Parīze un pilis
|
Skaidrīte Sudraba
|
Tā nu bija sagadījies, ka sešu aktīvas ceļošanas gadu laikā vēl aizvien nebiju aizkļuvusi līdz Parīzei. Reiz taču tas ir jālabo! Bet – Ryanair no Rīgas līdz turienei nevizina. Savukārt, ilgstošā autobusa ekskursijā doties negribu. Ja tā, tad jāiet pa iestaigātu taciņu: lidojums uz Vāciju un tālāk dažās stundās ar tūrfirmas autobusu līdz Parīzei. Atšķirībā no jebkuras citas vietas, Francija nu reiz ir tā, ar kuru pirmoreiz vēlos iepazīties gida pavadībā. Tad arī sapratīšu, gribu turp atgriezties vai nē.
Kopā ar kolēģi Aiju ņemam brīvu nedēļu jūnija vidū un dodamies apgūt jauno Ryanair maršrutu Rīga-Karlsruhe (Baden-Baden) un pie reizes aizbraukt uz Parīzi. Ceļojumu pērkam jau pārbaudītā mājaslapā: http://www.gute-reisen-online.com/, bet var pirkt arī tieši no firmas, kas izpilda braucienu: http://insel-travel.de/ Mūsu izvēlētais ceļojums saucas „Parīzes noslēpumi” un galvenokārt paredzēts cilvēkiem, kas Parīzi jau pazīst un grib uzzināt ko ārpus tūristu standartprogrammas. Nu, jā, nav īsti piemērots iesācējiem, bet mums ar Aiju gribas braukt un arī lidmašīnas biļetes uz Karlsrūi, no kurienes sākas brauciens, ir par ļoti pieņemamām naudiņām – 15,40 LVL vienam cilvēkam turp-atpakaļ. Domāts, darīts! Mēs dodamies ceļā.
Kā mums ar Aiju gāja Vācijā līdz braucienam uz Franciju, var izlasīt iepriekšējā aprakstā par Karlsrūi un Bāden-Bādeni. Tagad visi kreņķi palikuši pagātnē, mēs esam ceļā uz Parīzi! Tā kā biļetes esam nopirkušas pašas pirmās, tad arī sēdvietas mums autobusa pirmajās rindās. Braucēju pilns autobuss, bet ekskursijās dodas tikai apmēram 20 cilvēki. Pārējie iepazīst pilsētu patstāvīgi vai iet kādās savās gaitās. Grupa savākusies visnotaļ patīkama, pārsvarā krievi, kas uz Vāciju pārcēlušies 90.gados.
Tā paša apraksta komentāros teicu, ka raksta par Parīzi nebūs, jo nevaru uzrakstīt par ceļojumu, ko neesmu pati plānojusi un gatavojusi. Taču, atlasot fotogrāfija galerijai, domas mainīju. Smagi tapa šī fotogalerija. Man nepatīk skatīties bildes bez aprakstiem, tāpēc arī citiem negribu tādas piedāvāt. Taču, redz, kāds paradokss: četru stundu ekskursijā kājām pa pilsētu safotografēts kaudzēm bilžu, bet gides stāstītais atmiņā saglabājies vien fragmentāri. Savukārt, braucot autobusā, informācija ierakstīta, bet fotogrāfiju nav. Tāpēc urbos cauri internetam un ceļvežiem, lai iegūtu ziņas par redzētajām vietām un notikumiem. Biju domājusi izveidot tikai fotogrāfiju galeriju ar plašiem komentāriem, bet mana rakstiskā pļāpība izvērtās tādos plašumos, ka nolēmu labāk to novirzīt ceļojuma apraksta gultnē. Ja nu noder kāda ideja. Vai varbūt uzzināsiet kādu jaunu faktu. Taču tā paša iemesla dēļ, ka maršruts nav manis pašas plānots, nevaru dot nekādus padomus, kurp iet un kādā kārtībā ko apskatīt. Visdrīzāk, šoreiz apraksts būs kā atsevišķi mozaīkas fragmentiņi.
Un vēl, lai nebūtu pārpratumu, ja kādu tas var kaitināt: tā kā ceļojums bija organizēts krieviski runājošai publikai, arī manā stāstījumā būs pa kādam teicienam no gides stāstījuma krievu valodā, ja latviski to precīzi iztulkot nevar.
Ir agrs rīts, Parīzes Dievmātes katedrāle ir pirmā, kas jau no plkst.7:45 ver durvis interesentiem. Netālajā skvēriņā tiekamies ar savu gidi Natāliju, kas būs kopā ar mums divas dienas.
Faktiski Parīzes Dievmātes katedrāle ir vienīgais no vispārpieņemtajiem „obligātās apskates objektiem”, kurš ir ietverts šī ceļojuma programmā. Apskatei dotas pārdesmit minūtes, tad vēl kādu minūti var pieturēties pie viena no lielajiem riņķiem, kas iestiprināti dievnama durvīs. Lūkojoties mūsdienīgi, tas pasargāšot no nenomaksājamiem kredītiem un mīlas likstām, bet vēsturiski, kā saka – „от сумы и тюрьмы”. No šejienes dodamies četras stundas garā kājāmgājēju ekskursijā. Iespējami secīgi mūsu pastaigu esmu izklāstījusi foto galerijā „Parīze. 2012.gada jūnijs”, te tikai daži kadri, kas palikuši ārpus galerijas.
Mūsu gide Natālija ir ļoti jauka. Tīši vai netīši, bet viss mūsu gājiens lielāko tiesu ir „Повернём направо и пойдём налево”. Kā tad radies teiciens „Iet pa kreisi”? Ludviķis XIV izmitinājis zem viena jumta sievu un mīļāko. Sieva dzīvojusi pils labā spārna 10 istabās, mīļākā – pils kreisā spārna 20 istabās. Kad karalis nolēmis apciemot sievu, viņš sūtījis viņai zīmīti. Ja atbilde nesekojusi, karalis devies pa kreisi bez jebkādas zīmītes un vienmēr ticis mīļi uzņemts. Karalis – karaliene – favorīte – visizplatītākais modelis Francijas galmā. Favorīte bija galma aizkulisēs ievēlēts un iekārojams amats. Augstmaņi ar lielu degsmi centās iebīdīt šajā vietā savas sievas, meitas vai māsas. Favorītes nozīme bija ne pa jokam svarīga: lai tikai notika kāds apvērsuma vai kas tamlīdzīgs, kas vainīgs? Karaļa mīļākā! Viņu varēja indēt, mest cietumā, izsūtīt vai izrīkoties vēl ļaunāk. Un skatīties pēc jaunas favorītes…
Bet laiks atgriezties tagadnē, lai atkal satiktos ar pagātnes liecību. Šķiet, esam gājuši pavisam neilgi, un jau klāt senie mūri, kas reiz ir apjozuši Parīzi.
Ne jau pirmo reizi redzu pilsētas mūrus, bet nekad un nekur neesmu tik reāli izjutusi, ka tas viss ir bijis ĪSTENĪBĀ. Mūris apkārt pilsētai un vārti, ka kuriem var ieiet. Pa nakti tos aizslēdz un vai! tam, kas nav paspējis atgriezties līdz saules rietam.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Sēnas pusi, pāri tiltiem, pa Parīzes ielām un ieliņām. Vogēzu laukums, vairākas savrupmājas („особняки”), arī tā, kur dzīvojusi karaliene Margo. Ieejam arī muzejā Karnavale, kur tagad atrodas Parīzes vēstures muzejs.
Mēs bijām tikai pašā ekspozīcijas sākumā pirmajā stāvā un pastaigājām pa iekšpagalmiem.
Meklējot aprakstu internetā, ieraudzīju fotogrāfijas no šī muzeja kolekcijām. Protams, gide ieteica apmeklēt muzeju, ja kādreiz rodas izdevība, bet, nespēju iedomāties, ka tajā ir tā-ā-ādas vērtības! Kā raksta kāda meitene: „es tur iekritu uz vairākām stundām”. Mani vienmēr ir sajūsminājuši autentiskie interjeri, kādos dzīvojuši cilvēki. Un šajā muzejā tie ir tādi, ka no fotogrāfijām vien nevar atrauties! Kad vēlreiz būšu Parīzē, Karnavale būs mans objekts Nr.1.
Labi, kā teica jaukajā multenē „Si-Si-Dra”: „Vēl daudz pamācību priekšā/ Liekam jaunu bildi iekšā!” :)
Pēc ekskursijas iekārtojamies viesnīcā, taču nesnaužam, bet dodamies tālāk iepazīt Parīzi. Šoreiz kājām iešana mijas ar braucienu autobusā. Pats galvenais – mūs aizved līdz Eifeļa tornim!
„…Mēs protestējam pret šo dzelzs plāksnēm saskrūvēto kolonnu, pret šo nejēdzīgo fabrikas skursteni, kas rada galvas reiboņus. Šī nevajadzīgā un briesmīgā torņa uzcelšana pašā Parīzes centrā nav nekas cits kā svētuma zaimošana!...” – tāds ir maigā formā atstāstīts protests, ko parakstīja vai visi tā laika izcilie cilvēki, mums pazīstamākie no tiem komponists Šarls Guno, rakstnieki Aleksandrs Dimā un Gijs de Mopasāns. Tornim tomēr atļāva palikt uz 20 gadiem, tad to vajadzēja nojaukt. Taču sākās radio ēra, un torni izglāba tur uzstādītā antena, kuras signāls bija visspēcīgākais.
Lai apskatītu Parīzi no augšas, nākamajā rītā dodamies uz Monparnasas torni. Ar ātrgaitas liftu žigli, žigli uzbraucam 196 metru augstumā, tad vēl kājām līdz 210 metriem un skaties visapkārt, muti pavēris no sajūsmas!
Reiz, pirms daudziem gadiem, parīzieši tradicionāli augustā izbraukuši atvaļinājumā, bet pēc atgriešanās ieraudzījuši uzceltu šo monstru. Nu, noteikti ne jau pavisam uzceltu, bet 62 metrus garie pāļi jau bijuši sadzīti zemē un, pūloties 5 arhitektiem, būve tapusi. Miterānam bija padomā uzcelt 5 tādus torņus, bet – nepaguvis. Tautā tiek saukts dažādi, piemēram, krievi, izmainot vienu burtu zināmajā terminā, mīļi dēvē „большая чёрная дура”.
Nākošās bildes, ko liekam iekšā – mūsu brauciens uz divām pilīm ārpus Parīzes. Ne uz Versaļu, kur parasti ved tūristus, bet uz Šantijī, kas pazīstama kā Kondē muzejs, un Napoleona Bonaparta sievas Žozefīnes rezidenci Malmezonu. Par to visu stāstīts galerijā „Pilis Parīzes tuvumā – Šantijī un Malmezona”, te tikai daži fakti.
Pirmais, ko ieraugām, piebraucot pie Šantijī, ir lūk, šī krāšņā būve.
Tā nav pils, tas ir zirgu stallis. Viens no Burboniem, kam savulaik piederēja pils, kalpoja dzimtenei nevis ar ieročiem, bet ar prātu – viņš bija kanclers Ludviķa XV galmā. Bija ticīgs un pārliecināts, ka cilvēks nākošajā dzīvē atdzimst kā zirgs. Tieši tāpēc pēc viņa lūguma tā laika slavens arhitekts uzceļ šo šedevru – pili zirgiem. Tagad te atrodas Dzīvā Zirga muzejs un darbojas hipodroms.
Savukārt, pils cilvēkiem ir šī.
Tajā atrodas Kondē muzejs. Lai gan princis vāca mākslas priekšmetus tikai pēc viena kritērija – man patīk! – kolekcija izvērtusies par otru vērtīgāko muzeju pēc Luvras. Testamentā Kondē visu novēlēja dzimtajai valstij, izvirzot 2 noteikumus: pirmkārt, neko nemainīt priekšmetu izkārtojumā, un, otrkārt, neko neizvest no valsts. Abi šie noteikumi tiek ievēroti. Īpašos gadījumos, kad tiek veidota kāda tematiska ekspozīcija, priekšmetus reizēm aizņemas, bet tad atkal noliek tiem paredzētajās vietās.
Pēc tam mūsu ceļš ved uz Malmezonu – Žozefīnes rezidenci. Te atjaunots iekārtojums 19.gs. sākuma stilā ar gleznām un sadzīves priekšmetiem, kā tas bija imperatora un viņa ģimenes dzīves laikā. Jau teicu, ka man ļoti patīk skatīties interjerus, piemēram, šī ir Žozefīnes istaba.
Pēcpusdienā dodamies atpakaļ uz Parīzi. Triumfa arka, kurai vienkārši nepabrauksi garām. Tāda sašķiebusies nofotografējusies pa autobusa logu.
1921.gadā te tika apbedīts 1.pasaules karā kritis nezināms karavīrs, bet 1923.gadā iedegta mūžīgā uguns. Katru vakaru šī uguns simboliski tiek iedegta no jauna, un ceremonijā piedalās dažādas armijas daļas – katru dienu citas. Abus vakarus arī mēs redzējām gatavošanos šim pasākumam. Bija tiešām iespaidīgi, un ļoti žēl, ka nevarējām uzkavēties, lai to pavērotu.
Ar to mūsu ceļojums tuvojas beigām. Vēl dodamies braucienā ar kuģīti pa Sēnu, bet sāk līt stiprs lietus. Uz klāja nevar iziet, tas skumdina.
Sāk tumst. Vēl paspēju noķert pirmo brīdi, kad sāk izgaismoties Eifeļa tornis, bet mani mudina ātrāk kāpt autobusā, jo jādodas atpakaļceļā uz Vāciju.
Meklējot īstos parakstus fotogrāfijām, esmu ieguvusi kolosālu apjomu informācijas, saprotu, kādā ātrumā esam joņojuši garām, cauri un tikai starp citu. Es neesmu vīlusies un zināju, ka tā arī būs, jo saprotams – tādās bara ekskursijās savādāk nevar. Toties tagad es zinu, ko gribu redzēt, un zinu, ka atkal gribu uz Parīzi! Iepazīt lēnām, nesteidzoties, tā, kā Parīze to ir pelnījusi.
