Cio bella Roma!
|
Dace Kalniņa
|
Roma, Roma, Roma... par Romu rakstīts ir daudz un tā vien liekas, ka neko jau vairāk jaunu nepateikšu, bet tajā pašā laikā esmu pieķērusi sevi pie domas, ka rakstīt ir svarīgi, kaut vai lai paši atcerētos, kā tur īsti bija, un ja nu vēl kādam citam noder info... lai top!
Bez grāmatām par Romu neiztikt, tās ir vajadzīgas uz katra stūra, lai palasītu, kā tad tur īsti bija, kurš ko bija gleznojis, ko cēlis, bet par pavisam praktiskām lietām nav labāka info avota par blogu „Ron in Rome”. Šis vīriņš ir uzrakstījis visus padomus, kādus vien var dot par mūžīgo pilsētu. www.roninrome.com
Ielidojam Fiumcino lidostā ar nokavēšanos ar Alitalia un tālāk viss notiek a la italiana... J trepju nav, kad ir trepes, tad nav autobusa, kad visi laimīgi tikuši no autobusa laukā, tad pazudusi bagāža... un tā kādu stundu pa lidostu... Kad laimīgi esam tikuši pie saviem koferīšiem, tad soļojam uz vilcienu staciju.
Leonardo da Vinci lidosta patiešām ir liela un, ja ielido terminālā nr. 1, tad līdz vilcienam ir ko soļot. No „Ron in Rome” esmu samācījusies, ka vislabakais veids kā tikt uz pilsētu ir ar FR1 vilcieniem, tas ir krietni lētāk (8 nevis 14 EUR) nekā ar ekspresi un liekas, ka kursē arī ļoti bieži + pie reizes var vairāk izjust vietējo garšu.
Mūsu b&b ir Monti rajonā netālu no piazza Venezia – ātri vien saprotam, ka esam trāpījuši desmitniekā – vieta ideāla – viss tuvu, visu var izstaigāt ar kājām, apkārt daudz vietējo, mazi restorāniņi un veikaliņi, vakara dzīve sit augstu vilni plus vēl uz jumta ir mīlzīga terase ar skatu... uz Kolizeju!!!
Pirmā diena
Pašā vakarā aizstaigājam līdz Panteonam – o jā, iespaidīgi... pasaules lielākais pašnesošais kupols – 43.3 m. Senatnīgums pilnīgi vai mums elpo virsū, liekas, ka Paneons ir tāds kā labs aktieris – spēlē baznīcu, bet savos sirds dziļumos ir un paliek pagānu templis.
Pa ceļam aizejam arī līdz Trevi strūklakai... un ātri saprotam, ka gribam no šīs vietas tikt prom – cilvēki čum un mudž, visi met kapeiciņas – cits vienu uz atgriešanos, cits 3 veiksmei... Mēs neko J ieekonomējam 6 sančikus ;)
Lai gan ir jau pāri pusnaktij, aizejam arī līdz Kolizejam – tieši šo objektu ir gribējies redzēt visvairāk – forši! Apstaigājam goda apli, un uz māju.
Otrā diena
Šī diena ieplanota Sv. Pētera bazilikas un Vatikāna muzeju apskatei. Pieceļamies agri, lai jau pirms 8.00 būtu Sv. Pētera laukumā. Saprotam, ka esam darījuši ļoti pareizi – esam tikai mēs, dažas mūķenes un vēl pāris agrie putniņi... uzkāpjam kupolā, esam vieni paši!!! Sajūtas vislabākās. Pašā kupola augšā uzrakstu savējiem pastkarti, nofotografējam Romu no visiem stūriem un esam gatavi kāpt lejā un apskatīt pašu baziliku. Starp citu, augšā pie kupola ir Vatikāna pasta nodaļa. Runā, ka pat paši itāļi izmanto Vatikāna pasta pakalpijumus, jo esot daudz uzticimāki neka Itālijas pasts...
Bazilika arī pārsteidz ar savu varenību, no ārpuses it kā biju gaidījusi kaut ko lielāku, bet no iekšpuses viss tomēr ir milzīgs! Un skaists! Un varens! Un beidzot redzēt dzīvajā „Pietu” (cik nu redzēt – vismaz kādus 10 m no stikla). Filmas „Angels and Deamons„ noskatīšanās arī palīdz mazliet aptvert bazilikas izkārtojumu.
Vispār šis ceļojums lika daudz padomāt par reliģijas kultu, cik tas viss tomēr tā jocīgi ir iekārtojies... bet nu labi, šoreiz ne par to...
Iečekojam arī Šveices gvardus – nu jā, interesantu formas tērpu Mikelandželo ir uzdizainējis J Drīzāk izskatās pēc tādiem cirkus triku taisītājiem.
Ap plkst. 9.00 visa bazilika jau mudž un zib no zibspuldzem... mēs pa to laiku dodamies uz Valtikāna muzejiem. Man gan ir aizdomas, ka laiks nav labi izvēlēts, ka būs gara rinda... jā, tā arī ir... un izskatās, ka rinda nekust ne no vietas... izlemjam, ka pagaidīsim un aizstaigāsim līdz Castel saint Angelo un vēl pastaigāsim apkārt. Tā arī izdaram. Iekšā pilī neejam, bet tai otrā pusē ir jauks parciņš, kur pasēdēt un pavērot cilvekus. Arī bezpajumtniekus (un viņu Romā ir daudz). Tiem ir rīta dušas laiks. Komiski, bet izvēlētā strūklakai ir vannas forma. Jā, Romas bezpajumtnieki var iet vannā katru dienu! Par laimi dzeramā ūdens krāni Romā ir sastopami gandrīz uz katra stūra, vietējie tos sauc par nasoni -„lielajiem deguniem”.
http://www.roninrome.com/wp-content/uploads/2010/04/Mappa_dei_Nasoni2.pdf
Pēc pusdienslaika ejam atpakaļ uz Vatikāna muzejiem un šeit Ronam arī taisnība – pēc plkst. 12.00 nekādas rindas!!! Bet cilvēki tāpat ir daudz. Plūstam ar straumi cauri gaiteņiem un galerijām – apkārt tādi dārgumi – Rafaels, Mikeladželo, senio grieķu skulptūras... ahhhhhh...! Pilnīgi sirreālistiska sajūta redzēt lietas, par kurām skolā mācīts un kuras redzētas tikai bildēs. Saprotam, ka ar grāmatā rakstīto ir daudz par maz, lai visu saprastu. Pa laikam pa kluso pievienojamies kādai grupai ar gidu un noklausāmies kādu interesantu faktu, tajā pašā laikā saprotam, ka negribētu būt kopā ar grupu, jo tās virzās ļoooooti lēni un ne viss stāstītais būtu bijis interesanti. Muzeja apmeklējuma kulmimācija, protams, ir Siksta kapela. Tur viss ir tieši tā, kā biju iedomājusies. Pirms braukšanas jau biju pastudējusi gleznojums, lai saprastu, kas ir kas. Iespaidīgi! Vienīgi noskaņojumu mazliet bojā nerimstoša cilvēku murdoņa un apsarku kliegšana: „No foto! No foto! Silence!” Jā, nedrīkst fotogrāfēt, jo foto autortiesības pieder kādam Japānas medijam, kas apmaksāja kapelas atjaunošanu vairāk kā 10 gadu garumā.
Pēcpusdienā padzīvojamies pa Trastevere rajoniņu (no Vatikāna braucam caur Gianicolo, lai redzētu vēl vienu skatu „no augšas”)– atklājam vietējos gardumus un vienkārši pakaifojam par superīgo laiku.
Trešā diena
Viens no galvenajiem atklājumiem Romā – rīta stundai zelts mutē jeb celies pēc iespējas agrāk, ja negribi cīnīties ar citiem tūristiem par savu vietiņu zem saules. Šo rītu gan mēs biki noguļam, jo vakardienas gājiens ir pamatīgi nogurdinajis. Neskatoties uz to, pie ieejas Forumā aši tiekam pie biļetes uz Forumu, Kolizeju un Paletaina kalnu un aši šaujam uz Kolizeju (viena un tā pati biļete derīga 2 dienas uz visiem 3 objektiem vienreizējai apskatei). Kamēr pie Kolizeja jau ir izveidojusies pamatīga rinda, mēs ar Forumā pirkto biļeti iesoļojam uzreiz. Aaaaaahhh, jā, iespaidīgi! Uzreiz galvā filma „Gladioators” un viss skaidrs, kas un kā te ir noticis. J Arī skaidrojošie apraksti ir ļoti sakarīgi un var uzzināt daudz ko jaunu. Arī šeit būtu noderējis gids, bet, ja cītīgi lasa aprakstus, tad ar to arī pietiek. Kā izrādās, arī sievietes ir bijušas gladiatori (vairāk gan piedalījušās kā mednieces un cīnījušās ar zvēriem).
Pēc Kolizeja dodamies uz Forumu un Paletaina kalnu. Senā Roma zib acu priekšā, tempļi, uzrunas, Cicerona rokas, kas piesistas pie curia mājas... Iedvesmai noteikti noder seriāls „Roma”. Prāts nevar aptvert visu šo varenību, šo senatnību un sarežģīto notikumiem bagāto vēsturi. Vēl iedomājos, ka itāļu bērniem gan ir jāmācās daudz vairāk savas valsts vēture kā, piemēram latviešiem. Mums īsti notikumi sākas aptuveni no 13.gs, bet šiem tak vairākus gadu tūkstošus p.m.ē. Nez kā viņi skolās veido vēstures programmu J
Pēc Paletine kalna dodamies uz Circo Makssimo, tur nekas taustāms nav palicis, bet apjomi tāpat liek iedomāties dzīvo bildi. Turpat netālu ir viens no Romas slēptajiem dārgumiem – rožu dārzs
http://www.italyheaven.co.uk/rome/roseto.html
Burvīgas rozes, viss smaržo. Redzot bildes man likās, ka mazliet izskatās kā kapsētā, tā arī ir – šeit kādreiz bijusi ebreju kapsēta, bet tas nemaina vietas skaistumu.
Pēc tam dodamies uz vēl vienu apslēpto Romas dārgumu – to man ieteica kolēģis – Giardino aranci – burvīga vieta, skaists skats uz Romu un apkārt klusums un miers, blakus atrodas Santa Sabina bazilika – tā izstaro mieru un vieglumu.
http://www.italyguides.it/us/roma/rome/aventine/giardino-degli-aranci/parco-savello.htm
Turpat blakus atrodas arī slavenā Piazza dei Cavalieri di Malta – patiesi paskatoties pa atslēgas caurumu var redzēt sv. Pētera baziliku!!! Protams, ka šis fakts bija zināms pirms palūrot, bet tā atklāsme – jā patiešām – tā gan jāpiedzīvo katram pašam.
http://www.italyguides.it/us/roma/rome/aventine/order-of-knights-of-malta/st-peter-keyhole.htm
Nākamais apskates objekts – bocca della verita – kas to būtu domājis, ka viņa tik liela!!!
Katrā ziņā stāsts par šo it kā notekcaurules vāku ir interesants J Izlasiet nu paši:
Apskatam arī Kapitolija kalnu, sākumā nevar saprast, kur viņš ir paslepies, bet vēlāk atklājam gan – ļoti skaista vieta, īpaši saulrietā un naktī.
Netālu no mūsu hotelīša ir maza dārza/jumta terase (ieeja no via Mazzarino) – grāmatā rakstīts, ka īsta paradīze pilsētas centrā... nūūūū... paradīze ir pilna ar gulšņājošiem rožu/lietussargu vīriņiem un drīzāk gribas tikt prom.
Ceturtā diena
Pēc skrejošās Romas gribās mazliet pabaudīt vasaru laukos J Dodamies uz villa d’Este un villa Adriana Tivolī. Villa d’Este ir burvīga! Mazliet par maz pavadam laiku pašas villas apskatei, jo gribās ātrāk redzēt visas 36 strūklakas! Tiesa gan, darbojas kādas 30, bet ļoti skaisti un iespaidīgi. Ceram arī uz 2 dziedošajām strūklakām, bet fontana della Civetta nestrādā... toties fontana dell’Organo strādā gan! Manas fizikas zināšanas ir par vājam, lai izskaidrotu,kā tās ērģeles darbojas, bet zinu tikai to, ka tās spēlē māte daba nevis apmaksāts ērģelnieks J
Villa d’Este ir bijis arī iedvesmas avots Ferencam Listam:
Tālāk dodamies uz villa Adriana. Dažiem varētu likties, ka nokļūšana līdz villai nav viegla, bet patiesībā vajaga tikai mazliet uzņēmības. Biļetes var nopirkt kioskā uz plačā netalu no villa d’Este un tad jābrauc ar 4 vai 4x autobusu. Šoferītim jāpajautā, vai autobuss iet uz villa Adriana un tad viņš pateiks (cerams), kur jākāpj ārā, jo pietura nav īpaši skaidra.
Villa Adriana ir milzīga! Tas ir vesels komplekss un tur var pavadīt kaut vai visu dienu. Apkārt smaržo tikko pļauta zāle, šur tur zied magones, cilvēka gandrīz neviena, liekas mazliet aizmirsta pasaule... un var tikai brīnīties par to, kā tas viss ir saglabājies līdz mūsdienām... ! Pie katra drupu kompleksa ir apraksts, kas tas ir, sākumā vairāk fakti, kur austrumi, kur rietumi, bet parasti pēdējās 2 rindiņas ir visinteresantākās un beigās lasām tikai uzrakstu un tās.
Izrādās arī mājās tikšana no villas nav nemaz tik sarežģīti, tikai taisni un pēc 1 km ir pietura – tā pēc stāstītā – nu principā ta arī bija J Bet tāpēc jau ir arī rokas un kājas, lai noskaidrotu lietas, kas nav skaidras. Tā mēs skaidrā itaļu valodā „noskaidrojam” kur tad īsti atrodas pietura. Viss skaidrs!
Pašā vakarā vēl aizbraucam noskatīties saulrietu uz Pincio, daži saka, ka tā ir labakā vieta saulrieta vērošanai, man gan liekas, ka skaistāka skata no Giardini aranci nav... Tiekam arī līdz Spāņu kāpnēm, bet tur pārņem tādas pašas sajūtas kā pie Trevi strūklakas – labāk tālāk.
Piektā diena
No rīta aši ieskrienam Santa Maria Maggiore bazilikā, kas izrādās ir paša pāvesta pārraudzībā. Mūsu uzmanību piesaista grēksūdzes būdiņas – lūdzu! Kādā valodā un kādā laika? Viss ir iespējams un cilveki arī izmanto šo ispēju, mēs gan tikai paskatamies J
Mums atkal velk uz „laukiem” – šoreiz braucam apskatīt akvaduktus. Izrādās tur var itin vegli aizbraukt ar metro! Tā arī darām, gala punktā jāiet cauri dzīvojamam rajonam un liekas, ka tāda ir īstā Roma – bez tūristiem (esam vienīgie), ar savu ritmu, ar savu stūra kapučino bāru, savu picēriju un krāmu veikalu.. Claudio akvadukts ir (atkal) iespaidīgs! Vietējie skrien krosiņu, brauc ar ričukiem, pārīši vāļājas pļaviņā... Rons saka, ka šī ie viena no romiešu iemīļotākajām vietām brīvdienu piknikam. Vieta ideāla – zied magones, ilzītes, blakus kaut kas līdzīgs rudzu laukam... atkal var nodoties iztēlei, kā bija, kad bija...
http://www.roninrome.com/sites-and-attractions/aqueduct-park-in-rome
Sestā diena
Viss, brīvdienas beigušās! Aši apskatam baznīcu, kas atrodas pie paša b&b, nopērkam picu nu jau iemīļotajā picērijā, pasēžam pie strūklakas un prom!
Šādi tādi novērojumi:
-Nekad neesmu bijusi pilsēta, kur vienas dienas laikā var atrast tik daudz kapeiciņu – spēj tik celt augšā! Varbūt tas viss no tiem tūristu tūkstošiem...? Vēl interesanti pavērot, kā makā pierastie beļģu un franču eiro santīmi nomainās pret visiem citiem iespējamiem variantiem... atkal jau paldies tūristiem
-Itāļi ir izpalīdzīgi un smaidīgi, bet ar angļu valodu gan neiet spīdoši... bet tāpēc taču ir rokas un kajas ;)
-Mājas vīns ir ļooooti garšīgs, pat pārāk garšīgs... ;) Un pa lēto...
-Nostāsti par stilīgajam un skaistajām itāļu sievietem laikam tomēr ir mīts... J Vai viņas pārvēršas par princesēm tieši pirms iešanas tusēt? Laikam visvairāk acīs iekrita tādas mistiskas neglītas botes, kas kājās teju katrai otrajai J Un vēl... kā atšķirt tūristu no itālietes? Ārā +25, tūristi maiciņās ar apdegušām mugurām, itālietēm mugurā jakas un garie zābaki! Starp citu, viena no skaistākajām sievietem, ko pamanīju, bija priestere! Drīzāk izskatījās pēc biznesa sievietes, tikai tā baltā krādziņa nodeva.
-Un vīrieši? Tipiskie zilajās dzinšās, saulenēs un baltajos kreklos – nasing spešial
-Mūķeņu mode ir interesanta lieta, novēroju 2 tērpus, kurus arī es varētu nēsāt! Bet golfa kepku gan nevajadzētu likt uz galvas pārsega (vai kā viņu sauc...?) J
-Uz Romu vērts braukt arī tikai dēļ saldējuma! Lai gan saldējums man tā ne pārāk, Giolitti (www.giolitti.it) manas domas mainīja... varētu ēst vēl un vēl... 7 eur 3 bumbiņas (gršas var izvēlēties, runā, ka Pāvests Jānis Pāvils II savu šoferi ir sūtījis tieši pēc kastaņu saldējumu – to arī nomēģinajām, bet mani favorīti laikam bija ķiršu un laima salčuki
-Izslavētais Romas šopings kaut kā mani neuzrunāja, lai gan galvenās šopinga ielas tika apskatītas, nekas „tāāāāāds” acīs neiekrita, bet laika apskatīt mazos veikaliņus, diemžēl, šoreiz nav...
-Patiesi varu ieteikt šo vietiņu vakariņām – la Tavernelle– uzgājām pašā vakarā, kad vācu tūristi jau bija paēduši un lēnām sāka parādīties itāļu ģimenītes www.letavernelle.it