Kodolīgs un nepilnīgs stāsts par acīmredzamo neticamo. Divas jaunkundzes. 10 dienas. Gruzija.

  • 11 min lasīšanai
  • 21 foto
Mūsu stāsts sākās kaut kad ziemā, kad man uzrakstīja Malvīne, sakot, ka ahujel! varot lēti tikt uz Gruziju. Par šo zemi sapņoju jau sen, tāpēc man divreiz nebija jāsaka, ņēmu rokā telefonu un zvanīju Dārtai, meklējot ceļotbiedru. Pārliecināt viņu, ka neesmu psihotropo vielu iespaidā un ka tik tiešām vēlos tur nonākt, nebija viegli, taču viņa piekrita. Nospraudām datumus 22. jūlijs līdz 2. augusts, budžetu 5 lati dienā un tālāk par ceļojumu neiespringām. Nu tas ir cauri un emocijas iekšā grozās visdažādākās- no nelabuma par to, ka zeme jāpamet, no neizpratnes par dažbrīd tur notiekošo, no prieka par jauniegūtajiem draugiem, no skumjām par to, ka planēta tomēr ir mazliet par lielu. Bet gāja mums attiecīgi tā: 0. dienaGatavojamies ceļam. Lai sevi lieki neuztrauktu, pa dienu aizejam līdz Raiņa kapiem, aizstaigājam līdz rakstnieku mūžamājām. Ēdam pelmeņus un tamlīdzīgi. Pienāk vakars un ar nelielu čakarēšanos (kontrolei labpatikās atrasties tieši tajos trolejbusos, kuros pārvietoties grasījos bezbiļetniece es) nonākam lidostā. Uzredzēšanos Latvija. 1. dienaPēc 5h lidināšanās uz Tallinu un tad Tbilisi, rīta agrumā nonākam Gruzijā. Pirmo autobusu uz centru nolemjam sagaidīt turpat esošajā vilcienu stacijā. Nebija jāpaiet īpaši ilgam laikam, lai uz savas ādas izjustu gruzīņu uzmanības apliecinājumus citādākām sievietēm. Ap staciju kādus miljons lokus met taksists, saka mums, ka skaistas un ka aizvedīs. Sākam kačāt neatlaidīgas atteikšanas prasmi. Pēc aptuveni 4h sagaidām pirmo maršrutku uz centru. Spiešanās, kratīšanās, skatieni un visam pa vidu- laipna un kas galvenais- automātiska- sieviešu/ bērnu laišana sēdēt kļūst par maniem pirmajiem Gruzijas iespaidiem. Un kalni- visur kalni. Kad pienācis laiks autobusu pamest, saprotam, ka joprojām neesam iebraukušas viņu maksāšanas sistēmā (visbiežāk šoferim maksā pēc brauciena vai naudu met īpašā automātā). Kāda sieviete mūsu noskaņojumu uztver un izskaidro notiekošo, padzirdējis, ka mums sīknaudas nav, par mums samaksā kāds puisis. Tālāk pēc couchsurfing hosta Šalvas dotajām norādēm dodamies uz metro staciju, tad atkal autobuss uz viņa rajonu. Šalva mums atvēlējis istabu 10. stāvā ar skatu uz akmeņainiem kalniem, pagatavojis hačapuri (siera maize), pēc kura notiesāšanas ļauj mums izgulēties. Viņa dzīvoklis, starp citu, allaž pilns ar kādiem miljons radiniekiem, kuri pa to cirkulē un nomainās teju katru dienu Pamodušās vienītī aizejam pēc arbūza un sākam saprast, ka skatieni mums sekos visur. VISUR. Dīvainā kārtā pie tā ātri pierod. Atgriezušās iepazīstamies ar Šalvas tanti un (laikam) onkuli. Viņi daudz laika pavada pie datora vai televizora. Stāvokli, kurā gluži vienkārši negribas neko darīt vai vari 3h pavadīt burtiski blenžot griestos, ļoti ātri ieņemam arī mēs un atkal atlaižamies gultās līdz vakaram, kad Šalva mūs izvadā pa drausmīgi skaisto vecpilsētu. Rāda baņas (pirtis), stāsta leģendas. Parkā sagaidām viņa draugu Lašu, pie viena iepazīstoties ar gruzīņu meiteņu greizsirdības izpausmēm, redzot vietējos ar ārzemniecēm, resp, skaļu, kaitinošu smiešanos. Dodamies uz Lašas dzīvokli, kur klāts tiek galds, homemade šņabis, tosti un tā. Ballīte, vienvārdsakot, tāpēc vēsturiskās precizitātes un diezgan daudzu balto plankumu dēļ, sīkumos neiegrimšu. 2. dienaCeļamies un veļamies. Mazliet mirstam, bet dodamies atpakaļ uz Šalvas dzīvokli, pirms tam iepazīstoties ar kādu poļu kaučsērferi. Šalvas dzīvoklī mums tiek pagatavotas pusdienas un pie galda ar ģimeni sēž puisis dīvaini šaudīgām acīm. Viņš visu notiekošo acīmredzot novēro kā smieklīgu komēdiju vai tādā garā. Pats sarunās neiesaistās, tikai skatās uz visiem un smīn. Kas galdā? Ja godīgi, vēlāk raksturojot tur pasniegto, neviens gruzīns nevarēja pateikt, ko ēdām, bet Šalvas ģimene apgalvoja, ka to ēdot katru otro dienu. Balta, mazliet cieta putra, kura jāmērc pupiņu mērcē. Pārliecināmies par to, ka gruzīni mīl asu un sāļu- mērce dedzina kārpiņas, salātos zem piparu gūzmas grūti sazīmēt tomāta un gurķa garšu. Ģimenei uzdāvinām saldskābmaizes kukuli, kurš tiek atzīts par garšīgu esam. Papusdienojušas un mazliet atpūtušās no ģimenes atvadāmies, jo mūsu plānā tālāk Mckheta- kādreizējā Gruzijas galvaspilsēta, slavena reliģisko celtņu (īpaši Džvari) dēļ.Mckhetā maršrutka mūs izmet nedaudz par tālu no pilsētas centra, tāpēc kājām dodamies atpakaļ. Piestāj mašīna, no kuras izkāpj iesirms gruzīns. Dēvē sevi par starij ģinozavr un saka, ka varam savu telti novietot viņa pagalmā. Pēc loģiskām pārdomām pielaužu Dārtu riskēt un viņam uzticēties. Beso Rostomovičš īstajā vārdā mūs iesēdina kāda vietējā policista auto un spriežot pēc tā, ka pilsētā visi vietējie viņu sveicina, noprotam, ka mūsu lēmums visticamāk bijis pareizs. Rostomoviča vecās noliktavas atrodas tieši blakus kalnā esošam cietoksnim- skaista vieta teltij. Tiekam iepazīstinātas ar suni Maksimiliānu un klāts tiek galds. Vakarā atbrauc viņa draugs, kura vārdu īsti neatceramies, bet pieņemsim, ka viņu sauca Toļiks, jo kas tamlīdzīgs arī bija. Kungi mums pagatavo šašliku, dzeram konjaku un kafiju. Daudz tostu (kā vienmēr), daudz joku un draudzības. Ap diviem iemiegam zvaigžņu ieloka apņemtā teltī un pamazām sākam saprast, kāpēc cilvēks var arī ticēt dievam. Gruzijā pie kādām reliģiskām/ augstākām atklāsmēm nonākt ir itin viegli. 3. dienaMostamies agri, jo Toļiks- maršrutkas šoferis- apsolījis mums atbrīvot divas vietas busā uz Batumi- pilsētu otrā valsts galā pie Melnās jūras. Brauciens ilgst 6h, Toļiks uz riņķi skandina vienu un to pašu CD, kurā ierakstīti tādi hīti kā Ti super ģetka vai Podari mņe ai-ai-foun. Tiekam muzikāli traumētas. Pa vidu uz aptuveni divām minūtēm apstājamies, lai paēstu kababi- kotlešveidīgu gaļas gabalu ar asu (protams) mērci. Nonākot Batumi, jāsāk pārliecināties par gruzīnu vīriešu privātīpašnieciskumu attiecībā uz brīvām sievietēm. Toļikam nemitīgi jāzina, kurp dosimies un ko vēlamies. Par patstāvīgu pastaigāšanos apkārt, acīmredzot, nevar būt ne runas. Melnā jūra- besīga. Daudz akmeņu un tā. Pludmalē blakus piesēžas jauns gruzīns un vaicā, vai protu vāciski. Atbildu apstiprinoši, bet sarunas viņam tāpat īsti nevedas, taču savu klātesamību viņš nodrošina nemitīgi. Vēlāk Toļiks izstāsta, ka puisis apgalvojis, ka mani precēšot. Lai nu būtu. Pati pilsēta- bezjēgā mākslīga. Cenšas kopēt visus Eiropas senos pieminekļus līdz ar to manu atzinību neiegūst.Vakarpusē dodamies uz upes pusi, kur pludmalē ir normālas smiltis. Toļiks līdzi paņēmis draugu Datu (sākam ievērot, ka uz divām meitenēm parasti cenšas nodrošināt divus par viņām atbildīgos vīriešus), kurš astoņdesmit kurajā dienējis Dobelē. Atkal galds, atkal tosti. Toļiks kļūst vaļsirdīgs un sola precēt Dārtu. Mēģinām atkost nepatīkamo uzmanības apliecinājumu atraidīšanas sistēmu un dodamies uz pilsētas centru, pie viena izvadājot vakarā klīstošo jaunatni. Iemiegam autobusa sēdekļos, lai no rīta atgrieztos Mckhetā, kur esam atstājušas lielāko daļu savu mantu. 4. dienaPēc 6h brauciena atpakaļ un ilgstošas morālās cīņas, Toļiks mūs pamet (..paldies Dievam, jo viņa izturēšanās no visu sastapto bija visneciešamākā). Rostomovičš sazvana savu draugu- Amerikā dzīvojošo Šalvu (sauksim par Šalvu II, lai nesajauktu ar Tbilisi hostu). Tiekam aizvestas līdz ezeram, pēc tam uzvestas augšā uz Džvari klosteri un tas uz Svetitskoveli katedrāli. No izmēriem un freskām aizraujas elpa, sirdī ieplūst miers. Dodamies atpakaļ un kas seko? Protams! Galds. Beso šoreiz galdā ceļ mājas vīnu un saka ka nožēlo, ka laidis mūs braukt ar Toļiku- viņam, redz, maļeņkij um esot. Rostomovičš mums no visas sirds pieķēries. Rādot uz pagalmā nomitinājušamies čehu zēniem, viņš saka, ka tie pie viņa viesi, bet mēs esam savās mājās. Naktī ar 6 poļu jauniešiem atbrauc Beso draugs, kurš viņus vienkārši tīras gruzīniskās laipnības dēļ paķēris līdzi. Parunājos ar poļu puisi Janu. Rostomovičš vēlāk saka, ka Jans mani gribējis nozagt, kas kārtējo reizi pierāda daļas gruzīņu izpratni par vīriešu-sieviešu attiecībām. Dodamies gulēt ar domām par nākamajā dienā ieplānoto Boržomi apmeklējumu. 5. dienaUz Boržomi aizvest mūs apsolījies Šalva II, bet viņš kavējas, tāpēc dienu aizvadām laiskojoties saulītē. Rostomovičš māca pohu pārvarēšanu ar 3 šņabja šotu metodi, kura iedarbīga, bet tiešām čerez ņemagu. Pamazām pagalms pildās ar viņa draugiem. Kāds vēlas ar Dārtu uz 15 min doties uz veikalu, cits (kuru iesaucu par Japāni, jo likās ka līdzīgu redzēju filmā Rashomon) jau totāli iereibis un knapi spēj nošļupsēt, ka dorogije moji, nebrauciet. Ar baigo kavēšanos Šalva II tomēr atbrauc, tomēr projām laistas tāpat tiekam negribīgi. Atvadāmies no Rostamoviča un nosolāmies ar viņu kontaktus nepazaudēt. Ceļš uz Boržomi izrādās piņķerīgāks nekā tam bija jābūt. Šalva II brauc kopā ar kādu draugu (ar draugu, kā vienmēr, ja esam mēs) un izrādās, ka viņiem Tbilisi (kas ir uz otru pusi nekā mums vajadzīgs) ir darīšanas. Nevienojoties, mēs nosēžam mašīnā gaidot aptuveni stundu. Aizmiegam un pamodušās secinām, ka neesam pakustējušies ne par metru. Pēc gandrīz notīšanās prom mēs tomēr uzsākam ceļu uz Boržomi. Mums tiek pirkti augļi, saldējums un esot jāsaka jebkas ko gribam. Sākam domāt, ka gruzīni pašu daudzināto cieņu pret sievietēm vienādo ar iegribu izpildīšanu nevis uztveri, kurā vispirms cilvēku redz kā cilvēku ar brīvu domu, spēju iekšēji cīnīties un mērķtiecīgi sasniegt uzstādīto, un tikai tad kā sievieti. Šalva II vēlas pats mums rādīt pilsētu, taču 5. dienā jau nu tiešām vēlamies ceļojumu novirzīt mazliet patstāvīgākā gultnē, tāpēc ar nelielu devu nepiekāpības tik tiešām tiekam atstātas vienas. Ideāli. Tūrisma centra puisis mums visu sīki apstāsta un tā nu dodamies mazliet pastaigāt pa Boržomi nacionālo parku. Ir pavēls un somas smagas, tāpēc izejam pašu mazītiņāko trasi jeb Trail 7, kura tāpat sastāv no nemitīgas augšupkāpšanas. Pēcāk jau kāpiens lejā caur nevīžīgiem pagalmiem. Kādam onkam pa logu skan Let It Be un kļūstam itin priecīgas.Uzmanību mums pievērš minimāli, sarunājas arī sievietes, ko pirms tam nenovērojām. Telti uzsliet dodamies minerālūdeņu parkā, no atrakcijām un veikaliem zibošā. Redzam smaidīgas ģimenes, vīrus ar savām sievām un bērniem. Boržomi mums galīgi iepatīkas un naktī savu telti novietojam parka galā aiz pēdējā karuseļa. 6. dienaNolemjam Boržomi tik ātri nepamest, tāpēc aizstaigājam līdz tuvumā esošajam baseinam, taču nenopeldamies.Parka tirgū Dārta iegādājas tēju, viņasi tiek uzdāvināta vēl un man tāpat, lai arī pie onkuļa neko nepirku. Atstājam savas somas tūrisma centrā, un dodamies lejup upes virzienā, lai divvientulībā pasauļotos. Pēc tam kāpjam maršrutkā uz Akhalcsikhi, kas ir pusceļā no mūsu nākamā pieturpunkta- alu pilsētas Vardzijas. Akhalcsikhē īsti darīt nav ko, pie tam līst. Ar mums tur iepazīties vēlas teju katrs garāmgājējs, roku pasniegt nāk arī benzīntanka darbinieks. Iepazīties nāk arī Mihails, kurš kā tūristes mūs uzaicina uz kafiju un hačapuri. Šoreiz neatsakām un esam jau gatavas standartjautājumu gūzmai (Cik gadu? Cik dienas jau esat? Kā patīk Gruzija? Precējušās? Šeit vienas? Kur nakšņosiet? Teltī?!!). Protams, ka piedāvā izmitināt pie sevis, taču nepiekrītam un mīļā miera labad sarunājam, ka Mihailam zvanīsim pēc pastaigas. Dodamies meklēt teltsvietu un noskatām zaļu spotu starp kaut kādiem dārziem. Kluss un vērīgs pie mums ar govīm pienāk kāds Giorgijs (pagaidām kāds trešais mūsu ceļojuma laikā, vēlāk iepazīstamies ar vēl diviem) un norāda uz mazliet labāku vietu. Vēlāk kādā no dārziem uzrodas ģimene, kura saka, ka varam slieties tur. Telti uzslienam un vēlāk ar mums runāties nāk ģimenes galva Ruslans. Viņš izskaidro gruzīnu vīriešu domāšanas shēmu un mums sāk palikt žēl viņu sievu- mēs esot kā bumbieri ābolu vidū. Āboli skaisti, taču bumbieri citādāki. Ruslans izstāsta savu skarbo stāstu. Par pirmo mīlestību, kuru precēt neļāvis tēvs. Par uzspiestām precībām, par meliem, par sazāļošanām un abortiem. Nosakām, ka par to varētu grāmatu sarakstīt un dodamies pie miera. Naktī smagi līst un jāsadzīvo ar dīvaino prāta stāvokli, kad nemitīgās lāšu pakšķēšanas dēļ jāsapņo dīvainas lietas un jāpiedzīvo gļuki. 7. dienaNo rīta tiekam uzaicinātas uz brokastīm. Iepazīstamies ar Ruslana sievu Sofiju un nesaprotam, kas gruzīnu vīriešiem var likties garlaicīgs savās sievās. Nomazgājamies baņā, paēdam kāpostu zupu, padzeram kafiju. Nofotogrāfējamies ar ģimeni un dodamies laukā no pilsētas. Uz Vardziju nolemjam stopēt. Vienkārši ejot cauri pilsētai vienmēr apstājās uzmacīgi automobiļi ar nepatīkamiem tipiņiem. Likās, ka stopējot reakcija būs tieši tāda pati, bet nekā. Nopriecājamies, kad apstājas mašīna ar pasažieri sievieti. Tiekam aizvestas līdz pusceļam. Tur ar mums parunāties atnāk kāda jauna meitene un sarunas laikā nostopējam auto uz Vardziju. Mašīnā sēdošie kungi labprāt stāsta leģendas par vēsturisko pilsētu un no patriarhālā privātīpašnieciskuma nav ne vēsts. No auto izlaistas tiekam bez jebkādiem piedāvājumiem. Vardzijā dodamies uz alu pilsētu, būvētu ap 12. gs. Tur aizraujas elpa, redzot cilvēku tālaika dziņu dzīvot. Tā bijusi tik liela, ka viņi kala klintīs veselu ciematu nebeidzamām ejām. Pāris stundu kāpelēšanas nogurdina, tāpēc dodamies meklēt spotu pie upes, kur atpūsties. Pa ceļam satiekam gidu Leo- viņš ar mums sarunu nejauši uzsāka jau Boržomi, kur sajaucis ar citām tūristēm. Pēc tam Leo mūs atcerējies. Aizveda līdz upei un atvainojās, ka nevar aizvest atpakaļ uz Boržomi. Pie upes jau kā normu uztveram klāt nākošos puišus un ātri vien iemanāmies tikt no viņu uzmanības vaļā. Diezgan iedarbīgs apgalvojums ir ka esam saderinājušās vai precējušās. Pēc dažām stundām gozēšanās saulītē dodamies stopēt atpakaļ uz Boržomi. Pieturā iepazīstamies ar itāļu ceļotāju Messi un kopā nostopējam autobusu. Ar Dārtu nonākam atkal Akhalcikhē un ap vakarpusi esam automobilī uz Boržomi. Boržomi parkā iepazīstamies ar diviem puišiem, uz vakariņām aicina arī iepriekš satiktais Leo, kuram gan atsakām. Pārāk lielā uzmanības izrādīšana un komplimentu izrādīšana ārienei, bet pilnīgs intereses par iekšējo pasauli trūkums sāk mazliet kaitināt. Atkal slienam telti parka beigās, un iepazīstamies ar viena no puišiem meiteni. Viņa nešķiet pārāk laimīga un var saprast- mums par viņas eksistenci vai stāvoklī attiecībā pret Romu (tā sauca draugu) tika acīmredzami melots. Naktī pie telts klauvējas un runāties grib gan Roma, gan vēlāk arī Leo, bet mums svarīgāks miegs, jo nākamajā dienā plānā Gori un Uplistsikhe. 8. dienaMazliet vēl uzkavējušās Boržomi, stopējam uz Gori aka Staļina pilsētu. Nostopētajai mašīnai no mums žetons par tur skanošo normālo mūziku. Tās trūkums ik pa laikam bija smagi jūtams. Gori īsti nekā nav- ieeja Staļina muzejā ir 10 lari, kas nozīmētu dienas normas iztērēšanu, bet Kara muzejā tieši tajā dienā atslēdzas elektrība. Nolemjam ilgi nevilcināt un dodamies maršrutkā uz Uplistsikhi. Uplistsikhe, līdzīga Vardzijai ir pilsēta kalnos. To izstaigājušas dodamies pie infocentra sagaidīt lietus mitēšanos, kura diemžēl šķita aizvien neiespējamāka. Vakaram iestājoties un lietum pieņemoties spēkā, kļūstam aizvien drūmākas. No apsargu būdiņas mums māj viens no darbiniekiem un ieaicina iekšā. Apsargi neprot ne krievu, nedz angļu valodu, tāpēc patīkamā klusumā un bez ierastajiem jautājumiem skatāmies Olimpiādi. Atbrauc viņu priekšnieks (tā arī saukšu- par Priekšnieku, jo vārdu neatminos). Ciemiņiem tiek klāts galds- pelmeņi un mazliet lielāki pelmeņi jeb hinkali, mājas vīns, baltmaize, desa un arbūzs. Priekšnieks pārvalda garnizonu un brauc ar lepniem auto. Viņam ir 4 sievas dažādās valstīs un viņš izrādīja gatavību apņemt piekto, atklāti cierējot uz Dārtu, par kuru sāku domāt, ka iespējams mana ceļabiedre ir pa zemes virsu staigājošs skaistuma etalons. Vakars beidzas mierīgi un telti uzslienam apsargu būdiņas priekšā. 9. dienaAtgriežamies Tbilisi. Nostopējam azerbaidžāni, kurš, protams, solās palīdzēt kā nu māk. Aizved mūs gabaliņu galvaspilsētas virzienā, tad nostopējam auto uz Mckhetu, jo nospriežam, ka tik agri nav jēgas doties uz Tbilisi. Nopērkam arbūzu (pārdevējs dāvanā iedod sulīgu un pārgatavu meloni) un atrodam spotu pie upes. Beidzot atsāku lasīt Jevgeņiju Oņeginu un pēc dažām laiskām stundām turpinām ceļu uz g-pilsētu. Atgriežamies Lašas dzīvoklī, atstājam tur mantas un sešos dodamies uz Rustaveli satikt latvieti Agri. Viņu gaidot pie mums ar ģitāru atnāk porutgāļu ceļotājs Pedro un kāds gruzīņu puisis. Otrais nozūd, bet Pedro ņemam līdzi uz dzertvietu, kas izrādās tieši tas, ko meklējām- vieta, kur pulcējas brīvi domājošie, ārzemnieki, mākslinieki un vienkārši nepieņemtie. Daudz par vakaru stāstīt negribas, izņemot to, ka tajā visspilgtāk izjutu rūgtumu par to, ka ceļojumā iepazīto un vēlāk vairs īsti nesatiekamo cilvēku veidā tiek nests savs upuris. 10. dienaPēdējā ceļojuma dienā mostos absolūti demokrātiskā studentu viesnīciņā Why not un ar Dārtu nododamies suvenīru iegādei. Ceļojot meitenēm vien, mēs bijām īpaša cilvēku grupa, tāpēc bija dienas, kad izdevumi sastādija 0.00 GEL. Radās ietaupījumi, tāpēc man tika pīpe, ģimenei cīgas (Gruzijā lētākās sākot no 60 santīmiem), draugiem čurčela jeb "gruzīņu snikers", gatavots no vīnogu sulas un riekstiem. Vakarpusē izejam bezmaksas Tbilisi tūri, ko rīko jau satiktā Agra vadītā organizācija Explore Outdoor. Ekskursijas beigās nonākam iepriekšējās dienas bārā. Iepazīstamies ar vēl latviešiem, draudzīgais krievs Vano uzsauc pa glāzei čačas, bet mēs lepni pakāšam beerpong turnīrā 2 gruzīniem. Pālis dažas stundas pirms lidmašīnas nav tā prātīgākā lieta, bet, kad pēdējais autobuss nokavēts un nauda iztērēta, ar Agri sarunājam- viņš izsauks taksi, bet mēs Rīgā esam parādā kasti alus. Ap trijiem rītā solītais taksis atbrauc, tajā bez mums ar savu ģitāru ieraušas arī mākslinieks Levans un kāds franču puisis. Taksometrs pieskandinās dziesmu un paliek aizvien skumīgāk par aizbraukšanu. Levans nolemj, ka mums laika gana, tāpēc sēžam ceļmalā pie termināļa un muzicējam. Pirms prombraukšanas puiši no mums atvadās, knapi sagrabinājuši naudu nopērk man gredzenu piemiņai. Levans bēdājas, ka neesot mūs saticis agrāk, bet mēs apsolāmies atnākt uz viņa izstādi Rīgā. Skumjas, bet jau ar domām par atgriešanos kāpjam lidmašīnā. Nogurums neļauj sagaidīt to paceļamies. Lūk tādi pīrāgi, dārgie draugi. Mēs ceļojumam izvēlējāmies ekstrēmāko, bet lētāko variantu un zinām, ka nākamreiz, kad domājam līdzi ņemt kādu vīriešdzimumu, ies vieglāk, taču arī uzmanības un gādības daudzums mazliet mitēsies. Bet jūs uz Gruziju brauciet gan! Stipriniet esošas draudzības, veidojiet jaunas, uz brīdi aizmirstiet par naudu vai sevi pirmajā vietā, noņemiet liekulības masku un runājiet/rīkojieties ot vsej duši. Tur tā rīkojas ik dienu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais