Lietuvas velotūre 450 km

  • 14 min lasīšanai
  • 77 foto

Vasara ir ceļojumu laiks, katrs dodas meklēt piedzīvojumus, cits tālāk, cits tuvāk, cits ielecot kādā festivālā, cits nopērkot lidmašīnas biļeti uz kādu eksotiskāku vietu. Mēs lēcām uz divriteņiem un izvēlējāmies apceļot un apskatīt daļiņu no kaimiņu zemes Lietuvas. Sākotnējie plāni ir tāli, Lietuvas galvaspilsēta un varbūt pat ieripošana Polijā, tomēr, izvērtējot apstākļus – ceļojuma laiks ir jūlija vidus un mēs esam divi kaislīgi jūras cienītāji, nolemjam samazināt kilometru apjomu, kā galamērķi un bāzi izvēloties Lietuvas piejūras pilsētas – Palangu un Klaipēdu.

Gatavošanās

Visu ziemu esam strādājuši pie mana velosipēda. Mārča fiksītim jau dažas sezonas aiz muguras, manējais ir svaigi tapis. Tiesa gan, es nobīstos un no īstena fiksīša nedaudz atkāpjos, man tomēr ir vajadzīgas arī bremzes. Īsi pirms brauciena sākam domāt par kravas stiprināšanu, jo līdzi ir jāņem telts, guļammaiss un soma ar nelielu kaudzīti mantām. Velosipēdi veidoti tā, lai viss būtu maksimāli vigls, pie šī principa pieturamies arī krāmējot somu. Līdzi neņemam neko lieku. Mana bagāža satilpst nelielā 20l mugursomā, guļammaiss man ir mazākais pieejamais, mans kompaktais lafums, kas paredzēts tikai vasarai. Īsā izmēģinājuma brauciena naktī Saulkrastos konstatējam, ka pietiek ar šo guļammaisu apsegties un ir jau karsti, tāpēc otru maisu līdzi nemaz neņemam. Teltī ieklājam paliktni, kam viena puse nedaud pufīga, otra no follija, siltumizolācijai. Viss ekipējums ir vienkāršs, telts un paliktnis gādāti tepat yjskā, vien mans lafuma aizķēries no treknajiem gadiem. Šis brauciens viennozīmīgi ir mazbudžeta. Naudu plānojam izdot vienīgi par pārtiku un rēķinamies, ka var gadīties kas neparedzēts un jādodas mājās ar sabiedrisko transportu.

Pirmā diena – Jelgava – Joniškis 50km

Neliels satraukums jau ir vairākas dienas. Šorīt mostamies un braucam uz duch bike pēc velobagāžniekiem, kas stiprināmi pie sēdekļa stutes, jo mūsu ričukiem standarta bagāžniekus, protams, uzlikt nevar. Iepriekšējā nedēļā esmu apbraukājusi vai visus Rīgas veloveikalus, un lielākā daļa piedāvā vai nu neko piemērotu, vai arī ko švaku, ar to saprotot plastmasas izstrādājumu, par augstu cenu. Diena ir silta, apmēram 16 grādi un priecīgi, ka nav nežēlīgs karstums gatavojamies ceļam. Mazliet pēc pusdienlaika esam vilcienā Rīga – Jelgava. Izmantojam vilcienu, jo gatavošanās ir izvērtusies ilgāka nekā plānots un līdz tumsai gribam tikt jau Lietuvā. Jelgavā paiet vēl kādas divas stundas, jo izpildam savu rimi zīmodzinu plānu. Iepērkam pārtiku, iegūstam savu piekto rimi zīmodziņu vasaras akcijai un aizpildam anketu. Tātad rudenī brauksim uz Bali! Tagad minam uz Lietuvas pusi. Mērķis šodienai ir pilsētiņa Joniškis. Ceļš no Jelgavas līdz Latvijas robežai protams ir drausmīgs un nepiemērots velobraucējiem, bet mokam tik uz priekšu. Nedaudz pirms Elejas pamanām vēl divus velotūristus, kas nokrauti ar daudz, daudz, daudz lielākām somām un brauc ar tūrisma – komforta ričukiem. Lepni paminam šiem garām. Nedaudz pirms LV robežas uznāk pirmais šī ceļojuma lietutiņš, kuru veiksmīgi pārciešam zem veca, pamesta benzīntanka jumta. Nolīst, uzspīd saule un dodam tālāk. Ieripinam Joniškis. Protams nezinu cikos, jo kalendārs un pulkstenis ir pēdējais, kas mūs interesē šajā braucienā. Pulksteņa vietā mums ir saule, ja tā ir aiz mākoņiem, tad nokavējam arī gulētiešanas laiku. Joniškis iepērkamies maximā, pasēžam pilsētiņā ieprietim baznīcai, uzēdam, un tiklīdz sākam domāt par nakšņošanai piemērotas vietas meklēšanu, sak līt. Līst pamatīgi. Stāvam pie elektropreču veikala zem jumta. Pēc kārtīga gāziena vērojam dubulto varavīksni un vietējo varoņu akvaplanēšanu stāvlaukumā. Vēlāk aizripinam līdz ezeram, kurā plunčājas vietejie bērni. Ūdens ir nenormāli silts un sīkie nemaz nedomā pamest vienīgo pieejamo peldvietu. Tā nu mēs arī metamies tur iekšā, un tiekam gādīgi apšļakstīti ar ūdeni. Pirmais lielais secinajums – lietuvieši bērnus neaudzina, par nekaunīgu uzvedību viņiem omes un mammas neaizrāda, pat tad, ja sveši cilvēki svešā valodā uz viņiem bļauj. Tieku nosaukta par čučalku – būs jāpameklē vārdnīcā, ko tas īsti nozīmē. Bet tas tā, norakstu to uz manām sliktajām attiecībām ar cilvēces nākotni – bērniem.

Netālu no peldvietas esam uzcēluši telti un drīz jau dodamies gulēt. Naktī mostos vairākas reizes, no bailēm, ka pie koka pieslēgtos riteņus nozags vietējie jaunieši, kas reizēm staigā garām. Nakts vidū mūsu telts tiek izgaismota ar sarkanu gaismu, vairākas reizes pēc kārtas, ta arī nesapratu, kas tas bija, vai vilciena luksafors, kas mistiski varēja spīdēt no ezera otrā pusē esošā dzelzceļa, vai kāda vietējā mašīnas bremžu gaismiņas. Murgi par riteņu nozagšanu mani nepamet, esmu laimīga, kad beidzot pienācis rīts.

Otrā diena – Joniškis - Šiauliai – Kuršenai 65km

Šodien gribam nobraukt līdz Šauļiem, pa ceļam netīšām pamanam Krusta kalnu un apskatām arī to. Ceļš uz Šauļiem labs, bet visu laiku pretvējš, neiet parāk ātri. Šauļos priecājamies par lielo gājēju ielu un kosmisko kaķi pie ezera. Ezerā neviens nepeld, mēs arī ne, jo nobīstamies no netīrā ūdens. Paguļam pusdienlaiku parciņā, pamostamies no vēja un negaisa draudiem un pārdabiskā ātrumā es jau esmu sakrāmējusi mantas un uzbraukusi atpakaļ kalnā, pilsētā, noslēpusies zem jumtiņa. Es ne par ko negribu izlīt, katru reizi kā parādās dažas lietus piles, jau velku maisu ārā, lieku to uz somas, kas piesieta pie bagāžnieka. Nogaidām, kad pāriet nelielais lietutiņš, škiet īsts negaiss tomēr pāriet pāri šai pilsētai. Iedzeram kafiju, apēdam snikeru un pa ļoti labu ceļu ar labu vēju aizminam vakarā līdz Kuršenai. Šajā pilsētiņā ir Venta, pie kuras bijām plānojuši nakšņot. Šeit arī kārtīgi līst, stāvam pie pilsētas kartes un meklējam pieeju pie Ventas. Izmeklējamies riņķī un apkārt visai pilsētai, bet līdz upei nekur nevar tikt, visur aizaudzis ar garu zāli. Lietus līst, izmēģinam savus dzeltenos lietus mēteļus, kas īstenībā pasargā ne tikai no lietus, bet arī no vēja un aukstuma. Somas uz bagāžnieka ietērpjam milzu maisos, lai neizmirkst un turpinam meklēt peldvietu, bet nesekmīgi. Satiekam lietuviešu ugunsdzēsēju, kurš netipiski lietuviešiem prot kreivu valodu un iesaka mums virzienu kurā meklēt upi, bet dubļi un garas ūdenszāles mums neder. Beigās uzceļam telti vienkārši pļaviņā un dodamies gulēt.

Trešā diena – Kuršiai - Telšiai – Plunge 68km

Pamostamies aukstumā un slapjumā, jo esam uzcēluši telti ēnā. Es saprotu, ka ar savu vasaras ekipējumu esmu nošāvusi greizi, ādas zandales garajā slapjajā zālē paliek slapjas momentā, un es visbiežāk izvēlos pa usnēm un citiem džungļiem brist ar plikām kājām. Šajā naktī esmu nosalusi, plāns ar vienu vasarīgu guļammaisu uz diviem arī protams ir izgāzies. Čīkstu par aukstumu, bet optimisms vēl nekur nav zudis, nopeldamies pašā pilsētas centrā, parkā, kuram cauri tek Venta, pēc peldes organismam ir restarts, labsajūtā saulītē žāvējamies un ēdam maximā sagādātās brokastis. Šajā pilsētā nav nekā no turisma info centriem un līdzīgām padarīsanām, uz wc ejam padomijas laika poliklīnikā. Zobus tīram piepilsētas autobusu pieturās, runājoties ar vietējām govīm. Sākot braukt ārā no pilsētas ātri uzkarstu un pārgērbjos tur pat lielceļa malā. Džemperis somā un mugurā velku Mārča lielo, balto t-kreklu, jo pirmajās divās dienās esmu paspējusi saulē apdedzināt plecus un rokas un protams seju. Uz galvas sienam babaju lakatus, lai aizsargātu galvu no saules. Lakatus ik pa laikam laistam ar ūdeni, izveidojot normālu dzesēšanas sistēmu galvai. Karstums dienā ir pamatīgs, un mēs pat nenojaušam, ka jau pēc dienas vai divām mēs pēc šī karstuma ilgosimies. Pa ceļam nopeldamies upītē Virvyčia. Aukstajā upes ūdenī samērcējam no jauna savas galvas un minam talāk uz kalnaino Telšiai. Lūk šī ir pilsētiņa, ko ir vērts apmeklēt. Divi kalni, katrā kalnā baznīca un pa vidu ielejā skaistā pilsētnieku ikdiena. Tur pat blakus ezers. Pusdienojam vienā no kalniem pie pašas baznīcas, vēlāk zvanu aicināti ieejam arī baznīcā aplūkot arhitektūru. Tad cauri visai pilsētiņai dodamies uz otru baznīcu, pie kuras ir ļoti skaista, klusa vieta ar strūklaku, tāda sajūta, ka tu esi aizceļojis laikā, kādus paris gadsimtus atpakaļ.

Tad sameklējam kartējo kafeinīciņu, šoreiz interesantu terasi otrajā stāvā, izbaudam latte un brunojušies ar šokolādi minam līdz Plunge. Ceļš paiet ātri un jautri, jo jāpārvar mazi kalniņi, kas iet te augšā, te lejā, ar viena ātruma riteņiem tas ir diezgan interesanti. Kad esam uzkarsuši, laistamies ar ūdeni un dziedam pašizdomātas dziesmas, kuru teksts parsvarā sastāv no Lietuvas pilsētu nosaukumiem. Plunge mūs sagaida ar ikvakara lietu, šoreiz lielo vēju un negaisu pārciešam benzīntaka stūrītī, satinušies lietusmēteļos. Tiklīdz lietus pārstājis, dodamies iekšā Plunge teltsvietas meklējumos. Apskatījuši vietejo kapsētu un dīvainu kulta vietu pie ezera, konstatējam, ka šeit kā jau Lietuvā, ezers ir, bet peldvietas nav, atkal ceļam telti vienkāši pļavā pie ezera, kurā iebrist var tikai pa dubļiem ar zvejnieku zābakiem. Šis ezers atrodas pašā pilsētas vidū, gandrīz visapkārt ir mājas un ceļs, bet ezera vidū ir daži stabi, par kuriem cīnās tā vien šķiet miljons kaiju. Pīles, kaijas un citi putni sajā ezerā ir tik daudz, ka tas saulrietā atgādina filmas Notebook ainas. Trakie putni trokšņo gandrīz visu nakti un esmu jau iemācījusies atšķirt smejošās kaijas no rejošajām.

Ceturtā diena – Plunge – Kartena – Kretinga – Palanga 54km

No rīta vismaz stundu meklējam pa krūmiem ceļu uz vienīgo pledvietu ezerā. Šo vietu pa gabalu var redzēt, bet kad pieejam attiecīgajā ezera malā, tad džungļos ir jāatrod taciņa, kuru vietējie ieminuši līdz pat pašai pludmalītei, ja tā šo netīro, nostaigāto smilšu pleķīti var nosaukt. Bet tas mūs netraucē, restarts ir dabūts un dodamies uz pilsētas centru. Šī ir ceturtā diena dabā, sāk gribēties uzēst kaut ko normālu, aizejam uz vienīgo kafeinīcu pilsētiņā, pie kuras ārā ir terase. Izskatās cerīgi, ēdienkartē šis tas rakstīts arī angliski, tomēr oficiante saprot tikai lietuviešu valodā. Angļu un krievu šoreiz nelīdz. Norēķināšanas ar visa un master arī ir sveša lieta, tā nu es tieku pie pirmās vietējās skaidrās naudas no bankomāta. Kursu protams nezinam, bet brokastīm ar vienu lielu onkuli uz papīrīša pietika un vēl pāri palika.

Šodienas mērķis – jūra. Visi šie ezeri un upītes, pie kuriem nevaram piekļūt mums ir apnikuši, mēs gribam pie jūras. Tātad – minam tik ilgi, kamēr dzirdam jūru. Laiks apmācies, karstums vairs mūs nemoka, drīzāk esmu nosalusi. Kad Kretingā pasūtu kaut ko kam lietuviešu valodā vārdā ir boršķiai, saņemu auksto zupu. Sēžu savā sauļošanās palagā satinusies un ēdu auksto zupu, atkal smidzina lietus. Pēc tam pēdējais posms līdz Palangai. Uz Palangu ved veloceļš, uz lielā ceļa zīmes, kas aizliedz tur uzturēties gājējiem un velobraucējiem, bet šīs zīmes neattur vietējos, nelegālos tirgotājus un naktsmītņu piedāvātājus, kas tur sēž ar saviem plakātiem – kambariu nuoma. Tikko kā viņus ieraugu, atceros, ka kādreiz esmu lasījusi, ka Palangā viesnīcu var nerezervēt, istabu piedāvātāju paši nākot virsū, tā arī ir, bet mēs tik miņam viņiem garām, gribam uz pludmali.

Bet pirms pludmales mūs pārsteidz Palangas tūrisma vājprāts ar milzīgu tirgonu ielu. Visas malas ir ar tirgotājiem, kas piedāvā visu iespējamo un neiespējamo, cukurvate, saldējums, kafija, virtuļi, kukurūza un vafeles uz kociņa, un restorāni, un spēļu automāti, karuseļi un iespēja fotogrāfēties ar papagaili un vēl čūsku. Ja vien es šeit būtu nonākusi bērnībā... Nenoturos un metos virsū cukurvatei, kuru Rīgā ir jāmeklē ar uguni, bet Palangā var dabūt uz katra stūra. Un visa šī garā tirgus iela nebeidzas pat pludmalē un jūrā, jo ielas pagarinājums kā milzu tilts ieiet iekšā jūrā. Pa šo tiltu staigā tūristi – no viena gala uz otru kā skudras, bet pašā pludmalē, smiltīs, jūrā ir tikai daži cilvēki. Visi tūristi tikai pērk gardumus un pastaigājas. Kārtējo reizi nosmejamies, ka lietuviesi nepeld un sākam meklēt jumtu, zem kura pārciest kartējo lietusgāzi. Ērti iekartojamies tukšā tirgotāju būdiņā un uz galda izklājuši savas izmirkušās kartes iejūtamies tūrisma informācijas centra lomā. Lietus līst, tuvojas vakars bet tūristi tik staigā pa tigotāju ielu un pērk un pērk un skatās un brīnās, nekas neapstājas, kā skudru pūznis. Mēs savā būdā sagērbjamies siltāk un tiklīdz lietus pierimis dpdamies uz pludmali, beidzot ceļam telti kāpās, zīmju par šādas rīcības aizliegumu nekur nav. Kas nav aizliegts, tas ir atļauts. Virs jūras mākoņu maliņu rotā virpulis, smuka piltuvīte, apskatam un tik ceļam telti. Naktī līst gandrīz nepārtraukti un arī mūsu telts mūs kārtīgi pieviļ.

Piektā diena – Palanga – pirmā nakts zem jumta

Pamostos ar pilnīgi slapju guļammaisu, peļķi teltī, slapju somu un apaviem, kas stāvēja iekšā teltī. Tikko sāk spīdēt saule, mēs jau sākam visu žāvēt, saulē, vējā esam izkarinājuši visus savu slapjo iedzīvi un jau pēc dažām minūtēm atkal sāk līt lietus un neatlaidīgi samērcē visu pa jaunu. Tad mēs saprotam, ka jēgas nekādas no šādas žāvēšanas, satinam visu slapju somās un dodamies uz pilsētu. Papējam uzēst vietējo brīnumu – vafele uz kociņa un atkal sāk līt. Sajūta forša, tu esi uzkrāvis uz muguras somu, kura pilna ar slapjām drēbēm, stāvi savā lietus mētelī un slapjās zandalēs un dzer kafiju. Ričuki slapji, aplipuši ar smiltīm, ak, manas skaistās rumbas... un uznāk atkal kārtīgs lietus. Apsēžamies parkā uz soliņa, zem koka un vienkārši gaidam, kad beidzot beigs līt. Nosēžam tur kadu stundu, varbūt divas un saprotam, ka neko nevar izdarīt, būs jāmeklē naktsmājas. Tā nu dodamies pie plakātu cilvēkiem – kambariu nuoma. Istabu dabūjam ātri, tur sistēma atstrādāta, viens sarunā, otrs aizved līdz mājiņai, trešais visu ierāda un paņem naudu. Gulēšana uz veca divvietīga dīvāna ar iespēju mājas augštāvā apmeklēt padomijas laika dušu mums izmaksā 60 litus, toties kamēr paši guļam, gandrīz visa mūsu bagāža izžūst. Guļam uzreiz pēc dušas, arā spīd saule, tūrisms rit pilnā sparā, bet mēs guļam, esam paguruši no gulēšanas slapjās vietās. Kad pamostamies, ir jau pēcpusdiena un saulītē izlienam pastaigāties, apskatām dzintara muzeju un milzu piejūras parka vidū gluži nejauši uzejam pūtēju orķestra koncertu. Vakariņas baudam mūsu lietuvā iecienītāko produktu – rūgušpienu, kas pildīts krējuma bundžā, garšo lieliski. Šo mēs te ēdam katru dienu, jo ļoti garso un arī nodrošina kādas tur baktērijas organismā. Papildus ēdam arī aptiekā nopirktus vitamīnus, reizēm C vitamīna bundžu es tukšoju saujām, bet šī sistēma strādā – iesnas nedabūju pat tad, kad biju slapja un pārsalusi. Īrētajā istabiņā līdz iemigšanai skatamies kabeļtelevīziju. TV mums ir tāds ka brīnums, jo Latvijā, mājās mēs TV nelietojam kopš digitalizācijas ieviešanas. Laimīga, siltā gultā aizmiegu. Telts paliek satīta, slapja un smilšaina, istaba ir pārāk maza, lai tur uzceltu vēl telti. Šī nakts, kuru beidzot pavadam telpās ir pirmā nakts mūsu ceļojuma laikā, kad nelīst, kā arī pirmā, kad nemaz vairs nebaidos par riteņu nozagšanu, jo tie atrodas telpās.

Sestdiena – Palanga – Klaipēda 31km

Rīts daudzsološs, laiks normāls, pat saulains. Sakrāmējamies, nopērkam brokastis un kafiju, dodamies uz pludmali brokastot. Mārcis pat nopeldas jūrā. Es nelienu aukstajā ūdenī, jo šorīt taču baudīju īstu ekstru – siltu dušu. Esam vietējā bibliotēkā, internetā apskatījušies, ka vilciens no Liepājas uz Rīgu iet pirmdienās un sestdienās, plkst.6:00. Šodien laikam ir piektdiena. Mums vēl ir nedēļa laiks līdz sestdienai. Jūtamies ļoti labi, jo esam gulējuši siltā gultā, drēbes sausas, saule spīd. Tā nu nolemjam, ka jābrauc tālāk. Kaipēda. Skaisti. Paceļamie tiltiņi, burinieki, jahtas un skaista vecpilsēta. Vespilsētas laukumā noenkurojamies uz soliņiem iepretim skatuvei, uz kuras drīz sākas folkfestivāls, kurā piedalās arī latviešu folkloras kopa no Mālpils. Dzirdējām un redzējām gan krievu, gan somu, gan ungāru tautas dejas un dziesmas. Šajā festā trāpījām pilnīgi netīšām. Lieki piebilst, ka koncerta laikā ik pa laikam atkal lija un mēs dzīvojām savos dzeltenajos lietus mēteļos. Nenoklausījušies visu koncertu, aizbraucām prom, jo mums vēl jāatrod vieta, kura piemērota nakšņošanai teltī. Apskatam tādu kā promenādi un vēlāk nesaprotam, kā no turienes tikt prom, kā izrādās esam uzbraukuši uz saliņas pa tiltu, kurš ik pa laikam tiek pagriezts tā, ka dod ceļu jahtām un kuģīšiem. Kopā ar citiem tūristiem gaidīdami tiltiņa pagriešanu mums labvēlīgā virzienā, atkal sagaidām kārtīgu lietu. Sistēma atstrādāta – maiss uz somas, lietus mētelis mugurā un mūkam līdz pirmajam jumtiņam tiklīdz varam. Paslēpjamies no lietus pie kāda veca kluba. Apēdam pēdējās rozīnes un gaidam labākus laikus. Tiklīdz lietus piestājis minam uz jūru, kāpām. Lielā vējā uzceļam telti un dodamies gulēt, nezinot, ka naktī atkal būs vētra. Šoreiz esam gudrāki – somas un apavus saliekam lielajos maisos.

Septītā diena – Klaipēda - Palanga – Nīca - Liepāja 105km

Pamostos ļoti agri, no tā, ka kājas atkal peļķē, bet nogurums ir tik liels, ka saritinos guļammaisa sausajā galā un guļu tālāk, tā pat ārā ir nenormāls vējš un lietus, situāciju mainīt nevaru, labāk guļu. Kad pamostos nākamo reizi, redzu, ka Mārcis sēž un ar karoti smeļ ūdeni ārā no telts. Nu mans optimisms ir zudis. Es vienkārši sēžu saritinājusies čokurā, apsegusies ar pusslapju guļammaisu, un kaut ko gaidu. Secinam, ka tagad mums ir divi varianti – meklēt atkal naktsmītni Klaipēdā vai braukt majās. Klaipēdai mēs nepatīkam, tātad brauksim mājās. Salokam slapjo telti un guļammaisu, sakrāmējamies un dodamies prom no kāpām. Lai nenosaltu, virs džempera uzvelku lietus mēteli, bet kā par brīnumu, lietus ir piestājis, palicis vien milzīgais vējš. Smejoties, mierinu sevi ar domu, ka varēja būt vēl sliktāk, varēja arī zibens iespert teltī un riteņi varēja būt nozagti, bet tā nav. Priecīga miņos tik uz lielceļa pusi. Iegriežmies statoil pēc kafijas un snikera. Čekā rakstīs, ka ir septini no rīta. Izdzeram pa lattei, apēdam snikeru un viss, minamies uz Latvijas pusi. Tiekam līdz Palangai, nopērkam vēl ēst, kā mežoņi lielceļa malā, pie iki veikala apēdam no iepakojuma siltu vistu un kartupeļus frī, jo ripošana iekšā tūrisma pilsētā var paņemt parāk daudz laika. Līdz vakaram mums jātiek vismaz līdz Liepājai. Cik daudz laika mums ir, to mēs nezinam, jo telefons ir izladējies jau sen. No rīta būs pirmdiena un tas nozīmē, ka 6:00 mums jābūt Liepājā vilcienā, lai evakuētos uz Rīgu. Tā nu minam cik spēka. Visu mazliet čakarē mana sāpošā potīte, kuru atsitu laikam jau kaut kur Plungē, bet mīties ir vieglāk nekā staigāt, staigājot dažreiz pat kliboju. Ripo ļoti labi, nav pretvēja, ceļš labs, tiesa gan, tikai līdz LV robežai, tur tieši pie zīmes LATVIJA ir milzīga bedre, kura pēc lietus izskatās pēc neliela dīķīša. Tālāk ceļš ir autentiski saglabāts no Ulmaņa laikiem. Šis ceļa posms, mīļie, ir Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanas paraugstunda. Sešas dienas esmu minusies pa Lietuvu un bez problēmā, bet te 40km pa Latvijas ceļiem, es atvainojos, bedrēm un dupsis ir noberzts jēls, rokas atsistas sāp un trīc un galva jūtas tieši tā pat kā pēc smadzeņu satricinājuma. Reizēm izbesījusies vienkārši eju ar kājām un stumju riteni. Lēnām un neatlaidīgi virzamies uz priekšu. Tikuši līdz Nīcai, pārguruši vienkarši nogāžamies zālājā pie vekala. Telefonu aiznesam uzlādēties tūrisma ino centrā, paši gribam nosnausties. Kamēs es vējā izžāvēju savu slapjo guļammaisu, Mārcis zājītē jau aizmidzis. Guļammaiss izžūst ļoti ātri, jo vējš ir kā jau Liepājas pusē. Laimīga ielienu savā maisā un grasos gulet, kad konstatēju, ka nevaru aizmigt, jo riteņi stāv nepieslēgti. Pamodinu Mārci no dziļā miega un lūdzu viņam pieslēgt riteņus. Viņš tā īsti nepamodies kā iet tā ieiet ar kāju betona miskastes malā un pārsit kājas pirkstu. Jēē, asinis pa gaisu. Nu mums katram ir pa traumai, man labā potīte, viņam kājas pirksts, mazais pie tam. Tad es guļu, nemaņā. Mārcim miegs vairs nenāk, vinš žāvē telti. Vēlāk aizejam pēc telefona un sazvanam Mārča draugu Mārtiņu, sarunājam Liepājā naktsmājas. Vēl pēdējie 20km līdz Liepājai. Vakars izvēršas ļoti foršs, tiekam dušā, kopā ar Mārtiņa ģimeni grillējam vakariņas pagalmā un dzeram daudz siltas tējas. Guļam istabā, siltā gultā, ausīs nešalc vējš – neierasta sajūta.

Astotā diena – Kuldīga – Upesgrīva 86km

Mostamies un ieturam brokastis Mārtiņa ģimenes lokā. Silta putra – kaut kas nedēļu neredzēts. Īsta laime. Atvadamies un dodamies uz Liepājas centru. Nolemjam, ka laiks ir ļoti labs, esam palaiduši arī garām vilcienu uz Rīgu, brauksim uz Upegrīvu, uz kurzemes piejūras majām, pavadīsim tur atlikušo atvaļinājuma nedēļu. Ceļš līdz turienei tāls, iepriekšējā dienā esam nobraukuši vairāk kā 105km, vienas dienas laikā līdz Upesgrīvai netiksim, nakšnot teltī vairs negribas, lai gan tā tagad ir sarullēta sausa. Izplānojam braukt līdz Kuldīgai ar autobusu un talāk ar riteņiem, tad diena slaikā paspēsim. Aizejam līdz autoostai, esam tur laicīgi, bet autobusu uz Kuldīgu nokavējam, tieši vienu minūti par vēlu mēs piecēlāmies kājās un sākām domāt par iešanu ārā no autoosatas ēkas. Neko. Tā gadās cilvēkiem, kas nedeļu neskatās pulkstenī. Gaidam nākamo autobusu, kas ir tikai pēcpusdienā. Nogulšņājam pa Liepājas autoostu visu dienu. Kuldīgā esam tikai ap pieciem. Līdz majām vēl 86km. Nopērkam rimi pārtiku, esam atsākuši krāt zīmodzinus, būs mums vēl viens komplekts loterijas braucienam uz Bali. Ieturamies Ventas krastā tieši pie rumbas un tad gan sākam mīties majup. Ceļš līdz Talsiem pārsvarā labs, brīžiem kolosāls. Pa ceļu staigā stārķi un lietus ari nelīst. Pie Stendes sākās briesmeklis Latvijas bedres. Talsos pasēžam kalniņā pie ezera, uzēdam šokolādi un riekstus un pēdējiem spēkiem pa briesmīgu ceļu kratamies uz Upesgrīvu. Saule jau noriet, mājās iebraucam pusnaktī, nosaluši, noguruši, bet ļoooti laimīgi. Un jau šajā brīdī es nojaušu, ka mēs drīz brauksim atkal, neskatoties uz to, ka ne Latvijā, ne Lietuvā šogad normāla vasara nav bijusi un atvaļinājums jūlija vidū mums izvērties par mirkšanu un salšanu negaisos un vētrās.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais