Sicīlijas ceļojums 2.daļa
|
Jānis Gonza
|
22.jūnijs. Kempingā pamanām autobusa kursēšanas grafiku, kas mūs ļoti iepriecina. Noteiktaja laikā esam pie Cefalu sporta pils, kur, kā norādīts, pietur autobuss. Pieturu gan neredzam, bet cerībā, ka tā te tomēr ir, izvēlamies autobusa apstādināšanai visloģiskāko vietu. Pēc kāda laika arī ieraugām no Cefalu puses nākošu mazu autobusiņu, kas turpat griežas apkārt. Priecīgi mājam tam ar rokām, uz ko saņemam pretī neapmierinātu šofera burkšķēšanu, ka pietura esot bijusi pāris metrus atpakaļ. Bet kā gan mums to bija zināt? Nekas, uz staciju nokļuvām tā kā tā.
Caur Termini Imerese dodamies pāri visai Sicīlijai uz Agrigento. Stacijā bija dīvaina sajūta. Izkāp no vilciena, ieelpo svaigo gaisu, paskaties skaidrajās debesīs, un tad kāp 3 stāvus augšā uz izeju. Agrigento stacija izvietota tā, ka peroni ir nosacīti lejā, bet stacijas galvenā ēka ir kalnā līdz ar visu pārejo pilsētu. Agrigento kempings bija tas, kurš iepriekš uz mūsu e-pastu bija atbildējis un iedevis visai detalizētas norādes kā pie viņiem nokļūt. Arī uzņemšanā mūs sagaidīja angliski labi runājoša meitene, kura apstāstīja visu par kempingu un arī iedeva shematisku karti ar norādēm, kur un kā mums nokļūt pilsētā. Kad bijām iekārtojušies, devāmies tempļu ielejas izpētē. Ieleja bija skaista. Žēl gan, ka saule cepināja dikti, jo rāma, apcerīga pastaiga gan nesanāca. Drīzāk elšana un domāšana par ūdeni. Bet tas jau nemazina vietas burvību. Audiogids ik pa laikam man ausī dudināja par visām ar pilsētas vēsturi saistītajām peripētījām un konkrēto tempļu vēsturi. Par iegādāto biļeti mums bija iespēja apmeklēt arī muzeju, ko nolēmām izdarīt nākamajā dienā.
Vakarpusē papeldējām kempinga peldbaseinā, iestiprinājāmies ar vietējā bodē iegādāto pārtiku. Tā laikā mums piebiedrojās vietējais kaķis. Īsts skaistulis. Vēlāk arī viņa māte. Kāds, kas varētu būt viņa tēvs, labprātāk izvēlējās uzturēties pie mūsu holandiešu kaimiņiem.
23. jūnijs. No rīta ap 6 jau atkal esmu pamodies. Īsinu laiku ar rīta tualeti, bet tik un tā līdz brīdim, kad būtu pieklājīgi modināt Signi, laiks vēl daudz. Nolemju iziet no kempinga teitorijas palūkot, vai augļu tirgotāji nav jau atvērušies. Par laimi bija. Tika iegādāta mazītiņa melone un mazliet ķiršu. Signe joprojām guļ, tāpēc nolemju laiku īsināt ar iepriekšminēta pirkuma palīdzību. Kad savu melones pusi esmu notiesājis un arī nedaudz ķiršu, iedomājos, ka Signei varbūt nemaz melones negaršo un apēdu arī otru pusi. Pēc nedēļas gan nodarītajā atzinos. Signe, pamodusies, bija gana priecīga par ķiršiem.
Un tad tālākceļš. Pēc iepriekšsastādītā plāna mums ar autobusu bija jānokļūst Dželā, no kuras ar vilcenu līdz Noto. Bet līdz tam vēl jāapskata muzejs. Tam nebija ne vainas. Protams, kā jau jebkurā grieķu tematikai veltītā muzejā (es laikam nepateicu, ka Agrigento ir grieķu tempļu ieleja), pilns ar figūriņām, vāzēm utt. Visiespaidīgākā bija Zeva tempļa jumtu turošā figūra, kas šeit bija pieslieta kājās, preteji tai, kas gulēja pie paša tempļa.
Un nu uz Noto. Pāris stundas Dželas stacijā ar neko īpašu neizcēlās. Tā arī atradās nost no centra, līdz ar to apskates skriešanai uz centru lielas jēgas nebija, jo tad jau būtu jājož uzreiz atpakaļ. Ar neticību aplūkojām mūsu vilcienu, kas sastāvēja no viena vagona un jau ilgu laiku atradās perona galā un izskatījās.. pieredzējis. Gaidījām kaut ko lielāku. Bet neko. Kādā pieturā mūs gan pārstiedza jaunais pāris, kurš iemetās mūsu vienīgajā vagonā, lai papozētu pa atvērto vilciena logu ārā esošai kamerai un fotoaparātiem.
Un nu, beidzot Noto. Plāns paredzēja, ka nākamajā dienā no šīs pilsētas pabrauksim atpakaļ uz Modiku un Ragusu, bet no vilciena redzam, ka stacijas arī šeit ir nost no centra, kas pie tam atrodas augstāk kalnā, līdz ar to top skaidrs, ka sakombinēt kvalitatīvu pilsētu apskati un vilciena grafikus būs ļoti grūti. Nolemjam visu dienu pavadīt kārtīgi apskatot Noto. Šeit mūs gaida kempings, kurā paredzētas divas naktis un kurš bija viens no retajiem, kas reaģēja uz mūsu e-pastu, atsūtot nokļūšanas norādes. Sabiedrisko transportu gan nemanījām, tāpēc bija skaidrs, ka ceļš uz kempingu augšup būs jāmēro kājām. Bet esam taču varoņi. Kādā lielākā parkā noķeram divas sinjoras, kurām lūdzam iebakstīt kartē, kurā pilsētas rajonā jau esam. Senjoras kartē gan neorientējās, bet ļoti nepārprotami paskaidroja, ka esam Noto Basa rajonā un mums jātiek uz Noto Alta. Protams beigās tiek arī pastāstīts, pa kurām ielām ejot mēs redzēsim viskaut ko bella.Norādēs bija sacīts, ka kempings ir 800 m no slimnīcas. Pēc ilgas svempšanās pa stāvām ielām un trepēm, atrodam pirmo norādi uz slimnīcu. Pēc tam arī pašu slimnīcu, pēc kāda kilometra arī norādi uz kempingu pēc 500 metriem. Kad nu beidzot nokļuvām līdz mūsu kempingam, tā vārti bija slēgti. Zvanot uz atrasto tālruņa nummuru, samiegojusies balss atbild, ka kempings ir slēgts. Tajā brīdī es „iemīlēju” itāļus, kempingus un Itāliju kopumā. Nācās vien iet atpakaļ un meklēt viesnīcu. Atradām. Lai komplekts būtu pilns, viesnīcā netīšām sasitu vienīgo Līgo nakts alus pudeli....Par laimi bija aizķērusies lāsīte sambukas. Līgo, līgo!
