Līdz Melnkalnei un atpakaļ. Otrā daļa. Nobeigums

Iku kuram 12.07.2012 12 min lasīšanai 339 foto

8.diena

Kopējais attālums, ko ieplānots nobraukt ap 150 km. Mierīga un laiska diena, jo ir ieplānots apmeklēt tikai Ņegoša mauzoleju, nobraukt Kotoras līcī pa serpentīnu un izbraukt ar kuģīti pa Kotoras līci.

Lai kaut mazliet izbēgtu no tūristu bariem, izbraucam astoņos no rīta un caur Cetinje braucam uz Negoša mauzoleju. Pa ceļam ir iespēja izbaudīt kārtējās kazu takas un kalnu ainavas, kā arī sanāk braukt cauri Negoša dzimtajam ciematiņam, kur ir arī viņa dzimtās mājas. Dzimis Pjotrs II Negošs 1813.gadā, mantojumā no sava tēvoča saņem valdnieka titulu 1830.gadā. Paliek tikai jautājums, kāpēc pēc viņa nāves ir uzbūvēts mauzolejs. 1851.gadā pēc Negoša nāves, slikto laika apstākļu dēļ nesanāk viņu apglabāt dzimtajā ciemā Lovčenā, tāpēc viņš tiek apglabāts Cetinjas klosterī, bet trīs gadus vēlāk viņš tiek pārapbedīts kapellā Lovčenā un atdusas tur līdz pat 1916.gadam, kad Austro-Ungārijas okupācijas vara nolemj to nojaukt. Tāpēc pēc okupācijas varas rīkojuma Ņegoša mirstīgās atliekas atkal tiek pārvestas uz Cetinjas klosteri, kur tās atradās līdz pat 1925.gadam. Tā varētu vēl turpināt un turpināt, stāstīt, kā tas nelaimīgais tiek vazāts no vienas vietas uz otru. Šobrīd esošais mauzolejs, kurā ir apbedītas Ņegoša mirstīgās atliekas ir uzcelts 1974.gadā. 23 gadus pēc lēmuma par mauzoleja celtniecību pieņemšanas. Te vēl jāpiemin, ka popularitāti, cieņu un mīlestību melnkalniešu vidū Negošs izpelnījās kā taisnīgs valdnieks, dzejnieks un filozofs un ir kļuvis par visu laiku mīlētāko valdnieku. Lai nokļūtu līdz mauzolejam, pirmkārt ir jāuzbrauc pa kazu taku līdz auto stāvlaukumam, kas atrodas 1578 m augstumā virs jūras līmeņa, tad jāuzkāpj pa trepēm 461 pakāpiens un jāpievar vēl 82 m augstuma starpība. Pats mauzolejs atrodas 1660 m virs jūras līmeņa. Monolīta un iespaidīga celtne. No skatu platformas paveras iespaidīgs skats uz apkārtnes kalniem un pavisam maza, maza strēlīte no Kotoras līča.

Lai arī esam visai agri pie Negoša, priekšā ir kārtējā dominējošo tūristu grupa, kas vairāk nodarbojas ar savstarpējo kadru audzināšanu, pohu uzlāpīšanu, bērnu nevajadzīgu strostēšanu un kā parasti visu iespējamo sugu mātīšu un to paradumu piesaukšanu. Bet bija arī prieks par to, ka biļešu pārdevējs beidzot zināja, ka Latvija nav Lietuva un ka latvieši nav krievvalodīgie un Baltijas valstis ir trīs atsevišķas valstis. Pēc Negoša mauzoleja mūsu ceļš turpinās Kotoras virzienā. Uhhhh, skaists nobrauciens ar 25 virāžām un vienkārši brīnišķīgu apkārtnes panorāmu. Un ne velti Boko-Kotoras, kas ir Adrijas lielākais līcis tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem līčiem pasaulē, kurš ietverts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Itāļi šo vietu sauc par Bocchedi Cattaro. No senitāļu (cik nu tā itāļu valoda sena…. ne senāka par Danti) tulkojot varētu teikt, ka tā ir Kotoras rīkle un ja paskatās kartē, tad varētu arī šim tulkojumam piekrist. Īstenībā gan tas ir 30 km garš applūdis upes kanjons. Nobraukuši lejā uzreiz nonākam Kotoras pilsētā. Šoreiz gan nesanāks uzkāpt cietoksnī, bet izbrauciens ar kuģīti gan būs. No sākuma tikai atliek noskaidrot, kur šādu kuģīti var dabūt. Kā noskaidrojam informācijas centrā, tad nekādi regulārie reisi ar kuģīšiem Kotoras līcī nenotiek, par ko esam saskumuši, tātad nekāds izbrauciens nebūs, tad noskaidrojam, ka arī nekādu tūristu kuģīšu nav, saskumstu vēl vairāk. Bet mums tiek ieteikts aiziet līdz ostai un paskatīties, varbūt būšot tur cita informācija. Ar mazu cerību staru brienam meklēt ostu. Te atkal var saskarties ar informācijas pretrunīgumu, jo kā nonākam piekrastes zonā, tā klāt ir vietējais ar jautājumu vai gadījumā nevēlaties izbraukt ar kuģīti pa līci. Protams, ka vēlamies. Oki, tad pagaidiet 10 minūtes, kamēr otrs džeks piedzīs kuģīti un brauksim. Re, cik viss vienkārši. Tātad secinājums viens, nav ko līst iekšā tajos retajos Melnkalnē esošajos tūrisma informācijas centros, labāk meklēt palīdzību vienkārši uz ielas. Būs laika ietaupījums un mērķis arī tiks sasniegts ievērojami ātrāk, pie tam, neizsīkstošā vietējo cilvēku laipnība un izpalīdzība jau tā pasaka visu. Divas ar pusi stundas garš brauciens pa Kotoras līci, kas ietver vienas no divām salām apmeklējumu un 30 minūšu garu Perastas pilsētas apskati uz visiem izmaksāja 200 EUR. Ko tad redzējām? Apmeklējām Sv.Džordžes salu ar Sv.Jura baznīcu un benedektīņu klosteri. Baznīcā ir izveidots Perestas pilsētas, kotoras līča un arī pašas salas vēstures muzejs, var uzzināt par apkārtnes cilvēku, zvejnieku tradīcijām, akmeņu gremdēšanu līcī netālu no salas, kas notiek vienu reizi gadā saulrietā, arī jauku, bet skumju leģendu par mīlestību starp franču karavīru un kādu meiteni, apskatīt svētbildi, ko tās autore veidojusi no saviem matiem un daudz citas interesantas lietas. Savukārt piestājot Perestā izstaigājam piekrasti, cik nu laiks mums atļauj. Arī šī pilsēta atstāj iespaidu. Savulaik lielākā kuģu būves vieta Adrijas piekrastē, kurā bija ap 20 baznīcām un ap 30 pilīm. Tagad gan iedzīvotāju skaits ir ap 200 un daudzajos karos cietusi ir arī apbūve. Katrā gadījumā izbrauciens pa Kotoras līci ir tā vērts, gan laiska laika pavadīšana, gan izzinoša ekskursija vienlaicīgi.

Atgriežoties Kotorā izmetam kādu līkumu arī pa vecpilsētu, kas atrodas aiz nocietinājuma mūriem. Ievērības cienīga ir Sv.Trifona katoļu baznīca, kas ir vecāka par Rīgu. Arī pati vecpilsēta ir visai piemīlīga un nedaudz vietām tā kā Dubrovņikus, tā kā Venēciju atgādina (protams, bez kanāliem). Visu laiku tā kā metu acis uz augšu uz veco cietoksni, bet laiks, gan pulksteņa, gan karstuma ziņā ir visai nepielūdzams. Atkal viena saturiski piesātināta diena pavadīta, priekšā tik vakara izklaides un domas par jauniem, nākamās dienas plāniem. Ak jā, vēl pāris vārdi par degvielas cenām. Benzīns Melnkalnē bija cenā no 1.32-1.34 EUR par litru, alus veikalā sākot no 0.9 EUR, augļi, kā kurā vietā un skatoties kādi, bet katrā gadījumā stipri lētāk kā LV, vīns sākot no 2 EUR par pudeli, kafija kafejnīcā 1.5 EUR, salāti sākot no 3 EUR, otrais sākot no 5 EUR.

9.diena.

Liekam jaunu bildi iekšā. Šodien ap 300 km. Izbraucam jau rīta agrumā. Ieplānota ir tikai Dubrovņiku apskate. Ko lai saka, paliec sveika Melnkalne, gan jau atkal tiksimies. Priekšā jauks brauciens apkārt Kotoras līcim. Prāmja pakalpojumu neizmantojam, kaut gan arī tāda iespēja pastāv. Arī apbraukt apkārt līcim nav nekādu problēmu un laika ziņā liels zaudējums nav. Vienā vietā gan nedaudz nomaldāmies, jo GPRS grib mūs nez kāpēc izvest pa kalnu ceļiem, bet laikus attopamies, metam mašīnas riņķī un aiiidā uz Horvātiju. Pie robežas kārtīga rinda, nav ne jausmas, kāpēc. Kaut kas līdzīgs bija piedzīvots pavasarī uz Krievijas robežas. Te gan tā rinda ātrāk virzās un apmēram pēc 40 minūtēm esam jau Horvātijā. Par Dubrovņikiem daudz nestāstīšu, pietiks ar to, ka pieminēšu, Dubrovņiki ir vieta, kas ir iekļauta grāmatā 100 vietas pasaulē, kuras dzīves laikā ir jāapskata. Šajā pilsētā esmu trešo reizi. No sajūsmas vairs nespiedzu, bet atzīstu, ka pilsēta ir skaista un kaut reizi mūžā ir jāredz. Bišku arī aizķeršanās ar vietas atrašanu, kur novietot auto, bet kad tāda atrasta, var doties izstaigāt vecpilsētu vai iekšmūru pilsētu. Te jārēķinās ar to, ka nav svarīgi vakars, dienas vidus vai rīts, auksts vai silts, lietains vai snieg sniegs – cilvēku trafiks vienmēr. Galvenokārt tūristi, tūristi, tūristi, un nebūs nekāds brīnums, ka dzirdēsiet ik pa laikam latviešu valodu. Horvātija un protams, Dubrovņiki – katra latvieša sapnis J neskatoties uz dārdzību šajā zemē, bet mēs esam bagāti un varam to atļauties. Tātad Dubrovņiki, kāda nosaukumā to zinām mēs, kā to nosaukuši horvāti, vai Ragusa – vēsturiskais pilsētas nosaukums un kā to sauca romieši vēl ilgus, ilgus gadsimtus pēc pašas pilsētas dibināšanas 7.gadsimtā. Kas būtu jāapskata ....hmmmm grūti teikt. Manuprāt, esot šajā pilsētā ir jāapskata viss ko var apskatīt, gan izstaigājot mazās sānieliņas un izkāpjoties pa trepēm šurpu turpu, dažbrīd nonākot arī kādā tupikā vai attopoties, ka nejauši esi iegājis kādas mājas nelielā pagalmā, gan ,protams, iziet centrālo ielu vai Stradun visā tās 300metru garumā, baznīcas, rātsnams, strūklakas. Ja grib redzēt pilsētu no augšas, nav problēmu, uzkāpiet uz cietokšņa mūra un ir iespēja apiet apkārt visai pilsētai, ar skatu gan uz iekšpilsētu, gan jūru, gan jauno pilsētu un Napaleona karaspēka uzbūvēto fortu kalnā. Par cenām šajā pilsētā nerunāšu, jo tās ir kosmiskas par pilnīgi visu un pilnīgi visur. Pēc nelielas gandrīz trīs stundu paklejošanas pa pilsētas un 300 gramiem dārgākā alus manā mūžā, pametam šo pilsētu un braucam uz Bosniju, kur tās nelielajā zemes strēķītī, kas iznāk pie Adrijas jūras ir neliela kūrortpilsētiņa Neuma, kurā tad arī nakšņosim. Atliek tikai viena neliela problēma. Atrast apartamentus, kurus esam rezervējuši. Un ticiet man, tas ir gandrīz tikpat grūti, kā atrast pirms gada Biķernieku mežā paslēptu divriteni. Nav neiespējami, bet grūti gan. Pilsētas kartes nav pieejamas pilnīgi nekur, uz ēkām ielu vai ēku numuri vai nu nav vai arī ir haotiski un neatbilstoši, norāžu praktiski nekādu, vietējie – viens rāda uz vienu pusi, otrs uz otru pusi, trešais pasaka un parāda konkrētu vietu un ēku, bet kā izrādās pilnīgi šķērsām. Kad esam no konkrētiem avotiem uzzinājuši, kura ir īstā māja un sazinājušies ar saimniekiem, uzzinām, ka jā esat īstajā vietā, gaidiet pēc 15 minūtēm būsim, Varam atvilkt elpu, sēžam pie mājas dārzā, aiz garlaicības jau gandrīz izbradājam visas dobes, alus iet uz beigām, jo 15 minūšu vietā ir pagājusi vairāk kā stunda gaidīšanas. Izrādās, ka esam ieņēmuši pilnīgi svešas mājas pagalmu un ka mūsu naktsmājas ir absolūti citā vietā. Rezultātā, kad saimnieks beidzot mūs atrod un aizved uz pareizo vietu, esam sēdējuši un gaidījuši 2 mājas tālāk nekā vajadzēja un piebraukšana mūsu nakšņošanas vietai ir bijusi no citas puses.

10 diena.

Jānobrauc ap 300 kilometriem. Diena bez apskates objektiem, tikai un vienīgi pārbrauciens un izklaide Krkas nacionālajā parkā. Jūrā esam peldējušies, tagad jānobauda arī saldūdens vannas ar džakuzi elementiem kalnu upē. Pats pārbrauciens no Neumas līdz pat Starigrad Paklenica vietām ir skaists, lai gan liela daļa ceļa tiek veikta pa bāni. Uzreiz no Neumas izbraucot ceļš ved cauri Neretvas deltai gar apelsīnu, citronu un mandarīnu, vīnogu un daudzu citu augļu plantācijām. Kalnu masīvu ieskautajā ielejā pateicoties īpaši labvēlīgajam klimatam un ūdens pārbagātībai aug viss, gribat melones, arbūzus, lūdzu, varbūt sīpolus, kartupelīšu, te būs. Bet ne jau tikai uz zemes ir tā bagātība, arī upes ūdeņi ir bagāti ar zivīm, vardēm, čūskiņām. Gan senajā Romā pazina, gan arī tagad Parīzes glaunākajos restorānos zin gardumus un delikateses no Neretvas ūdeņiem, sākot ar zivīm un beidzot ar vardēm. Šoreiz atstāsim augļus kokos un dārzeņus dārzos, arī vardes, lai turpina plunčāties. Krka. Plitvica tā īsti pa ceļam nesanāca, bet arī Krkas dabas parks ir gana iespaidīgs. Un tam visam lielākais pluss ir tajā, ka ir iespēja peldēties. Ja labi grib, tad šajā vietā var pavadīt visu dienu. Mums gan tas nesanāks, bet izstaigājām visu, ko varēja izstaigāt un arī izpeldējāmies. Kāds kaifs ir izbaudīt dabīgo šarko dušu, mmmmm. Tā nu laiski peldoties un izbaudot saules un ūdens glāstus, mēs nemaz nenojautām, ka mums ir sanākusi neliela ķibele ar vienu no mašīnām. Par bēdīgām lietām nestāstīšu, vienīgais praktiskais padoms – ja tajā apkaimē ievajagas mainīt riepas un izmantot servisa pakalpojumus, tad vienīgā vietā, kur to var izdarīt ir Šibenika ;) . Pēc visu problēmu atrisināšanas braucam tālāk uz augšu pa karti un pievakarē iekārtojamies viesnīcā Starigrad Paklenica. Turpat netālu ir arī Paklenicas dabas parks, kas tiek uzskatīts par alpīnistu paradīzi. Arī tas šoreiz izpaliks.

11.diena.

Distances, kas jānobrauc paliek arvien garākas un garāks, ceļojums arī iet uz beigām, jo jau pēc 3 dienām būsim mājās un varēsim mierīgi atlaisties savās gultiņās, kas 2 nedēļu laikā būs pārklājušās ar putekļu kārtiņu. Šodien jānobrauc ap 400 km līdz Ļubļenai izmetot nelielu līkumu līdz Postojnas alām. Ceļš taisns, gluds, kā jau braucot pa maģistrāli un lielais attālums tiek pārvarēts viens divi. Mazliet gan neievērojot laicīgi norādes pašauju greizi, kā rezultātā Slovēnijā iebraucam pilnīgi pa citu ceļu, izraisam nelielu apjukumu horvātu robežsargiem, jo nobremzējam pirms kontrolpunkta un kādu laiku nezinām braukt vai nebraukt pāri robežai. Galu rezultātā gandrīz vai mūs pakļauj kārtīgai pārbaudei, ja jau tādi šaubīgi tipiņi. Nu un nākamais ir iebraukšana atpakaļ ES. Slovēnijas pusē uz robežas notiek kaut kāds svinīgais pasākums ar dziedāšanu, spēlēšanu, šampanieša dzeršanu, arī televīzijas klātbūtne. Smaidam pār visu ģīmi, kā gan savādāk, zilajos ekrānos taču jāizskatās labi. Šīs pakazuhas rezultātā, arī gandrīz vai tiekam pakļauti kārtīgai kratīšanai, bet viss tomēr beidzas labi un mūs palaiž neliekot izkrāmēt mantas, kā to nācās darīt vienam auto pirms mums. Tālāk seko ceļš pa Slovēnijas laukiem un kalniem, cauri mežiem un lauku viensētām, kaut kādā veidā nez kāpēc braucam cauri māju pagalmiem. Un tomēr tā ir eksotika, tas ir savādāk nekā braukt pa lielceļu. Un atkal jau pārliecinos par to, ka valsti, kuru es mīlu, un kura man patīk vislabāk, es arī turpmāk varēšu saukt par valsti numur 1 savā personiskajā novērtējumā. Slovēnija savas līderpozīcijas manās acīs nezaudē. Veiksmīgi nokļūstam līdz Postojnas alām. Nav ko daudz rakstīt par alu vērienīgumu, skaistumu, baisumu utt. Mums pietiks ar to, ka no vairāk kā 20 kilometru kopgaruma, ko veido līdz pat 7000 mazākas alas, ap 5 km ir atvērti apskatei, tādejādi veidojot pasaulē lielāko apskatei atvērto alu sistēmu. Iespaidīgi, un ja vēl piebilst to, ka tajā ir apskatāma pazemes koncertzāle, kurā vienlaicīgi var sanākt 10000 klausītāju (tas ir tikpat, cik Arēnā Rīga), vairāki orķestri un izpildītāji, tad nu tas padara visu vēl iespaidīgāku. Vienu daļu no visa ceļa veic ar elektrisko vilcieņu, otru daļu ar kājām. Vēsturi te daudz neaprakstīšu, kas ko kad atklāja utt, informācija ir pieejama. Pēc alas apmeklējuma vēl apskatām Predjamas pili un tad pa kārtējām kazu takām pateicoties GPRS ierodamies Ļubļenā. Un atkal, atkal ir debesis pušu.... Ļubļenā pirms tam nebiju bijis. Esmu iemīlējies. Neviena pilsēta uz mani nebija atstājusi tik lielu iespaidu. Es pat nezinu ar ko. Katrs elements, ko es tur saskatīju, katra skulptūra, katra ēka, vai ēkas dekors tā vien sauca – Tu esi mājās. Man tur patika viss, sākot no zemē nosviesta papīra un beidzot ar apzeltītiem baznīcu kupoliem. Ja man kādreiz vajadzēs pamest Latviju, ko darīt es netaisos un nav pat ieplānots, bet ja nu.... meklējiet mani Ļubļenā. Es vairāk neko par šo pilsētu nerakstīšu, jo man tad gribēsies aprakstīt katru durvju rokturi, sētas suni, parka soliņu, zīmējumu uz mājas sienas, skatlogu, un galu galā, es neesmu Andrejs Upītis.

12.diena.

Tikai un vienīgi pārbrauciens no punktā A uz punktu Z. Ļjubļena – Brno. 520 km. Ceļamies agri, brokastis un rīta pastaiga pa pilsētu. Iebāžam vēl degunu kādā baznīcā un māju pagalmā, uzkāpjam līdz pilij, pastaigājam pa krastmalu, lai izbaudītu Jože Pļečnika veidoto lielisko krastmalas apbūvi un vienpadsmitos braucam uz Brno. Līdz šim braucot pa Slovēniju parasti maksas ceļiem bija caurlaides punkti, kuros maksāja. Tagad Slovēņi sistēmu ir pamainījuši un līdzīgi kā Austrijā ir pie iebraukšanas valstī tuvākajā benzīntankā jānopērk vinjete. To protams mēs atklājam tikai gandrīz vai pie izbraukšanas no valsts. Kā apzinīgi braucēji, nopērkam to un pie reizes arī iegādājamies vinjeti Austrijai. Mazums, kas var sanākt, ja apturētu policija, būtu skāde daudz lielāka. Ieteikums. Pērkat vinjetes, jo policija diezgan stingri uzmana, lai tās būtu, it sevišķi Austrijā.

13.diena.

Pēc garā pārbrauciena un arī visai trokšņainās nakts Brno hostelī, nedaudz tā kā samiegojušies paēdam brokastis un braucam tālāk. Galamērķis ir Varšava. Šodien jānobrauc gandrīz 600 km. Tāpēc velti laiku netērējam un pēc brokastīm, izstaigājam nelielu loku pa Brno vecpilsētu, kas šoreiz mani pārsteidza ar savu izcilo Jūgendstilu (kā es to nebiju pamanījis agrāk) un braucam kārtējā pazemes piedzīvojumā uz Macohas aizu un Punkvas alu. Tas ir kārtējais mans atklājums. Līdz šim Čehija izbraukāta krustu šķērsu, bet šajā vietā pat nezinu kāda iemesla dēļ nebiju bijis. Kaut kad biju interesējies vai ir vērts, un ko apskatīt un liela daļa man bija teikusi, ka nav tur ko redzēt un ko darīt. Šoreiz nakšņojām akurāt netālu, tad kāpēc laist garām iespēju. Muļķi ir tie, kas saka, ka tur nav ko redzēt. Ja tur nav ko redzēt, tad brauciet uz Gūtmaņalu, tur gan ir ko redzēt. Punkvas ala, tas ir pilnīgi cits pazemes piedzīvojums, pilnīgi atšķirīgs no tā, ko līdz šim biju piedzīvojis. Katrā gadījumā, mani vēl ar liellaivu pa alu neviens nebija vizinājis. Brauciens pa pazemes upi bija vienkārši fantastisks. Arī pati aiza izejot no alas.... nav vārdam vietas. Dziļais, sulīgais zaļums, kas ir kokos, sūnās un augos, pats skats uz augšu un apziņa, ka esi kaut kur dziļi, dziļi lejā un ārā no tās vietas netiec, kā tikai atkal dodoties iekšā tumsā, bet nu jau pa ūdeni ar laivu. Sajūta, kā Dantes aprakstītajā šķīstītavā vai arī ar laivu parādīsies laivinieks Hārons un aizvedīs tevi uz Aīda valstību. Skudriņas pār skaustu. Mūsu laivinieks absolūti nelīdzinājās Hāronam. Drīzāk smaidīgam pajoliņam, kas ar smaidu sejā spiedzīgā balsī čehu valodā stāstīja kaut kādas pasaciņas par stalaktītiem, alām, upi, dziļu, pasakot, ka tagad zem tevis ūdens ir 4 metru dziļš, bet tagad 12 metrus, bet tagad 20 metrus un ik pa laikam kādā tumšākā kaktā ar laivu iebrauca sienā, tā, ka viss nokrakšķēja un tiešām bija sajūta, ka atnāks tev pakaļ nevis grieķu Aīds, bet tūlīt no ūdens parādījusies husīta roka tevi sagrābs un ievilks iekšā. Visā visumā man patika, pat ļoti, un ja sanāk tajā pusē pabūt, tad noteikti šo vietu vajag iekļaut savā brauciena programmā. Tā nu esam izpildījuši programmu minimums, atliek tikai aizkļūt līdz Varšavai un atrast naktsmājas. Un te atkal pārsteigums. Negribu izplūst garos stāstījumos, kā mēs meklējām ceļu 4 stundas Varšavā braukājot riņķī 3 kvartāliem. Vienīgais ko varu pateikt, nav jēgas ceļu jautāt policijai vai taksistiem.

14.diena.

Braucam mājās. Nieka 660 kilometri un tu esi savās mājās, savā gultā.

No rīta vēl aizbraucam izstaigāt Varšavā karaliskos dārzus, izmetam nelielu loku pa pilsētu un ieturot pusdienas un vairākas pauzes pašā vakara melnumā esam mājās. Kopējā distance ko veicām bija 5600 km. Vidējais degvielas patēriņs bija 8 litri un ceļa izmaksas uz cilvēku (4 cilvēki mašīnā) ar ceļu nodokļiem 140 Ls. Plusā klāt jārēķina izmaksas naktsmītnēm, ēšanai un visam citam ko sirds iekārojas, kā arī ieejām apskates objektos.

Gan jau atkal kaut ko uzrakstīšu līdz nākamajai vasarai, bet nākamgad tiekamies Rumānijā. Jāapciemo taču Drakula un ar mašīnu līdz Melnajai jūrai vēl nav braukts.