BooTooZuela jeb kā Josefina (Laura J.) un Beatriz (Laura B.) brauca Venecuēlu lūkoties

  • 21 min lasīšanai
  • 84 foto
Latvijā aiz logiem laiks auksts un nemīlīgs, garā ziema vēl tikai priekšā, tāpēc īstais laiks pakacināt sevi un citus ar vienu „mazu” atmiņu stāstiņu par piedzīvoto Venecuelā. 12JAN2007 - 26JAN2007 Tā tas viss sākās... Par priekšvēsturi- manai lieliskajai un superīgajai draudzenei Laurai B. Bija tas gods un prieks pāris gadus atpakaļ padzīvoties citā mītiem un stereotipiem apvītā Dienvidamerikas valstī- Kolumbijā. Iemīlējusies kolumbiešu temperamentā un karstasinīgajā latīņu kultūrā, Laura B. meklēja domubiedru braucienam uz Venecuelu. Atrada arī.. Braucienu plānojām jau 2006. gada janvārī, aizrakstīju pāris venecuēliešiem no Hospitality Club, bet gala beigās aizbraucām uz Barselonu.. :) Te jāpiemin kāds ļoti svarīgs personāžs, viens no fantastiskākajiem cilvēkiem, kādu esmu satikusi in my life- Gabriels, venecuēliešu puisis, kuru caur HC satiku Rīgā. Lielisks sarunu un party biedrs, cilvēks ar simtiem lielisku piedzīvojumu stāstiem, Latvijas patriots un heavy metal festivālu cienītājs, un tagad, uzdrošinos teikt- ļoti labs draugs. Tātad šo abu iepriekšminēto personu dēļ doma par braucienu neatstājas un 2006.gada novembrī lēmums ir pieņemts- BRAUCAM. Par brauciena laiku izvēlēts janvāris, laiks, kad abas Lauras var paņemt atvaļinājumu, Venecuelas pludmalēs nav pats karstākais tūristu laiks un Gabriels nav ieplānojis kādu no saviem braucieniem, kas nozīmē- var uzņemt mūs pie sevis Karakasā. Brauciena mērķis- izbaudīt satriecoši skaistās pludmales, nokļūt Margaritas salā, ne par ko neiespringt, vienkārši baudīt un atpūsties. Divas dienas pirms plānotā izlidošanas datuma Laura B. guļ mājās ar vēdergripu un 39º temperatūru, tāpēc pārceļam braucienu par divām dienām un 12. janvārī beidzot esam gatavas doties.. (pāris vārdos par biļetēm- nemaksājam par tām pilno cenu, savukārt cena par to, ka nemaksājam, ir iespēja lidot tikai tad, ja uz reisu ir brīvas vietas). No Rīgas uz Frankfurti viss iet kā smērēts, tiekam bez problēmām, gaidot reisu no Frankfurtes uz Karakasu, kas ir tikai nākamajā rītā, dodamies mazā šopingā un pastaigā, un nakti pārlaižam uz lidostas soliņiem. 13. janvāra septiņos rītā sākas viena no kutelīgākajām nervu pārbaudēm, kādu esmu piedzīvojusi- tiksim vai netiksim. Jau Rīgā zinājām, ka izredzes nav no spožākajām- reiss ir ne tikai pilnībā izpārdots, bet arī virspārdots (overbooked), kā jau aviokompānijas to mēdz darīt. Lidostas personāls mums var likt tikai gaidīt, to arī darām kopā ar vēl, apmēram, 15 citiem ļautiņiem, kuri cer uz brīvām vietām. Šādā spriedzē pavadām pusotru stundu turot īkšķīšus cik nu stipri vien varam. Esmu jau morāli sagatavojusies palikt Frankfurtē vēl vienu nakti. Pamazām sāk akceptēt dažus no brīvo vietu gaidītājiem. Mēs arvien vēl drebam. Reisa izlidošana nedaudz kavējas, mums tas nozīmē gaidīt vēl ilgāk. Uzturu nepārtrauktu acu kontaktu ar personālu, ķeru katru frāzi, ar ko pa rāciju vai telefonu apmainās personāls. „Izlobu”, ka gaidām divus „īstos” pasažierus, kas ielidojuši ar citu kavējošos reisu un kaut kādu mistisku, bet mums pozitīvu apstākļu dēļ klimst pa lidostu, bet nenāk uz savu Karakasas reisu. Labi jau nav, bet neatlaidīgi ceru, ka viņi neatnāks. Un tad tas notiek- personāls skatās uz mūsu nesejām un smaida- kapteinis izlēmis vairs negaidīt kavētājus un mēs lidojam!!! Esam tik laimīgas un priecīgi satrauktas, ka 10 h lidojums paiet ātri un 13. janvāra četros pēcpusdienā nosēžamies Simona Bolivāra Starptautiskajā lidostā Karakasā. Rindas pie pasu kontroles ir iespaidīgas, bet nepaiet ne 40 min., kad stāvam aci pret aci ar venecuēliešu džekiņu, kas izturās tā, it kā klausītos neredzamu mp3 atskaņotāju. Laura B. uzreiz iesaka valstu listē meklēt vārdu Letonia, Latvijas spānisko nosaukumu, kā nekā viņai jau ir Kolumbijas pieredze. Tas nostrādā ļoti labi un „esam iekšā”! Pozitīvais moments ir tas, ka arī mūsu bagāža ir atlidojusi, vismaz savu somu no karuseļa nostīvēju nost diezgan knaši, Laura B. bišķi ienervozējusies skraidelē ap lentām, līdz beidzot no vienas no tām, uz kurām pēc loģikas tai nevajadzētu būt, sadabujam arī B. koferi. Nesaprotam, vai mums jāstāv pie dūšīgās muitnieces vai nē, bet drošs paliek nedrošs- pastāvam. Beidzot nokļūstam sagaidītāju pūlī un ceram ieraudzīt Gabrielu pēc iespējas ātrāk. Kaut arī atrodamies starptautiskā lidostā, kurā, pēc idejas, ārzemnieki varētu būt diezgan ikdienišķa parādība, pūlis mūs ievērtē diezgan uzkrītoši, atgaiņājam pāris taxi draiverus līdz beidzot ieraugām Gabu!!!! Atkalredzēšanās sagādā prieku un arī fakts, ka mūs kāds sagaida sniedz jauku atelpu nelielajam uztraukumam. Laukā ir ap 26ºC, gaiss tropisks un mitrs. Tiekam līdz autobusam, Gabriels sagādā biļetes un varētu domāt, ka brauciens varētu sākties, tomēr ne, brauksim, kad sanāks vairāk pasažieru. Buss ir „interesants”- nepateikšu, kura gada ražojums, bet saprotams, ka nevienu vien gadu jau ticis ekspluatēts, kondicionieris protams darbojās ka vai nu un iekšā valda tumsa. Pajautāt, kādēļ logiem priekšā ir tumši aizkari, man ienāk prātā tikai pēc brīža, kad stāvam, manuprāt, garākajā un ilgākajā satiksmes sastrēgumā mūžā. Tad lūk- aizkari, ne tikai pasargājot no ziņkārīgo skatiem, bet arī varot palīdzēt izsargāties no daža laba akmens vai cita, smaga, logā lidojoša priekšmeta sviediena. Tas neesot nemaz tik liels retums, īpaši caurbraucot nabadzīgo iedzīvotāju kvartālus. Karakasa tiek dēvēta par kriminogēnāko pilsētu Latīņamerikā un visi kārtīgie tūristu ceļveži iesaka izvairīties no atrašanās uz ielas pēc tumsas iestāšanās un never ever spert kāju tā saucamajos barrios, kas nozīmē geto, nabadzīgo ļautiņu rajonos Karakasas pievārtē. Tas, protams, neattur mūs no aizkaru periodiskas pavirināšanas, īpaši tāpēc, ka tumsā barrios izskatās ļoti skaisti- visi kalni un ielejas ir nosegtas mazmazītiņām gaismiņām un uguntiņām. Attālums no lidostas līdz Karakasai ir apmēram 16km, bet mēs esam ietrāpījušas laikā, kad noris tilta celtniecība, kas savieno lidostu ar pilsētas maģistrāli. Tāpēc parasto 40 min. brauciena vietā kustamies uz priekšu gliemeža ātrumā un esam galā pēc apmēram divām stundām. Braucam bezgalīgi ilgi, laukā jau ir satumsis, kad ierodamies vietā, ko tikai aptuveni varētu nosaukt par autoostu. Tā atrodās zem tilta, ir tumšs, netīrs un piesmacis. Pirmais gājiens pa Karakasas ielām man palicis atmiņā vairāk kā bailīgs nekā patīkami satraucošs, visdrīzāk tumsas, nezināmā un koferu dēļ, kuri nepārprotami liecina par mūsu - tūristu statusu. Par laimi Gabriela mājas nav tālu. Beidzot pēc šim divām satraukumu pilnajām, nogurdinošajām dienām esam „pie vietas”, mājās- vietā, kuru uz pāris nedēļām uzskatīsim par savu bāzes apmetni. Iepazīstamies ar Gaba lielisko māmiņu, kura, protams, izskatās it kā nupat būtu izkāpusi no kāda Venecuelas seriāla, izkrāmējam dāvaniņas- Laimas šoko māmiņai un LB vodku Gabam (specpasūtījums), nedaudz atpūšamies, atsvaidzināmies, sataisāmies un trijatā dodamies naksnīgajā Karakasā. Gabriels jau iepriekš ir mums apsolījies parūpēties par mūsu dolāru apmaiņu pret vietējiem bolivāriem, tad nu katrai par 100 dolāriem tiek pilnas kabatas ar naudu, oficiālais bankas kurss ir apmēram 2150 bolivāri par vienu dolāru, bet Gabriela kurss patīk labāk - 2500 bolivāri par vienu ASV dolāru. Pirmā vietiņa ir Gaba iecienīts rokeru bāriņš, gaidot kādu brīvu galdiņu, sūcam Polar Ice (Ice Beer venecuēliešu brālis) ar citronu turpat uz ielas. Patiesības labad jāteic, ka citrons viņiem ļoti aizdomīgi izskatās pēc tā ko es uzskatu par laimu, katrā ziņā, garšo ierasti labi! Pēc pāris Polaraisiņiem dodamies tālāk. Nonākam ielā, kurā cits pie cita savietojušies mazi klubiņi ar atšķirīgiem interjeriem un mūzikas stiliem. Mēs ar B. jau esam starā- virmo ausij tīkamas latino melodijas- salsa, regetons, merenge. Gurni paši izvēlas pareizo ritmu. Gabriels gan nav starā, jo šitais īsti nav heavy metal cienītāja stilā, bet pilnīgs latino nīdējs jamais arī nav, tālab drīz jau esam iekšā vienā no klubiņiem. Par Venecuelas meitenēm nevar pastāstīt vienā teikumā. Varbūt ko izsaka fakts, ka no Venecuelas nāk visvairāk starptautisku skaistumkonkursu uzvarētājas. Varbūt arī fakts, ka šajā Latīņamerikas lielvalstī ir ļoti pieprasīti plastiskās ķirurģijas pakalpojumi, ko labi var ievērtēt pludmalēs. Ģērbjas katrā ziņā viņas ļoti seksīgi, arī diezgan izaicinoši. Ar baltu skaudību atliek vien noraudzīties uz vietējo dejotprasmi, lai nu kas, bet tā latino ļaudīm ir asinīs, tas aizrauj. Tā nu iečekojam vēl pārīti klubiņu un dodamies uz kādu īpaši stilīgu klubu, kas atrodas blakus esošā tirdzniecības centrā. No iepriekšējiem tas atšķiras ar mega lielu rindu pie ieejas un diviem iekšālaidējiem- būdām ar rācijām, no kuriem viens no otrā stāva veic face control un pa rāciju noziņo otram, kurš tad arī „noskatītos” cilvēkus laiž iekšā. Apstājamies rindas galā bez milzu ilūzijām, bet, šķiet, esam pietiekami baltas un eksotiskas pārstilīgajam klubiņam. Gabriels, protams, tiek mums līdz. Interjers un mūzika mums ļoti patīk, bet ātri vien saprotam, ka klubiņš ir snobu un silikonmeiteņu paradīze. Kad secinu, ka manis līdzpaņemto naudiņu daudzums ir sarucis līdz minimumam, kļūst vēl čābīgāk, redzu, ka mani draudziņi arī neizrāda pārmērīgu burziņgribu, tāpēc vienojamies doties mājās. Či- či- riviči, či, či.. Nedaudz stundas pagulējušas, mūs modina Gabriels, paziņojot, ka pēc pusstundas klāt būs viņa draugs, ar kuru kopā dosimies uz vietu, kuras nosaukums manī raisa smaidu vēl šobaltdien, atceroties dziesmiņu, ko ar Lauru B. skandējām tiklīdz iemācījāmies cik necik to izrunāt- Chichiriviche. Cik nu aši mākam, savācamies, sametam dažas drēbītes mugursomā un ar liftu traucamies lejup, kur mūs jau gaida Gaba draugs. Neviens no viņa pieciem vārdiem nav diezko pateicīgs manai atmiņai, tāpēc vienojamies, ka sauksim viņu par Willy, kas ir angliskota versija viņa iesaukai spāņu valodā. Abas ar Lauru B. aši ietraušamies džipa aizmugurējā sēdeklī ar to izpelnoties mūžīgu abu puišu ķircināšanu. Izrādās, ka šādi, kā mēs tagad- abi puiši priekšā un meitenes aizmugurē, mašīnā sēžot tikai portugāļu izcelsmes cilvēki. Abi nevar vien rimties, jokojot, ka visi pārējie droši vien uz ceļā rādīs ar pirkstiem uz mūsu mašīnu, domājot, ka tur brauc vai nu portugese vai gay people. Drīz iestūrējam benzīntankā, benzīna cena, protams, satriec- par 30 l benžas jāmaksā apmēram 1,3$. Kā nekā Venecuēla ir sestā lielākā naftas eksportētājvalsts pasaulē, sociālisma idejām pārņemtā Venecuēlas prezidenta un Hugo Čavesa jājamzirdziņš. Es paklusām iemanos veikalā ar domu dabūt kafiju un saldējumu, izmantojot savas „lieliskās” español zināšanas. Netieku tālāk par „cofe con leche por favor” (kafiju ar pienu, lūdzu), kad ienāk mani draugi un es sakautrējos. Laižam tālāk. Pa ceļam gan uz ielām, gan šosejām redzam baros vai pa vienam pārvietojošos vīreļus uz mopēdiem un skūterīšiem. Pārsvarā uz viena tāda braucamā sēd divi vīreļi. Puiši no šamajiem piesaka uzmanīties, jo malandros ir sīki zaglēni, iecienījuši raustīt no pleciem somiņas. Tas mani nezin kāpēc iespaido uz visu atlikušo laiku un izdzirdot skūterīša dūkoņu sev aiz muguras, man vienmēr iešaujas galvā doma- atkal viens no tiem sasodītajiem malandro brauc. Skūterīšu tur ir bez sava gala un, protams, ne jau tikai manas bezgali vērtīgās somiņas satura tīkotāji, bet arī kārtīgi biznesa vīri uzvalkos un visvisādi pusaugu puišeļi. Jaunākais redzētais bija apmēram astoņgadīgs sīkaliņš, man pat likās, ka ar drusku netīru muti. Pēc brīža iekļūstam sastrēgumā, kurš ir ļoti lēns un ilgs, izklaidējamies klausoties regetonu, kas abiem priekšāsēdošajiem riebjas, un vērojam pārējo mašīnu pasažierus. Mēģinām sameklēt vēl kādu mašīnu, kurā puiši sēdētu priekšā, bet meitenes aizmugurē. Neizdodas. Sastrēguma iemesls arī ir smieklīgs. Ceļš, pa kuru braucam, ved caur nelielu miestiņu ar vienu galveno ielu, ielas malās atrodas visādas uzkodu bodītes un citi brīvdienu jaukumi. Tad nu liela daļa braucēju nomet savu auto turpat brīvā vietiņā- uz ielas un dodas pēc gardumiem. Kad esam nonākuši epicentrā, rīkojamies tieši tāpat. Braši dodamies iekšā vienā no bodītēm, kas gluži kā visas pārējās, vairāk atgādini šķūnīti vai garāžu vai ko tamlīdzīgu, sasistu kopā uz ātru roku no visiem pieejamajiem materiāliem. Un es tieku pie savas pirmās arepas, kas ir no kukurūzas miltiem cepts plācenītis, ļoti populārs Latīņamerikā, sevišķi Kolumbijā un Venecuēlā, ar dažādiem iespējamiem pildījumiem- vairākiem sieru, gaļu un zivju veidiem. Pirmā arepa ir ar sieru un kausētu sviestu un garšo lieliski. Izbraucot cauri miestiņam, arī sastrēgums ir beidzies un varam traukties tālāk. Mēs arī traucamies- vidējais ātrums ir ap 140km stundā un Willijs ir drusku uzmetis lūpu par to, ka esmu piesprādzējusies. Viņam nepatīkot, ja viņam neuzticas. Grūti valdīt sajūsmu, kad braucam cauri palmu birzij, audzei, nezinu kā to raksturot, bet abas ar Lauru B. spiedzam, jo aiz palmām redzam viņu- Karību jūru. Vēlāk redzam milzum daudz rozīgos flamingo, kuri tur dzīvojās pa seklām ūdens krātuvītēm. Esam Morrocoy Nacionālajā parkā, kas atrodas starp diviem nelieliem ciemiem- Tucacas un Chichiriviche. Ar Lauru B. skandinām savu- Či- či- riviči či či, Či- či- riviči či či un metam acis visapkārt. Ciematiņā atkal ir sava centrālā iela, drusku platāka par Brīvības ielu, un ielas malās dzīvīgi rosās ļautiņi. Dodas uz bodīti, pārdod auglīšus, nāk mājās no skolas, spēlē kārtis, gaida autobusu vai gluži vienkārši kaut ko nebūt dara. Ielās mētājas dažādi atkritumi, papīri. Izkāpjam no auto, lai iepirktu ko gardu augļu tirdziņā, vai nu esam par vēlu vai kā, bet visi labie auglīši, šķiet jau nopirkti, palikuši vien iepuvuši. Man tas šķiet diezgan amizanti, saku visiem, ka esam laikam diezgan sūdīgā vietā nokļuvuši. Willijs atkal drusku apvainojas un saka, ka šī ir viņa sūdīgā vieta, saprotu- esam klāt- Čičirivičē un domāju kā lai atkal sadraudzējos ar Williju. Laura B. uzklūp milzīgam arbūzam un varam braukt tālāk. Patiesībā Willija māja ir lieliska. Pagalms ir tukšs, jo zaglēni stiepj prom jebko, kas nav piesiets, visām mājām apkārt ir žogi vai sētas ar dzeloņdrātīm un stikla lauskām. Mājām arī nav logu stiklu, tos gan nav izsituši zagļi, tādi vienkārši nav nepieciešami, to vietā ir aizslēdzamas žalūzijas un, protams, moskītu tīkli, pievakarēs no mazajiem mošķiem ne atgaiņāties. Pārģērbjamies, sapakojam somās fočikus un saules krēmus un lecam atkal džipā. Pēc pāris minūtēm esam neskaitāmu krāsainu motorlaiviņu ielenkumā, puiši sarunā braucēju un dodamies uz vienu no mazajām piekrastes saliņām- Cayo Peraza. Jāsarunā ir arī pakaļ braukšanas laiks, jo motorlaiva ir kā taxi- atved un dodas prom. Saliņai apkārt var apiet 10 min. laikā, mazo džunglīšu pudurīti ieskauj smilšaina pludmale. Smilšu graudiņi ir lieli, sajaukušies ar mazām, baltām molusku gliemežnīcu druskām. Uz saliņas bez mums ir vēl apmēram 20 cilvēki, katrā ziņā nav jākaujas par vietu, kur noklāt dvielīti. Tajā brīdī, guļot tur, baudot sauli, liegās vēja pūsmas, vērojot neskaitāmo zilo toņu piesātināto jūru, fantastiskākās krāsas un jūtot kā smilšu graudiņi birst caur pirkstiem, mani pārņem sajūtas, kuras vēlāk atklāšu vai ikvienā stāstā pieminot Venecuēlas braucienu. Tā ir dīvaina viegluma, laimes un eiforijas sajūta, kad ne par ko nav jāuztraucas, visas problēmas ir pazudušas, viss ir vienkārši lieliski un valda bezgalīgs relax. Tā ir sajūta, ko cenšos atsaukt atmiņā ikreiz, kad ir uznācis besis un nekas nespēj iepriecināt. Un, ticiet man, tas palīdz! Vakarā, atgriezušies mājās, Willijs laukā piekar krāsainus guļam/šūpuļtīklus, mēs smejamies, dzeram rumu ar kolu un laimu, spēlējam „citronu spēli” visās iespējamajās valodās un jūtamies lieliski. Izrādās, ka Willija pagalmā ir kokospalma, tad nu tiekam pie izrādes, kas sākas ar mēģinājumu dabūt kokosriekstu lejā un turpinās ar mēģinājumiem to izlobīt no mizas ar mačetes palīdzību. Viss izdodas un tiekam pie gardumiem. Nākamais rīts nāk ar atziņu, ka saules krēms jāsmērē divreiz biežāk, ēdam arepas brokastīs Willija paziņām piederošā ceļmalas kafejnīcā un skatāmies uz milzīgu Hugo Čavesa plakātu otrā ceļa pusē. Tāpat pārtraucam to portugāļu būšanu un es nu sēžu priekšā. Ieklīstam arī pirmdienas rīta tirdziņā, kurā pārdod, šķiet, visu iespējamo un arī neiespējamo, sākot ar augļiem, kas man pat sapņos nebija rādījušies, beidzot ar lietām, kas varētu būt pa ceļam paķertas no kāda nepieskatīta pagalma, mājas vai mašīnas. Sanitārie apstākļi nevienu neinteresē un aromāts ir grandiozs. Tad dodamies iekarot nākamo saliņu- Cayo Sal. Šī ir divtik liela kā iepriekšējā, uz tās atrodas pat dažas ēkas un no laivas nav jālec pa taisno ūdenī, bet var izkāpt pa laipiņu. Iekārtojamies zem palmas līcītī, ar skatu, kas varētu rotāt jebkuru izdevumu ar nosaukumu „Pasaules skaistākās pludmales” vai arī „Paradīzes pludmales”. Šajā salas pusē viļņi nav tik spēcīgi, tāpēc var pat sakarīgi papeldēt un gandrīz nav jāuztraucas, ka iznākot no ūdens vilnis būs paķēris līdzi arī kādu no bikini daļām. Neesmu no brašākajiem peldētājiem, man patīk, ja zinu cik dziļš ir ūdens un vēl labāk, ja varu jebkurā brīdī piešaut kāju pie dibena, tāpēc, kad peldot uz pūšļa ar Williju, pametu skatu atpakaļ un ieraugu mazmazītiņu Lauru B. un Garbrielu krastā un norobežojošo boju pāris metrus uz priekšu, sajūtu vēlmi nekavējoties atrasties krastā. Vēlmi stiprāku padara Willija ķircināšana par iepriekšējā reizē redzēto nelielo haizivīti, tāpēc nu jau iros cik spēka. Willijs man ne druskas nepalīdz, drīzāk tēlo enkuru un mēs griežamies ap savu asi. Smieties, irties cik spēka un vēl censties noskurināt Williju no pūšļa nav viegli, bet krastu tomēr sasniedzam. Pusdienas mums atnes onkulis reizē ar plastmasas galdiņu un krēsliņiem, mazie kalmāriņi un zivtele vēl vakar esot dzīvojušies savā vaļā. Vēlāk ar B. dodamies iepirkt daiļamatus, ko pārdod argentīniešu bariņš ar rasta bizītēm. Viņu apmetnes vietā, krūmājā, mēģinām drusku pakaulēties ar meiteni, kamēr abi rasta puiši laiski pīpē zālīti. Vakarā Willijs skaļi lasa mums priekšā virsrakstus no avīzes „Diena”, kurā gādīgi biji iepakojusi latvju nacionālo vodku. Vienā no virsrakstiem ir kaut kas par sniegu, bet tas šķiet pārāk nereāli, lai būtu taisnība. Willijs gatavo mums pastu, kā nekā itāļu izcelsmes puisis. Mācāmies ķermeņa daļu nosaukumus spāņu valodā, turpinām ar rumu un atkal lieliski pavadām laiku šūpuļtīklos. Rīts nāk ar kārtējo atziņu- ja biju uzcītīga krēma lietošanā uz ķermeņa, tad par pieri gan nepelnīti aizmirsusi. Puiši un Laura B. par mani smejas un Willijs saukā par sarkanpieri. Sapakojam mantiņas, palīdzam Willijam sakārtot māju un noplūcam dārzā ciemakukuli Garbriela mammuķītim- divus zaļus, sveķainus mango. Kad viņa, pēc divām dienām, mūs cienā ar mango, nespēju noticēt, ka tie ir tie paši zaļie akmeņi, ko viņai bijām atvedušas. Iebraucam pabrokastot- un es nogaršoju vēl ko no populāriem latino fast foodiem- empanada. Empanjadas ir dažnedažādi pildīti pīrāgi, jebkuras diētas pilnīgi sagrāvēji, visgaršīgākie, manuprāt, ar sieru un cazón- sasmalcinātu zivi, bet nekādu parasto zivi, cazon ir maza haizivs. Jāpiebilst, ka Venecuēlā es pēc gandrīz gada pārtraukuma atsāku ēst gaļu, bet ne dēļ empanjadām. :) Mājupceļā piestājam kārtējā ceļmalas krodziņā nogaršot cocadu- kokosa milkšeiku. Pie sienas krodziņā piestiprinātas darbinieku medicīnas kartes, sak,- visi veseli un krodziņā iekšā neliels stūrītis veltīts Svētajai Mātei Marijai. Izrādās, ka šimiem tur noplīsusi elektrība, tādi elektrības pārrāvumi gadās pat vairākas reizes dienā, tad nu nākas doties prom bez kokčika. Apstājamies vēl reizi- pārliecināties, ka palmu birzī paštaisītās būdelēs patiešām dzīvo cilvēki. Atgriežoties Karakasā mūs atkal sagaida burzma un sastrēgumi, sirsnīgi pateicamies Willijam par visu un atkal esam Gabriela daudzstāvu mājas apartamentos. Nevaram nociesties neapskatījušas savas bilžu kaudzes uz lielāka ekrāna. Nedaudz atpūšamies, rezervējam viesnīcu nākamajam ceļamērķim un kopā ar Gabrielu dodamies lidmašīnas biļešu medībās milzīgajā Karakasā. Pa ceļam sapērkam visādus mistiskus auglīšus un meloni. Tūrisma firmā nonākam 2 minūtes pēc tā slēgšanas, puiši aiz stikla tikai rausta plecus un rāda uz pulksteni. Par laimi, Gabriels atceras, ka mūs interesējošajai aviokompānijai ir vēl kāds ofiss, kas strādā stundu ilgāk, tas gan ir patālu, bet varot mēģināt, pabraucam drusku ar metro, kura biļete maksā 500 naudiņas, kas ir 0.2$. Protams, visur mūs pavada pētoši skatieni, arī piebāztā autobusā, kurā pārsēžamies pēc tam. Tad vēl 15 min. ejam kalnup, līdz beidzot nonākam pieczvaigžņu viesnīcā, kurā atrodas arī mūsu Aeropostal birojiņš. Biļete turp atpakaļ no Karakasas uz Porlamaru Margaritas salā izmaksā ap 110$. No Karakasas uz Porlamaru lido 4 aviokompānijas un katrai no tām ikdienas ir 4-5 lidojumi. Žēl, ka šoreiz nav jāmaksā vien pāris dolāru. Vakarā turpinām ar auglīšiem- papaju, meloni, kas pati kūst uz mēles un mazu, supersaldu, medainu auglīti, kas liek gavilēt garšas kārpiņām, bet kura nosaukums palicis miglā tīts. La Perla del Caribe jeb Karību pērle.. Nākamajā rītā Gabriels iesēdina mūs autobusā un mēs laižam uz lidostu, esam palikušas vienas, kas ir reizē gan satraucoši, gan nedaudz biedējoši. Nonākam lidostā, samaksājam 32$ izbraukšanas nodokli, iečekojamies un gaidām savu lidojumu. Ir vērts papētīt visas tās nodokļu stellītes, jo cenas atšķiras atkarībā no kurienes uz kurieni un caur kādu terminālu lidojat. Knapi esmu paspējusi izdzert savu Pepsi ar ledu, kad pēc 35 min. lidojuma jau sākam nosēšanos. Bienvenido a Isla de Margarita. (Esiet sveicināti Margaritas salā). Pakrūtē patīkami kņudinās, jo vēl kāds sapnītis ir piepildījies- esam nonākušas uz Karību jūras pērles, vietā, kuru neskar viesuļvētras, kur vidējā gaisa temperatūra gadā nav zemāka par 25ºC, kurā ir neskaitāmas brīnišķīgas pludmales, vietā kur var izbaudīt gan tuksnešainu tveici gan tropisku džungļu klimatu, vienvārdsakot- paradīzē. Izvēlamies, pēc mūsu domām visuzticamāko taxi, vienojamies par cenu un dodamies. No lidostas līdz Porlamaras centram ir apmēram 20km, lūram laukā pa logiem un esam sajūsmā. Samaksājam apmēram 8$ par braucienu. Joki sākas tad, kad taxi vadītājs ne pa kam nevar atrast mūsu viesnīcu, riņķojam, metam lokus, līdz beidzot esam klāt. Vadītājs sarauc pieri un iesaka mums pa šo rajonu vienām apkārt neblandīties. Tas skan ļoti iedvesmojoši, tāpēc nolemjam, iespēju robežās, klausīt viņa padomam. Turpmāk katrs taxi vadītājs mums teiks tieši to pašu un neviens nesapratīs, kāpēc esam izvēlējušas tieši šo viesnīcu. Recepcijā mūs sagaida milzīga spāņu Mamasita ar savu mazo takšeli, kurš nodibina īpašas attiecības ar manām kājām. Laura B. izprašņā Big Mamu, kamēr es dauzos ar šuneli. Nonākam istabiņā un atklājam , ka vienīgais logs ir tikai vannas istabā, tas pats mazmazītiņš un pie griestiem, tāpēc velkamies lejā un prasām citu istabu, apskatām nākamo un nolemjam tomēr atgriezties pirmajā. Tā kā uz pludmali braukt jau ir par vēlu, nolemjam doties iepirkties. Big Mama izsauc taxi, un pēc 10min. jau esam milzīgā iepirkšanās centrā. Iekrītam azartā un attopamies īsi pirms veikala slēgšanas, cenas veikalā mani atkal nedaudz pārsteidza ar savu eiropeiskumu, biju laikam sadomājusies, ka visu varēs iepirkt par kapeikām. Atgriežamies viesnīcā un secinām, ka ārā jau ir tumšs, mums nav plāna un pat neviena Polar Ice, par laimi esam pārāk piekusušas, lai ietu tumsā meklēt kādu geto style bodīti, tāpēc uzmanīgi izlavāmies laukā vienam nakts dūmam, izdomājam plānu nākamajai dienai un dodamies gulēt. No rīta taxi mūs pa dārgo aizvizina uz pludmali Playa Parguito, kur ceram baudīt sauli un iedegušu sērferu aktivitātes, bet pludmale ir tukša, lielais vējš un viļņi varētu patikt vien jau minētajiem sērferiem, tāpēc dodamies uz Playa El Agua- vienu no populārākajām pludmalēm Margaritas salā. Pludmale ir gara un smilšaina, mēs veltam brīdi pozēšanai kameras priekšā, līdz beidzot jau sūcam Piña Colad’u un iepērkam dažādus skaistus nieciņus no garāmejošajiem tirgoņiem. Nopērkam arī mango, apkaisītu ar sāli, garšo labi, bet izrādās, ka negantais pārdevējs trauciņā ir iesviedis arī mango kauliņu, tāpēc tiekam vien pie nedaudziem gardiem kumosiņiem. Pēc brīža Lauru B. ar vilinošu piedāvājumu savaņģojis kāds puisis, kurš aicina mūs pievienoties lieliskā safari braucienā apkārt salai nākamajā dienā. Es no mums abām vienmēr esmu tā aizdomīgā un pārlieku uzmanīgā, tāpēc maksāt avansā man nešķiet laba doma. Kaut kā tomēr viņa mani, kā allaž, pārliecina un sarunājam, ka džips pakaļ mums būs nākamajā rītā plkst. 9:00 pie mūsu viesnīcas. Atgriežamies viesnīcā izsalkušas kā vilki, tāpēc nolemjam riskēt un doties nelielā ekskursijā pa savu geto rajonu. Visas vērīgās mantas atstājam mājās, paņemam vien drusku naudiņas, ejot, cenšamies izturēties tā, it kā šo ceļu mērotu ikdienas, mūs pavada pārsteigti skatieni, laikam blondas baltās meitenes nav sevišķi ikdienišķa parādība, kāda maza spāņu meitenīte, kas spēlējas turpat uz ielas atgādina, ka nevajadzētu gan mums tā vienām vazāties tur apkārt, bet viss, protams, beidzas lieliski un drīz vien jau esam tikušas pie maltītes. Tā ievelkas un iznākot uz ielas secinām, ka ir iestājusies krēslas stunda. Nolemjam vēl ātri iepirkt kādu Polarīti „vakariņām”. Veikala aizmugurē sācies ik vakara burziņš ar radiem un kaimiņiem, pārdevējs aicina pievienoties, bet mums ir citi plāni šim vakaram. Pieres iedegumu varat aizmirst, šoreiz nocepinājusi esmu pēdas virspusi- mūžu dzīvo, mūžu mācies! :) Duša, Polārīši, frizūras, kurpītes, taxi un esam pie La Terraza, viena no klubiem, ko ieteica Big Mama. Iekšālaidēji mūs nopēta no galvas līdz kājām un nosauc ieejas maksu, kas liek sastingt. Redzam mūsu taxi aizbraucam, tāpēc Laura B. sāk kaulēties, puiši nosmīn un ielaiž mūs klubā par to pašu summu, tikai šoreiz uz abām. Iesoļojam klubā kā karalienes- augstu paceltu galvu, platu, vēlīgu smaidu un iedomājamies, ka ejam pa mēli. Apkalpojošais personāls ir sajūsmā,- viņi un vēl pāris klienti, kas tur tajā brīdī atrodas. Lādam iekšālaidējus, kas gribēja no mums izspiest naudu par tukšu klubu un priecājamies, ka tomēr neuzķērāmies. Pamazām sarodas arī cilvēki, Laura B. pamana manas kājas, kas neona gaismā ir noklātas ar skaidri redzamām baltām strīpām- pēcsauļošanās krēmu nebiju taupījusi, bet kāpēc gan citreiz viņu rūpīgāk neuzklāt? Atceros savu uznācienu, ienākot klubā un gribu iekrist pazemē. Brīdi padarbojos dāmistabā, iztērēju visus viņu salvešu krājumus un beidzot jūtos gatava doties violetajā apgaismojumā. Cuba Libre, latino mūzikas ritmi, mazs itāļu vīrelis kaut ko klārē un neļauj mūsu glāzēm tukšoties. Izrādās, viņš dzīvo mūsu viesnīcā, tavu laimi! Dodamies mājās un pēc brīža dzirdam klauvējienus pie durvīm, Laura B. mani lamā, jo es kaut kā neviļus esmu izpļāpājusies sīkaliņam itālim, kur dzīvojam, tiekam no viņa vaļā un sākam afterparty divatā, pīpējam vanasistabā pie mazā lodziņa un top leģendāras forogrāfijas. Rīts pienāk pārāk ātri un mūs modina telefona zvans. Pulkstenis ir 8:00, bet safari dzekiņš jau ieradies- stundu agrāk. Sakām, ka būsim lejā pēc 15 min. Lādam viņu, jo izpaliek gan duša gan gardās arepas brokastīs tikai divu kvartālu attālumā no mūsu El Hidalgo. Kad esam lejā, iela ir tukša, lādamies atkal, izrādās, jamais aizbraucis savākt kādus citus pasažierus no tuvējām viesnīcām. Ietraušos aizmugurējā sēdeklī, iepazīstamies ar šoferīti Danielu un jauku venecuēliešu pārīti. Daniels jau smīn un jautā, kā mums patika pagājušās nakts party. Noņurdam kaut ko par sarunātajiem plkst. 9:00 un kurkstošo vēderu. Daniels apsolās piestāt pie kādas arepu bodes tiklīdz radīsies iespēja, nesamies Playa El Agua virzienā, kur no pieczvaigžņu viesnīcas savācam amerikāņu pāri ap gadiem sešdesmit, sievietei piedevām ir kruķi un vīrs grib sēdēt priekšā. Pārorganizējam sēdvietas- venecuēlieši pārītis un amīšu sieviete tiek iebīdīti aizmugurē, mēs ar B. sēžam pa vidu un vīrs dabū savu priekšējo sēdekli. Laura B. jau ķērusies pie savām arepām, es neriskēju vērt vaļā savējās- ar zivi, amerikānis pārgudri spriedelē jau tāpat. Nonākam pirmajā apskates objektā, mani tas neinteresē, cīnos ar savu arepu. Daniels drusku paņirgājās par mani un dabū man ūdeni. Atklāju, ka varam dabūt vēl daudz ūdens un arī Polārīšus no ledus kastes, kas atrodas vienā no pārējiem džipiem. Diena paiet ar laiviņām braucot caur Playa La Restinga, dzerot Coco Loco ar rumu kādā barčikā, dzīvojoties pa vientulīgu pludmali otrā Margaritas pusē, klausoties amerikāņa dzīves gudrībās, dzīvojoties pa kaktusu audzi, knipsējot iguānas, un smejoties par Daniela jokiem, lasot dažnedažādus gliemežvāciņus un cenšoties pierunāt divus milzīgus papagaiļus pastāvēt mierīgi, kamēr viņi ir nobildēti. Izbaudām arī īstu off road/bezceļu braucienu, kam arī šie džipi ir domāti. Amerikānis visu laiku atkārto- are you kidding me, are you kidding me, kamēr Daniels prasmīgi vada džipu pa milzu bedrēm, kraujām un pauguriem. Kulminācija ir saulrieta gaidīšana- esam kalnā, lejā ir amerikāņu viesnīca, bet par līci un kalniem saule lēnām slīd arvien tuvāk un tuvāk horizontam. Fantastico! Beidzot tiekam vaļā no amerikāņiem, atveram logus, uzgriežam regetonu uz visskaļāko un sākas īsta fiesta! Dejojam un trakojam un jūtamies vienkārši lieliski. Sarunājam party turpināt vēlāk vakarā, atvadāmies no venecuēliešiem un Daniels sola atbraukt mums pakaļ pēc desmitiem. Sameistarojam sev Cuba Libres, sapošamies un laižam. Daniels iepazīstina mūs ar savu draugu Serhio, kas pazīst vai ikkatru salas iedzīvotāju, tāpēc varam aizmirst par ieejas maksām un dzērienu cenām. Dodamies uz Señor Frogs, kur ir sanākuši visi uz salas esošie party animāļi, tad nu dejas nerimst līdz rītam. Vēl kādā citā mazākā klubiņā, kur ir pārsvarā vietējie, visi grib ar mums pārmīt pa vārdam, dejojam un jūtamies kā Holivudas zvaigznes. Diemžēl pat vislabākie burziņi beidzas, paguļam paris stundu, mežonīgā ātrumā sastūķējam mantas somā un skrienam lejā, kur mūs jau vajadzētu gaidīt Danielam ar Serhio, tā nenotiek, es jau atkal lādu šos, bet brīdī, kad esmu gatava saukt taxi, puiši beidzot ir klāt, izrādās apbraukuši vai pus Margaritai apkārt meklējot strādājošu bonkomātu. Esam priecīgas un Serhio ved mūs pusdienās, vēl stunda pludmalē, vēl viena pie baseina un ir laiks doties uz lidostu. Tik ļoti negribas doties prom, apsveru domu samainīt lidmašīnas biļetes, bet pēc brīža jau esam lidmašīnā, pār vaigu norit vientuļa prieka un reizē bēdu asariņa, abas klusējam un domas vēl jo projām nepamet Margaritu. Gabriels satiek mūs autoostā, bet mājās Laura B. konstatē, ka mobilais telefons palicis Margaritas salā uz mūžīgiem laikiem. Choroni.. Nākamajā dienā kopā ar Grabiela draugu Janu dodamies uz Choroni, kas atrodas divreiz tālāk nekā Chichiriviche. Lai nokļūtu Puerto Colombia, kas ir neliels ciematiņš Karību krastā, vismaz stundu jābrauc pa kalnainu tropu mežu ieskautu kalnu ceļu serpentīnu. Ceļš brīžiem ir tik šaurs, ka var braukt tikai vienā virzienā, līkumi ir tik asi, ka mašīnas ar gaismām signalizē par savu esamību otrā līkuma pusē, tomēr nevar teikt, ka braucam lēni, godīgi sakot mēs nesamies, un brīžiem ir jāver ciet acis. Ir svētdienas vakars, tāpēc lielākoties visi brauc projām. Atstājam mantas viesnīcā un dodamies pastaigā pa naksnīgo koloniālā stila ciematiņu. Mājas ir nelielas, krāsotas dažnedažādās krāsās, reti kurai ir otrais stāvs, ieliņas šauras. Man sāk sāpēt vēders, tas nepāriet arī pēc paēšanas un nepāriet arī pēc Cuba Libres. Aptiekā Garbriels man nopērk mistiskas kuņģa zāles, pēc kurām vēdersāpes, par laimi, pāriet. Klausāmies vietējo uzstāšanos un vērojam dejās turpat ielās. Nākamajā rītā pamostos no nežēlīgi skaļas autobusa taures, šķiet, ka guļu pieturā un katrs pienākošais autobuss skaļi paziņo par savu klātesamību. Garbriels ir apslimis, tomēr nāk mums līdz uz pludmali- Playa Grande. Pludmale ir patiešām liela un grandioza. Noīrējam leduskasti pilnu ar Polarīšiem un baudam bezrūpību. Vakarā Gabriels jūtas ļoti slikti, tāpēc atstājam viņu viesnīcā un trijatā ar Janu dodamies pastaigā, pavakariņojam un nobaudām cocadu ar ruma piešprici un dodamies atkal uz centrālo laukumu, kur vietējie atkal dzied, dejo un spēlē bungas. Pavadām vēl vienu brīnišķīgu dienu Playa Grande un vēlu vakarā esam atgriezušies Karakasā. Pēdējā diena.. Jans mums ir apsolījis nedaudz parādīt Karakasu, uzbraucam kalnos labajā rajonā, padzīvojamies pa viņa universitāti, kuru mums obligāti esot bijis jāredz, vēlāk ar gaisa tramvajiņu Teleferico dodamies atkal kalnos. Panorāmas ir fantastiskas un beidzot izdodas novērtēt cik gan liela ir Karakasa, pilsēta, kurā kopā ar piepilsētām dzīvo apmēram 4 miljoni cilvēku. Ir mūsu pēdējais vakars, tāpēc Laura B. gatavo atvadu vakariņas Gabrielam un viņa mammuķītim, ielūdzam arī Janu. Pēc tam Jans sola mūs vest kaut kur dejot salsu, viņa draugs Ivans esot ģeniāls salsas dejotājs, bet Gabriels vēl jo projām ir apslimis tādēļ paliek mājās. Nobāzējamies kādā salsas klubiņā, kurā spēlē dzīvo mūziku, kad to slēdz dodamies uz flamenco klubiņu, tur atkal jūtos kā zvaigzne un kamēr Ivans ar Lauru dejo, es dāļāju autogrāfus. Nu gandrīz vai,- visi grib zināt, no kurienes esam un ko daram Karakasā. Jans ir saslimis ar uzmanības trūkumu, tāpēc dodas mājās, bet mēs pārtijojam, līdz arī šo vietiņu slēdz. Slikti ir tas, ka neviens no mums trijiem nezin, kur dzīvo Gabriels, arī adresi no galvas neatceramies, paļāvāmies uz Janu, ka jams mūs tāpat arī nogādās mājās. Sazvanāmies ar Gabrielu un beidzot nokļūstam mājās, neesam gulējušas ne minūti, bet vēl jākrāmē mantas un jāpaspēj uz lidmašīnu. Autoostā atvadāmies no Gabriela, nobirdinām pāris asariņas, pateicamies par visu un kopā ar Ivanu braucam uz lidostu. Ivans uzdāvina mums abām kakla piekariņus, manējo viņš neesot noņēmis septiņus gadus, tas ir emocionāls mirklis, tāpēc drusku apraudos. Talismans ir ar mani nu jau gandrīz gadu, nespēju to noņemt, māņticība laikam. Lidostā drošības dienests izrakā mūsu somas no augšas līdz apakšai, man tas šķiet amizanti, bet Laura B. nebeidz lamāt viņus mūsu dzimtajā valodā. Man ir lielisks plāns, un es klusībā ceru, ka šoreiz reiss patiešām būs pilns,- visa nauda vēl nav notērēta un atvaļinājums nav beidzies, esmu gatava doties atpakaļ uz Margaritu. Reiss nav pārpildīts, tāpēc nākas atvadīties no Ivana, Karakasas un Vanecuēlas, atkal drusku paraudam, un esam jau lidmašīnā uz Frankfurti. Šķiet, ka noguļu lielāko lidojuma laiku. Frankfurtē ielidojam ar nokavēšanos, tāpēc savu bagāžu Rīgā pat negaidām, paspējam tieši uz sēdināšanu, esam brūnas kā šokolādes, piekusušas, bet laimīgas. Rīgā ir -10ºC, bet mūs silda lieliskās atmiņas.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais