Maroka – reibinošais kultūršoks

15.12.2010
13 min lasīšanai
101 foto

Tā ir sanācis, ka viesošanās Āfrikā man ir sākusies ar Maroku un nevis ar tradicionālo Ēģipti vai Tunisiju, jāatzīst – ar 8 dienām par maz... Braucu kā ierasts, nopirku aviobiļetes, palasījos interneta resursos, aizlidoju, izņēmu lidostas bankomātā skaidro naudu (dihramus) un tad darīju, ko vien vēlos... nekādas grupu ekskursijas un nekādi iepriekš saplānoti pasākumi. Īsumā – Tā ir Āfrika... nedaudz Eiropeizējusies (Franču, Spāņu un Portugāļu ietekmē), bet Āfrika... droši vien es vēl nezinu, ko nozīmē patiešām mežonīga Āfrika...  Aizlidoju uz Marakešu, kas ir viena no lielākajām un tūristu iecienītākajām pilsētām un jau ceļā no lidostas uz vecpilsētu (Medinu) caur briesmīgo satiksmi, skatoties pa taksīša logu, tvēru skatus un mirkļus un domāju – man patīk, patīk... ir labais! Starpcitu, taksītis no lidostas uz centru (~ 5 km) maksā dārgi 150 dihrami, tas ir 15 eiro (rēķināšana vienkārša 10 dihrami = 1 eiro), mēs gan sarunājām lētāk, šķiet par 100 dihramiem. Pilsētā var pārvietoties par braucienu maksājot 1 eiro. Ielidojot tūristiem ir jāaizpilda nelielas anketiņas – personu identificējoša informācija, pases dati, profesija un jānorāda vieta, kur paliksiet – ir labi, ja somā ir kāda pildspalva, man pagāja ilgs laiks līdz izdevās kādam atņemt. Pirmā viesnīciņa, kur izvēlējāmies palikt bija Medinā (vecpilsētā), tā pat varbūt neskaitās viesnīciņa, bet tāds viesu nams (riads) ar kādiem 6-8 numuriņiem. Riadi ir lieliskas naktsmājas, ja vēlies izbaudīt Marokāņu kultūrvidi, to interjeri ir grezni un īpašnieks vai pārvaldnieks ir izpalīdzīgs un paskaidro katru sīkumu, kas tev var noderēt izdzīvošanai Marakešā. Riadi vēsturiski ir bijuši nelielas pilis vai muižas, tiem parasti ir mazs iekšpagalms ar baseinu un strūklaku, dārzu un atpūtas vietām un uz jumta zviļņi, lai pagozētos saulē. Biju lasījusi, ka Marakešā viss interesantais un ievērības cienīgais atrodas Medinā, tāpēc pirmajām divām dienām norezervējām naktsmājas šeit. Šo veco pilsētas daļu ieskauj mūris un tā būtiski atšķiras no pārējās pilsētas ar 5-reiz šaurākām ieliņām, 5-reiz vairāk cilvēkiem, 5-reiz lielāku kņadu un droši vien arī 5-reiz vecākām mājām. Taksis ieveda mūs tik tālu cik varēja un tad norādīja, kurā virzienā ir jāgrabina pa nelīdzeno pusbruģi ar savu koferīti, lai atrastu mūsu Riad Clementine. Sajūta ekselenta – visi blenž virsū, garām traucas velosipēdisti un mopēdisti, ēzelīši min uz papēžiem, vietējie (berberi) kaut ko bubina, klaigā – pilnīga kņada – pasaule nevis griežas, bet virpuļo tev apkārt! Protams, ielu nosaukumus nevar atrast, viesnīcai būtu pagājuši garām, ja ne kāds izpalīdzīgs berbers neparādītu ceļu. Aizverot viesnīciņas durvis, pazūd kņada un apkārt virpuļojošais nemiers, ieejam mazā klusā dārzā, kur apkārt lēkā zvirbuļi, gluži tādi kā Latvijā, piesēžam skaistos metāla beņķīšos, kalpotāja atnes mums piparmētru tēju – viņa nerunā angliski, tikai dažus vārdus franciski; saimnieks smaidīgs parāda un atzīmē kartē, kur atrodas svarīgākās vietas un pastāsta dažas svarīgas lietas, viņš gandrīz nerunā angliski, aptuveni saprot mūsu jautājumus, bet atbild franciski, taču es nerunāju franciski, bet galu galā visi visu saprot, jo elementārākām frāzēm komunicējam, jo vairāk skaidrības. Pēc nelielas atpūtas ir pienācis laiks iziet ielās, ceļš kartē ir iezīmēts, bet lieki – vide tik ļoti uzsūc sevī, ka pazūd virzieni. Sākumā es to vien darīju, kā muku no mopēdistiem un ēzeļiem, kā arī visiem pārējiem. Tiklīdz mēģināju atrast kādu ielas nosaukumu, nez no kurienes uzradās gids amatieris un izpalīdzīgi sāka rādīt pareizo ceļu un klāstīt visādus padomus, protams, zināju, ka šis vēlāk diņģēs naudu, bet ja sākumā šķiet, ka varēsi kaut kur nozust nogriežot citā virzienā un aizlaisties no viņa... maldinoši... tūrists tajā burzmā ir redzams kā uz delnas, jo īpaši tūriste ar blondiem matiem! Lai nu būtu, nodomāju, lai parāda ceļu, samaksāšu – viņš vismaz runā angliski un stāsta visādas interesantas lietas. Ceļu gan parādīja, bet ne uz centrālo laukumu, kur vēlējāmies nokļūt, bet aizveda pie sava drauga uz ādu krāsotuvi ekskursijā, pie durvīm kā zinādams jau gaidīja viņa draugs ar dieviem svaigu piparmētru kušķīšiem – it’s a gasmask! – smaidīgs noteica gids amatieris nr.2 un izvedāja mūs pa smakojošajām un ļoti netīrajām ādu krāsotuvēm, kur betonētās vannās zem klajas debess strādnieki mērcēja, krāsoja un skaloja dažādu dzīvnieku ādas, turpat pa maliņām arī žāvēja un turpat telpās jau šuva somas, čībiņas un citus izstrādājumus. Pēc ekskursijas mūs iedzina veikalā, kur sākās ilgas un cītīgas preču izrādīšanas, tā kā abi gidi bija nozuduši, nodomājām, ka šo mērķis bija nevis izdiņģēt naudu par ekskursiju, bet piespiest mums kaut ko nopirkt ģimenes uzņēmumā... ar to nepietika... pie veikala abi sagaidīja bija pienācis maksāšanas brīdis – devu 10 eiro uz abiem – sāka ņurdēt, čīkstēt, skrēja pakaļ, ķērās pie rokām, gandrīz raudāt sāka un izspieda vēl 10 eiro. Šīs ekskursijas pluss – internetā biju noskatījusi, ka jāredz burvīgās Fes-as ādas krāsotuves, bet tā pilsēta ir pārāk tālu, lai aizstūrētu līdz turienei mūsu īsā atvaļinājuma laikā – tad nu bijām apskatījuši Marakešas ādu krāsotuves mazajā, necilajā variantā. Ekskursijas mīnuss – mēs bijām aizvesti pa līkumainām ieliņām vecpilsētas otrā pusē un pavisam tālu no mums aktuālā laukuma Jemma el Fna... un atkal un atkal sāka lipt klāt nākamie gidi amatieri... Sapratām vienu, jādodas pa ieliņām it kā nekļūdīgi zinātu ceļu un ātri jāatšuj visi ar ātru pussmaidu – Hallo! No thank you! Realitāte – nav iespējams atrast ielu nosaukumus, nav iespējams noteikt īsto virzienu, sāk tracināt berberu uzbāzība un sāk tracināt arī tas, ka neesmu paņēmusi līdzi kompasu un tik ļoti gribas fotografēt visu īpašo un savādo, bet atkal sāk kliegt virsū un prasīt naudu, bet man nav sīknauda. Atrisinājums: izgājām no vecpilsētas un taksis par 1 eiro mūs aizveda uz centrālo laukumu. Skaisti parki. Garšīgi mandarīni un svaigi spiesta apelsīnu sula. Tiklīdz iegūstam mazliet miera atpūšoties parkā uz soliņa, atkal ir enerģija iet burzmā, lielajā laukumā Jemma el Fna gar čūsku dīdītājiem, mērkaķīšu dresētājiem un hennas māksliniecēm, caur vietējā sīktransporta satiksmes straumēm un atkal izvairīties no berberu izpalīdzības un neļauties pierunāt nopirkt kādu jaunu somiņu, čībiņas vai metāla lampiņas. Pirmās dienas rezumē: kultūršoks! Pat atteicos no domas īrēt auto. Atziņa: viesnīca ir patvērums! Otrā diena: nekļūdīgi izvēlēti maršruti, neviena apmaldīšanās, uzvedamies, kā profesionāli tūristi, saplūstam ar trako vidi un peldam kā zivis ūdenī, atkal esmu gatava īrēt auto un doties Āfrikas lielceļos. Marakešā iesaku apmeklēt centrālo laukumu un tirgus labirintus, kur grēdām tiek pādotas garšvielas, ādas somas, ciedrkoka lādītes, greznas metālu lampas, čībiņas, mūzikas instrumenti, rotaslietas, paklāji, zāvēti augļi, saldumi un citi sīkumi, redzējām pat no vecām riepām izgatavotas tarbas, bļodas un spaiņiem līdzīgus priekšmetus. Jāapmeklē arī Majorelle garden ar daudz dažādiem un grezniem kaktusiem un koši zilām ēkām un Menara garden ar plašiem olīvkoku apstādījumiem, lielu baseinu vidū un nelielu ēku baseina malā aiz kuras paveras sniegotās Atlasa kalnu virsotnes. Man gan bija šoks, jo nelielā dūmaka bija nozagusi kalnus un paslēpusi sevī, kaut gan debesis bija skaidras. Šajā dārzā priekš tūristiem ir atvesti daži kamieļi ar kuriem var nofotografēties un varbūt arī pabraukāt apkārt. Majorellē tikai tūristi, bet Menarā gandrīz tikai vietējie, tāpēc arī tas ir bez maksas. Pārējie pilsētas parki un ielu apstādījumi arī ir lieliski, pilīs ļoti grezni interjeri, bet visām var likt vienādības emblēmiņu. Vienādi šķiet arī viņu dievnami – mošejas vēl tos sauc par kasbahiem un dievnamu torņus sauc par minaretiem, no tiem vairākas reizes dienā (arī agri no rīta) atskan klaigāšana, visus sasaucot uz lūgšanu, pie mošeju durvīm viņi novelk apavus – es iekšā negāju, kas to zin vai laistu, bet fotografēt tāpat tur nevar. Vakarā centrālais laukums pārvēršas par lielu ēšanas festivāla vietu – turpat uz vietas tiek gatavoti ēdieni, pie galdiem rindām sēž gan vietējie, gan tūristi. Tūristus te pierauj klāt ar ēdienkartēm rokās skrienoši jaunieši. Ēšana nav dārga, bet tas, ko tu saņemsi, daudz-maz ir pārsteigums! Noīrējām auto (atkal sazinoties ar atslēgvārdiem un runājot ar „lielajiem” burtiem) – Citroen C3 – 40- eur dienā ar visām apdrošināšanām, auto tiks piegādāts no rīta mūsu norādītajā vietā – tas ietilpst servisā, pats Hasans, kurš izskatās vienīgais autoīres darbinieks mums to piegādāšot. ... no rīta pēc gardām brokastīm (tā arī nesapratu vai tiešām kafija jādzer no bļodiņas!?) sakrāmējamies, atvadāmies no jaukajiem riada darbiniekiem un norunātajā laikā izejam uz stāvvietu... .... ...... Hasans nebrauc... varbūt viņš ir citā stāvvietā?... jāuzzvana – telefonsarunā komunikācija nu galīgi nevedas, neizdodas izspiest no viņa pat gaidāmā auto krāsu, vienīgais, ko viņš nemitīgi atkārto – ten minutes! ... atkal gaidam... sāk likties, ka tomēr esam nepareizajā stāvvietā... tā arī ir netālu atrodam vēl vienu parkingu, turpat arī mūsu Citroenu un arī Hasanu, secianam, ka auto tomēr nav jaunais modelis un no visām pusēm mazliet apmīcīts. Klātienē Hasanam atkal atgriežās angļu valodas zināšanas un viņš ļaujas pratināšanai par atļautajiem ātrumiem, degvielu uc. Pa lielceļiem atļauts – 100, pilsētās un ciematos – 60 km/h, tad viņš iesmejās un saka man – for you 50, crazy trafic! Attālumi palieli. Satiksme – šosejas patukšas, pretēji pilsētas burzmai, bet gluži tāpat kā pilsētās, cilvēki staigā pa ceļmalām, arī tumsā un pilnīgi neapgaismoti un neatstarojoši. Viss notiek uz ceļa un ielām, ja ir ceļazīme ar skrienošu bērnu ar bumbu, tad tik tiešām tā arī notiek, visu laiku ir jāspicē ausis un jāmēģina paredzēt cilvēku kustības virzienus. Vienu joslu pilsētā var aizņemt berbers, kurš tur mierīgā garā remontē mopēdu. Tos viņi remontē visās malās. Ļoti bieži sastapām ceļu policistus, bet ne reizi mūs neapturēja. Policistiem ir ērta paraža – viņi pārvietojas ar vajadzīgajā virzienā braucošām automašīnām, aptur, ielec iekšā un darīts – taupa valsts līdzekļus! Braucam uz Ouzoud ūdenskritumu, karti jau iepriekšējā vakarā ar grūtībām atradām avīžu kioskam līdzīgā tirdzniecības teltī. Tā kā Āfrikas 2.lielākais ūdenskritums nav iezīmēts kartē, viesnīcas saimnieks mums izstāstīja ceļu – bet ne īsāko. Solīto 3 stundu brauciena vietā, gandrīz visas 5 sanāca, pāris reizes tikai piestājām kaut ko uzfotografēt. Tiesa gan – bija jāpievar kalnu serpentīni. Pa ceļam šķērsojām dambi un skats uz uzpludināto upi bija tāds, ko es saucu par Exelentu! Līdzenumos gar ceļmalām nemitīgi olīvkoku lauki, ceļa malās uzslietas nelielas teltis un nobērtas raibas olīvu kaudzes gluži kā lielas smilšu čupas, turpat sēž berberi un šķiro zaļās no melnajām. Pie Ouzoud ūdenskrituma parkinga jau mūs sagaidīja vietējais gids pusprofesionālis, laipni pieņēmām viņa piedāvājumu izrādīt ūdenskritumu, šis angliski runāja diezgan labi, nezināmos vārdus aizstājot ar franču vārdiem. Ūdenskritums iespaidīgs, ūdens gan nav tik daudz kā Niagarā, bet burvīgas kaskādes krīt uz leju vairākās pakāpēs. Pa vienu krastu nokāpām lejā, tad gids piedāvāja par pāris dihramiem izmantot plostu un pārcelties pār upi vai arī pāriet pa mazliet ekstrēmu tiltiņu – ekstrēmais tiltiņš šķita vilinošāks, izrādījās tas ir pilnīgi izrūsējis un abos galos aizmetināts ar stieņiem un piestiprināta zīme – Danger! Pievarējām to un draudzīgi čalodami par indīgajām čūskām un savvaļas pērtiķiem, kas šajā vēsajā laikā (decembra sākumā) izlien ārā tikai dienas karstākajās stundās, kāpām pa otru krastu augšā. Turpat kafejnīcā kopā ar gidu iedzērām piparmētru tēju – to viņi taisa īpaši stipru un īpaši saldu, opcija – bez cukura – šķiet, nemaz nepastāv. Gids stāstīja, ka tas esot viņu viskijs... alkoholu viņi nelieto, tūristiem gan tas ir pieejams viesnīcās (mūsu nelielajā Riad Clementine ar marokāņu vārdnīcas palīdzību kalpotājai izprasīju nelielu bundžiņu alus un glāzi vīna). Alkohols gan salīdzinoši dārgs. Mūsu ūdenskrituma gids ar 30 eiro par ekskursiju gan bija apmierināts un pavadīja līdz auto un parādīja tuvāko ceļu uz Kasablanku. Strauji iestājās tumsa, ceļš līdz Kasablankai vēl tāls un braukšana cauri mazajiem ciematiņiem bija diezgan satraucoši baisa, jo berberi savos tradicionālajos halātos ar kapucēm atgādina daudzas nāvītes... un jābrauc ir lēnām, jo viņi noiet no ceļa tikai kad viņiem jau brauc virsū. Kasablanka sasniegta, pirms tās nelielu gabaliņu baudu sagādāja ātrgaitas šoseja... varēju mazliet pamosties un iespiest pedāli grīdā, kaut gan pa kalniem tam nabaga Citroenam jau tāpat visu laiku bija pedālis grīdā. Kasablankas karte mums nebija, zinādama, ka galvenais objekts – Hasana II mošeja atrodas okeāna krastā, intuitīvi braucu uz okeāna pusi, kur pamanījām atpazīstamu hoteļa izkārtni – Ibis, tur arī veikli iečekojāmies, turpat restorānā pavakariņojām un ātri pārvācāmies uz bāru. Kasablanka ir daudz modernāka un attīstītāka pilsēta, bet tas nenozīmē, ka ēzeļi pa ielām nepārvietojas... No rīta uzbraucu viesnīcas augstākajā stāvā un nopētīju virzienu, kur jābrauc, lai nokļūtu pie Hasana II mošejas. Parkingā secinājām, ka kāds ir apskādējis Citroenam lampu, bet tā arī nesapratām – varbūt tas stikls jau bija izsists pirms tam. Satiksme, kā jau lielpilsētā, bet veikli nokļuvām pie iespaidīgās celtnes – tā, šķiet, ir 2. lielākā mošeja Āfrikā – karalis Hasans II to uzbūvēja par godu savam tēvam Muhamedam pēc viņa nāves. Grandiozi, iespaidīgi un iedvesmojoši. Tālāk izdomājām braukt gar okeāna krastu uz El Jadidu, pa ceļam vēl apskatījām uz okeāna piekrastes akmeņiem uzbūvētu nelielu ciematiņu, kuru visapkārt apskalo ūdens. El Jadida – skaista pilsēta ar greznām palmu alejām, piekrastes mūriem un portugāļu ietekmē attīstītu ostu. Mērķis šajā pilsētā bija tūrisma objekts – Cisterna Portugesa – velvēts pagrabs ar ūdens peļķi vidū un apaļu caurumu griestos, pa kuru skaistu gaismas kūli met saule. Gluži nejauši to atradām, apskatījām, safotografējām, tad pastaigājām pa piekrastes mūriem. Nejauši nogājām arī gar mošeju, kura slavena ar to, ka tai ir piecstūrains minarets (tornis). Gribējām pastaigāt pa tirgu, bet tur tik vien redzējās kā plastmasas krāmi un visādas lētas drēbes, kā arī augļi – tos tirgo visur. Stāvvietā, kura principā ir bezmaksas, kāds vīrs man stiepa roku pēc kādas kapeiciņas (it kā auto sargājis vai tml.) es pavēru logu un iedevu viņam tobrīd vienīgo atrodamo monētu – 1 dihramu (t.i. 7 santīmi) – pretī saņēmu dziļi sašutušu – One dihram?!!! ...nu, ko? ...sakautrējos un laidos projām! Ceļš gar okeānu vietām burvīgi skati uz plašām smilšainām pludmalēm, vietā apnicīgas niedres viscaur gar ceļmalām. Vienā no smukajām vietām piestājām pafotografēt, dienā silti (ap 25 grādi), tik patīkami pagozēties saulītē un izvingrināt kājas, bet te pēkšņi mūsu virzienā skrien divi puišeļi! Zinot, ka no berberiem grūti tikt vaļā, mēs ieņemam zemo startu un nu, kurš pirmais uz mašīnu?! – Mēs pirmie... Aizlaidāmies... Safi nākamā okeāna piekrastes pilsēta, kas slavena ar keramikas mākslu un vēl šeit ierodas sērfotāji. Tur vēlamies palikt pa nakti, tādēļ par pirmo uzdevumu izvirzām viesnīcas atrašanu, pilsētas karte mums nav, riņķojam pilsētas centrālajās ielās vismaz stundu, rezultātā viens atrasts aizdomīgs hotelis, kurā nakšņot nevēlamies, atpūšoties iedzeram ļoti, ļoti stipru kafiju vietējā kafejnīcā, nopriecājos, ka oficiants atnesa arī ūdeni un pēc pirmā ūdens malka vīlos – dzert krāna ūdeni Āfrikā nebūt nav laba doma... diareja nav tas, ko es vēlos šeit piedzīvot! Doma palikt centrā tiek atmesta un pilsētas nomalē okeāna krastā ātri atrodam 4-zvaigžņu viesnīcu par saprātīgu cenu 50 eiro, vakariņas braucam paēst pilsētas centrā – vietējās ēstuves ir ļoti aizdomīgas un tiklīdz mēs kādā ieejam uz mums skatās dikti savādi... atradām kaut cik eiropejisku picēriju – picas bija gandrīz neēdamas... man pat salūza nazis... Vietējie jaunieši, kas ir keramikas mākslinieki mums pastāsta šo to un aicina rīt apmeklēt savas keramikas darbnīcas, bet tā kā neko konkrēti nesarunājām, nākamajā dienā nav izredžu viņus atrast... ja jau kleramikas meka, tad nolemjam apskatīt keramikas muzeju, tur visvairāk man patika dārzā augošie koki – plaši sazaroti jau no paša stumbra apakšas... Braucot laukā no pilsētas, tā izrādās daudz lielāka nekā likās. Saprotam, ka braukt uz nākamo okeāna piekrastes pilsētu nav nozīmes, jo pēc apraksta, neko jaunu tur vairs neieraudzīsim. Tālākais kurss atpakaļ uz Marakešu – vēlamies vēl iebraukt kādā kalnu pilsētiņā, jo turpat netālu no Marakešas ir augstākā Atlasa kalnu virsotne virs 4100 m. Pārvarot kārtējos serpentīnus, cenšoties aizbēgt no vietējā kamikadzes busiņa. Aizbraucam līdz pilsētiņai – Asni. Gar ceļa malām vietējie, stiepjot rokas uz auto pusi, rāda kalnos atrastos pusdārgakmeņus un fosilijas, iegādājos sev vienu rozā kvarca gabalu par 20 eiro... kaut arī pielietojuma nekāda, tas man šķiet vērtīgāks par 5 suvenīrkrekliņiem. Vakariņas kalnos mazas kalnu upītes krastā, kad izkāpām no auto mūs sāka saukt no divām kafejnīcām, kurš nu pierunās – mēs tajā brīdī bijām vienīgie tūristi tajā vietā... upes krastā priekš tūristu vizināšanas stāvēja zirgu un kamieļu pulciņš, labprāt pavizinātos, bet kad paēdām jau satumsa un kļuva vēss, šajā laikā naktīs temperatūra nokrītas zem 10 grādiem, kalnos pat ap 5. Kad atgriežamies Marakešā, jau ir melna nakts, pieļaujam kļūdu un satiksme mūs ievirza Madinas mazajās ieliņās, vakarā cilvēku burzma ir vēl lielāka un nepārtraukti gar auto visām pusēm vijās velosipēdisti un mopēdisti, sabraukt kādu ir vieglāk par vieglu, tad pēkšņi pretī izskrien kāds ratos iejūgts ēzelis bez bremzēm... un apgriesties nav iespējams... ar lielu dīdīšanos pārpildītā parkingā tomēr tiekam pretējā virzienā un reizēm pat pārslēdzot otrajā ātrumā tiekam ārā no šī skudru pūžņa; atrodam viesnīcu stratēģiski ērtā vietā, lai nav tālu līdz centrālajam laukumam, jo auto nākamajā dienā jau vairs nebūs. Marakešā 4 zvaigznīšu viesnīca, ņemot vērā nesezonu ir dabūjama par 80 eiro – šoreiz Hotel el Andalous. Ar kājām līdz centrālajam laukumam var aiziet 10-15 minūtēs, bet kurš gan iet kājām, ja taksis ved par 1 eiro. Priekšā vēl pāris iepirkšanās dienas – jāatved tak dāvaniņas mājiniekiem... Centrālais laukums ir tā vieta, kur sākas tirgus labirinti, kuros staru kūļus met pāris ielauzušies saules stari... burvīgi... ik pa brīdim stājos fotografēt. Vienu dienu palūdzām taksistam, lai aizved uz supermārketu – big shopping center – cik sapratām pēc galapunkta, Marakešā tādu lielveikalu, kā Mols vai Domina nemaz nav, jo mūs atveda uz veikalu, kur varēja nopirkt visu to pašu, ko tirgū, tikai zem viena jumta. Patīkama laika pavadīšana ir tējas baudīšana, kādā no augšējām terasēm kafejnīcās pie centrālā laukuma... no turienes netraucēti varam vērot pilsētas dzīvi. Takši – divi veidi: grand taxi – ap 30 gadus veci mersedesi un petit taxi - divreiz lētāki veci graboši fiati vai peogeot, tie bija mūsu izvēlē. Bet visi vienādā bēši-dzeltenā tonī. Nepiepildītā vēlēšanās - tuksneša izbrauciens kamieļa mugurā – cameltrecking piedāvājums bija trīs dienu tūre Erg Chebi (ap 160 eiro/personai) – bija žēl ziedot tam trīs dienas... un bail nakšņot tuksnesī teltī, jo naktis ir aukstas. Atziņas: – ar angļu valodu iztikt var, bet jāmāk runāt īsi un konkrēti – atslēgvārdos... ja mākat franciski, visi ceļi Jums ir atvērti; – tevi var sabraukt auto uz gājēju pārejas, notriekt mopēdists, samīdīt ēzelis utml.; – Viss maksā samērā lēti – jāmāk tikai sarunāt (cenu var nokaulēt, gan viesnīcai, gan īrētam auto); – Nekad nestāsti vietējajam, ka šī ir tava pirmā diena Marokā, saki, ka esi šeit jau nedēļu vai divas uz cenas zini; – Visur var norēķināties tikai vietējā naudā, viesnīcās var maksāt ar Visa kredītkarti, Aerican Express te nerullē; – Ģērbšanās stils – konservatīvs, ieteicams apģērbs ar garām piedurknēm, izvairoties no šortiem un svārkiem; – Staigājot pa Medinas ielām jābūt maksimāli pārliecinātai sejas izteiksmei, tiklīdz apstāsies un sāksi tramīgi grozīties apkārt ar „lost in space” sejas izteiksmi, tev uzplīsies pāris gidi amatieri un katrs parādīs tev ceļu uz centrālo laukumu, izvedot caur pāris radinieku veikaliņiem un pieliekot bonusā kādu ekskursiju – galapunktā noplēsīs kādus 10 eiro, ja ne visus 20; – Ikviens vīrietis, kam ir vismaz 8 gadi un kaut nedaudz runā angliski, vēlēsies būt tavs gids un izrādīt pilsētu; – Nekāp taksī pirms neesi vienojies par cenu... to var teikt par jebko, jo citādāk noplēsīs 5-kārtīgi; – Kulinārijas brīnumi – supersaldas pankūkas pildītas ar garnelēm un sāļu mērci, un citi pārlieku sasaldināti gaļas ēdieni; – Garšīgi – Tagina – jēra gaļas sautējums ar dārzeņiem un olīvēm; – Pilsētas centrā var atrast bankomātus, kas pieņem LV banku kartes, citi arī pieņem, bet naudu ārā nedod, bet ir dzirdēts arī par tādiem, kas nedod ārā karti; – Satelīttelevīzija viņiem ir ļoti populāra. Izbaudiet bildes! ;)

Maroka – reibinošais kultūršoks

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem