Atkal Ukrainā ar aktīvo atpūtu

  • 3 min lasīšanai
Vakariņojot esam izlēmuši vēl šovakar doties prom no Užgorodas, lai rīt varētu ātrāk tikt līdz kādai tūrisma kalnu takai. Došanās naktī pa Ukrainas ceļiem ir drosmīgs solis! Esam izprātojuši, ka Aizkarpatijā ceļu stāvoklis ir tīri ciešams, bet... neesam ņēmuši vērā to, ka Ukrainā jau vairāk kā pirms pusgada ir pieņemts likums par tehniskās apskates atcelšanu. Braucam un prātojam, kas ir labāk- vai tas, ka pretimbraucošajām mašīnām gaismas nav regulētas vai tas, ka sabiedriskais transports naktī pa šosejām kursē ar tikai ieslēgtiem gabarītiem!!! Kaut ko tādu, tiešām, esmu redzējis tikai Āfrikā... Veselais saprāts ņem virsroku un metam braukšanu pie malas un lienam savās migās gulēt. Brokastis, ceļš tuvāk kartē mūsu noskatītajai kalnu takai. Pa ceļam paņemam vienu stopotāju, kurš izrādās vietējais mācītājs. Viņš izstāsta vietējo stāstus par to, ka tikai pēc 2. pasaules kara Aizkarpatija pirmo reizi savienota ar pārējo Ukrainu, par to kā šeit bija un reizē arī nebija kolhozu sistēma, par valodas īpatnībām (baigi interesants temats- izrādās, ka šejieniešim vieglāk runāt krieviski un nevis ukrainiski, jo viņu valoda ir līdzīgāka serbu valodai...), parāda vietējo minerālūdeni, kurš ir tik mineralizēts, ka saliets pudelēs, tas pats sagāzējas kā veikalā pirktais. Šķiroties, mācītājs nosaka, ka aizlūgs par mums. Pasakam paldies, bet kā jau normāli latvieši, domās klusi nosmīkņājam. Bet, ko lai zina... Tuvojamies noskatītajai takai. Kalnu pārejā apstājamies, lai suvenīru pārdevējai pajautātu takas sākumu. Atkal ieslīgstam sarunās. Mūsu sarunai pievienojas vietējais iedzīvotājs, kurš deviņus mēnešus strādā Krievijā, bet trīs, svēta lieta, kā jebkuram vietējam iedzīvotājam vai viņu radiniekam, jāpalīdz siena savākšanā. Uz viņa jautājumu, vai tiešām mēs esam kurinājuši degvielu 1500 kilometriem, lai apskatītu šos kalnus, mēs atbildam, ka jā un arī iepazīt vietējo kultūru. Kamēr viņš apsmadzeņo mūsu atbildi, Indra uz ceļa atradusi asu drāts gabalu un uzbāžas ar jautājumu, kur viņu nolikt, lai nepārdur citi riepas. Tas vietējam vīriņam ir par daudz, ka viņš tik spēj izdvest: "Vot i vaša kuļtura!... vozmi že i vibrasi..." Indra bikli aiziet un noliek drāti pie staba. Esam netālu no takas. Sasniedzam to, tā, izrādās, ir slēpošanas trases teritorijā. Noliekam busus, un tie, kuri ir gājēji, dodamies ceļā. Ceļš ir marķēts un mums ir paredzēts sasniegt kalna priekšvirsotni, pa vertikāli uzkāpjot ~500m. Ņemot vērā,ka jaunākajam kāpējam ir tikai trīs gadi, tad priekš viņa kāpšana ir nopietns pārbaudījums. Kalnu virsotnīte sagaida mūs ar milzumdaudz mellenēm. Tā ir kā balva mazajiem kāpējiem.Fotogrāfijas, viss visiem patīk! Atpakaļceļš tomēr ir grūts. Mazais Tuntuļu Jurīts ik brīdi ir jāmotivē, lai dotos lejup. Viņš atkal un atkal grib doties atpakaļ, kaut īsti nesaprot, ka tagad atpakaļ ir uz kalna virsotni. Solījumi, ka lejā ir mamma tomēr motivē doties lejup. Šķiet, ka puikam nogurums ir tik liels, ka nav pat spēka paraudāt.Ceļā pavadītas ~5 stundas. Jau lejā, saticis mammu, paēdis mellenes, pasēdējis 10 minūtes, puika atkal ir priecīgs un spēka pilns. Toties sieva, kamēr mēs staigājam pa kalnu, ir mēģinājusi kopā ar jaunāko atvasi spert soli ārpus slēpošanas trases robežām. Bet, lai to izdarītu daudzmaz droši, kājās būtu jāauj garie gumijas zābaki. Piemēram varat iedomāties Žagarkalnu un visur tur, kur ir mežš, ir sabraukušas smagās mašīnas un izgāzušas atkritumus ar tukšām pudelēm un cita veida sūdiem. Perimetrs ir mīnēts!!! Bet pati trase ir daudz maz tīra, tāpēc uz tās uztaisam trapus busiem, lai būtu taisnāka gulēšana, pavakariņojam un dodamies pie miera. Naktī izskatās, ka vietējie ar zirgiem zog kokus, bet mēs nekādi uz to nereaģējam. Tik ap sešiem no rīta, jautri krastolīšiem grabot, ar murgursomām-futbolbumbām uz muguras, kalnos aizdodas septiņi kāpēji. Jā, skats patiesi sireāls!- skaties un netici, kā no septiņdesmitajiem-astoņdesmitajiem... Bet no rīta top plāns par Solotvinas apmeklēšanu. Solotvinu atceramies no deviņdesmito gadu sākuma, kad apmeklējām šeit sālsraktuves (bet kā noskaidrojām, tās jau pirms desmit gadiem tikušas appludinātas). Tagad Solotvinas lepnums ir sālsezeri, kuri šai pilsētai piešķīruši kūrorta nosaukumu (bet nepārprotiet- ar Jūrmalu tur nav nekādu līdzību). Kaut gan par sālsezeriem tos grūti nosaukt, drīzāk jau dīķiem ap kuriem no da jebkāda materiāla uzcelts teritorijas norobežojums. Līdz šai teritorijai ir "tupa" ar buldozeru izšķūrēts ceļš un uzceltas būves ar naktsguļām, dušu un tualeti. Piedāvājumi ir dažādi: lētais- 10 grivnas (~70 sant., tālāk rēķinat paši) par mašīnu, 5 par cilvēku un 5 par dušu ar silto ūdeni(:D), tualete ar podiem tupjamajā variantā; dārgais(all inclusive)- 20 no cilvēka, bet pods tieši tāds kā arī mēs saprotam tualetes podu. Abos gadījumos par bērniem nav jāmaksā. Nolemjam ar draugu šodien palutināt savas ģimenes un paņemam pa dārgo! Sajūtas patiešām labas- guli dīķī, rokas aizliec aiz galvas un gaidi, uz kuru pusi vējš aizpūtīs. Ir labi! Izbaudam ne visai lēto virtuvi, izmantojam bezmaksas Wi-Fi un atpūšamies. Par vietējās robežšķērsošanas īpatnībām nākamajā sērijā!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais