Un vēlreiz - Francija
|
Vita Kalviša
|
Cik labi, ka reizēm tik brīnišķīgi sakrīt vīra vajadzības pēc kādas vietas apmeklēšanas, un manas vēlmes. Un es atkal braucu uz Franciju! Mašīna un benzīns maksā diviem tieši tikpat, cik vienam, naktsmītnes tāpat, bet divatā ceļot ir daudz jaukāk. Formula jau pārbaudītā - lidojums uz Charleroi, Avis mašīna uz nedēļu, un rūpīgi saplānots maršruts bez īpaši rūpīgi saplānotām apskates vietām, izņemot dažus "šitoesbeidzotgriburedzēt". Protams, liktenis pasmējās par mūsu plāniem, un Genti mēs tā arī neredzējām, bet- gan jau.
Epenray
Gandrīz pirms gada šo pilsētiņu atradu gluži nejauši, jau ceļā uz mājām studējot ceļvedi un skatoties, kas tāds interesantāks apskatāms mūsu garā mājupceļa apkārtnē. Ou, te esot pati šampanieša galvaspilsēta! Iebraucām, palikām ar pārsteigumā pavērtām mutēm no Avenue de Champagne bagātības, un, diemžēl, bijām nokavējuši iespēju tikt kādā no slavenajiem pagrabiem - pārāk vēla stunda jau... Un bija jābrauc tālāk. Nosolījos sev te noteikti atgriezties, un - te nu es atkal esmu, šoreiz apbruņojusies ar naktsmājām un informāciju par šampanieša pagrabu apmeklēšanas iespējām. Vismaz par Mercier ir skaidrs, ka tas ielaiž vienkāršos mirstīgos, visu izrāda, un pat pacienā ar savu dzirkstošo brīnumdzērienu. Tā kā pagrabu apmeklējuma laiku ierašanās dienā atkal esam nokavējuši, sākam pilsētas iepazīšanu ar vietējo tūrisma informācijas centru - kā jau kārtīgam tūristam pieklājas. Šeit ir vairākas telpas, un, šķiet vienā no tām notiek kāds privāts pasākums - cilvēki pulcējas ap galdu ar slaidām glāzēm, kurās dzirkstī, nu kas gan te var cits būt - protams, šampanietis. Ar vienu aci meklējot bukletus kādā man puslīdz pazīstamā valodā, ar otru vēroju notiekošo, un redzu, ka cilvēki izskatās tā kā pēc tūristiem, un pasākums pēc tādas kā degustācijas... Atrodu informācijas lapu, ka te katru dienu pēcpusdienās notiek šampanieša degustācija, un esot jājautā pēc šā pie informācijas galda. Nolemju, ka tas ir īstais ceļš šampanieša pilsētas iepazīšanas sākumam, un esmu gatava samaksāt par piedalīšanos degustācijā. Nē, neesot
nekas jāmaksā, laipni bilst meitene aiz infoletes, un iemainām pret iespēju nodegustēt 2 veidu dzērienus tikai atbildi uz jautājumu "were are you from?". Šodien savu produkciju nogaršot piedāvā Bernard Tornay, laipni piedāvā mums izvēlēties no bukleta, kurus dzērienus vēlamies. Es gluži sievišķīgi ņemu to, kurš rozā - vieille rèserve, brut rose. Nu vai nav brīnišķīgs ceļojuma sākums? Gluži vai kā mēs būtu pie Francijas durvīm sagaidīti ar glāzi šampanieša un sirsnīgu "laipni lūgti Francijā".
Mercier šampanieša pagrabi.
No rīta esam apņēmības pilni doties ekskursijā pa šampanieša pagrabiem, un, tā kā dienas plāns ir diezganpilns, sākam agri. Mercier uzņēmums ir patīkami labi padomājis par vismaz 6 valodu tūristiem, un, gaidot ekskursijas sākumu (iepriekš nav jāpiesakās), audiogidā noklausos informāciju par Eižena Mersjē uzņēmību, neatlaidību un apbrīnojamajām darba spējām un organizatora talantu, vispirms apvienojot 4 šampanieša ražotājus zem Mersjē vārda, pēc tam padarot šo vārdu plaši pazīstamu. Viņa darba pamatmotīvs ir bijis - padarīt šampanieti pieejamu visiem, nevis tikai izredzētajiem, tāpēc 1873. gadā viņš licis darināt milzīgu mucu vīna pirmreizējai raudzēšanai (to joprojām var aplūkot foajē pirms ekskursijas). Mesjē Mersjē arīdzan labi sapratis reklāmas nozīmi biznesa uzplaukuma veicināšanā, un bijis izdomas pilns unneatlaidīgs savu ideju realizētājs. Viņš izlēmis, ka lielā vīna muca, kuras darināšanā izlietoti 150 Ungārijas ozoli,jāparāda Parīzes izstādē, un - domāts, darīts. Mucai pierīkoti četri lieli riteņi, iejūgti 12 pāri vēršu un tā devusies ceļā. Ceļš gan bijis visai grūts - nācies līdzi vest arī zirgus, kas palīdzējuši stāvākajās vietās vēršiem, izcirst kokus, nostiprināt tiltus, un Parīzes pievārtē pat par trīskāršu cenu nopirkt un daļēji nojaukt piecas mājas. Slava par šo neparasto kravu izplatījusies tālu, un, lai uz to paskatītos, skolā tikušas pārtrauktas stundas un fabrikās - darbs. Neraugoties uz grūtībām, mērķis ticis sasniegts, un, kā jau apķērīgais mesjē plānojis, lielā vīna muca kļuvusi par izstādes naglu, tikpat ievērotu kā Eifeļa tornis. Šķiet, ka arī mūsdienās Mersjē uzņēmums nekautrējas no "tautas šampanieša" slavas, un, lai gan konkurenti un smalka Latvijas publika to sauc par "lielveikalu produkciju", padara pieejamu visiem ne tikai savu dzirkstošo dzērienu, bet arī laipni uzņem intersentus savos pagrabos. Tā kā neesmu šampanieša pazinēja un arī tādu netēloju, pirmajai vizītei Epenrē šampanieša pagrabos Mercier ir tieši tas kas vajadzīgs. Uzziņai: ja nav plānots iegādāties kādu suvenīrkomplektu, Mercier cena lielveikalos ir tieši tāda pati kā veikaliņā pēc ekskursijas noslēguma- sākot no 19 eur par pudeli.
Chateau de Montriou
"Gribu, gribu pilī", teica vīrs, uzzinājis, ka par saprātīgu cenu nakšņošanai var dabūt ne tikai pieticīgas ceļmalas viesnīciņas, bet arī senas, nedaudz nomaļas pilis. Nu labi, es jau arī gribu - tā arī norezervēju mums uz 3 naktīm Chateau de Montriou netālu no Anžē (Angers), ko gluži nejauši par pieklājīgu cenu atradu interneta plašumos. To, ka naktsmītne būs neparasta, sapratu jau no tā, ka norēķini šeit tikai skaidrā naudā. Tomēr pēc īsas sarakstes ar īpašnieci vienojamies par pārskaitījumu, jo šoreiz skaidrās naudas norēķins man neder. Pie pils piebraucam lietainā svētdienas pēcpusdienā, un, protams, tādā laikā nekas vairs neizskatās "kā bildēs". Pils izskatās visai neapdzīvota, hmm, te būtu viesnīca? Neviena uzraksta... Vienas durvis uz tādu kā torni pavērtas.... Otras - ciet... Pa kurām durvīm jāiet iekšā nav skaidrs... Pēc brīža parādās puisis gumijniekos un džinsās ar lapiņu rokās, noprasa mums vārdus un uzved tornī, ierāda baltu istabu ar baldahīnu, uz jautājumiem atbild nepārliecinoši - īsti nezina vai te ir aprakstā solītais internets, un vai pārdesmit kilometru rādiusā vispār ir iespējams nopirkt pārtiku vai paēst. Laipns suns palīdz puisim pavadīt mūs līdz pat durvīm. Atslēgu istabai arī neatrodam, ai, atstājam visu vaļā, nekādu dārgumu jau somās nav, tikai līdzpaņemtās drēbes, būs labi. Nav jau tā ka esam gluži taigas vidū, vienkārši pie mazapdzīvotas pelēkas pils, kurā notiek remontdarbi, esam svētdienas pēcpusdienā, līst lietus, mums ir 2 banāni, apmēram kilograms siera, un Francijā svētdienās nestrādā lielveikali, veikali, kafejnīcas, nekas pēc pulkstens vieniem... Tas vēl nebūtu nekas, bet mums... nav vīna!!!
Cenšoties saglabāt optimismu, dodamies Anžē virzienā. Carefuls ciet, Intemarche arī ciet. Logi visur ciet, durvis ciet, picērijas ciet, lieli un mazi veikaliņi - ciet. Nekas, nekas, GAN mēs kaut ko atradīsim - cenšoties saglabāt optimismu, viens otram uzmundrinoši stāstām. Pēkšņi labajā ielas malā redzam no apgaismotām durvīm iznākam meiteni ar bageti rokās, un vēl pirms ir pasprucis sajūsmas brēciens, kāja jau ir nospiedusi bremžu pedāli. Maizīte ir iegūta, mēģinām nezaudēt cerību iegūt arī vīnu. Ieraugām arī kaut ko līdzīgu pārtikas bodītei kādā šaurā Anžē ieliņā, kur pie kases sēž aizdomīga izskata tipiņš. Jē, vīns arī te ir, izvēlos vienu, no vietējiem vīnadārziem, un nu jau kļūst priecīgāk ap sirdi. Kaut arī turpina līt, nu mums ir veiksmīgam vakaram nepieciešamais komplekts, un dodamies "uz mājām". Vēl tikai jāatrod benzīns, jo brīdinājuma lampiņa mirgo jau kādu laiku... Pajautājam navigācijai pēc tuvējā benzīntanka, un tādu arī atrodam. Protams, šeit, kā jau daudzos līdzīgos, ir pašapkalpošanās, bet... Mums nav tādas norēķinu kartes, kāda te der. Labi ka esam visai attapīgi, un arī cilvēki šeit izpalīdzīgi - blakusmašīnas puisis ielej mums benzīnu ar savu karti, norēķināmies ar viņu skaidrā naudā, un, šķiet, nu gan būsim visas izdzīvošanas problēmas pārvarējuši.
Pils sagaida ar gaismu pirmā stāva logos, paveram durvis, ko nemaz nebiju ievērojusi, kāpjot uz mūsu "torni", un... nokļūstu 19. gadsimtā. Tumši paneļi, gleznas, senlietas, paklāji, kamīns, omulīga kompānija dzer vakara tēju pie milzīga kamīna, un mūs vārdos uzrunā laipnā pilskundze Nikola, apsveicot ar ierašanos un iztaujājot par brīvdienu plāniem. Dabūjam arī divas svarīgas lietas - interneta vadu un vīna atvērēju. Nu re, viss nokārtojas, un sajūta "ārprātskurmēsesamatbraukuši" plūstoši mainās uz "mmmteirtiiikforši". Mūsu istaba ir skaista, vecā koka grīda nedaudz čīkst, siers garšīgs, vīns garšīgs, gulta mīksta, dvieļi pūkaini, ūdens dušā karsts. Uz koka grīdas tādi kā pēdu nospiedumi vannasistabas virzienā - te laikam staigājis spoks, kamēr bijām prom, pirms tam tādus neatceros... Cerams ka šim nav paraduma naktī nozagt segu... :-) Diena bijusi visai nogurdinoša, un mēģinājums palasīt grāmatu (tv te nav) beidzas jau pēc pāris lappusēm. Šķiet, man te tomēr patiks.
Regis un Nikola de Leutre ir pils īpašnieki, un viņu ģimenei šī vieta pieder jau kopš 15. gadsimta, no pašiem pirmssākumiem. Vēsturiskas vietas nosaukums pilij piešķirts 1964. gadā, bet apmēram 40 gadus Regis un Nikola cenšās šo vietu atjaunot, īpašu uzmanību pievēršod dārziem un parkam. Saimnieki, kā liecina informācija internetā, ir aizrautīgi dārznieki - viņiem ir iespaidīga ķirbju un dāliju kolekcija, arī brokastīs tikām cienāti ar džemu, kas neesot gluži no ķirbja, arī par meloni to nevarot saukt, bet savārīts ar citronu garšoja lieliski. Uz galda atrastajā pils vēsturē izlasām, ka kopš 1996. gada pils piedalās Eiropas kultūras mantojuma dienās, pirmajā gadā pārsteidzošās kolekcijas skatījuši ap 500 apmeklētāji, bet jau gadu vēlāk to vēlējušies redzēt 5000... 2001. gadā Chateu de Montriou pievienojies "Bretaņas un Luāras ielejas parku un dārzu" asociācijai, kas Nikojas dārzus padarījis vēl populārākus. Kad laikapstākļi uzlabojas, nolemjam apskatīt izslavētos dārzus ar skaistajiem nosaukumiem. Hmm. Šķiet, arī mana vīramāte varētu par saviem dārziem bukletus rakstīt, un par 5 eur gabalā tūristus uzņemt... :-) Bet nu laikam tam ir kāda saistība ar kabaclakatiņa izmēra zemes pleķīšiem pat pie mazpilsētu mājām šajā reģionā, un parasts latviešu sievietes izpratnē dārzeņu lauciņš, kā arī apcirptiem košumkrūmiem norobežots laukums ar baložu māju, saukts par itāļu dārzu, vietējos VAR izraisīt sajūsmu un interesi. Droši vien rudenī arī ķirbju kolekcija ir iespaidīga, pagaidām atradām tikai kuslus stādiņus.
Trīs rītus baudām to, ko sauc par "tradicionālām franču brokastīm", ja saprotat par ko es runāju. Tātad - pāris milzīgu kruasānu, kāds metrs bagetes, mazliet sāļa sviesta, divi trauciņi ar džemiem, glāze apelsīnu sulas, un, protams, kafija. Saimniece ārkārtīgi atvainojas ka maize nav svaiga (mīksta, silta un pūkaina, un nav laba...??), jo maiznīca atveroties tikai pusastoņos, bet mums rīts sākas agrāk. Un piekodina mums pasaukt viņu (uz galda šim nolūkam nolikts zvaniņš), tiklīdz mums tikai kaut kas vēl vajadzīgs. Klusiņām jautrojamies, nez ko viņa ar to domāja - vai vēl kādu metru baltmizes, vai arīdrīkst pasūtīt ceptas olas ar šķiņķi? Protams, esam tikpat laipni, sakām paldies un paldies, visa kā pietiek, un pajautājam par garšīgā džema gatavošanas noslēpumiem un to slavēt slavējam. Ir jau arī garšīgs. Kafija ir garšīga, kruasāni pūkaini, un ceptas olas aizstāj autentisks 19. gadsimta interjers, tāpēc bez kurnēšanas brokastojam franciski.
Anžē (Angers).
Anžē pazīstu un mīlu jau no iepriekšējā brauciena novembrī, un man jau te ir iemīļotas vietiņas un ieliņas... Pils patiesi iespaidīga, knapi atturos ieiet un izstaigāt to vēlreiz, un saulainā jūnija dienā tā izskatās tikpat lieliska kā novembra lietus mākoņu ieskauta. Man ir dažas brīnišķīgas vientuļas stundas pirmajā dienā, ko nolemju izmatot, pirmkārt, tūrisma informācijas centra apmeklējumam- lai ievāktu informāciju par apkārtnes jaukumiem, un otrkārt - mazai iepirkšanās tūrei. Bet pirms tam jāatrod visu tūristu draugs - tualete. Zinu, kaut kur te bija. Un jā! Sekoju zīmēm, kas ved tieši uz mājiņu iepretim pilij. Šausmas pārņem, kad saprotu, ka man ir tikai lielas papīra naudaszīmes, taču eiro monētas palikušas mājās plauktiņā (vispār jau šuplādē, bet nezinu kā šo vārdu pareizi raksta). Tikšana iekšā maksā tieši 20 centu monētu, tādu nieku. Aiz izmisuma un spiedīgas vajadzības nolemju izmēģināt laimi ar 20 santīmiem. Urā, sezams, tb durvis, atveras!!!. Piedodiet, cienījamā Anžē pašvaldība! Es zinu, ka tā nedrīkst, bet es ceru ka sapratīsiet. Kāds brīnišķīgs dienas sākums!
Tūrisma centrā savācu produkciju, neaizmirstot palūgt arī wi-fi bezmaksas punktu adreses (un viņiem bija!), un dodos ielās. Neliela iepirkšanās, hotel du departament (pilsētas dome) ar lielisku internetu skvēriņā, kur saglabāju savā jaunajā draugā Galaxy 10.1 atrasto informāciju par vēlamajām pēcpusdienas apskates vietām, un esmu gatava doties ārpus pilsētas.
Serrantes pils.
Ja jau esam slavenās Luāras ielejas tālajā galā, jāapskata arī pieejamās pilis. Navigators mūs centīgi ved uz Serranti- nu mēs viņam ticam, kaut, šķiet, norādne uz pili ir redzēta arī no platāka ceļa. Hmm, nu jau pavisam pa krūmiem, bet ja vajag - varam... arī pa TIK šauru ceļu braukt. Izbiedēta pīle steidz novākt no ceļa bērnus, bet mēs turpinām braukt... Līdz vārtiem, ar piekaramo atslēgu aizslēgtiem. Pie velna navigāciju, braucam pēc atmiņas, un atrodam ar to pili. Pat pašā pils pagalmā meitenes balss navigatorā mums mēģina iestāstīt ka mums jābrauc atpakaļ uz tiem pašiem krūmiem, bet mēs neļaujamies. Samaksājam dažus eiro un teciņiem pievienojamies tūristu grupai, ko vada simpātisks gids - izrādās te neviens nevar tāpat vien klīst, jo pils ir saimnieku apdzīvota un dzīva. Lielākā daļa grupiņas gida izjustās runas (franču valodā) laikā šķirsta angliski tulkoto materiālu, tātad neesam te "baltie zvirbuļi", bet tas netraucē puisi reizi 10 minūtēs pateikt tikai 1 teikumu angļu valodā, neaizmirstot gan piebilst, ka, ja kautko nesaprotam (hehe), lai droši jautājam. Izstaigājam krāšņās guļamistabas, dzīvojamo istabu, sajūsmināmies par vērtīgām un senām grāmatām pilno bibliotēku, uzdodam arvien vairāk jautājumu, arī citi kļuvuši drosmīgāki, un beigās jau kopīgi jautrojamies gan par skapī iebūvēto "moderno" vannasistabu, gan citām " ērtībām". Nenoliedzami, viss ir tik īsts un mājīgs... Laikam jau grēkošu, ja teikšu, ka šī privātā ekskursija man patīk labāk kā pirms pāris dienām redzētais Versaļā,bet tā nu ir. Nē nu Versaļa, protams, ir skaista, krāšņa, un to noteikti ir vērts redzēt, turklāt lielisks ir mūsdienīgais elektroniskais pavadonis - audiogids, bet tie ļaužu pūļi, smukās aziātu meitenes, kas fotografējas uz visa un visur... Serrantē iztērētie 12 eur šķiet daudz patīkamāks ieguldījums kā Versaļas 30 + mašīnas stāvvieta. Un, redzot Versaļas vājprātīgo greznību, kļūsts skaidrāks arīdzan Franču revolūcijas fakts - nu kura tauta gan šitādu izšķērdību spētu paciest ilgāk...
Šampinjoni.
Kādu rītu izdomājam, ka gribam redzēt sēņu alas, jo esmu atradusi bukletu par šādu iespēju Anžē tūrisma informācijas centrā. Pēc Nikolas ieteikuma braucam nevis pa lielo ceļu, bet gan gar Luāras upes krastu. Ainavas un mazās pilsētiņas patiešām ir tā vērtas. Mazliet saputrojos navigācijā, un vispirms nonākam uz nepareizās Rue de Chateau - blakus ciemā. Tieši pie ļoti izskatīgas pils - Chateau de Montreuil - Bellay. Un tieši laikā, kad šeit notiek iknedēļas tirdziņš. Atkal viena brīnišķīga mazpilsēta un, vēl viena brīnišķīga pils, ko apskatīt. Tomēr pierunāju navigāciju aizvest mūs arī pie sēnēm - es taču neatteikšos no iecerētā!
Le champignon de Paris - tā Francijā sauc sēnes, ko mēs dēvējam vienkārši par šampinjoniem. Jo tās sāka audzēt tieši Parīzē, precīzāk, tās pagrabos ap 1892. gadu. Cave Vivante Sanziers ciemā izveidota bijušajās troglodītu alās, kur visu gadu ir +14 grādu temperatūra, un saimnieks, kas, šķiet, ir arī dzejnieks, rakstnieks un mākslinieks, spriežot pēc atraktīvās ekspozīcijas un ekskursijas vadīšanas stila, laipni izvadā mūs privātā ekskursijā pa saviem pazemes īpašumiem. Pēkšņi tiekam atstāti vieni pie lielas velves, un mutes atplētuši noskatāmies savdabīgu filmu par šo alu vēsturi un dzīvi tajās. Tālāk mums pašiem jāizstaigā vēsturiskā ekspozīcija un... jāatrod izeja... Sienās noslēpti sensori uztver mūsu kustības, un pēkšņi kaut kur blakus sāk griezties sveču mērcējamais katls, salpētera dzirnavas, vai kādā nišā vīri pie galda sāk cilāt glāzītes.
Ansī (Ancenis)
Šurp nemaz nebija plānots braukt, bet darīšanas aizkavēja vīru ilgāk kā plānots, tāpēc meklēju vien naktsmītnes vēl vienai naktij. Lai apvienotu lietderīgo ar patīkamo, izvēlos naktsmītni Ansī - pilsētiņā pie Luāras upes, pavirši uzmetot aci bildēm, šķiet, te būs arī ko apskatīt neplānotajā brīvdienā. Ap pusdienlaiku jau esam klāt, un navigācija mūs atved pie baltas mājas gandrīz vai pilsētas cenrā, ko kā savu rezervēto naktsmītni atpazīstam pēc mums jau no iepriekšējiem braucieniem pazīstamās Gitè de France zīmītes. Durvis ciet, zvana pogas nav, bet vīrs, apķērīgs un tehnisks puisis būdams, ātri atrod tādu kā ķēdīti, aiz kuras pavelkot, iekšpusē atskan dzidras zvana skaņas, un uzreiz arī steidzīgi soļi. Esam gaidīti, tiekam atpazīti, aizvesti uz mūsu istabu (wooow.... Super). Endrjū gan atvainojas ka varam tikai nolikt somas, viņš mūs gaidīšot pēc 16, bet tam jau esam gatavi (check in laiks bija norādīts rezervācijā), un dodamies apskatīt pilsētiņu. Vispirms - uz slaveno Luāras upi, ko jau pa ceļam uz šampinjonu pagrabiem pētījām pa mašīnas logu. Smilšu sēres izskatījās brīnišķīgas, ejam tās tuvāk aplūkot. Upesmalas dīvaini tukšas, tādā karstumā pie mums visas ūdensmalas aplipušas ar veldzi slāpstošiem ķermenīšiem, bet - te ne. Izrādās upē peldēties ir bīstami straumes dēļ (Daugavā vai Gaujā gan nevienu tas neattur...), un tuvāk pieejot gleznainie krasti patiešām vairs nemaz tik kārdinoši nav - pa gabalu izskatīgās smiltiņas ir visai parupjas, pelēcīgas un tādas kā dubļainas. Vardes gan kurkst vareni, protams, franciski. Apēdam līdzpaņemtās sviesmaizes un dodamies uz pilsētu. Cerētās apskatāmās un izpētāmās pils šeit, izrādās nav, tikai drupas, kas vēl arī ar metāla žogu apjoztas. Izstaigājam pilsētas vecāko daļu, atkal nesaprotu - kur gan ir visi iedzīvotāji? Garām pabrauc tikai reta mašīna, gājēju nav gandrīz nemaz, vaļā tikai daži veikaliņi. Apņēmīgi dodamies iekšā tūrisma informācijas centrā un, centīgai darbiniecei palīdzot, saplānojam pēcpusdienas maršrutu. Braucam!
Oudon un Saint Florent de Vieil.
Pirmajā esot apskates vērta pils, otrajā esot jāizstaigā maršruts pa pilsētiņu, kas kārtīgi iezīmēts gaumīgā bukletā. Oudonas pils bildē izskatās pēc torņa, kam kāds no lego klucīšiem pieķibinājis klāt galā vēl pāris nesakarīgus tornīšus. Atrodam, ne uz ko daudz necerot, samaksājamdažus eiro par ieejas biļeti, ok, uzkāpsim tajā tornī. Bet tornis ir ar pārsteigumiem. Patīkamiem. Katrā stāvā uzkavējamies, un, piespiežot pogu (var pat izvēlēties angļu valodu), noskatāmies atraktīvi izveidotus sižetus par pils vēsturi un nozīmi Luāras dzīvē, franču tautas kaujām pirms Lielās revolūcijas, gaisa balona lidojumu virs Luāras upes un vēl un vēl... Ļoti. Nu ļoti labi. Arī skats no torņa skatu laukuma ir uzkāpšanas vērts. Esam ļoti apmierināti ar redzēto. Braucam tālāk, jau pa otru upes krastu, izsakot skaļas piezīmes, kā piemēram - "ciems no divām mājām, bet, paskat, atkal katedrāle ar vitrāžām" un tamlīdzīgas baltas skaudības izpausmes. Senflorendivjēna esot pilsētiņa ar raksturu, kā vēsta mūsu iegūtais buklets. Vispirms gan atrodam, kur nolikt mašīnu, un padzeram kafiju tukšā mazas viesnīciņas bārā pie pašas upes. Ejam nu pa to maršrutu, kas noteikti jāizstaigā. Šaurās, līkumotās un, protams, gleznainās ieliņas ir visai uzkarsušas, taču mēs esam neatlaidīgi. Atrodam visus "objektus", skats no Abatijas pagalma uz upi ir patiešām iespaidīgs. Ieliņas tuvāk upei jau pārvēršas taciņās, kuras kāds ir pat mēģinājis tā kā noasfaltēt. Neraugoties uz visai reljefo izvietojumu un karstumu, šeit klīst velosipēdisti, vēl neatlaidīgāk par mums braucot pa marķētu velomaršrutu. Daži izskatās iztecējuši sviedros, daži gandrīz mumificējušies, visi sarkanām sejām, klusēdami stumj savus apkrautos braucamrīkus ar viņiem pašiem vien saprotamu kaifu... Mēs, ak nožēlojamie komforta mīļotāji, patveramies savā ar kondicionētāju aprīkotajā īrētajā "mākslinieku vāģītī" (citroen c4 Picasso) un ripinām pa skaistajiem krastiem Ansī virzienā. Tur gaida duša, vīns un vakarēšana Chambres d'hôtes Loire Sejours "dārzā", kā to lepni nodēvēja saimnieks Endrjū. Nu labi, lai nu būtu dārzs... :-)
Ko es iemācījos.
Es iemācījos vilcienu! Tā nu sanāca, ka man vienai bija jāpabrauc kāds gabaliņš ar vietējo vilcienu, tādu, kurš kā stāvošai aizšvilpj garām mašīnai, kura ieskrējusies uz 130 km/stundā, turklāt braucot tajā pašā virzienā. Ceturtdienas rītā, Endrjū fantastiskās brokastis paēdusi (bija pat vārīta ola un augļu salāti!), centīgi internetā izpētu gan vilcienu sarakstu no Ansī uz Anžē, gan ceļu līdz vilcienu stacijai. Ar domu "estikšugalā", centīgi atvairot uzmācīgo "unjanumannesanāk" aizsoļoju līdz maziņai stacijiņai un pērku nost biļeti. Es nezinu, kas var neizdoties Francijā... Cilvēki ir tik brīnišķīgi, puisis no kases man ne tikai iedod prasīto biļeti, bet arī piekodina, ka tā pirms brauciena jākompostrē, un vērš uzmanību, ka man vajadzīgs 2. perons, uz kura nokļūst pa pazemes pāreju. Un... Pat iznāk no kases telpas, lai man parādītu, kur to atrast! Esmu patiesi aizkustināta un pateicīga. Un man ir vēl kaudze brīva laika! Iešu pilsētā. Tā gan ir jau iepriekšējā dienā izstaigāta, bija tukša un visai garlaicīga, bet kautkur jau laiks jānotērē. Liels ir mans prieks un pārsteigums, ka ielas ir atdzīvojušās, smaidīgu cilvēku pilnas - ir tirgus diena! Ielas pilnas ar tirgotājiem un pircējiem, paveci, smaidīgi vīri, neraugoties, ka ir rīts, sēž ielmalu kafejnīcās un malko vīnu no norasojušām glāzēm. Paklāji, mēbeles, apģērbi, apavi... grozi, somas, katli, pannas... jūras produkti, gaļas, sieri, dārzeņi... pat dzīvas vistas var nopirkt vakar tik klusajās un tukšajās Ansī ieliņās. Ļaudis iepērkas, satiekas, apspriežas, un, šķiet, šeit visi flirtē ar visiem. Vistu pārdevējs, dārzeņu puisis - smaidi tiek dāsni dāvāti, sanjemti, dziedošās intonācijas man pasvešajā valodā pārtop kopīgos smieklos, un es smaidu līdzi. Iepērkos arī - brīnišķīgus pītus grozus... Kā aizvedīšu mājās ar Ryanair, nav ne jausmas, gan jau kaut ko izdomāšu, bet man tos vajag!
Nu jau laiks uz vilcienu, bez pūlēm atrodu 2. peronu, un 20 minūtēs nobraucu savus 70 kilometrus, ka nozib vien. Tas tik ir vilciens, super!
Anžē kāpju mašīnā, un mājupceļš var sākties. Protams, caur veikalu, kur tiek iepirkti 17 sieri - suvenīriem un brīnumjaukām brokastīm turpmākās 2 nedēļas, kā arī Normandijas kalvadoss, kāds vīniņš un pāris tradicionālās lielizmēra bļodveidīgās kafijkrūzes, ar kurām tikām iepazīstināti un pieradināti šīs nedēļas laikā.
Labs bija brauciens. Gribu vēl. :-)
Informācijai.
Comfort hotel Epenray - ļoti simpātiski apartamenti pilsētas malā, piemērota tiem, kas pārvietojas ar savu auto. Nepažēlojiet ~5 eur un paņemiet lielo numuru, ērti un omulīgi, atsevišķa viesistaba un virtuves stūrītis (bez traukiem). Bezmakas wi fi, bezmaksas autostāvvieta. Rezervēts hotels.com, ap 60 eur bez brokastīm.
Chateau de Montriou - naktsmājas pilī. Cena booking.com un rezervējot pa tiešo pils mājaslapā - neatšķiras. Pils atrodas netālu no Feneu, Angers tuvumā. Numuriņi atbilst 19 gs pils raksturam, gultasveļa un karstais ūdens - mūsdienīgi, viss kārtībā. Porcelāna bļodā par laimi (vai diemžēl) nav jāmazgājas. Internets arī ir. 90 eur ar brokastīm par nakti. Atmosfēra - ļoti īsta
Chambres d`hotês Loure Sejours - brīnišķīga privāta viesnīca Ansī (Ancais) pilsētiņā, ļoti gaumīgas istabas un viss mājas iekārtojums, lieliska vannasistaba,labas brokastis, laipni saimnieki. Daudz pārsniedz gaidīto par 60 eur. Booking.com
Ceļā noderīgibija Garmin navigācija un Galaxy tab GPS karte.
Mašīnas rezervācija: AVIS, B klase, 160 lvl par nedēļu. Rezevēts un apmaksāts caur tūrisma aģentūru Latvia tours. Kas intersanti - pie mašīnas paņemšanas netika rezervēta nekāda drošībasnauda uz kartes, izņemot 1 benzīnbākas izmaksas, 96 usd. Nevaru izskaidrot, kāpēc, varbūt saistīts ar to, ka rezervējam tieši AVIS vairākas reizes gadā un vienmēr esam rātni un bez incidentiem, turklāt tieši no Charleroi lidostas jau trešo reizi. Patiešām nezinu.
Veiksmīgus ceļojumus!
