Sicīlijas ceļojums 3.daļa

Jānis Gonza 23.07.2012 6 min lasīšanai 24 foto

24. jūnijs. Pirmā lieta, ko no rīta izdarījām, aizgājām līdz autobusu pieturai, lai noskaidrotu, cikos tiekam uz Katāniju. Priecīgi, ka mums vēl laika diezgan, lai apskatītu Noto, dodamies pa sinjoru bella vietām. Tiesa, šo to jau paspējām arī pa ceļam uz pieturu. Noto ir skaista pilsēta. Neesmu liels speciālists, bet šķiet, ka dominē baroks. Un tad jau nāk laiks doties uz autobusu. Pieturā īsinu laiku ar saraksta pētīšanu. Interesanti kļuva, ka saraksts bija no abām pusēm identisks, ar manāmu atšķirību laikos... mulsums. Kad jau skaidrs, ka autobusa nebūs, mums piesteidzas palīgā vīriņš. Uzzinājis, ka vēlamies nokļūt Katānijā, vīriņš krata galvu un baksta sarakstā autobusu pēc 15.oo. Šodien ir svētdiena. Ja mēs vēlamies, viņš pa nieka 80 eiro mūs aizvedīšot. Ātri zvanām Jurģim, lai viņš Trenitalia mājas lapā atrod tuvāko vilcienu. Arī vilciena nav. Nu ko, vīriņam laipni atsakām un dodamies meklēt krogu, kurā iepriecināt sevi ar tīkamām Jāņu dienas maltītēm un gardu alu. Birra Moretti man jau praktiski ir kļuvis par mīļāko alu.

Autobuss, kāds prieks, atnāk paredzētajā laikā un mēs dodamies uz Katāniju.

Katānijā autobuss pietur pie dzelzsceļa stacijas, kur ir arī vietējie satiksmes autobusu galapunkts. Uzreiz metos pie tuvākā autobusa šofera, lai noskaidrotu kā nokļūt Kenedija ielā, kur ir mūsu kempings. Saņemu skaidru atbildi – quattro due sette(4-2-7) un pietura ir tur. Esmu priecīgs bezgala. Signe tiek aizsūtīta pēc transporta biļetēm un pacietīgi sākam gaidīt 427.autobusu. Pēc stundas tā joprojām nav. Uzrunātie šoferi visi kā viens turpina apgalvot, ka gaidām īstajā vietā īsto autobusu. Vēl pēc stundas kāds šoferis apžēlojas un no autobusa izsauc kādu puiku, kurš saka, ka mazliet angliski runā. Mums tiek ir paskaidrots, ka ir svētdiena, un autobuss būs pēc 21.00. Labāk būšot, ja brauksim ar 431. Autobusu, bet ar melno līniju nevis ar sarkano, izkāpjam no tā Brosellino laukumā, kuru mēs nu nekādīgi nepalaidīsim garā un tad pārkāpjam uz D līnijas autobusu. Tā būs atrāk. Dodamies uz citu pieturu, kur redzam gan melno, gan sarkano 431.autobusu, taču tam pieturu sarakstā Brosellino laukumu neredzam. Nedaudz apmulstam. Tikmēr mums piesteidzas klāt vēl kāds izpalīdzīgs itāļu vīriņš. Angliski viņš nerunā, bet mūsu problēmu saprot. Ir tik saprotošs, ka pa 15 eiro ir gatavs mūs aizvest uz vajadzīgo vietu. Kamēr mēs ar Signi apspriežam šo iespēju, mums palīgā steidzas vāciski runājoša itāļu tantiņa. Viņa arī pastāv uz stāstu par Brosellino un vajadzīgā pietura saucas savādāk. Itāļu vīriņš kļūst pikts, jo tante draud noraut viņam biznesu. Tante vainīgā balsī viņam skaidro, ka ar autobusu braucot mums jāiztērē 4 eiro, bet viņa piedāvājums ir 15. Vīriņš atkal velk ārā mobilo un nu jau uzraksta ciparu 10. Mēs ar Signi piekrītam, jo ir taču svētdiena un kas to zina, cik ilgi mums būs jāgaida minētie autobusi. Itāļu vīriņš ir priecīgs un mēs braucam. Viņš nenojauta, ka mūsu kempingu tik viegli atrast nebūs un ka tas atradīsies Kenedija ielas tālākajā galā. Kā mantru visu laiku bubinādams „Villagio Europeo”, viņš meklē vajadzīgo, ik pa laikam metoties no auto ārā un prasot no gājējiem un citiem šoferiem norādes. Laimīgi esam beidzot galā. Vīriņam par viņa sirdsēstiem tomēr samaksājam 15 eiro, par ko viņš ir bezgala priecīgs un piedāvā iedot savu tālruņa nummuru, ja nu mums vēl kaut kur jābrauc. Kempings izrādās pludmalē, kas nozīmē, ka mūs atkal gaida patīkamas peldes. Kad kādu laiciņu bijām peldējuši, es beidzot ieraudzīju VIŅU. Tālumā, majestātiski pret debesīm izslējusies, kūpēja Etna. Bija ļoti dīvaina sajūta, peldot jūrā, redzēt tuvējo pludmales mājiņu un saulsargu aprises, tālāk nogāzē izklājušos Katāniju un virs tās Eiropas lielāko darbīgo vulkānu rāmi kūpam. Nedaudz apzinājos savu niecību pasaules priekšā...

25.jūnijs. Rīta agrumā dodamies uz autobusa pieturu ar plānu, ja nepaspējam uz Etnas autobusu 8.15, braucam uz Sirakūzām. Savu 427.autobusu gaidām pietiekoši ilgi, lai redzētu kā itāļi ierodas uz pludmali. Mašīnas tiek atstātas netikai stāvlaukumos, bet arī gar diezgan šaurā ceļa malām, kur izveicīgi vīri palīdz ieriktēties, par to prasot niecīgu samaksu. Neskatoties uz to, ka autobusu gaidām ilgi, autoostā esam pietiekoši agri un uz Etnas autobusu paspējam.

Kad jau sākam riņķot augšā, pie katra līkuma domāju, cik augstu mēs tiksim, jo, protams, gribas tikt pēc iespējas augstāk. Izrādās satiksmes autobuss mūs uzved tikpat augstu, cik visi dārgie tūristu autobusi. Lai tiktu vēl augstāk, jāizmanto pacēlājvagoniņi. Esam vienā tādā tikuši, kopā ar pavecu vācu pāri. Pēc kāda laika kundzīte apvaicājas, vai mēs neesam no Latvijas, jo mēs tā izklausoties. Viņa stāsta, ka viņiem rados esot ieprecējusies kāda latviete, tāpēc viņa tik droši minējusi. Pati kāzās Latvijā gan neesot bijusi, bet redzējusi bildes. Rīga, par pārsteigumu, esot ļoti rietumnieciska pilsēta. Saņemu arī komplimentus par savu vācu valodu – Āgenskalna ģimnāzija jeb tagad Rīgas valsts vācu gimnāzija – vari būt lepna ar savu dēlu. Pablandījušies pa milzīgo izdedžu čupu, kas ir Etna, notiesājam sviestmaizes, izdzeram alu un dodamies atkal lejā. Tā kā atpakaļ satiksmes autobuss brauc pēc 16.00, mums vēl ir gana laika pastaigāt ap 1986.gada izvirduma krāteri, izķemmēt suvenīrotavas un iestiprināties kādā ēstuvē. Šeit mūs gaidīja vēl kāds smieklīgs gadījums. Kādā bodītē uzskrējām krievu tūristiem, kuri bārstīja asprātības no „Briljanta rokas”. Nenoturējos un piebalsoju. Pēc kāda laika vīrietis apvaicājās, vai nerunājam itāliski. Saņēmis noraidošu atbildi, viņš mazliet uzkavējās mūsu sabiedrībā, apspriežot no lavas izgatavotos suvenīrus. Kad ar Signi kaut ko sākām runāt latviski, viņš priecīgi iesaucās: „Nu vot, vi že govoriķe po itaļjanski”. Mēs sasmējāmies un paskaidrojām, ka tā ir latviešu valoda.

Vakarā šķiet veiksmīgi sagaidījām savu 427.autobusu.

26.jūnijs. Tā kā mūsu 427.autobuss brauc reizi stundā un vakar, šķiet, to bijām nokavējuši, jo stundu arī nogaidījām, šodien izejam laicīgāk. Šī savukārt bija diena, kad viņš bija nolemis kaveties un atkal jau mēs gaidījām stundu. Mīlu itāļu satiksmi vēl vairāk. Šīs dienas plāns – Sirakūzas. Kāpjot ārā no autobusa, noprasam, cikos tas iet atpakaļ, uz ko saņemam rokas mājienu pieturas virzienā, kur ir autobusu saraksts. Nopriecājamies, ka autobusi iet itin bieži un pēdējais atiet 19.00. Sirakūzu kartes mums nav, tāpēc sekojam norādēm, kas ved uz Ortigia pussalu, kas ir šīs pilsētas vēsturiskais centrs. Tiko esam šķēršojuši tiltu, mūs uzrunā kāds vīrs un piedāvā ekskursijas pa jūru. Intereses pēc paklausamies. Piedāvājums izklausās vilinošs – vairāk kā stundu ilgs ceļojums ar laivu apkārt pussalai un uz piekrastes alām tikai par 15 eiro. Kad esam piekrituši, mums norāda uz ielas pretējo pusi, kur stendā sēž Džesika, kas tirgo biļetes. Tūre sāksies pēc 25 minūtēm. Noteiktajā laikā norādītajā vietā pie laivas ar konkrētās firmas uzrakstiem joprojām neviena nav. Taču Džesika no stenda nav pazudusi, kas liecina, ka blēži tie tomēr nav. Pēc kāda laika pienāk kungs labākajos gados ar padsmitgadīgu puišeli. Tūre var sākties. Kaut arī citu tīkotāju nav. Jo labāk mums. Tūre ir gana interesanta – paskatīties uz pilsētu no cita skata punkta vienmēr ir skaisti. Dažās piekrastes alās arī iebraucam. Pie kādas no tām tiek savākti trīs puiši, kas turpat peldas. Alā viņiem tiek dots uzdevums kaut ko zem ūdens atrast. Pēc ilgākiem manevriem tiek atrasts enkurs. Atpakaļceļā puiši tiek izlaisti, kur paņemti. Pa gabalu redzam arī solīto klinti „Jūras zilonis”. Prātā padomāju, ka, ja nebūtu enkura epopeja, varbūt mēs tiktu pievesti arī tuvāk. Vēl kādā vietā laiva tiek strauji apgriezta apkārt, noslāpēts dzinējs un no jūras tiek vilktas āra zvejas ietaises. Ņemot vērā, cik mazs pludiņš tām piestiprināts, minam, ka kungs paralēli nodarbojas ar maluzvejniecību. Kad ietaises pārbaudītas, turpinam ceļu. Šī bija viena no skaistākajām stundām visā ceļojumā. Vēlāk jau ar kājām izstaigājam Ortigia. Tiešām skaista vieta. Iegājām arī akvārijā paskatatīties uz visādām zivīm, krabjiem uz citām radībām. Kad nogurums mūs pievieca, iegājām kādā ēstuvē iestiprināties. Laiks iet nemanot un pēkšņi atskārstam, ka, ja vēlames vēl apskatīt Grieķu teātri un Dionīsa ausi, laiks posties. Mums tika ieteikts iet ar kājām, jo tas prasīsot nieka 15 minūtes, kamēr gaidot autobusus var paiet lielāks laiks. Protams, tās nebija 15 minūtes, bet galā bijām. Izrādījās, ka grieķu teātris ir slēgts, bet Dionīsa ausi, kas ir paliela izmēra ala mēs vēl varam apskatīt. Ko arī izdarām. Un tad jau ātri vien uz autoostu, jo pulkstenis ir jau pāri 18.00 un vēl jāpaspēj atrast kādu veikalu. Autoostā esam laikā. Tikai no autobusa ne vēsts. Klīstot pa autoostu kāda risinājuma meklējumos, atrodam vēl vienu sarakstu, kurā nav ne vēsts no autobusa 19.00. Arī blakus esošajā dzelzsceļa stacijā no vilcieniem vairs ne vēsts. Sākam apsvērt mūsu opcijas. Signe vēl kādā pieturā apvaicājas cilvēkiem, kuri visi bēdīgi krata galvas un saka, ka no Catania. Ir skaidrs, ka nakti pavadīsim uz soliņa Sirakūzu autoostā, jo viesnīcu tā droši atļauties nevaram. Es joprojām nespēju noticēt mūsu liktenim, jo Sirakūzas ir liela pilsēta un Katānijā ir starptautiskā lidosta – vai tiešām cilvekiem pēc 19.00 nav opciju nokļūt uz lidostu. Vājš mierinājums, bet tomēr. Pamanām arī kādus afroitāļus ar ceļojuma čemodānu. Izsakām minējumu, ka viņi droši vien grib nokļūt lidostā. Bet tikpat labi viņi var būt ieradušies no tās un tagad mēģina nokļut kaut kur citur. Arī viņi izskatās apjukuši. Pēc kāda laika viņu sejās atplaukst smaids. Kad neuzkrītoši mēģinu uzzināt, kāds ir viņu prieku iemesls, redzu, ka viņi pamanījuši kādu mazu necilā vietā uzlīmētu lapeli, kas izrādās kādas citas autofirmas autobusu saraksts. Urrā – pēc 21.00 ir autobuss uz Katāniju. Katānijā neaizbraucam līdz galam, bet prasam, lai šoferis mūs izlaiž Brosellino laukumā, kur drīz vien parādās arī mūsu 427. Autobuss. Esam sajūsmā.