Atkal Ukrainā restarts un mājup
|
Māris Šeršnovs
|
Parasti jau ar vienu reizi nepietiek!... Atkal tuvojamies Ukrainas robežai un liekas, ka tik traki jau nemaz nevar būt- aizmirstat visu, ko iepriekš esmu rakstījis un sākam no jauna! Šoreiz Ukrainā mūs uzņem ne tik laipni kā pirmo reizi šajā valstī iebraucot. Robežsargiem grūtāk saprast, kāpēc Latvijas tūristiem Ukrainā jāiebrauc no šīs puses. Tikai izstāstot, ka bijām izmetuši mazu līkumiņu pa Rumāniju un tagad atgriežamies, spēj viņus pārliecināt. Kaut robežsargi šo mūsu brīvo vazāšanos pāri robežām uzskata par nekaunīgu izlaidību, tomēr beigās saka - horošo- un ielaiž savā valstī. Pa šīm pāris dienām nekas nav mainījies un diez vai mainīsies vēl pārdesmit gadus. Saprotam, ka ceļojums iet uz beigām. Ceļošana pa Ukrainu un tās ceļiem sāk pamatīgi nogurdināt. Virzamies uz māju pusi. Pa ceļam apskatam augstāko (36m) Rietumukrainas ūdenskritumu un vienu no ģeogrāfiskajiem Eiropas centriem. Abi ir ceļa malā. Tik pie Eiropas iezīmētā cetra ir suvenīri un izbāzts lācis, kuram brīvajā laikā uz galvas tiek uzmesta sega, lai nekaunīgie tūristi bez maksas nefotogrāfētos.
Diena iet uz beigām un sākam meklēt naktsmājas, bet kaut kā neveicas. Esam Bukovela apkārtnē un tas nozīmē, ka brīvu, daudzmaz tīru un nevienam nepiederošu pļaviņu nav. Kur nu vēl pie upītes. Bet drosmīgajiem veicās! Pēc pārdesmit kilometru neatlaidīgas meklēšanas un maldīšanās, pieņemam lēmumu riskēt un mēģināt nobraukt pa pietiekoši stāvu un bedrainu ceļu līdz upītei. Tikai nākamajā rītā uzzinam, ka dažas stundas pirms tam pa šo pašu ceļu tika uzvilktas divas vieglās automašīnas, kuras pašas saviem spēkiem netika atpakaļ uz lielā ceļa. Bet neiekarojamais ceļš ir atstājis savu pozitīvo iespaidu uz šo vietu- ļoti tīra (pēc Ukrainas standartiem) un priekšā tik viens jauniešu pāris. Jaunieši izrādās no Baltkrievijas, tāpēc atkal ir ļoti interesanti mēles patrīt. Viņiem ar ārzemju ceļošanu tā ir kā ir... Uz Krieviju un Kazahiju, lūdzu, ar Ukrainu arī ir samērā viegli, bet lai izbrauktu uz Šengenas zonu... ļoti grūti. Un ne jau tāpēc, ka viņus nelaiž iekšā, bet tāpēc, ka viņus nelaiž ārā (fool) Tāpēc viņi samērā daudz zin par Ukrainu un apgalvo, ka esam tās bagātākajā daļā. Paveros apkārt un nosaku: kur nu vēl nabadzīgāk?!!
Nu, labi Krima ar savu miskasti ir tā neko, Kijeva un Donbasa reģions vēl ir tā neko, bet pēdējā ir tikai šahtas, šahtas, šahtas, kuras strādā uz pāris cilvēkiem.
Apjautājos par Batjku, visi vietējie ukraiņi ļoti jūsmo par viņu- strādā tautai!
Jā, ceļi ir labāki un sakoptāks arī ir kā Ukrainā, bet... atgriežamies atkal pie režīma stulbuma un infantilisma, paranojas un visatļautības. Šķiet, ka abus labumus (kaut drusku brīvības un kaut drusku pārticības) kopā gan viena, gan otra valsts vēl ilgi neredzēs...
Nākamā diena saliek visus punktiņus uz I.
Lēmums zemapziņā tiek pieņemts- jādodas mājup. Vēl vārdos runājam, ka vēlreiz šeit nakšņosim, ka vārīsim vakariņas, bet... Palaižam garām gan Jaremčas apskati, gan tās ūdenskritumu u.c. labumus un skaistumus.
Arī to, pa kurieni esam braukuši, ieraugām tajā pašā rītā, kad ievērojam, ka drauga VW T5 riteņi ir izvērsti kā divslīpu jumts. Kordi riepu iekšpusēs sen jau nobraukti un gaida izdevīgu brīdi, lai pārsprāgtu. Sākumā pieklājibas pēc draugs vēl mēģina lamāt servisu, kur pirms mēneša regulēja savirzi, bet... sev jau nemelosi- Ukrainas ceļi izdarījuši savu melno darbu. Nākas likt rezerves riteņus.
Vēl pa ceļam notiek pārrunas ar vietējo ceļu policiju, kuri uzstāj, ka esmu pārkāpis CSN. Bet jau pie teksta, kur ir Jūsu pieraksts Ukrainā, mēs abi saprotam, ka tas viss beigsies ar to, lai es visiem Latvijā izstāstu, cik ļoti labi un jauki ceļu policisti ir Ukrainā, kuri tikai pabrīdina :)
Ukrainas robežai tiekam pāri ļoti veiksmīgi- kā jau ierasts pa atsevišķu koridoru :) Pat poļi tikuši galā ar savu vajāšanas māniju un apšuvumu nost neplēš, tik apmierinās ar bagāžnieka atvēršanu. Tagad tik ceļš mājup!
Prologam!...:
Ukrainas brauciens tomēr ir mūs nogurdinājis. Nezinu, vai tur tiešām ir tik skaisti, zaļi un zili, bet emocionālos iespaidus Ukrainā var gūt pārpārēm. Noteikti tur ar visa veida cilvēkiem "pa dušam" var parunāt daudz vairāk kā jebkurā citā Eiropas valstī.
Esmu priecīgs atgriezties Latvijā! Šeit man patīk viss!!!
Un nobeigumam: iebraucot Latvijā, pa LR1 raidīja pārraidi par pensionāru problēmām un viņu necilvēcīgo dzīvi Latvijā- kaut tiem 97% ukraiņu būtu mūsu pensionāru problēmas!