Sicīlijas ceļojums 1.daļa
|
Jānis Gonza
|
Tātad, neliels pastāsts par to, kā mums gāja Sicīlijā.
19.jūnijs. Mostos 4.00, lai ar pirmo vilcienu dotos uz Rīgu, lai paspētu uz Viļņas autobusu, jo uz Romu ar Ryanair lidojam no Viļņas. Romā ierodamies vēlā pēcpusdienā. Lidmašīna uz Palermo mums ir nākamajā rītā, tāpēc nolemjam mazliet apskatīt Itālijas galvaspilsētu. Tā kā šis tas jau bija redzēts pagājušajā gadā, izšķiramies par labu pilsētas apsaktes autobusam. Kad kāds laiciņš autobusā pavadīts, izkāpjam ārā, lai kājām aizstaigātu līdz Panteonam, kas gan par nelaimi jau bija slēgts. Bet tas nekas. Nogājām atkal gar Trevi strūklaku, kas līdz ar Kolizeju ir man mīļākās, ja tā var teikt, vietas Romā. Kaut arī Spāņu trepēm nav ne vainas. Un tad jau, tradicionāli pa zaķi, ar satiksmes autobusu atpakaļ uz staciju Termini. Un tālāk jau uz Fiumicino lidostu, kur tiek pavadīta nakts.
20.jūnijs. Lidmašīna uz Palermo ir jau no paša rīta. Blue Panorama ir laikam Ryanair Itālijas ekvivalents. Mazliet ērmota lidmašīna. Var jau būt, ka bija ok, bet tik ļoti pierasts pie rainerīša... Pārdomās nav lemts ieslīgt, jo, nesagaidījis drošības instruktāžu, aizmiegu. Palermo lidostā uzreiz noejam pazemē, kur ir vilciena stacija. Arī šeit vilcieni no lidostas uz pilsētu ir dārgi.
Palermo uzdevums nr.1 bija atrast telti. Bruņojušies ar Signes atrasto tūrisma un sporta veikalu adresēm un googles karti, kā arī Tripadvisor.com atrastu veikala adresi manā blociņā dodamies meklējumos. Mūsu cerības nedaudz sāk sarukt, jo atrastie veikali tirgo vai nu botes, vai nu ceļojuma koferus, bet ne teltis. Toties veikalā viss par 1 eiro, tiekam pie vērtīga naža un šķērītēm. Pēc 40 minūšū skrējiena nokļūstam līdz Tripadvisora ieteiktās bodes. Telts šajā bodē nav, taču mums tiek paskaidrots, ka tāda ir ielas pretējā pusē esošajā tās pašas firmas veikalā. Un tā par 50 eiro tiekam pie telts un guļamajiem paklājiņiem. Tālāk ceļš uz rezervēto viesnīcu, kas prasīja vēl kādas minūtes 15. Viesnīca gan bija smalka. Ne tajā nozīmē, ka daudzzvaigžņu, bet gan ēka, kurā tā atradās, celta 18.gs beigās, pilsētas centrā, kaut noplukusi, redzams, ka redzējusi Palermo smalkākās aprindas.
Tā kā Palermo obligāti apsakatāmo vietu sarakstā mums bija tikai viens ieraksts – vēstures un arheoloģijas muzejs, nolemjam iet ierasto taciņu – tūristu pilsētas apskates autobuss, kuru bijām manījuši arī šajā pilsētā. Jau šeit iepazīstam Dienviditālijas satiksmes iezīmes. Pirmkārt, praktiski nekādu luksoforu – aizžmiedz acis un meties pāri ielai. Otrkārt, cītīgi stāvot pie autobusa pieturas zīmes, sagaidām autobusu pienākam ielas otrā pusē. Iegādātā biļete deva mums tiesības braukt ar autobusu divām līnijām 24 stundas, izkāpjot no tā cik vien vēlamies. Tā arī notiek. Ja kāds nolemtu sakopt visas Palermo ēkas, tā būtu ĻOTI skaista pilsēta. Autobusu pametam vienu reizi, lai dotos uz muzeju. Vadoties pēc kartes, nonākam vietā, kur vajadzētu būt muzejam. Sirds nojauš ļaunāko, bet prāts atsakās tam noticēt. Cerībā vēl pariņķojam pa kvartālu, līdz kāds garāmgājējs apstiprina aizdomas, ēka, kuru klāj aizsargtīkls un, kurā notiek remontdarbi, ir muzejs. Sasodīts! Un tam vajadzēja iesvaidīt mani Sicīlijas sarežģītās vēstures līkločos. Un nu nekā... Vēlāk vēl pariņķojam ar autobusu pa Palermo un caur gastronomu dodamies uz viesnīcu. Nogurums un sambuca dara savu un aizmiegu ātri.
21.jūnijs. Pamostos pirms 6.00. Skaidrs, ka miegs vairs nenāk. Nolemju pāris stundas veltīt pastaigai pa pilsētu. Tas ir skaists brīdis – nesteidzīgi klīst pa ielām un vērot kā pilsēta mostas. Kaut jāsaka, ka jau ap 6.00 tā ir gana moža. Pastaigas laikā vēlreiz novērtēju pilsētas arhitektūru. Īpaši manu ievērību izpelnās Pretoria strūklaka, katedrāle un ...krustojums?... Quatro canti.
Atgriezies modinu Signi, jo ceļš ved tālāk uz Cefalu. Man par šo pilsētu daudz nav ko stāstīt. Protams, skaista maza pilsēta jūras krastā, kalnu ielokā. Bet nepārtrukti man atmiņā uzpeldēja pagājušajā gadā redzētā Capri. Protams, šeit bija neparastais skats ar mājiņām pašā līča malā, gar kuru sienām skalojās ūdens... Nepārpotiet bija skaisti.
Nonākuši uz mola, nolemjam doties peldē. Ehhhhhhhhh Kā man jau tas pietrūkst – silts, dzidrs ūdens, kas pats tevi tur un skaistas ainavas visapkārt.....
Un tad sākas piedzīvojums – nokļūšana kempingā. Ir kempinga nosaukums un adrese, taču ne viens ne otrs nav redzams uz vietas nopirkatjā kartē. Tāpēc ar telefona palīdzību pasākumam tiek pieslēgts Čirkainais. Kamēr tas notiek, Signe uz kādām kāpnem pamanās nomest fotoaparāta vāciņu, kurš iekrīt zemu zem trepēm. Atklāju sevī alpīnista iemaņas. Ar Čirkainā palīdzību top skaidrs, kurā virzienā mums jādodas. Vēlāk arī kāda ceļa zīme norāda uz mūsu kempingu. Bet ceļš joprojām ir tāls un nogurdinošs. Tomēr esam galā. Kempings izrādās tas, kuru mēs jau bijām pamanījuši no vilciena un pasmīkņājuši, ka ļaunākajā gadījumā, ja mūsu noskatītais kempings dzīve nepastāvēs, būs jāvelkās milzgabals uz šo kempingu. Kempings gan bija super! Pašā jūras malā, savdabīgs, terasveidīgs izkārtojums, kas nedaudz atgādināja zoodārza kalnu kazu sektoru, toties deva skaistu saktu uz jūras līci.
