Uz Pēterburgu, strūklakām un ne tikai...
|
Jānis Freimanis
|
Nemanot bija pienācis sen gaidītais datums, lai dotos atkal uz Pēterburgu ar “Simple Express”, uz kuru biļeti par 2,10 Ls biju nopircis jau februārī.
Vīza gan nesanāca tik lēta kā ziemā, jo man kā nepatīkams pārsteigums, tās cena bija paaugstinājusies par 20,- Ls. Ziemā esošo 30,- Ls vietā nu nācās šķirties no 49,- Ls. Bet kā krievi saka, tas ir nieks salīdzinājumā ar Pasaules revolūciju. Vai tāpēc raudājām, braucām cik jaudājām!
Viesnīcu sāku meklēt jau laicīgi, jo vasarā ir daudz lielāks cilvēku pieplūdums un tarifi arī ievērojami augstāki. Ļoti mājīgu viesnīciņu “Toddi hostel” atradu interneta adresē www.kto-kyda.ru , kas vietu četrvietīgā istabā piedāvāja par 700,- rbļ (12,- Ls). Jūlija mēnesī šada cena nemaz nav tik viegli atrodama. Pēterburgā biju ieplānojis pavadīt trīs dienas, tā kā viesnīca bija nepieciešama divām naktīm.
No Rīgas izbraucu ceturtdienas vakarā 22:45 un nākošajā rītā 10:00, pēc vietējā laika, jau izkāpju pie metro “Балтийская”.
Piektdiena. Pirmais darbs, kā parasti, bija sameklēt pieteikto naktsmāju, lai ar to vakarā nav nekādas problēmas. Arī no ceļojuma čemodāna vēlējos atbrīvoties. Aizejot uz norādīto adresi, atklājās tas pats fakts, kas ziemā, nekas neliecināja, ka te vispār būtu kāda viesnīca. Iespējams, ka tā ir sava veida izvairīšanās no nodokļiem un viesnīca eksistē tikai internetā, bet ne uzņēmumu reģistrā. Uzraksta pilnīgi nekāda. Parasta jūgendstila dzīvojamā māja, kādu gan Rīgas, gan Pēterburgas centrā ir simtiem. Bet es nebiju vakarējais, un šāda situācija mani vairs nepārsteidza. Zināju vien to, ka man vajadzīgs ceturtais stāvs un 6. dzīvoklis. Bet ieejas durvis, kā jau varēja paredzēt, bija nobruņotas ar kodiem. Spied ko gribi, bet iekšā netiec. Tavu laimi, ka nāca viens iemītnieks, ar kuru kopā durvju problēma tika atrisināta. Viņš teicās šajā namā dzīvojam jau vairākus gadus, bet par viesnīcu gan neko neesot dzirdējis. Man, protams, kartējā šoka terapija. Varbūt esmu piemuļķots un visa rezervācija viens vienīgs blefs? Zvanu pie sestā dzīvokļa durvīm, kuras ārēji ne ar ko neatšķiras no piektā vai ceturtā. Tās tūlīt tiek atdarītas un es jau saprotu, ka viss ir kārtībā. Smaidīga administratore mani aicina nākt iekšā un saka, ka viss pareizi vien esot. Dzīvoklī ir liels vestibils ar televizoru un mīkstiem, pufīgiem zviļņiem visapkārt, seši dažāda izmēra numuri, divas labierīcību telpas – viena ar dušu, otra ar milzīgu stūra vannu, plaša virtuve ar visu nepieciešamo – gāze, trauki, ūdens vārāmais, ledusskapis, divi ēdamgaldi, visās telpās gaisa kondicionieri. Viss labāk kā mājās. Ko vēl var vēlēties? Izrādās, ka istabiņā būšu viens pats, kas mani vēl vairāk priecē, kaut citos numuros rosība ir jūtama. Kad esmu iekārtojies un atbrīvojies no čemodāna, varu doties baudīt kultūru.
Kā galveno mērķi esmu nospraudis apskatīt Pēterhofas strūklakas, par kurām neskaitāmas reizes biju dzirdējis, bet turp aizbraukt tā arī nekad nebija sanācis. Taču tām jāvelta pilna diena, tāpēc to atlieku uz rītu. Zinu, ka nokļūt uz Pēterhofu var dažādos variantos, bet visefektīvākais, protams, ir ar kuģi “Meteors”, kas atiet no dažādām piestātnēm Ņevas krastā. Spriežu, ka brauciens varētu būt visai efektīvs, ja vien cena nebūtu tik “kodīga” – 600 rbļ (10,50 Ls), jo kur tad vēl pati ieejas biļete, kas, ja nesanāks iešmaukt pa vietējo tarifu, izmaksās 450 rbļ (8,- Ls).
Uz Ņevas prospekta ļaužu ka biezs. Visās malās skaļruņos skan aicinājumi doties dažādās ekskursijās. Šobrīd populārākais piedāvājums ir stundu garš izbrauciens ar kuģīti pa Pēterburgas kanāliem un upēm. Prasīti tiek 500 rbļ (9,- Ls). Tā kā par traku. Nolemju izpētīt kas notiek Ņevas krastmalā. Interneta informācijā www.spb-guide.ru esmu izlasījis, ka pa Ņevu iespējams izbraukt ar kuģīti arī ļoti lētā variantā – tikai par 100,- rbļ (1,75 Ls) ar tā saucamo akvabusu, kas skaitās kā vienkāršs upes transportlīdzeklis pārvietošanās vajadzībām, nevis ekskursijām. Arī tas veic pagaru izbraucienu pa upi, tikai bez gida stāstījuma. Bet akvabuss atiet no Ņevas pretējā krasta “Университетская набережная” un kursē līdz “Свердловская набережная”. Ir vēl arī divi citi maršruti. Gājiens līdz piestātnei pāri “Благовещенский” tiltam iznāk diezgan pagarš. Aizeju, atrodu, viss atbilst iepriekš izpētītajai informācijai, bet kuģītī kāpt neriskēju. Tas ir 15 vietīgs kuterītis, kurš jau tagad, vēl nesācis braukt, nenormāli šūpojas. Ņevā viļņi arī ne pa jokam. Tiklīdz garām aizbrauc kāds lielāks kuģis, tā viļņi vēl trakāki. Kapteinis saka, ka pēc dažām minūtēm varēsim doties ceļā. Cilvēki savākušies kādi pieci, seši. Jautāju kapteinim, vai braukšanas laikā arī paredzama tāda šūpošanās, uz ko viņš man atbild: “Ну немножко покачивает”. Nospriežu, ka man to “ņemnošku” nevajag un ļauju viņam doties ceļā bez manis. Turpinu ceļu gar krastmalu uz nākošo “Дворцовый” tiltu, lai tiktu atkal Ziemas pils pusē. Kuģīši gan lielāki, gan mazāki pa Ņevu braukā ka biezs. Kā tie nesaskrienas?
Pils krastmalā tiešām atiet kuģis uz Pēterhofu par 600 rbļ, bet tepat tiek piedāvāts arī divu stundu garš izbrauciens līdz Ņevas ietekai jūrā, tad atpakaļ zem visiem tiltiem, garām Ziemas pilij, Petropavlovskas cietoksnim, Somijas stacijai, “Aurorai” u.t.t., līdz atkal tevi atved atpakaļ tur kur paņēma. To visu pavada gida stāstījums. Tas viss par 500 rbļ (9,- Ls). Šo iespēju arī izvēlos un nebūt nenožēloju, jo brauciens ir divreiz garāks, nekā tas, ko piedāvāja uz Ņevas prospekta. Šeit par to pašu naudu, divreiz lielāka bauda! Divās stundās tik daudz ieraudzīju un uzzināju, ko ar kājām ne mūžam neizstaigātu.
Klāt arī pievakare. Aizbraucu uz metro “Балтийская”, kuras tuvumā ir lielveikals “Лента”. Jānopērk šis, tas vakariņām un brokastīm. Atrodu savu iemīļoto rjaženku, par kuru man vislabākās atmiņas no ziemas brauciena. Laiks doties uz naktsmāju, kuras durvju kodu nu es zinu un iekšā tieku bez problēmām.
Sestdiena. Šodienas galvenais mērķis Pēterhofa. 29 kilometri šķir šo mirdzošo krievijas imperatoru vasaras rezidenci no pašas Pēterburgas.
Ar kuģi jau izbraucu vakar, tāpēc izlemju braukt ar mikriņu, kurš atiet no metro “Балтийская”. Mikriņa numurs 404. un cena vienai personai 70 rbļ.(1,23 Ls). Ceļā jāpavada apmēram pusstunda. Tepat no Baltijas dzelzeļa satacijas uz Pēterhofu var aizbraukt arī ar vilcienu, ar kuru būtu jābrauc līdz stacijai “Новый Петергоф”. Bet mikriņš ir ātrāks un ērtāks un viņā galā pieved tieši pie Pēterhofas Augšējā dārza vārtiem. Augšējais dārzs un Lejas parks ir galvenie tūristu apskates objekti Pēterhofā.
Ieejot Augšējā dārza teritorijā un, pirmo reizi mūžā, ieraugot balti zeltīto Lielo pili, acīs saskrien aizkustinājuma asaras. Vai tiešām es beidzot esmu šajā pasaulslavenajā vietā! Viss vienos ziedos. Redzamas arī pirmās strūklakas. Gar malām interesanti veidoti arkveida pastaigu tuneļi, kas apaudzēti ar vijīgām liepām. Mūsu Rundāles pilī arī ir šādi tueļi, bet tur tie apaudzēti ar vīnstīgām. Liepu izvijumi bija kas neredzēts.
Pamazām virzos Lejas parka virzienā. Šeit jāpērk ieejas biļete, kas vietējiem un NVS pilsoņiem maksā 250,- rbļ. (4,38 Ls), bet ārzemniekiem 450,- rbļ. (7,88 Ls). Ziemas pieredzi ar Ermitāžu atceros itin labi, kad man tika paprasīta “Rosijskaja propiska”, bet nolemju riskēt. Bez kādas liekvārdības prasu “один взрослый” un saņemu biļeti par 250 rubļiem. Pēc mirkļa jau stāvu lielā kanāla galā pie slavenās Samsona strūklakas. Zeltītais Samsons cīnās ar lauvu, bet no lauvas atvērtajiem žokļiem šļācas 20 metrus augsta vertikāla ūdens strūkla. Samsonam ir arī simboliska nozīme kā Krievijas uzvarai pār Zviedrijas karaļa Kārļa XII armiju, kuras simbols arī bija lauva.
Pie Lielās pils garum garā cilvēku rinda lai ietiktu pilī iekšā. Vietējiem cena 300 rbļ, ārzemniekiem 550 rbļ. Organizētās ekskursijas iet visas bez rindas. Nolemju iztikt ar vizuālo apskati no ārpuses. Uz vietas iegādājos brošūru ar parka shēmu, lai nepaietu kam vērtīgam garām. Parka teritorija visai iespaidīga. Rakstos minēts, ka visa kompleksa kopējā platība esot 117,5 ha. Šeit arī vairākas nelielas muižiņas, kurās katrā iekārtota muzejiska ekspozīcija. Katrā, protams, sava ieejas maksa no 100-200 rbļ . Mani vairāk interesē unikālās strūklakas un kaskādes, kuras kopsummā ir vairāk kā 150. Katrai strūklakai ir savs nosaukums “Ādams”, “Ieva”, “Lauvu kaskāde”, “Saule”, “Piramīda”, “Tritons” u.c. Diena ir varen karsta, tāpēc priecājos, ka varu atrasties ēnainā parkā, nevis cepties kādā no Pēterburgas bulvāriem. Drīz nonāku jūras krastā, gar kuru aizeju līdz kuģu piestātnei. Izstaigāta ir tikai puse no Lejas parka. Jūras krastā apēdu savu līdzpaņemto pusdienu maizi, kas svaigā gaisā garšo lieliski.
Vēl palicis austrumu stūris ar Monplezīra pili un vairākām joku strūklakām “фонтаны- шутихи”. Joku strūklakas jau dzirdamas pa gabalu pēc bērnu spiedzieniem. Tās izveidotas kā koki, no kuru zariem negaidot izšļācas ūdens. Ir arī joku strūklakas pašiem mazākajiem. Karstajā dienā bērniem tā ir varena uzjautrināšanās. Trīs ksilofonisti parka alejā sniedz burvīgu brīvdabas koncertu. Vienaldzībā paiet garām nav iespējams.
Nemanot parkā aizvadītas četras stundas. Te steigai nav vietas. Kad parks izstaigāts, atpakaļ pilsētā atgriežos ar to pašu mikriņu. Emociju un iespaidu pilna galva. Ko vēl varētu paspēt?
Rītvakar jābrauc mājup, tāpēc jānopērk kāds ciemakukulis. Centrā jau viss ir varen dārgs, tāpēc aizbraucu līdz metro stacijai “Старая Деревня”, kurai līdzās atrodas lielveikals “Ашан Сити Гуливер”. Izejot no metro virszemē, tūlīt atrodos milzīgā tirgū, kur no kultūras gan vairs nav ne vēsts. Tirgotāji vieni aziāti no mūsu reiz brālīgajām republikām. Tie šeit sit augstu vilni. Par cenām gan nevaru sūdzēties. Augļu un dārzeņu pārbagātība. Ubagi un naudas diedelnieki uz katra stūra. Skaties kā no tiem atkratīties. “Ašanā” nopērku pārvešanai atļautos divus Smirnova šņabjus 132 rbļ (2,30 Ls) par 0,5 l pudeli, dažādas interesantas konfektes un šo to vakariņām. Beidzot tieku pie saldējuma normālā cenā, kas ne pilsētas ielās, ne Pēterhofā nebija atrodams lētāks par 0,80 Ls. Pat 0,5 l minerālūdens pudelīte gan pilsētas ielās, gan Pēterhofā maksāja 60,- rbļ (1,05 Ls). Gatavais vājprāts! “Ašanā” viss kā pie cilvēkiem. Nu ko, diena pilna. Dodos uz savu hosteli.
Svētdiena. Lai cik nebūtu skumji, bet šodiena ir mājās braucamā diena. Vēl daudz gribu apskatīt.
Ik vakaru, atgriežoties savā viesnīcā, kādas šķērsielas galā redzu milzīgu baznīcu ar daudziem zeltītiem kupoliem. Kupoli tā spīd, ka acis žilbst. Nolemju izpētīt kas tas ir par greznumu. Mana karte šajā vietā neko neuzrāda. Aizejot pie milzīgās baznīcas redzu, ka tā tiek rūpīgi restaurēta. Viena puse jau nopucēta spilgti balta, bet otrā uz sastatnēm rosās vairāki vīri. Apkārt sēta un klāt pie ieejas netieku, bet iespaids vienalga varens. Beidzot atrodu arī informācijas stendu, ka šī ir “храм Фёдоровской иконы Божей Матери”. Nākotnē šis varētu būt ievērības cienīgs apmeklēšanas objekts.
Tālāk esmu ieplānojis apskatīt Aleksandra Ņevska lavru un turpat esošo klostera ansambli. Tiek uzskatīts, ka tajā vietā, kur upīte Čornaja rečka (šodien Монастырка) ietek Ņevā, 1240. gada 15. jūlijā notikusi kņaza Aleksandra Ņevska karaspēka kauja ar zviedriem. Šo notikumu piemiņai, kā arī par godu uzvarai pār zviedriem 1704. gadā, Pēteris I pieņem lēmumu šeit būvēt klosteri un dot tam nosaukumu “Свято-Троицкий Александро-Невский монастырь”. Milzīgā Trīsvienības katedrāle “Троицкий собор” (atvainojiet, ja tulkojums neprecīzs), kas uzbūvēta laikā no 1776.-1790. gadam ir galvenā klosteransambļa dominante. Katedrālē tieši šobrīd, kā pie svētdienas, notiek dievkalpojums. Ticīgie, krustus mesdami, bariem vien plūst iekšā svētnīcā. Ieeju arī es. Greznība neizsakāma, visos stūros simtiem svētbilžu.Ticīgie katrs skūpsta savējo. Speciālos svecīšu turētājos iespējams atstāt savu aizlūguma svecīti. Atsevišķā spārnā telpa ar svēto ūdeni. Enerģiska sieva no milzīgas, baltas mucas, ar uzkrāsotu krustu, pilda ūdeni plastmasas pudelēs visiem, kas to vēlas. Blakus arī ziedojumu lāde. Mācītājs monotonā balsī, vienā tonī skaita sprediķi, uz ko dievlūdzēji atbild ar to pašu. Citā stūrī kāda sieviņa no zaļa “čaiņika” lej lēzenos biķeros svēto ūdeni visiem, kas grib to iedzert uz vietas. Cilvēki atnākuši veselām ģimenēm. Redzams kā vecāki māca savus bērnus visos baznīcas rituālos pareizi rīkoties. Neredzu nekā nosodāma. Labi ja cilvēki kam tic un viņiem tas palīdz. Ieeja klostera teritorijā un lielajā baznīcā ir bez maksas. Turpat teritorijā ir arī Nekropole – kapsēta, kurā apglabāti daudzi ieverojami kultūras un gara darbinieki – Lomonosovs, Žukovskis, Dostojevskis, Gļinka, Musorgskis, Rimskis-Korsakovs, Čaikovskis, Ivanovs u.c. Ieeja Nekropolē gan ir par maksu 150 rbļ (2,63 Ls) neatkarīgi no pilsonības. Sīkāk www.lavra.spb.ru . Klostera teritorijā ir arī kafejnīca, kur visiem ēdieniem ir garīgi nosaukumi, bet jūtu, ka manī svētuma tāpat ir gana, ēst vēl negribas, tāpēc dodos tālāk.
Līdzās ir metro stacija “Площадь Александра Невского”, no kuras aizbraucu atpakaļ uz centru.
Šodien Pēterburgā tiek atzīmēta Jūras un kara flotes diena. Ņevas krastmala pilna ļaužu. Jauniešu bariņi saģērbušies matrožu krekliņos un “furažkās” ar lentēm, skaļi klaigā uzvaras saucienus, vicinot Krievijas un flotes karogus. Vecie “jūras vilki”, apvilkuši jaunības dienu frenčus, medaļām apkārušies dreifē pa krastmalu. Svētki “bezbožnije”! Esmu nedaudz uz citām vērtībām orientēts, tāpēc uztveru to visu ar smaidu un gar Ziemas pils krastmalu virzos uz Marsa laukumu un Vasaras dārzu.
Marsa laukums “Марсово поле” ir Oktobra revolūcijas (1917.g.) upuru piemiņas vieta. Šeit ir mūžīgā uguns un piemiņas siena ar patriotiskiem uzrakstiem, kas apliecina mūžīgu slavu varoņiem.
Tepat līdzās cits objekts, kas atkal mani patīkami pārsteidz. Vasaras dārzs “Летний сад” tika izveidots 1704. gadā pēc Pētera I pavēles, kurš pats personīgi piedalījās dārza projektēšanā. Dārzā tika uzstādītas daudzas marmora skulptūras, kas tika iegādātas Eiropā, sastādītas retas puķes un koki, ierīkotas strūklakas. Es šo vietu nosauktu par mazo Pēterhofu, jo skati un strūklakas stipri līdzīgas. Šājā dārzā par ieeju nekas nav jāmaksā. Patīkami atvēsina ēnainais parks, jo temperatūra ārā ir 32 grādi. Atkal jau redzētās liepu arkādes. Šeit arī kfijas un tējas namiņš. Daudzas alegoriskas marmora skulptūras. Dārzā interesants piemineklis izcilajam krievu fabulu autoram I. Krilovam. Zem postamenta, uz kura sēž pats autors, redzami visi viņa fabulu varoņi – mežacūka, līdaka, dzērve u.c.
Tālāk pa Troickas tiltu “Троицкий мост” (nosaukums tāds pats kā baznīcai A.Ņevska klosterī) atkal šķērsoju Ņevas upi un dodos uz Petropavlovskas cietoksni. Cilvēki bariem pie cietokšņa sienas plunčājas ūdenī, neskatoties uz aizliedzošajiem uzrakstiem. Petropavlovskas cietoksnis skaitās vecākais arhitektūras piemineklis Pēterburgā un 1703.g. 27. maijs, kad tika ielikts cietokšņa pamatakmens, tiek uzskatīts arī par šīs ziemeļu galvaspilsētas dibināšanas dienu. Galvenā dominante, protams, ir Petropavlovskas baznīcas zvanu tornis un 40 metrus augstā, zeltītā torņa spice. Noklausos torņa zvanu mūziku, izstaigāju teritoriju, paklusām pievienojoties kādai ekskursantu grupai ar krieviski runājošu gidu. Baznīcā un cietuma kamerās šoreiz neeju, jo šis tas ir redzēts jau agrāk. Te katrai vietai arī tiek prasīta atsevišķa samaksa (baznīca 200,- rbļ; cietuma kameras 130,- rbļ). Var izstaigāt cietokšņa jumtus un sienas maršrutā “Невская панорама” par 150,- rbļ. Teritorijā ir divi lielgabali, no kuriem viens katru dienu plkst. 12:00 izšauj zalvi, tā, ka visa pamale norīb, baložu bari paceļas gaisā un visām mašīnām signalizācijas pašas sāk darboties. Šis lielgabala šāviens jau daudzus gadus skaitās kā viens no nozīmīgākajiem Pēterburgas simboliem.
Diena sāk sliekties uz otru pusi. 20:00 atiet mans autobuss uz Rīgu. Vēl tikai ieskrienu vienā ēstuvē Moikas upītes krastmalā (štruntīgi un dārgi). Tad jālaiž ātri uz viesnīcu pēc čemodāna, ko ar laipnu atļauju esmu izprasījis savākt tikai vakarpusē, lai visu dienu tas nebūtu jāstaipa līdzi.
Noteiktajā laikā pie stacijas “Балтийская” piebrauc mans dzeltenais “Simple”. Ko nu vairāk. Ar Dievu Pēterburga, līdz citai reizei!
Pēc nepilnām trijām stundām jau esam uz Krievijas – Igaunijas robežas Narvā. Šoreiz mani tā nesatrauc, jo neko aizliegtu vai virs atļautās normas nevedu. Krievu pārbaudei tiekam cauri bez prblēmām, bet igauņi atkal rāda savu. Tiekam aicināti ar visām “pekelēm” uz pārbaudi. Kādai tantītei muitnieks piekasās par kādu zāļu paciņu. Cītigi pēta zāļu anotāciju, vai tikai netiek vestas narkotikas. Tantīte trīc pie visām miesām. Mani notirpina pajauna dāma. Uz vaicājumu ko vedu, saku, ka divi šņabji man ir. Pārējais – saldumi un personīgās mantas. Pudeles tomēr liek atrādīt.
Agri no rīta 6:00 iebraucam Rīgas autoostā. Tagad gan uz māju pačučēt!
