Parnu - Kuresaare - Parnu
|
Viktors Rožkalns
|
Fonā ejot Olimpisko spēļu šosejas riteņbraukšanai un skanot mūzikai, kuru biju paņēmis līdzi savā braucienā, sāku rakstīt par to, kā es aizceļoju līdz lielākās Igaunijas salas Saaremaa “galvaspilsētai” Kuresārei.
Uzreiz atvainojos par to, ka nesaucu visu īstajos vārdos. Saaremaa latviešu valodā laikam pareizāk tiek saukta par Sāmsalu. Lai vai kā - ne par to arī stāsts.
Tie, kas mani pazīst vismaz pāris gadus, iespējams būs jau pamanījuši, ka man pa vasarām patīk izbraukt garākā velo braucienā. Tā iepriekšējos gados ir sanācis izbraukāt gan daļu Zemgales, daļu Kurzemes, pagājušajā gadā aizminos līdz Pērnavai un pavizinājos arī pa Zviedriju. Ja pagājušo gadu tiku līdz Pērnavai, tad šogad izdomāju, ka jābrauc tālāk uz Saaremaa.
Iepriekšējos braucienos biju šo to mācijies. Viena svarīga atziņa - ar mugursomu nav baigi viegli. Mugura jūt pat tad, ja soma nav diez ko smaga. Tāpēc šogad aizņēmos uz bagāžnieka liekamas somas. Lieliska lieta, turklāt braucot pat ļoti nejūt to esamību. Sapakoju līdzi pašas visnelieciešamākās lietas - papildus velo drēbes siltam laikam, lietum un aukstākam laikam, ja nu kas + drēbes vakaram un kedas. Tāpat arī šis tas ēdams un dažādi vitamīni. Neatņemama lieta ir velo remontkomplekts, kā pamatā ir pāris velo kameras un pumpis, kā arī seškantes. It kā nekā lieka. Velo ar visām somām nenosvēru, bet pieļauju, ka viss kopā varēja svērt ap 25 kg.
Diena 1. Brauciens sākās agrā 24. jūlija rītā. Aiz muguras bija 3 dienas pa Positivus nodzīvotas, viena diena atkopšanās, ne pārāk daudz gulēts. Pirmie kilometri man sanāk tāda, ka iepazīšnās ar visu somu uzparikti. Tomēr ar tādām nav braukts, bet ātri pierodu. Rīts (ap 6iem) ir pat nedaudz vēss, tāpēc braucu pat ar silto jaku. Kaut kā nevisai viegli minās. Jutu, ka par maz ir gulēts, brīžiem pat sāku žāvāties pie stūres. Bet ar viegliem pārnesumiem pamazāk kustos uz priekšu. Pretvējšs arī liedz slēgt lielākus pārnesumus. Ceļš ir diezgan garlaicīgs. Apkārt vienkārši Igaunijas lauki. Pēc nobrauktiem ~40 km apdzīvotā vietā Kaali nogriežos uz shortcut, lai arī varēja braukt caur Lihula, kas būtu kādu 10 vai vairāk km līkums, ko es tajā brīdī galīgi nevēlējos. Un tad sekoja kādi 30 km pa vēl garlaicīgāku ceļu. Ceļš pārsvarā iet cauri mežam, izskatījās, ka tur apkārt neviens nedzīvo, jo nebija pat autobusa pieturu. Man tas mažs iskatījās, ka varēja būt kāds liegums, tāpēc arī tur cilvēki nedzīvo. Pēc nobrauktiem apm. 50 km paņemu nelielu pauzīti. Prasās nedaudz atpūsties. Tālāk ceļš aizved līdz lielajai šosejai, kas jau tālāk aizved līdz Virtsu, kur tālāk līdz salai mani aizvedīs prāmis. Bet pirms tam jau apmeklēju pāris pirmos apskates objektus - baznīcu un kādu lielu akmeni. Biju noilgojies pēc kaut kā interesanta, tāpēc baznīca un akmens manī radīja lielu interesi. Prāmi man nesanāk ilgi gaidīt, samaksājis 3.20 EUR, varu doties uz prāmja piestātni un vēlāk jau izbaudīt atpūtu uz kuģa, kamēr tas veic 7 km garo ceļu. Prieks, ka piestātnē mani pasveicināja vairāki latvieši, kas arī dodas uz Saaremaa un bija pamanījuši Latvijas karogu, kas rotāja manu velosipēdu. Ierodoties salā man jau bija sajūta, ka esmu jau gandrīz galā. Kas tas tas ir - tikai kādi 75 km. Bet ar vēju mums galīgi nebija pa ceļam. Es braucu no austrumiem uz rietumiem, viņš pilnīgi pretēji. Tad nu mēs viens ar otru cīnijāmies. Vairāk gan es ar viņu. Bez līdzi paņemtajiem cepumiem īsti neko nebiju ēdis, tāpēc ļoti vēlējos sazīmēt kādu feinu kafūzi. Garlaicīgajā daļā ne smakas nebija no kafūžiem. Bet, ja arī tur būtu, “stabuhā” tie būtu bijuši tik agrā rīta stundā ciet. Pēc pāris km uz salas ieraugu kaut ko kafūzim līdzīgu, bet tur vesels autobuss piestājis. Izlemju meklēt laimi tālāk. Bet neko īsti sameklēt neizdodas. Pat veikalu un benzīntanku nav. Viegli nav. Temperatūras stabiņš kāpj uz augšu, ar vēju joprojām nedraudzējos, bet, kad atlikuši līdz Kuuresaarei kādi 40 km, vienā no miestiem tomēr atrodas neliels pārtikas veikals, kurā ar acīm to izpērku gandrīz tukšu. Nu labi, nē. Bet sapērkos pārtiku nedaudz par daudz. Lai vai kā - makaroni ar gaļu burkā, kurus būtu vēlams it kā arī uz pannas uzsildīt, aiziet uz urrā. Apēsts saldējums, iedzerts kefīrs, nopirkti ūdens krājumi, var doties tālāk. Lai arī ainava ir interesantāka nekā garlaicīgajā daļā, nekā ūber pa ceļam nav. Būtu iespējams braukt no lielā ceļa nost un apmeklēt dažādas mazākas vai lielākas apskates vietas, bet uz to man prāts nenesas. Lielo krāteri gan pavisam noteikti jāapmeklē, lai arī tas ir nedaudz nost no šosejas. Tas bija kaut kas īpašs. Sajūta tāda nedaudz bijīga. Visu cieņu dabai. Paldies tūristiem no Latvijas, kas mani tur nofotogrāfēja. Pašam sevi fotogrāfēt man diez ko labi nesanāk. Braucot atpakaļ uz šoseju, uztaisu vienu nepareizu pagriezienu, kas pagarina beigās manu ceļu par kādiem 10 km, bet par to vairs tik ļoti nebēdāju, jo Kuuresaare ir diezgan tuvu. Pat neatceros, cikos es īsti biju Kuresaarē, bet viss vakars man bija priekšā. Sameklēju savu hosteli, kurš tiešām bija nice http://www.hotelmardi.eu/index.php?id=79. Vienvietīgs numurs pa 20 EUR dienā Igaunijas kūrortā tieši sezonas vidū galīgi nav slikti. Nomazgājies un pārģērbies ar kājām iepazinu Kuuresaare. Pirmo reizi biju gan pašā Saaremaa, līdz ar ko - arī Kuresaarē. Pilsēta mani ļoti patīkami pārsteidza ar senatnīgo arhitektūru, ar daudzajām āra kafejnīcām pilsētas centrā, ar lielo iekopto parku un pili, kuru iežogo lieli mūri un ūdens kanāli. Tā kā biju labi saguris, laicīgi devos gulēt un modinātāju nemaz neliku.
Diena 2. Pamodos ap desmitiem. Izgulējies. Paēdu brokastis, apmeklēju tūrisma informācijas centru, lai nedaudz pakonsultētos par iespējamo maršrutu un varēju doties ceļā. Tā kā no pirmās dienas brauciena man sāpēja abi ceļi, no kuriem kreisās tā vairāk, izlēmu baigi netrakot un izvēlējos ne pārāk garu maršrutu. Tāda, kā atslodzes diena. Aizminos līdz rietumu krastā esošajai Kihelkonna, tad uz dienvidiem līdz Lumanda, kura ieturēju pusdienas. Pa ceļam starp Kihelkonna un Lumanda gan bija Vilsandi parks, bet negribējās tur dziļi braukt iekšā, jo aizdomīgi mākoņi sāka savilkties. Katrā ziņā - ja sanāk jums būt Lumandā, noteikti aizejiet uz vietējo kafūzi. Tur droši vien vairāk par vienu kafūzi nav, tāpēc nesajauksiet. Labas cenas, labs ēdiens un daudz. Tā kā man bija vēl priekšā miniens, atļāvos tikai pusi no tā visa atnestā apēst. Braucot atpakaļ uz Kuuresaare, beidzot izbaudīju arī pretvēju un diezgan ātri nokļuvu atpakaļ pilsētā. Pēc neliela diendusa, atkal pastaigāju pa pilsētu un pačiloju kādā krodziņā pie pils mūriem. Tā kā ceļu sāpes par sevi nebeidza atgādināt arī šajā dienā, nolēmu nopirkt Ibumetīnu. Tāpat arī painteresējos par laika prognozi vai precīzāk - par vēja virzienu un ātrumu. Un izskatījās, ka 3. dienā mums ar vēju varētu būt pa ceļam.
Diena 3. Cēlos sešos. Pabrokastoju un jau ap 7iem devos ceļā. Jau no rīta bija saulains un patīkams laiks. Ne par siltu, ne par vēsu. Lai arī viena ripa tika jau izdzerta, sāpec nedaudz just varēja, tāpēc arī baigi trakot nedrīkstēja. Bet ar to pašu, braucās man uz priekšu pietiekami raiti. Atpakaļceļam izvēlējos neduadz citādāku ceļu nekā uz Kuresaare braucot. Nekā īpaša nebija arī braucot caur Sakla un Laimjala, bet tomēr kaut kas cits un nebija arī jābrauc pa lielo šoseju, kur satiksmes intensitāte nedaudz lielāka. Lai arī satiksme Saaremaa nekur nav intensīva. Pa vienu otru ceļu es pat pa vidu varēju netraucēti braukāt. Tāpēc jau laikam arī viņiem tur tie ceļi ilgstoši saglabā labu kondīciju. Ap 10iem jau biju Kuivastu, no kurienes prāmis mani pārcels uz Virtsu. Viens prāmis tikko kā aizgājis, jāgaida nākamais pēc 40 minūtēm, kuru laikā var vienkārši atpūsties. Pa šo laiku bija atnākusi diezgan liela sutoņa, par ko es ļoti nesatraucos, jo sajūtu līmenī jau biju atpakaļ Pērnavā. Vēlme nokļūt atpakaļ sākumpunktā bija pietiekami liela, tāpēc jau nedaudz pēc plkst. 2iem es biju Pērnavā, kas bija gandrīz 10 stundas pirms ieplānotā autobusa reisa. Piestāju zināmā kafejnīcā, ieturēju pusdienas, iedzēru aukstu alu, samainīju autobusa biļeti uz 7iem vakarā. Lai autobusā baigi nesmirdētu, vajadzēja nomazgāties. Nezinu, kur tā randomā var nomazgāties, tāpēc izlēmu meklēt kādu nomaļāku pludmali. Centrālā pludmale bija vienkārši pilna un cik sapratu, velo tajā iekšā stumt arī nedrīkst. Atradu kādu kilometru uz Rīgas pusi vienu pludmali kaut kur starp niedrēm. Tur arī bija cilvēki, bet tomēr mazāk, kas man ļāva diezgan netraucēti jūrā nomazgāties. Atgriezos iepriekšminētajā kafejnīcā, lai iedzertu vēl vienu alu un sagaidītu savu autobusu.
Rezumējums. Bija interesants ceļojums. Gan tāpēc, ka biju pirms tam nezināmā vietā. Gan tāpēc, ka atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šoreiz sanāca trīs dienas mīties. Un bija atkal labi pilnīgi netraucēti pabūt ilgstošāku laiku vienam. Mobilais telefons man bija līdzi, bet lielāko daļu ceļjuma tas nogulēja dziļi somā. Šādi ceļojumi iedvesmo jauniem ceļojumiem. Jau šogad vienu brīdi biju domājis braukt maršrutā Berlīne - Kopenhāgena. Tad ļoti iespējams nākamgad šo ceļu varētu mērot. Tas esot plaši iecienīts velo maršruts. Šoreiz trīs dienās tika nobraukti aptuveni 400 km, tur esot aptuveni 650 km. Tad rēķinu, ka 4 dienās šo maršrutu būtu iespējams paveikt. Ja kāds vēlas pievienoties, padodiet ziņu. Varētu apsvērt iespēju braukt ar kādu kopā.
Paldies par uzmanību. Raksts tiek pabeigts atkal ejot fonā Olimpisko spēļu riteņbraukšanai, tikai šoreiz tās jau ir sievietes, kas brauc.
Līdz nākamajai reizei.
