv, ēzelītis arī stāv, pārējie braucēji, kas neredz, kas īsti noticis, pīpina. Jā, tieši Marakešā pīpināšana ir vistrakākā. Ja pieradīsiet, uzskatiet, ka tālāk pastaigas pa citām pilsētām būs kā svētku atpūta. Tieši tas pats notiek medīnā jeb vecpilsētā: jau tāpat šaurajās ieliņās, kur pārdevēji izlikuši savu preci – dunčus no Tetuānas, raibu raibos podus no Fēsas, garšvielas, rotas un paklājus no berberu kalnu ciematiem – plūst ne tikai ļaužu straume, bet dipina ēzelīšu pajūgi, brauc velosipēdisti, mopēdisti, motorolleristi un reizēm cenšas iebraukt arī kāds auto. Pīpina nepārtraukti, bet nevis lai aizbaidītu no ceļa, bet gan lai brīdinātu, ka ir aiz muguras. Vietējie kaut kā iemanās to visu uzņemt olimpiskā mierā. Viens no pilsētas orientieriem ir Kutūbija minarets, Almohadu dinastijas laika arhitektūras pērle, uzcelts 12 gadsimtā. Tas ir arī viens no augstākajiem musulmaņu minaretiem, tā tornis slejas veselus 77 metrus debesīs.Pēc šī torņa parauga vēlāk cēla minaretus gan Rabātā, gan arī Spānijas pusē, Seviljā. Līdzās minaretam ir skaists parks ar strūklakām un nedaudz attālāk ir Cyber parks, kur brīvā dabā izvietoti e-punkti. Ievieto savu telekarti un sūti īsziņas, e-pastus vai sērfo pa internetu. Ja uznāk lietus, parku darbinieki uzklāj tiem ūdensnecaurlaidīgus pārvalciņus. Jemaa el-Fna laukums.Reiz tas bija laukums, kur izpildīja publiski nāvessodus, tādēļ arī tiek dēvēts par „mirušo laukumu”. Dienā ir vērts apstāties un iedzert svaigi spiestu apelsīnu sulu par 3 DH, naudu iesakām dot precīzu. Dzerot sulu var jauki pavērot apkārtkūsājošo dzīvi un veselu virkni ar savdabīgiem tipāžiem: ūdenstirgotājiem, „hennas meitenēm”, čūsku dīdītājiem un muzikantiem.vakarā laukums pārvēršas par savdabīgu restorānu zem klajas debess: tiek uzslieti stendi, iekurti grili un krāsniņas un vietējie pavāri rāda ko prot, bet pārējā tauta mielojas.Cenas visnotaļ pieņemamas pretēji laukaumam apkārtesošajās kafejnīcās, kur bieži vien salāti vien maksā ap 5 EUR, kamēr dziļāk medīnā par 60 vai 70 DH var paēst komplekso maltīti no 3 ēdieniem un izslavēto piparmētru tēju. Ja ir pavisam maz naudiņas, iesaku nopirkt plāceni par 5 DH un ceptas cūku pupas vai zirņus, kas maksā arī apmēram līdz 10 DH. Saadi kapenes. Miera un klusuma osta, brīžos, kad netiek atvestas tūristu grupas ar busiņu.Šeit dus Saadi dinastijas sultāni, tie, kas sakāva portugāļus Trīs Karaļu kaujā un tie paši, kas pakļāva Sudānu un uz nebēdu tirgojās ar vergiem. Kapenēm ir trīs telpas: mirhabs ar nišu, kas norāda virzienu, kurā atrodas Meka, otra zāle ar 12 pīlāriem un trešā ar trīs alkoviem. Visās ir fantastiskas dekorācijas un akmenskalumi, kolonnas un ornamenti. Mažorela dārzi. Ieejas maksa 30 DH.Vēlams ierasties tā paagrāk no rīta, kad organizētie tūristi vēl guļ vai tikai ēd brokastiņas. Tad var netraucēti izstaigāt mazos dārza celiņus, priecāties par retajiem augiem un pasēdēt lapenītēs, izbaudot krāsu spilgtumu (šeit dominē koši zils, ķieģeļsarkans un saules dzeltens, kā arī augu zaļš). Marakeša ir noteikti pelnījusi vairāku dienu apskati, visus apskates vērtos objektus nemaz nevar uzskaitīt.Ja ir grūtības noorientēties un gribas iegūt pārskatu par pilsētu, var izmēģināt izbraucienu ar divstāvu autobusu. 130 DH un tev iedod austiņas, kurās n valodās var klausīties pilsētas vēsturi. Pie katra objekta autobuss apstājas un var izkāpt, kad vien sirds vēlas – biļete ir derīga 24 stundas. Marakešā izdodas satikties ar otriem diviem ceļotājiem un ar sarkanvīna pudeli un sarunām atzīmēt Ziemas saulgriežu atnākšanu. ;o) Quarzazate. Labākais, kas tur ir, tas ir ceļš no Marakešas pāri Augstajiem Atlasiem. Pati pilsēta ir stipri neizteiksmīga, bet var doties uz apkārtējiem kasbahiem – nocietinātām mājām jeb tādiem maziem cietoksnīšiem. Ait Ben Haddou kasbahs ir uz vienu pusi, bet tepat pilsētas robežās ir Kasbah Taourirt, tikai 1 km no pilsētas centra. Hoteļus tāpat kā citās Marokas pilsētās nav jēgas rezervēt – vismaz šajā gadalaikā vienmēr atradīsies kāda brīva iztaba. Cenas fiksētas, bet, ja ir par dārgu, tad var mēģināt pakaulēties. Qarzazatā pirmo un vienīgo reizi izmēģinam stopēt. Ejot ārā no pilsētas ar savām mugursomām ieraugām ceļa malā vairākus kalnus, kuri tiek šturmēti. No kalniem paveras fantastiskas panorāmas uz visām 4 debespusēm, sajūta ir kā lidojumā. Sēžam, sauļojamies un priecājamies par dzīvi. Stopēšana taipus Atlasa kalniem ir stipri pierastāka lieta nekā lielo pilsētu apkārtnē. Apstājas jau kāda ceturtā automašīna un šoferītis, kas pārvadā konditorejas izstrādājumus ir ar mieru aizvest mūs līdz pašai viesnīcai Rožu ielejā ar visnotaļ romantisku nosaukumu – Rosa Damaskina. Rožu ieleja (Vallee du Roses) Mūsu viesnīca ir nosaukta tieši par godu sīkajai, bet ļoti smaržīgajai rožu šķirnei, kas tiek audzēta šajā ielejā. Šobrīd ir ziema un neko daudz no rozēm neredz, bet aprīļa beigās un maijā tās te uzzied tūkstošiem. Maijā tiek rīkoti Rožu svētki, kuros tiek izvēlēta rožu karaliene, notiek tradicionālās dejas un svinības. 7 km attālajā pilsētā ir dažas distilētavas, kas spiež rožu eļļu un piegādā to franču modes namiem. Tie rožu eļļas produkti, kas tiek piedāvāti veikaliņos, pa lielākai daļai ir sintētiski. Gorges du Dades Lai apskatītu šos fantastiskos klinšu veidojumus un ieleju, noīrējam taksi uz 5 stundām un dodamies ceļā agri no rīta. Ceļā sastopam saullēktu un milzīgu skaitu skolasbērnu gar ceļiem. Marokāņi ir tā nācija, kur 50% iedzīvotāju ir jaunāki par 18 gadiem un 70% - jaunāki par 30. Meitenītes uz skolu iet baltos uzsvārčos, bet zem tiem visbiežāk ir džinsi un džemperi, ir, protams arī tādas, kas valkā tradicionālās tunikas vai apmetņus. Meiteņu ar aizsegtām sejām nav, sejsegus reizēm valkā vecāka gadagājuma sievietes, meitenēm visbiežāk ap galvu ir viekārši lakati. Mūsu taksists nekādi nevar saprats, ka mēs gribam pāris stundas pastaigāt pa klinšu aizu. Viņš stāsta, ka tur ir upīte, kuru grūti pāriet un tml. Stāstus. Beigās liekam viņam gaidīt vienā no krodziņiem un pāris stundas pavadām klejojot gar upi, kas izrādās ir it normāli forsējama, lecot no akmens uz akmeni un tālāk aizejam līdz vietai, kur aiza sašaurinās līdz pāris metru platumam. Visapkārt ir klinšu sienas visdīvainākajos izlocījumos un slīpējumos. Ir klusums un miers un fantastiski skaisti. Tinghir Jauka pilsētiņa Todhra gorge pakājē. Pašā pilsētā ir vērts apskatīt t.s. Pamesto pilsētu, t.i. pilsētas daļu, kur kādreiz dzīvojuši ebreji, bet vēlāk masveidā izceļojuši uz dzimteni. Te ieliņas ir tik šauras, īsts labirints! Vietējie aicinās jūs apskatīt, kā strādā berberu paklāju audējas, kas nebūs nekas cits, kā mēģinājums pierunāt jūs nopirkt paklāju. Ja paklāju nevajag, sakiet, ka jau nopirkāt paklāju tur un tur un pa pastu aizsūtījāt mājās. Līdzās pilsētai ir palmu oāze, bet 14 km tālāk Todhra gorge. Todhra gorge Stipri turistizēta vieta, jau septiņos no rīta apkārt klimst kaut kāda tūristu grupa, kas ar šausmām vēro, kā mielojamies vietējo iestādījumā ar salātiem un piparmētru tēju. Droši vien saklausījušies lekcijas par tūristu caureju (kas mums nepiemetās ne reizi) un visām iespējamajām slimībām, kuru baciļi tā vien uzglūn nabaga bālģīmim. Ja ir laiks, ir vērts ar kājām doties vairākdienu pārgājienā kalnos. Ar kājām atgriežamies pilsētā. Ejam cauri ciematiem, ir klusās rīta stundas, kad bērni skolā, sievietes tīra mājas priekšu, mazuļi dzenā bumbu, bet vīri visbiežāk kaut ko naglo, pielabo vai darbojas gar savām tirgotavām. No kalna laižoties lejā uz apkārtni paveras fantastiski skati uz sirreālām pilsētelēm, kas gandrīz saplūst ar brūnajiem kalniem. Merzouga Neliels ciematiņš vietā, kur akmeņainās hamadas vietā sākas smilšu tuksnesis un plešas tāds līdz pat Alžīrijas robežai un tālāk. Nokļūt var ar kolektīvo taksi no Rissani vai Erfūdas. Gar Chebbi Erg kāpu grēdu ir izvietojušās viesu mājas, kas tuvāk, kas tālāk no kāpām. Ziemas mēnešos saule mūs ir ar mieru sasildīt līdz +30C, bet tā kā pūš vējš, tad to karstumu tā īsti nejūt. Pa ceļam uz Merzougu mūs pirmo reizi mēģina piespiest doties uz hoteli, uz kuru nemaz negribam doties. Vienkārši džeks, kas sarunā kolektīvo taksi, runā arābiski un sarunājis šoferi no vienas viesu mājas, un šamējs uz citu nemaz ir nedomā braukt. Mēs nepadodamies, sakām, ka gribam nokļūt, kur plānojuši. Iznāk viesu nama darbinieks un sākas parastie arābu teksti: „esat brīvi savā izvēlē, bet varbūt ienāksiet apskatīties telpas, mums ir labas istabas. Nu ja ne telpas, tad vismaz tēju....” Mēs vēl arvien nepadodamies, paliekam pagalmā un arī tēju dzert nedodamies. Tad iznāk pats īpašnieks. Sarunājam, ka mūs aizvedīs uz vajadzīgo vietu. Pirms tam gan mums tiek jautāts, vai mums ir rezervācija un es bez sirdsapziņas pārmetumiem meloju, ka ir. Tiek stāstīts, ka tā viesnīca ir pilna utt., kas protams izrādās nepatiesība, jo, nokļuvuši galā saņemam uz diviem četrvietīgu istabu ar dušu un tualeti un elektrību noteiktās stundās. Vienvārdsakot, saulrietu sagaidījām sēžot kāpās un kaifojot, ka esam panākuši to, ko gribējām. Smiltis fantastiski maina krāsu ik brīdi. Ir tāds klusums, ka liekas to varētu pasmelt ar roku. Tālumā kāda ļaužu grupiņa dodas sagaidīt saulrietu jājot ar kamieļiem. Pēc saulrieta ļoti strauji iestājas tumsa un iedegas uguntiņas tuksneša malā. Mēs sarunājam, ka dosimies sešos no rīta sagaidīt saullēktu kamieļu mugurās. Neesam vienīgie un startējam pavisam četri. Ir auksts. Mans kamielis ir jauniņš un neapmierināti urkšķ. Gribu šo piebarot ar cukuru, bet viņš pieprasa dateles, kas man kabatā. Braukšana ar kamieli ir tīri ērta, kad pierod pie zvārošanās, katrā ziņā pēc stundas brauciena, es labprāt to jādelēšanu turpinātu. Saule lec tikpat strauji, cik riet – īss brīdis, kad pamale iekrāsojas dzelteni-rozā un tad jau atspīd pirmie saules stari. Skaisti. Fēsa Valsts kultūras un reliģiskais centrs, droši vien var uzstādīt rekordu pēc mošeju, medrešu un vēl sazin kādu reliģisko skolu skaitu uz vienu kvadrātkilometru. Fēsā ir arī viena no lielākajām vecpilsētām, taču, ja seko tajās izliktajām norādēm, tad noorientēties ir stipri vieglāk kā Marakešā. Turklāt vecpilsēta atrodas kalnā un tas nozīmē, ka te nebrauc mašīnas un gandrīz nekādu mopēdu un velosipēdu, tā ka ieliņas ir stipri mierīgākas, lai gan, protams, burzma tāpat ir pamatīga. Ir samērā daudz ēzelīšu pajūgu, kurus vada vīri ar saucieniem: Baļāk! Baļāk! (Uzmanību!), bet kopumā nav tik traki. Aizejam uz izslavētajām ādu ģērētavām un krāsotavām. Smaciņa, protams, ir visnotaļ specifiska, bet ciešama. Tiekam uz kaut kādas mājas jumta, kur vēl labāk var bildēt nekā no „oficiālās” terases. Puisis, kas mūs tur uzved, ieved atceļā mūs veikalā, taču mēs neko nenopērkam un viņš prasa naudiņu. Iedodam 5 DH. Ja nu ko var droši pirkt Fēsā, tad tie ir ādas izstrādājumi. Maciņi maksā mūsu naudā ap 50 santīmiem, čības -5 – 7 Ls atkarībā no dekorāciju sarežģītības, vīriešu ādas portfelis – ap Ls 10. Savā īpašumā iegūstu īstas Hotabiča čībiņas ar izšuvumiem. Taza Pati pilsēta neizteiksmīga, bet visnotaļ patīkama. Galvenie apskates objekti ir Ras al Oued ūdenskritumi, Friouato alas un Tazzeka kalna nacionālais parks. Alas gan nav piemērotas fiziski nerūdītiem cilvēkiem, jo nebūt neatgādina līdzīgās stalaktītu un stalagmītu alas Slovākijas un Slovēnijas kalnos. Te tev uzkar kaklā lukturi un rāpies pakaļ gidam kā māki, kāpnes ar 700 pakāpieniem lejā grotā ir tikai ceļa sākums. Dazbrīd akmeņi ir mitri un slīdīgi, katrā ziņā, jāvelk ir drēbes, kuras nav žēl nosmērēt, jo gadās momenti, ka kādā stāvākā vietā nav kur pieķerties un nākas nodarboties ar dupsleju ;o)))). Šo apkārtni var ieteikt tiem, kas grib paceļot pa tūristu tik ļoti neizlutinātu maršrutu. Viesnīcas Tazā ir itin pieklājīgas, par 100 DH dabūjam labāko variantu ceļojuma laikā – milzīgu istabu ar franču balkonu, plašu vannasistabu ar dušu un tualeti, n-tajām segām utt. Uz aprakstītajām vietām var aizbraukt ar lielo taksi no pilsētas nomales. Ja brauc seši, tad cena ir 12 DH no cilvēka. No Fēsas uz Tazu un tālāk uz Taourirtu braucam ar vilcienu, kas ir visērtākais pārvietošanās līdzeklis. Ir divas klases: pirmā (dārgākā) un otrā. Par zaķi braukt nesanāks, jo katrā vagonā ir vairāki kontrolieri. Pirmajā klasē ir tīri ērti, mīksti krēsli, kondicionētas kupejas, tiek piedāvāta tēja, sula, prese. Pirms izkāpšanas parasti kontrolieris atnāk un atgādina, ka tuvojas vajadzīgā pietura. No Taourirtas uz nadoru braucam ar lielo taksi, mums abiem jāsēž priekšā, bet krēsls tak viens! Es nezinu, kā tur tie arābi, bet es nebūt nejutos komfortabli un skaitīju kilometrus līdz Nadorai. Apkārtne palika arvien nabadzīgāka, netīrāka, ceļa malās ļoti bieži varēja redzēt tirgošanos ar kontrabandas degvielu. No Nadoras uz Beni-Enzaru, kur ir robežpunkts, plūda nepārtraukta auto straume. Šeit bija arī pirmā reize, kad no mums mēģināja izspiest kukuli. Kad ar savām pasēm un imigrācijas lapiņām pienācām pie ierēdņa, tas, protams, zināt neko nezināja, kur ir tāda Latvija. Beigās skatījās kaut ko kompī un teica, ka neesam iereģistrēti Tanžērā kompī, lai pienākam rīt, kad būs priekšnieks, tad arī skaidrosimies. Palikām uz vietas, bet ierēdnis atdeva pases, saplēsa imigrācijas lapiņas un nelikās par mums kādu brīdi ne zinis. Stāvējām un vaktējām somas, lai nevien ne tikai nenosper, bet arī, lai neiemet kādas narkotikas, jo bijām stingri apņēmušies kukuli nemaksāt. Robežpunkts vairāk atgādināja iebraucamo sētu, vietējie kukuļus maksāja pa labi un pa kreisi un gāja iekšā-ārā ar precēm. Kāds kaut ko nebija sadalījis un sākās kautiņš. Nevarētu teikt, ka tās bija visomulīgākās 2 stundas manā mūžā, bet galu galā panācām, ka pasēs tiek iespiesti zīmogi. Ierēdnis, kurš tā arī netika pie kukuļa, rādīja riktīgi skābu seju, bet mums jau bija vienalga, tipinājām uz Spānijas robežu, lai ātrāk nokļūtu Meliljā. Melilja Ļoti jauka pilsēta, Spānijas anklāvs Marokā, tax-free zona, klimats ideāls, cauru gadu pie + 20C. Vecpilsēta – īsta konfekte, te var staigāt un staigāt, noteikti jāaiziet uz Citadeli, kur stāv vēl vecie lielgabali un no mūriem paveras fantastiski skati uz piekrastes klintīm un jūru. Ja ir aizmirsies samainīt marokas dirhamus, to var izdarīt Meliljā, mainot no rokas. Īsti legāli tas nav, bet nav arī variantu, jo pēc likuma valūtu no valsts izvest nevar un tā netiek citur konvertēta. Pirms prombraukšanas uz lidostu vēl paklejojam pa Hernandez parku, ar strūklaciņām, lapenītēm un viļņveidīgi izliktajām flīzītēm. Un tad jau ir laiks lidojumam atpakaļ uz Eiropas kontinentu. Vēlreiz Malaga Šoreiz mēs tiekam Alcazaba cietoksnī un tas ir to vērts! Lai to kārtīgi izpētītu, iesaku veltīt tam vismaz 3 – 4 stundas, jo komplekss ir liels un patiesi skaists. Tepat sagaidām arī fantastisku saulrietu. Ierodas jaunlaulātie, lai nobildētos uz mūru, mauru arabesku un apelsīnkociņu fona. Es paplucinu vienu kociņu, bet augļi izrādās šausmīgi skābi. Aizstaigājam arī līdz vēršu cīņu arēnai, kur svētdienās risinās vēršu cīņas. Netālu no Alcazaba pils atrodas arī Pikaso dzimtā māja un tajā apkārtnē ir vērts iegriezties kādā no tapas bāriem vai arī noskatīties flamenko dejas. Ko braucienā ņemt līdzi? Noteikti tolerantu attieksmi pret cilvēkiem un mierīgu uztveri, ja izjūk, kas plānots. Labu tualetes papīru kādu rullīti. Pildspalvu un zīmuļu saišķīti skolasbērniem. Ja braucat vasarā, noteikti saules aizsargkrēmu un kādu pretodu un citu mošķu līdzekli. Attiecībā uz padomiem gari neizplūdīšu, ja kas, jautājiet...

Zeme, kur saule krīt smiltīs II

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem