Atkal Ukrainā un Rumānijā

  • 3 min lasīšanai
Ukraina ir mūs drusku nogurdinājusi. Lai atpūtinātu mazliet galvu, esam izdomājuši aizlaist uz Rumāniju. Tam ir arī praktiski apsvērumi. Manam busam, pēc varonīgo cīņu izcīnīšanas Ukrainas ceļos, sācis kaut kas krakšķēt priekšējā galā, bet otra busa iemītnieki apslimuši. Bet ne ārstēties, ne labot mašīnu šajā valstī kaut kā negribas. Indra gan aiziet šeit pie vietējā daktera (kuram kabinets nav bagāts, bet tīrs), tomēr izrakstītās zāles atsakās dzert, jo jābaro meita vēl ar krūti. Iepērkam vēl ne visai lēto dīzeli, tad vēl kārtējos arbūzus un melones un dodamies uz Ukrainas-Rumānijas robežpārejas punktu. Kā jau šejieniešiem pieņemts, mūsu mašīnas no kopējā pūļa tiek izceltas un aizsūtītas uz rindas priekšgalu:] Bet pāris robežšķērsotāji-kājāmgājēji vēl priekšā ir. Katram kārtīgi pasītē ieliktas 3 lejas. Viens mazliet neveikli rīkojas un naudiņa izkrīt uz zemes, bet nekas, naudiņa tiek pacelta un rūpīgi atkal ielikta pasītē. Robežsardze, saņemot pasi, ar kreisās rokas vēzienu naudu notransportē pagaldē. Kustība ir tik ļoti atstrādāta un arī sejā nenoraustās neviens vaibsts.Tik gribējās zināt, kādā traukā to liek, jo ja katrs "klients" tiek apkalpots ~1,5 minūšu laikā un rinda ir nepārtraukta, tad, loģiski spriežot, apakšā jāstāv paprāvai kastei. Reizēm no būdiņas lodziņa atskan uzbļāviens mašīnu kontrolētājiem, ka šai mašīnai viss ir kārtībā!... Ar mums viss ir savādāk- tiek ļoti oficiāli pieņemti dokumenti un tad pieklājīgi pajautāts kurp dodamies, arī- kā patika Ukraina. Uz šo jautājumu mēģinu izvēlēties vārdus un saku, ka ļoti interesanta valsts :) Vēl tik uz atvadām noskatamies šovu, kā dabūt pa mazo lodziņu iekšā ne naudisko kukuli, bet gan paprāvu kūku. Robežsķērsotājs stumj iekšā un robežsardzes alkatīgās roķeles velk uz sevi paprāvo kārumu, kaut ir acīmredzami, ka lodziņš tiešām ir krietni par mazu :D Rumāņu pusē robežšķērsošana ir tik oficiāla, kā kādreiz tā bija uz leišu- poļu robežas- parādi dokumentus un attaisi bagāžnieku... Jau iebraucot Rumānijā kontrasts ir ļoti liels- miskaste ir samazinājusies, pa ielām braukā normālas mašīnas un ar ceļiem viss ir kārtībā. Tik brauc gan kā ambāļi... Pirmais apskates objekts ir netālu esošā "jautrā" kapsēta ~Sapintas (vietējie izrunā- sapunca, bet dažādās kartēs dažādi nosaukumi) ciemā, kur kapu krustus veidojis vietējais mākslinieks ar savu dēlu. Ieeja zem lata, tūristi bariem, tik paši īsti nesaprotam, vai ir diezgan jautri un pieklājīgi lūrēt uz aizgājēju atdusas vietām?! Interesanti, bet tomēr nolemjam ātri laisties no turienes prom. Arī saule sāk pamatīgi svilināt un atgādināt, ka esam jau pamatīgos dienvidos no Latvijas. Uz nākošo apskates objektu Rimetea ciemu (kurš ierakstīts UNESCO mantojuma sarakstā) ir pamatīgs pārbrauciens- aptuveni 300 km svelmainajā laikā (~30 pēc celsija). Bet ceļi ir labi- rumāņi ir pacentušies! Jā, bet brauc tiešām kā ambāļi... Un arī ceļazīmju regulējumu, ka otrā un trešā josla var braukt taisni un pa kreisi, esmu redzējis tikai Rumānijā... Ir svētdiena, rumāņi atpūšas savās miskastēs pie upēm. Miskastes ir mazākas kā Ukrainā, bet ne salīdzināt ar Latviju (ja nu vienīgi pēc 9.maija svinībām pie Uzvaras pieminekļa). Vakarā atrodam savu "miskastīti" un taisam vakariņas, peldamies. Mieru tik nedod mana busa priekšējā piekare- jo vairāk brauc, jo vairāk grab... Arī drauga kāja ir sapampusi un izskatās, ka tuvākajās dienās tā varētu nopūt. Bet plānus nemainam un braucam uz Rimetea. Jā, smuks, kalnu ieskauts ungāru ciematiņš Rumānijā. Samērā tīrs. Pablisinamies un domājam, kā risināt savas problēmas- man busam grabēšanu, bet otra busa lazarete ir kļuvusi nekontrolējama. Pieņemam lēmumu braukt pa mazajiem celiņiem uz māju pusi, pa ceļam iegriežoties vietējā poliklīnikā, jo nākošie iepriekš plānotie apskates objekti tomēr ir samērā tālu. Poliklīnikā draugs nogaida piecas stundas uz pāris minūšu vizīti, kaut priekšā bija tikai viena paciente... Tiek izrakstīts antibiotiku kurss, jo ārstu konsīlijs ir izlēmis, ka kājā iekodis zirneklis. (Kaut neoficiālā versija par to, kāpēc tik ilgi bija jāgaida, ir tas, ka dakteris nemācēja angliski un gaidīja maiņas beigas:D) Arī mēs esam nīkuši mašīnās un esam gatavi doties tālāk. Nākošajās dienās iepazīstam Rumānijas mazo ciemu īpatnības un apmeklējam ne pārāk vecu klosteri. Uzreiz varu ieteikt, ja Rimetea ciems nav pa ceļam, tad nav jēga uz turieni triekties. Labāk ir izbraukt pa kādu mazu sānceliņu, kur daudz vairāk var izbaudīt šo vietējo "smeķi". Braucām pa taisno no Dej pilsētas uz Targu Lapus. Bijām vienkārši uz pakaļas- vienā ciemā bija daudz vairāk autentisko veco māju kā brīvdabas muzejā. Mājiņas maziņas, katrā tikai virtuve un viena kopējā istaba, vārti ar ornamentiem. Tikām nejauši ielūgti vienās mājās, kur saimnieks cienāja ar savu paštaisīto dziru, tik žēl, ka ar vietējiem tiešām grūti sarunāties, ja nu vienīgi rumāņu vai franču valodās:( Čigāni taisa guļbūves, bet savādāk kā mēs. Baļķus tik krāmē vienu virs otra, neuztraucoties par šķirbām. Tās (līdz pat 10cm platumā) aiztaisa ar māliem. Redzējām arī apkarinātos kokus ar bļodām, pannām un kastroļiem- mājās, kur meitas ir izdodamas tautās. Bet pirms atgriešanās Ukrainā, iebraucam Ruskovas ciemā, kur vietējie tomēr drīzāk ir ukraiņi un nevis krievi. Parunājam ar vietējo ciema robežsargu par vietējo legālo un nelegālo nodarbošanos un citiem niekiem. Laižam atpakaļ uz Ukrainu...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais