mana paradīze

  • 4 min lasīšanai
  • 29 foto

Ar valstīm ir interesanti. Gandrīz ikvienam no mums ir kāda valsts, kas neizskaidrojamu iemeslu dēļ vilina vairāk nekā citas un šķiet pati, pati… Lai kāds tam būtu vai nebūtu iemesls, man šī valsts ir Meksika – man tajā patīk it viss, arī lietas, kas citās zemēs, iespējams, nešķistu tik valdzinošas.

Man sapņošana par un ap Meksiku sākās aptuveni ap to laiku, kad Latvijas televīzija sāka demonstrēt pirmās meksikāņu ziepenītes. Šķiet, tieši, pateicoties bagātajiem, kas arī raud, uzzināju, ka uz mūsu planētas eksistē šāda vieta, un manas ausis pirmoreiz saklausīja spāņu valodu. Kopš tā laika kāri esmu tvērusi visu informāciju, kas bijusi saistīta ar Meksiku, un no vecām grāmatām un kubiešu žurnāliem pat sāku mācīties valodu.

Pirmoreiz uz šo tālo zemi man izdevās aizbraukt 2007. gadā, un tā man nelika vilties, kā tas nereti notiek ar lietām, kuras savos sapņos izfantazējam pilnīgi citādākas, nekā tās ir patiesībā. Sajūta bija tāda, it kā pēc ilgas prombūtnes es atkal būtu mājās, un divas nedēļas, ko toreiz pavadīju Meksikā, smaids nenozuda man no lūpām. Aizbraucot pieņēmām lēmumu noteikti atgriezties.

Ekonomikas krīze mūsu plānos ieviesa zināmas korekcijas, un pēc tam dažādu iemeslu dēļ izvēle krita par labu citām valstīm, tostarp Brazīlijai, bet tomēr tur mēs abi ar draugu itin bieži atzinām: mājās Meksikā tomēr labāk. Tāpēc likumsakarīgi, ka šogad, ziemas nomocīti, par galamērķi vairs daudz neprātojām: atlika tikai noķert izdevīgas biļetes un varējām krāmēt čemodānus. Kā mums tur gāja un ko sadarījām – par to šodien Meksikas saulīte pie Latvijas debesīm mani beidzot iedvesmoja uzrakstīt.

Paldies Dievam, šoreiz izpalika problēmas ar lidmašīnu, kuru dēļ iepriekšējā reizē no Londonas izlidojām veselu diennakti vēlāk, bet, protams, ceļš ar daudzajiem starpposmiem mums tik un tā izvērtās mokoši garš – trīs dienas iepriekš pērkot biļeti, ir diezgan maz izredžu atrast izdevīgu savienojošo reisu no Rīgas uz Londonu, tāpēc svētdienas naktī Rīgas autoostā atvadījāmies no saviem pavadītājiem un kāpām autobusā, lai dotos uz Tallinu. No turienes Jānis bija noķēris lidojumu uz Londonu par puslīdz pieņemamu cenu. Tālāk sekoja brauciens rīta agrumā uz Tallinas lidostu, pāris stundu ilga gaidīšana, kuras laikā notiesājām mūsu pavadītāju smērētās brokastu maizītes, tad lidojums uz Lūtonu, pārbrauciens ar autobusu uz Getviku, nakts viesnīcā kaut kur tās tuvumā un tad beidzot, beidzot, otrdienas rītā, pasu kontrole pie lodziņa „Outside the EU” un 10+ stundu lidojums.

Kankuna mūs sagaida ar tveicīgu karstumu un svina pelēkām debesīm. Un ar milzīgu pūli mazajā lidostā, kas piepilda gan koridorus, gan brīvo telpu starp suvenīru letēm un kafejnīcām. Izrādās, vienlaicīgi ir nolaidušās četras lidmašīnas, un tas acīmredzot izrādās nopietns pārbaudījums gan lidostas darbiniekiem, gan mūsu nerviem un kājām, jo rezultātā rindā uz pasu kontroli mums nākas gaidīt pusotru stundu. Pati pasu kontrole gan ir vairāk nekā formāla, bet bagāžas pārbaude vispār izpaliek. Tā nu mēs pārguruši, bet laimīgi apskaujamies un pēc iespējas vienaldzīgākām sejām soļojam garām visiem ekskursiju un taksometru piedāvātājiem uz autobusa pieturu.

Pa ceļam mūs tomēr pārtver it-kā-autoostas darbinieki, kas rāda falšu autobusu grafiku un cenas, stāstot, ka līdz nākamajam autobusam mums jāgaida stunda, bet re, kur ir colectivos (kaut kas līdzīgs mūsu mikriņiem), kas mūs nogādās tieši pie viesnīcas durvīm. Par trīskāršu samaksu gan. Un būšot jāatstāj 20$ dzeramnauda šoferim. Meksika! Nē, pareizāk sakot, Kankuna! Nekur citur Meksikā mēs nesaskārāmies ar tik klaju vēlmi apčakarēt tūristus, bet Kankuna jau nav Meksika, tas ir tūristu pārkraušanas punkts, un tur nevienam nerūp reputācija, jo tik un tā maz iespēju vēl kādreiz satikties. Tā kā mācība Nr. 1: neticēt katram pretimnācējam, kurš grib manu naudu!

Tā nu soļojam tālāk uz pieturu, kur pēc brīža pienāk vajadzīgais buss. Ja kas, autobusu satiksme te ir augstā līmenī – šķiet, ka šajā ziņā Meksika krietni vien „ieliek” Latvijai. Tikai viens silts ieteikums – ja gatavojaties braukt ar autobusu, noteikti apbruņojieties ar pledu vai vismaz biezu jaku, jo šoferi kondicionieriem te māk uzstādīt tikai vienu temperatūru – minimālo, proti, kaut kur ap +18. Sekas varat iedomāties paši.

Mūsu pirmais pieturas punkts ir Tuluma Karību jūras piekrastē, kādus 100 km no lidostas. Vērojam garām slīdošo ainavu, puskrēslā cerot atpazīt reiz redzētās vietas. Pa šiem gadiem te daudz kas ir izmainījies – var redzēt, ka tūrisms šai Meksikas daļai ir atnesis Progresu un Attīstību. Uz labu tas, vai uz ļaunu – par to var strīdēties, bet nevar nepamanīt rekonstruētos ceļus, jaunuzbūvētos viaduktus, greznos kūrortus un intensīvo satiksmi.

Pusceļā, Plaijadelkarmenā, mums jāpārsēžas uz citu autobusu, tāpēc mums ir nedaudz laika, lai remdētu izsalkumu, kas aizvien vairāk liek sevi manīt. Uz ātru roku labāku alternatīvu neatrodu, tāpēc turpat no ratiņiem iepērku dažas kesadiļjas. Jānis gan aizdomīgi apskata manus plēvē ietītos plācenīšus un izlemj pagaidīt līdz Tulumai, cerot uz civilizētākām vakariņām.

Tulumā ierodamies jau pēc tumsas iestāšanās, tāpēc pirmā vakara pelde izpaliek. Attur arī lielais vējš, kas, šķiet, rauj sev līdzi visu, kas nav piesiets. Sejā sitas sāļa un mitra vēja brāzmas, kas ķermeni pāris minūtēs noklāj ar sāls kārtiņu. Pa vāji izgaismotajām taciņām, cikāžu serenādēm skanot, meklējam savu bungalo, kas izrādās īsta eksotika – guļbaļķu būdiņa ar salmu jumtu bez elektrības, toties ar guļamtīklu pašā Karību jūras krastā. Jāsaka gan, ka šī būdiņa mums ir teju vai dārgākā naktsmītne visa ceļojuma laikā – tā ir maksa par paradīzes zilo jūru un baltajām smiltīm, kas tūristiem tik ļoti patīk.

Diemžēl te gan mūs gaida ļoti nepatīkams pārsteigums: izrādās, ka mana fotokamera mums nezināmu iemeslu dēļ nav ieslēdzama – vienkārši nedarbojas un viss – un tas nozīmē, ka turpmākajā ceļojumā mums nāksies iztikt tikai ar aifoniem, un turklāt vēl visu laiku veltīgi staipīt līdzi ~2 kg. Ejam uz tuvējo bāru slīcināt bēdas un meklēt vakariņas, bet izrādās, ka tur mums piedāvā īstenot tikai šā plāna pirmo daļu, tā nu Jānis paliek neēdis līdz rītam. Bet par to, kas mūs gaida nākamajā rītā, lasiet nākamajā ierakstā. Ar labu nakti!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais