Zeme, kur saule krīt smiltīs I

  • 5 min lasīšanai
Zeme, kur saule krīt smiltīs I Ceļojuma ideja radās kādus 3 mēnešus pirms brauciena, plānošana aizņēma pāris nedēļas, ieskaitot aviobiļešu rezervēšanu, apdrošināšanu nokārtošanu un kartogrāfiskā materiāla ievākšanu. Ja runā par lidojumiem, mēs lidojām uz Barselonu ar Air Baltic un vēlāk ar Spanair, atpakaļ ar air Nostrum (Ibērijas grupa) un Atkal Air Baltic, bet ir vēl vairākas izskatāmas opcijas, piemēram, ja sanāk dabūt lētās biļetes līdz Londonai vai Mančestrai (kas pirms Ziemassvētkiem nebija iespējams), tad uz Maroku var lidot ar zemo izmaksu aviokompānijām kā piemēram Atlas Blue. Vēl var lidot uz Franciju un tālāk katapultēties no turienes. Vienvārdsakot – iespēju ir daudz, vajag tik prast tās sameklēt. Aizbraukšana un pirmie soļi Āfrikas kontinentā 22.decembris, ziema un sniegs. Mūsu mugursomas uz šī fona izskatās pavisam neiederīgi, tāpat kā mūsu rudens drēbītes. Aiz taksometra logiem ļaužu straume – kas ar eglīti, kas ar mandarīnu maisiņiem vai citiem saiņiem un sainīšiem. Solis līdz Ziemassvētkiem. Mums savukārt solis līdz lidojumam uz Āfrikas kontinenta pusi. Soli mazliet piebremzē paziņojums par reisa kavēšanos, taču pēc stundas gaidīšanas viss notiek – lidmašīna atlido, cilvēki iekāpj un pārlidojums uz Ibērijas pussalu var sākties. Tā laikā patukšojam līdzpaņemtos pārtikas krājumus, kā arī tos krājumus, kas lidsabiedrībai uz borta. Kad sāk krēslot, parādās Alpi. Skats iespaidīgs, un romantiskāku to vērš uguntiņu virtenes lejā – lidojam pāri kalnu kūrortiem ar to krodziņiem, viesnīcām, šalē un vietējo mājiņām. Barselonā sprintera cienīgā riksī jožam uz nākamo lidojumu, aizgūtnēm kampdami piesmēķēto gaisu. Spānijā, protams, smēķē visur, pat tualetēs, kuras visredzamākajās vietās grezno zīmes par aizliegumu smēķēt. Bet varbūt spāņi tā cenšas, jo no 2006.gada 1. janvāra viņiem stājas spēkā aizliegums smēķēt publiskās vietās, izņemot tam paredzētas zonas? Lidmašīnīte uz Malagu ir maza un vējš to pluina gan pacelšanās brīdī, gan ik pa brīdin lidojuma laikā. Ekrānos var redzēt jau nolidoto un vēl priekšāesošo maršrutu, lidmašīnas augstumu, temperatūru aiz borta un vēl veselu kaudzi izglītojošas informācijas. Lejā mirdzošas uguntiņas skaisti iezīmē Spānijas krasta kontūras. Saņēmuši savu bagāžu Malagā dodamies uz Paseo del park rajonu, kur ir mūsu jauniešu viesnīciņa (40 EUR par diviem divvietīgā numurā). Lieki teikt, ka pieturas autobusā (1 EUR no personas) te nerāda, šoferis ne vārda nesaprot angliski, bet kā par brīnumu izlaiž mūs vajadzīgajā pieturā. Ir vējains, bet vienalga silts. Viesnīciņa atrodas tieši pretī Alkazabas pilij, bet mēs esam tik noguruši, ka nolemjam iet gulēt. Pilsēta pagaidīs. No rīta izdarām divus labus darbus – pa internetu nosūtām ziņas savējiem un apdāvinām hostelīti ar Latviešu sieriem – saprotam, ka esam pārcentušies ar pārtikas krājumiem. Administratori izskatās samulsuši par šādiem no gaisa nokritušiem labdariem, bet priecājas. Dodamies nelielā pastaigā pa Malagu. Pilnīgi droši varu teikt, ka Alcazaba cietoksnis ir galvenā šīs pilsētas atrakcija, bet šodien ir brīvdiena un tas ir ciet. Pastaigājam pa apkārtesošajiem pilsētas kvartāliņiem, nonākam līdz Malagas katedrālei (Catedral y Museo). Spīd saule, visapkārt apelsīnkociņi ar tik kārdinošajiem apelsīniem. Mūsu ieplānotais buss uz Algeciras ir pilns, vietu nav un mums gribot negribot ir jāgaida nākošais, kas, savukārt velkas neciešami lēni, jo brauc gar piekrastes kūrortpilsētiņām un savāc gandrīz katrā no tām pasažierus. Te nu labi var redzēt tūrisma industrijas mašinēriju – hotelis pie hoteļa, viesu māja pie viesu mājas. Nesaprotu, kapēc vajag maksāt lielu naudu, lai brauktu pagulšņāt šādā šaurā smilšu strēlītē un priecājos, ka eiropieši vēl nav atklājuši mūsu pludmales tik lielā mērā. Algeciras ostā ir kā Bābeles tornī – mijas angļu, franču, spāņu un arābu valodas.prāmji uz Seūtu iet ik pa pusstundai, uz tanžēru gan tuvākajā laikā ir tikai divi – viens arābu un viens spāņu. Cerēdami vēl pēdējo reizi izbaudīt eiropiešu kārtību, ņemam biļetes uz spāņu prāmi. Prāmju kompāniju te ir gana daudz un katrai savas kases un prāmju atiešanas laiki, kā arī nelielas cenu variācijas : 30 – 32 EUR personai. Beidzot esam uz prāmja. Kopā ar pasažieriem uzkāpj arī vīriņš no Tanžēras policijas ar imigrācijas lapiņām, kas jāaizpilda pie iebraukšanas (un arī pie izbraukšanas). Tad tiek uzlikts zīmogs uz lapiņas un zīmogs pasē kopā ar individuālo numuru. Lieki teikt, ka rindas raitais ritējums apstājas brīdī, kad ierēdnis saņem divas Latvijas pases (lai interesantāk – viena vēl vecā, automātiski nelasāmā). Reizes piecas pāršķirstījis pases, ierēdnis pajautā, kur Latvija atrodas, tad velk ārā no somas kaut kādus valstu sarakstus, labi nospeķotus un ar zilu tinti nolietus, toties arī augšā un apakšā apzīmogotus. Latviju šajos sarakstos neatradis, viņš nedaudz samulst, bet beigu beigās iespiež zīmogus.Vēlāk ierēdnis pat zvana uz Tanžēru un pienāk klāt, lai painformēt, ka viss ir kārtībā. Pēd pusotras stundas kavēšanās (ak, eiropeiskā kārtība, arābu peldošais brālis jau sen ir otrā krastā) prāmis atiet. Sen jau esam nokavējuši savu vienīgo rezervāciju: nakts vilcienu Tanžēra – Marakeša. Labi, ka puisim, kas mums to rezervējis, nerodas nekādas problēmas un viņš var to atcelt. Izkāpjam Tanžērā jau tuvu pie pusnakts un uz labu laimi ejam ārā no ostas. Taksīši pīpina un sauc, bet neviens klāt neskrien un aiz rokas nerauj. Iznākot no ostas ieraugām CTM staciju (tie ir busi, līdzīgi EUROLINES, par 15% dārgāki nekā parastie busi, toties iet bez pieturām no punkta A līdz B, bagāža tiek rūpīgi nosvērta un iegrāmatota un par to ir jāsamaksā vēl mazliet naudiņas). Ejam raudzīt, ko mēs varam gribēt. Busu uz Marakešu nav, bet pēc pusstundas atiet buss uz Rabatu un Kasablanku (120 DH). Tā mēs gluši negaidot esam ceļā, viss ir kārtībā un jau sešos no rīta ierodamies Kasablankā, no kurienes pēc pāris stundām atiet buss uz Marakešu, kas savukārt maksā vien nieka 70 dirhamus. Tā kā mums ir laiks, izejam pastaigāt pa Kasablanku. Ir pelēks, apmācies un smidzina lietus, un šī nemaz neizskatās pēc baltās pilsētas. Prātā nāk kaut kur dzirdēts komentārs, ka labākais, kas Kasablankai ir, tas ir tās nosaukums. Gribam ātrāk tikt prom dziļāk valstī. Ceļš no Kasablankas uz Marakešu sākumā ir diezgan vienveidīgs – lauki, lauki, reizēm kāda būdiņa vai aitu ganāmpulks. Neiztrūkstoša peizāžas daļa – melnie iepirkumu maisiņi, kas šķiet ir visur. Bet ko tu padarīsi, var jau dusmoties, bet var jau arī saprast, jo marokā nav vietas, kur tos varētu pārstrādāt un tā nu tos reizēm savāc un tad kaut kur izmet un pēc laika maisiņi atkal aizvējo kur kurais. Tāda tā vides aizsardzība. ;o/ Pamažām auglīgos apvidus nomaina pauguraināka un akmeņaināka ainava, kaktusiem un alvejām apaugušas ceļmalas, palmu birzis un zemnieki uz ēzelīšiem. Tālumā parādās Atlasa kalni, mākoņi izklīst un Marakešā iebraucam jau spilgtā saulē un vasaras karstumā, kas ir visnotaļ patīkami pēc pavēsās Kasablankas. Marakeša rada strauji augošas pilsētas iespaidu – iebraucot tajā, paveras daudzi karaļa Muhameda VI sponsorēti jaunceļamie rajoni ar nākotnes vīzijām uz plakāta – mājas atrodas zaļumu lokā starp nelielām mākslīgām lagūnām. Mūsu viesnīca atrodas Gelizā (Gueliz), tas ir 10 – 15 minūšu gājiena attālumā līdz vecpilsētai, bet kamēr noorientējamies kādas minūtes piecas maršējam turpu-šurpu par lielu uzjautrinājumu vietējiem. Cena par divvietīgu numuru ir visnotaļ laba – 150 DH, taču tā kā numuros nav apkures (nav jau arī citur), tad no griestiem dekoratīvi lobās apmetums, toties ir siltais ūdens un pilnīgi eiropeiska tualete. Un brokastis līdzāsesošajā kafejnīcā ir vienkārši burvīgas – arābiete no rītiem cep tādus pankūkām līdzīgus plāceņus, tiek gatavotā burvīgākā kafija ar pienu, bet trauciņos izkārtoti dažādi džemi. Un apelsīnu sula – bieza, tumīga un ļoti, ļoti garšīga! Visa komunikācija no manas puses notiek franču valodā ar arābu vārdu iestarpinājumiem, kas vietējiem ļoti patīk un attiecīgi noved pie vēl lielākas komunikācijas. Ceļojuma laikā ir tikai daži cilvēki, kas tekoši izskaidrojas angļu valodā.Spāņu valodas zinātājus arī nemaz tik daudz nesastopu, bet piekrastē noteikti gan jau ka tādu ir vairāk. Nākošajā daļā – par pilsētām un kalniem, par Sahāras tuksnesi un Spānijas anklāvu – Melilju.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais