Atkal Ukrainā vēlviens next :D
|
Māris Šeršnovs
|
Karpati ir parādījuši raksturu. Mans draugs kā pārsalis sienāzis gaida pirmos saules starus. Brokastojam. Palēnām nekurienes vidū, kā skudras, nez no kurienes sarodas vietējie iedzīvotāji. Visi kā viens ir sapucējušies- vīrieši buktētās biksēs un kreklos ar apkaklītēm, sievietes kleitās. Mēs uz viņu fona izskatamies kā izlaidušies tūristi- šortos un T-kreklos. Ap plkst.10 parādās tūristi, kuri kā tērcītes plūst uz iepriekš minēto, grūti sasniedzamo (mums grūti sasniedzamo) tūrisma objektu. Bet mūsu ceļš tiek plānots uz Užgorodu, kura skaitās Aizkarpatijas galvaspilsēta. Ir doma to šodien sasniegt, jo atlikuši nepilni 300km un drīz sasniegsim nacionālās nozīmes ceļu Ļvova-Užgoroda.
Braucam caur vienu no minerālūdeņu kūrortiem. Joprojām pa smadzenēm bliež ceļu kvalitāte un apkārtējā miskaste un pretrunas par to, kas visiem šiem cilvēkiem liek braukt uz šejieni atpūsties??!
Jau pēcpusdienā nokļūstam uz lielāka ceļa, kas ļauj kustības ātrumu palielināt. Ceļš ir platāks,līdz ar ko bedres vieglāk apbraucamas. Vietumis sasniedzam pat 70km/h! Bet sapnis par Užgorodas sasniegšanu jau šodien ir izsapņots. Sameklējam daudzmaz jauku naktsvietu, vāram vakariņas un tad ar bērniem ejam uz savu mazo kalna virsotnīti. Bērniem prieks!
Vēl pievakarē mūsu jaukajai naktsvietai pievienojas jauns puisis ar meiteni ar devīto žiguli, kuri iestrēgst kādā no jaukās pļaviņas bedrēm. Mans draugs aiziet palīgā žigulīti izstumt un šķirās ar tekstu: "pagaidām!". Stūrēšana ir darījusi savu, tāpēc ieraušos busiņā uz guļu un laižos miegā. Bet pie pirmajiem sapņiem atskan klauvējiens un aicinājums iedzert par veiksmīgo žigulīša izglābšanu. Atrunas, ka tas nebiju es, kas stūma, ka man rīt jāved bērni, nestrādā. Eju un šo goda pienākumu ņemu uz sevi. Sākam ar konjaku un beidzam ar šņabi... Puisis pusgadu krājis naudu degvielai, aizņēmies mašīnu no tēva, lai varētu savu meiteni no Ļvovas atvest uz Karpatiem! Bet šis viņu pesimisms!........ Bezcerība...... Korupcija.... Kad mēģinu uzmundrināt, ka citur ir vēl daudz sliktāk, tad puisis izspriež, ka tad šī viena no Eiropas valsīm jāsalīdzina ar Āfriku... Kur vēl tālāk?! Man tomēr visvairāk žēl meitenes, kura sen jau dus viena pati mašīnā....
Nākošais rīts nemaz nav tik slikts! Pabrokastojam un laižam tālāk. Bet ceļš atkal kļūst par ārprātu! Lai iebrauktu Aizkarpatijā uz ceļa ir dokumentu pārbaude. Kad tuvojamies postenim, uz ceļa ir uzlikts ātruma ierobežojums "ne ātrāk kā 40". Ieraugot šo zīmi, mēs abi ar sievu neapzināti sākam skaļi smieties- pēdējos 10 km esam vilkušies ne ātrāk par 20km/h :D:D :D
Toties Aizkarpatija ir kā Aizspogulija Piekarpatijai- ceļi ir salāpīti un droši varam braukt ar atļauto ātrumu, saule sāk lutināt un ceļa malās parādās mājražotāji ar saviem dārza labumiem.
Arī Užgorodas centrs ir sakopts. Apskatam Brīvdabas muzeju un vietējā ēstuvē sākam plānot turpmāko maršrutu.
Bet par to vēlāk....