Viļņa. Mana, īpašā.
|
Viktorija Lismane (Cīrule)
|
Tā kā dzīvē nu ir iegrozījies, ka zināmā mērā Viļņu varu saukt nu jau par savu pilsētu un iespaidu, emociju un zināšanu ir sakrājies tik, ka plūst pāri malām, te nu drusku padalīšos.
Pilsēta.
Manuprāt, tā ir visjaukākā no Baltijas valstu galvaspilsētām, kaut ar to vien, ka tajā nav zināmā mērā tik pierastās piejūras arhitektūras. Vecpilsēta (Senamiestis) esot viena no teritorijas ziņā lielākajām Centrālajā Eiropā (pēc oficiālajiem datiem – 3x lielāka kā Vecrīga!).
Vecpilsētas apskatei racionālākais maršruts varētu būt šāds: sākt no Aušros vartai – Rītausmas vārtiem un doties lejup cauri vecpilsētai pa Pilies gatvė – Pils ielu līdz Katedrāles laukumam.
Vecpilsēta
Senatnē Aušros vartai bija pilsētas nocietinājuma daļa, viena no 9 izejām, arī vārti uz Medininku pili. Nocietinājuma ārpusē ir mazs veikaliņš, kur var nopirkt visu kristībām. Savukārt paejot pārdesmit metrus vecpilsētas virzienā, labā pusē ir durvis. Pa tām var nokļūt augšā, virs vārtiem esošajā kapelā. Ir svinīgi, iespaidīgi, skaisti. Ticīgajiem – arī ļoti nozīmīgi.
Ejot tālāk pa Aušros vartų ielu (~50 metrus) labajā pusē ir vārti ar pagalmu, iekšā baznīca un klosteri (vīriešu un sieviešu) – svarīgākā vieta Lietuvas pareizticīgo baznīcai. Protams, Viļņa un baznīcas tas ir atsevišķs stāsts – to skaits ir ap simtu, un vismaz dažas no tām ir apskates vērtas. Ja jāizvēlas vienu pašu, pašu, pašu – tad tā varētu būt gotiskā Sv. Annas baznīca (Maironio g.). Leģenda vēsta, ka Napoleonam baznīca esot tā iepatikusies, ka viņš gribējis to pārcelt uz Parīzi.
Ejot uz priekšu, ātri vien var nonākt Rātslaukumā. Manuprāt, tas, ar uz tā esošo rātsnamu (rotušė) ir diezgan nedzīva vecpilsētas daļa (kaut vai salīdzinot ar Doma laukumu). Vienīgā dzīvība ir atsevišķos pasākumos (piemēram, basketbols uz lielā ekrāna rātslaukumā) vai Ziemassvētku tirdziņš. Ievērības cienīgas ir 2 lietas – rātsnams kalpo par ļoti labu orientieri turpat esošajai Vokiečių ielai, kur vienmēr var atrast vietu automašīnas novietošanai un tuvumā ir divas, manuprāt, ļoti jaukas vietas, kur paēst suši (mmm!!!) vai kaut ko citu no japāņu – korejiešu virtuves - „Labuki” (Didžioji g. 28, 2. stāvā) un franču virtuve „Balzac” (Savičiaus g. 7). Uz „Balzac” gan neejiet, ja gribat paēst ātri – apkalpošana ir patiešām lēna.
Rātslaukuma galā griežam pa kreisi uz Stiklių ielu. Stiklių, kopā ar Žydų un Gaono ielām veido pilsētas daļu, ko kādreiz apdzīvoja ebreji – sākotnēji vēsturiski, vēlāk – tur tika izveidots ebreju geto.
Manuprāt, viens no interesantākajiem vēstures momentiem Viļņā ir tieši ebreji un to kultūra. Viļņa vēsturiski (ārpus Jeruzalemes) ir bijusi otra lielākā ebreju apdzīvotā vieta – ebreji te dzīvojuši kopš 14. gadsimta, tas bija jūdu modernās kultūras centrs. Pirms II pas. kara ebreju skaits tika lēsts ap 100 tūkstošiem (dažos avotos minēti pat 200 tūkst.) – teju puse no pilsētas iedzīvotājiem.
Viļņā vien bija pāri simtam sinagogu. Kara laikā tika nopostītas visas (!) sinagogas, izņemot vienu – ko vācieši izmantoja kā hospitāli. Šī vienīgā sinagoga (Vilniaus choralinė sinagoga) atrodas Pylimo ielā 39. Novirzoties no tēmas – turpat netālu Pylimo ielā 21 ir kolosāls itāļu restorāns „Sorrento”, kura vienīgais reālais trūkums ir biežie slēgtie vakari (vai arī tik man vienai tā neveicas?).
Šobrīd par vēsturi liecina tik Viļņas pilsētas daļas nosaukums – Jeruzalė un centieni saglabāt izbijušo. Lai nu kā – šīs šaurās, līkās ieliņas ir bezgala skaistas un noteikti tā vērtas, lai pa tām pastaigātos.
Mēģinot tikt atpakaļ uz Pilies ielu, sanāk iet pa Šv. Jono ielu garām Viļņas universitātes teritorijai. Šeit, protams, ir atsevišķs stāsts. Pirmkārt, tā ir viena no senākajām augstskolām Austrumeiropā – dibināta 1579. gadā (bauru Latvijā – vien 1862. g.). Arhitektūras mīļiem – te ir vesela kaudze ar dažādos laikos būvētām ēkām, tūristam parastajam – no pagājušās vasaras jauna vieta, no kuras paskatīties uz pilsētu no putna lidojuma. Šeit ir iespēja uzkāpt vecpilsētas augstākajā celtnē – Sv. Jāņu baznīcā. Ieejas maksa (kā arī daudz kur citur) – demokrātiska, universitātes kompleksam viena biļete, baznīcai – otra.
Tālāk esam Pilies ielā. Šī ir vecākā vecpilsētas iela. Ir vairākas ievērības cienīgas lietas, bet tomēr pašas ielas šarms man atklājās pēc Kristinas Sabaļauskaites grāmatas „Silva Rerum” izlasīšanas. Rekomendēju!!! Tiem, kuri ir lasījuši – ir iespēja iegūglēt un atrast organizētu ekskursiju, atbilstoši romānā aprakstītajām vietām.
Lietuviešu virtuves meklētājiem varu norādīt uz turpat esošo Forto dvaras (Pilies g. 16). Nē, tā noteikti nav lietuviešu virtuves paraugstunda, bet izvēle ir gana plaša un noteikti labāk nekā Čili kaimas, kurā arī var nogaršot nacionālos ēdienus.
Šķērsojot Pilies ielu ieslīpi, iesaku aiziet uz Literātu (Literatų) ielu. Šeit pēdējo piecu gadu laikā ēkas tiek rotātas ar literātiem veltītiem mākslas darbiem. Mazs, savdabīgs vecpilsētas nostūris.
Nākamais punkts ir katedrāles laukums. Šī nu gan ir viena cilvēku (lielākoties jauniešu) piepildīta vieta. No tās var tālāk tikt uz Gedimino prospektu. Katedrāle ir Lietuvas katoļu baznīcas galvenā ēka. Liela un svarīga. Man gan labāk patīk blakus esošais zvanu tornis, kur vēl līdz pavisam nesenam laikam, katru nedēļu pulksteņmeistars kāpa pa 92 pakāpieniem, lai pieregulētu pulksteni – tehnika aizvieto cilvēku pavisam nesen.
No Pilies g. var doties virzienā pa labi un kāpt Gedimina kalnā uz pils torni (Arsenalo g. 5). Var arī slinkot un no otras puses braukt ar funikulieri. Pašā galā – jauks skats uz pilsētu.
Vecpilsētas nomalē ir vēl viena manis iemīļota vieta – Subačiaus iela, nogriežoties no Maironio ielas (navigācija aizved pa šo maršrutu, ja meklē Subačiaus ielas sākumu). Ceļš ved kalnā, no kura paveras skaists skats uz pilsētu. Mazu gabaliņu tālāk ir vietējais Bastejkalns un saglabājušies nocietinājumi. Tos šobrīd rekonstruē – iekšā tikt nevar, toties var apiet apkārt un atrast laukumiņu no kura atkal un atkal var aplūkot pilsētas panorāmu.
Pārējā pilsēta
Klasiskais maršruts ar to arī beidzas. Ja ir laiks un luste, tad, manuprāt, vēl būtu jāpastaigā pa upes otru krastu. Es dievinu rajonu pie Baltā – gājēju – tilta. Tā ir plaša zaļā zona, kur atpūsties. No garāmgājēju acīm ir noslēpta, bet tomēr ikvienam pieejama kolosāla koka terase ar atpūtas vietām pie Swedbankas ēkas (Upės g.). Saulainā dienā sēdēt tur un ēst saldējumu... (sapņoju ar vaļā acīm). Vēl var pastaigāt gar upes krastu un pabrīnīties par neizmantotām vietas iedzīvināšanas iespējām. Un vēl... vēl var iedzert vīnu turpat pie Baltā tilta esošajā vīna studijā „Vinchenco” (Upės g. 6).
Ārpus centra es gribētu ieteikt divas vietas. Vietas baudīšanai – „Belmontas” (navigācijā tā arī meklējiet, vai arī Belmonto g.). Tās ir rekonstruētas ūdensdzirnavas, ar sakoptu vidi un pastaigu iespējām upes krastā. Fantastiski skaista vieta. Pa ceļam ir norādes un nebīstieties, kad šķiet, ka šaurais un līkumainais ceļš nekad nebeigsies (sick) . Ēst gan neieteiktu – ļoti, ļoti viduvēji.
Otras, citā pilsētas pusē – arī dzirnavas. Teritorijas ziņā mazāk, ko redzēt. Toties interesantas iekštelpas un ļoti laba virtuve – „Verkių vandens malūnas” (Verkių g. 100). Turpat 200 pakāpieni augšup līdz Verkių parkam un pilij.
Mākslinieciskas noskaņas var baudīt radošu cilvēku iecienītā rajonā Užupis – tā ir valsts valstī – Užupio respublika. Daži to saucot par Viļņas Monmartru (sorry, nāk prātā mazā Šveice – nu, kaut kur tikpat attāli).
Ja gribas nostaļģiju – var aizbraukt uz Gariūnai tirgu. Tas joprojām darbojas, kaut arī krietni civilizētākā izskatā! Un vēl var aiziet uz Viļņas vecāko universālveikalu VCUP. Sajūtas kā mūslaiku Bērnu pasaulē. Bet tas nav būtiski, ja jūs iesiet tur paēst veikala augšējā stāvā esošajos krogos – ar skatu uz upi vai meklēsiet kādas zeltlietas – rotu veikaliņu koncentrācija uz kvadrātmetru ir iepriecinoša.
Ko darīt
Man īpaši mīļā Viļņas iezīme ir pilsētas debesis – lidmašīnu maz. Toties visu pavasari un vasaru gandrīz ik vakaru gaisā paceļas neskaitāmi gaisa baloni – bieži no krastmalas pie Upės ielas. Un jā, arī šis prieks ir lētāks nekā Rīgā. Ja nelidosiet – vismaz izbaudiet skatu.
Viļņas apskatei ieteiktu izmantot taksi – tas ir relatīvi (pret Rīgu) lēts prieks.
Vēl kas ir lētāks kā LV – tā ir kafija (akcīze!). Mans iecienītākais suvenīrs ir konfektes Sostinės (Galvaspilsētas) – padomijas gardais mantojums – klasika kā mūsu Serenādei (zinātāji atstāsta par tādu pašu bērnības konču Ukrainā – Stoļičnaja). Tās var nopirkt jebkurā lielveikalā, bet vislabāk – rūpnīcas „Vilniaus pergalė” veikaliņā (Stirnų g. 25).
Vajag pagaršot viņu kvasam līdzīgo dzērienu – giru (katrā vietā garša atšķiras), uzēst auksto zupu (garantēti būs laba gandrīz jebkur), cepelīnus vai kuģeli. Tie, kam cepelīni neizraisa sajūsmu, var izvēlēties arī tītara gaļas ēdienus – Lietuvā tie ir ievērojami populārāki nekā pie mums.
Ko nedarīt
Nebraukt uz televīzijas torni. Ja vien nav vēlmes apskatīt pļavniekveidīgus mikrorajonus no augšas vai ieraudzīt barikāžu laika karstāko punktu savām acīm.
Neiebraukt aplī pa labo joslu, ja ir doma braukt tālāk par pirmo izeju no apļa (var dabūt sānos – ievērtējiet ceļu apzīmējumus).
Pārjautāt Viļņas iedzīvotājam par ko viņš fano – „Lietuvos rytas” vai Kauņas „Žalgiris”. Vispār – mēģināt pārspēt viņus zināšanās par basketbolu un atļauties nezināt vakardienas spēles iznākumu. (flag:lt)
Nejautāt par viņu attieksmi pret poļiem. Tas tiešām ir jūtīgs temats un mēs taču esam pret neiecietību.
Uz sveicienu „laba diena” atbildēt ar „labas”. Labas – tas tomēr ir familiārs sveiciens (pēc manām sajūtām kaut kur starp čau un sveiki), nevis vienkārši – tā īsāk.