NAH Berlin 25.06-03.07

АЙГАРС ШАРПНЬИЦКС 11.07.2012 7 min lasīšanai

NAH Berlin jeb “vīri iet dzelzī” !!

Kā jau iepriekš xc.lv forumā tika rakstīts, tad sākotēja doma bij apmeklēt Baltkrieviju, bet tā kā saskārāmies ar zināmām grūtībām, lai saņemtu vizu, tad daudz nedomājot izlēmām stiept uz Berlīni. Kā mums veicās - varat uzzināt, turpinot lasīt :) 1. diena

6os no rīta, ieturot brokastis, ir pilnīgi skaidrs, ka šodien viss būs skaidrs, izņemot skatu virs galvas :). Izbraucam no Rīgas centra ap pus7iem. Tiklīdz sākam braukt, jau sāk pamazām līt. Kad esam tikuši līdz Ķekavai, esam jau manāmi slapji, bet tā kā nav pārāk auksti - droši turpinām ceļu. Tālāk braucam līdz Bauskai, kur lietus jau pamazām pieņēmās spēkā. Pirms iebraukšanas DUS Statoil sanāca arī “noraut uz muti” :) uz palielas risas. Viss beidzās veiksmīgi! Tas laikam tādēļ, ka sen kā jau nav piešauta roka braukt ar bagāžu un cietām hybrid riepām. Atziņa: “Slapjš segums ir bīstams segums”. Kamēr aiz loga gāza kā no spaiņiem, sēdējām lādējām i-podus, uzkodām no Jāņiem vēl līdz paņemtos raušus, vārdu sakot - gaidījām kamēr būs puslīdz jēdzīgs laiks, lai turpinātu ceļu. Tā mēs nosēdējām > kā stundu. Braucot jau pa LT, konstatējām, ka Kaspara veļukam aizmugurējā riepa nedaudz laiž nost, tādēļ pieņēmām lēmumu uzlikt lāpu. Turpinot ceļu, paspējām izžūt, tad atkal izlīt līdzīgi kā no rīta. brrr. Pa ceļam no lietus slēpāmies gan zem tilta, gan pamestā mājā, kas, tomēr, izrādījās nebija pamesta, bet tas jau pavisam cits stāsts. Pa ceļam piestājām kādā kafejnīcā, kur borša vietā mums atnesa vienk. auksto zupu, paskaidrojot, ka tas ir “aukstais boršs”, tas nekas, ka bijām jau tā atsaluši, ka aukstā zupa bija pēdējais, ko tādos apstākļos gribētos :) Vakarpusē ap pus10iem iebraucām jau iepriekš sarunātā motelī (tā arī bij vienīgā vieta, kur zinājām, ka paliksim) ceļa malā netālu no Kedainiai. Moteļa saimnieks vakariņās uzsildīja zupu, uzcepa olu un vēl k-kas tur bija.

Bilance: 222km, 9h:55

2. diena

No rīta skats pa logu - nekāds. Brokastīs uzēdām k-kādu leišu brīnumu - taukainu mīklas pīrāgu ar tādu kā kotleti vidū. Moteļa īpašnieks vēl pēc mūsu lūguma velo ķēdi uzcienāja ar mašīneļļu, jo tik lielā lietū tā bij pilnīgi izskalojusies sausa. Sākām braukt jau uzreiz pa lietu. Nobraucām 2h 40 km līdz Kauņai, kur sastapāmies ar pirmo nepieciešamību apmeklēt ārstniecības iestādi. Aiz loga ilgstošsun spēcīgs lietus, tādēļ pavadījām tur gandrīz pusi dienas. Tā sēžot izdomājām šādu scenāriju, ka, ja nu mēs gadījumā nekur prom netiekam, tad jāpaņem uz abiem palāta un bez bēdu:). Un tad es izdomāju vienk. ģeniālu lietu-tā kā kājas bij samērā atdzisušas, aizgāju pāris soļus no foajē līdz aptiekai pēc kādas sildošas smēres. Aizgāju uz WC, lai sasmērētu kājas, neko pat nenojaušot tā sirsnīgi iespiežu smēri vienā rokā, tad otrā un sasmērēju kājas visā garumā. Vēlāk sapratu, ka smēres viena gada normu esmu izlietojis divās minūtēs. Tālāk sekoja neizturama dedzināšana, gājiens atkal uz aptieku pēc mitrām salvetēm, atkal WC apmeklējums, lai to visu nomazgātu nost - vārdu sakot “pēršanās”. Bet efekts ir vienk. iespaidīgs :). Tad vēl sēžot slimnīcas foajē, redzējām kādu vīru ar sievu, kam abiem bij pilnīgi vienāds matu griezums - “bļodiņa”, nodomāju - nu kur tā var būt :). Pa ceļam uz Marijampoli, iebraucām DUS, jo atkal lija, tur arī pamanījām, ka man aizmugurējam ratam izlūzis spieķis un rats jau uzmetis nelielu baranku (braucu ar 28” ratiem). Tas nozīmē, ka nākošais rīts jāsāk ar servisa vai vismaz tam k-kā līdzīga apmeklējumu. Braukt jau it kā varējā, bet neizskatījās cerīgi. Iebraucot Marijampolē jau nelielā krēslā, iztaustījām vairākus hoteļus, bet neviens mūs ar labu cenu iepriecināt nevarēja. Vienu hoteli atradām, bet tur viss pilns. Hoteļa īpašniece (omulīga tante) neturēja sveci zem pūra, un padalījās informācijā, ka kāda viņas paziņa, draudzene kā reizi izīrē istabu. Tā mēs pa labu cenu tikām labos apartamentos.

Bilance: 110 km, 5h:46

3.diena

Izbraucam no Marijampoles pēc 10iem no rīta. Brokastis principā nekādas - 1 veida maize ar lasi un olu un tas arī viss. Kā jau teicu, tad diena sākās ar servisa apmeklējumu, kur tika nomainīts izlūzušais spieķis. Līdz PL robežai ap 20km pa klaju lauku, ko sanāca braukt pa spēcīgu pretvēju, kas paņēma daudz spēkus. Tālāk jau kaut cik sānvējšs. Šķērsojot PL robežu, ieturējāmies pirmajā ēstuvē ceļa malā. Un tad arī beidzot sākās “kalni” un „nobraucieni” – ir interesanti, vismaz mainās reljefs, atkarībā no garlaicīgās braukšanas pa LT. Tā mēs minam, minam kādu laiku, kamēr kādā kāpumā Kasparam izdodas pārraut ķēdi. Tai pašā brīdī sapratu, ka šī nu ir tā lieta, par ko mēs galīgi aizmirsām t.i. ķēdes izspiedēja un savienojumposma mums nav! Tomēr k-kā mēs no šīs situācijas izķepurojāmies. Diezgan ātri izdevās apstādināt vienu vietējo džigitu, kas mūs ar visiem ričukiem aizveda pie sevis mājās, kur arī augstākminēto problēmu ļoti veiksmīgi novērsām. Par ko, protams, gribējās finansiāli pateikties, bet nekā. Vienkārši – lauku cilvēkiem tā nauda nav tik svarīga kā sākotnēji varētu domāt. Par naudu viņam nebija ne mazākā interese, viņš mums iedeva savu e-pasta adresi, lai, kad esam Berlīnē, nofotografējamies pie reihstāga un nosūtām viņam bildi. Pa ceļam nelielu gabaliņu atsēdējām kādam traktoram aizmotorā. Tālāk turpinājām ceļu līdz Gzycko pilsētai, kur nakšņojām viesnīcā ar nosaukumu „Wodnik”.

Bilance: 149 km, 6h:40

4.diena

Brokastis viesnīcā included, tā kā izmantojām izdevību izēst vai pusi restorāna. Tālākais maršruts ved caur neskaitāmiem ciemiem, nepārredzamiem labības un kartupeļu laukiem, daudziem ezeriem, vārdu sakot – skaistām ainavām. Pa ceļam vēl milzīgs magoņu lauks, bet uz to brīdi telefons nebija pa rokai, lai šo skaisto skatu iemūžinātu. Braucot radās sajūta, ka šeit iedzīvotāji neuzskata par vajadzību bēgt no laukiem prom uz kādu kāpostu fasēšanas angāru otrā pasaules malā. Dzīvo pašpietiekami, strādā daudz, un izskatās ar dzīvi diezgan apmierināti. ~ 60 km līdz plānotajam galamērķim un mūs piemeklē atkal tehniska ķibele – Kasparam nonīkst kreisais crankbrothers. Neko darīt – turpmākos 60 km jāmin ar vēl neredzētu tehniku, ik pa laikam ar kāju uzsitot pedāli atpakaļ savā vietā. Pirms palikšanas viesnīcā pilsētā Elblag, sameklējām servisu, kur nomainīt pedāļus, lai no rīta nav jātērē laiks servisa meklēšanai. Tā mierīgi vizinoties pa pilsētu iebraucām gheto rajonā – redzot, kas tur notiek, prātā nāca viens vārds „obanāā”. Komentāri ir pilnīgi lieki, dažas minūtes tur redzētā izsaka visu.

Bilance: 200 km, 8h:14

5.diena

Brokastis viesnīcā included ar visām no tā izrietošām sekām J Diena sākas ar servisa apmeklējumu, lai nomainītu izbirušo pedāli. Ja pedāļus vēl var nomainīt, tad atskrūvēt veco metāla uzliku no kurpes gan izrādās ir pilnīgi neiespējami. Tā kā džeki te zināja, ko dara, tad parādīja mums, ka neiespējams nav nekas, proti, ar fleksi var izdarīt pilnīgi visu ! Vārdu sakot, nepagāja ne divas stundas, kad mēs jau minām tālāk. Mūsu maršruts Elblag-Gdansk-Gdyna-Slupsk. Pa ceļam samērā labs sānvējš, pavējš + laika apst. ideāli, tā kā mierīgi varējām turēt ap 30 km/h. Esot jau gandrīz Gdaņskā nenocietāmies un katrs iesēdāmies savai fūrei aizmotorā diezgan labā tempā. Bij lābs! Tālāk braucot caur Gdaņsku un Gdyņu piedzīvojām īstu Brutal Urban Ride, ka maz nelikās. Cauri pilsētai stiepām cauri neatmetot, gandrīz visu laiku gājām ar pilnu ručku. Gdaņskā uzskatījām par pienākumu apskatīt arī kādu no jaunuzceltajām futbola arēnām, ko lai saka – skaista un iespaidīga būve. Iebraucot Slupskā, atradām labu viesnīcu ar brokastīm pa tādu pašu cenu kā līdz šim. Vienmēr tik jāatceras, ka k-ko nokaulēt var vienmēr J. Ja runājam par sajūtām, tad spēka pietiek, ir ok, tikai miegs ar katru dienu nāk ar vien vairāk, bet ir jau labi.

Bilance: 201 km, 7h:14, Vvid.27,8 km/h

6.diena

Paēdam brokastis viesnīcā pēc jau ierastā scenārija J. Īsi pirms braukšanas prom viesnīcas administratorēm palīdzu dažus galdus sakrāmēt un apgriezt kājām gaisā viesnīcas koridorā. Un dodamies atkal ceļā. Šoreiz doma ir vilkt līdz Szschecinai. Laiks ir lābs, vējš īpaši netraucē un brīžiem pat palīdz, tā kā tinam, tinam un tinam diezgan raiti. Vakarpusē ~ 30 km pirms finiša Mcdonaldā konstatējam, ka Kaspara ričuka aizmugurējā rata kamerai ir izlūzis ventilis un nolemjam mainīt kameru. Iestiprinamies ar dažādiem fast-food gardumiem (kas nu kuram iet pie sirds) un jau pa nelielu krēslu tinam tālāk. Pirms Szschecinas, kad jau nobraukti kādi 220 km, sastapāmies ar pilnīgu komfortu iznīcinošu MTB elementu – vecu nobrukušu betonku, kas kalpojusi kā vecais ceļš līdz šim. Tā kā bija pavējš un tinām ~ 30-35km/h, tad lieki piebilst, ka to uzskatījām par iemeslu, lai brauktu lēnāk. Es jau biju gatavs, ka abas savas riepas tur arī atstāšu, bet man par laimi viss bij labi. Galamērķi iebraucām jau skaistā tumsā. Pariņķojam pa naksnīgo pilsētu, kamēr atradām viesnīcu.

Bilance: 243 km, 9h:29, Vvid. 25,6 km/h, Elev.: 2470 m, Cal:8252 kcal

7.diena

Uzkāpjot no rīta uz „kara zirga” ir pilnīgi skaidrs, ka nosēdēt vairs ilgi nebūs viegli, laikam iepriekšējās dienas betonka būs mani piebeigusi, tādēļ braucot neviļus visu laiku nākas meklēt ērtāko pozīciju. Palikuši pēdējie 150 000 metri. Uz Berlīni nolemjam braukt pa maziem celiņiem, kur, visticamāk, sava mūža laikā vairs savu kāju nespersim, dažviet tās ir pavisam šauras Ādolfa kara takas. Iebraucot jau iekš Bundesrepublik Deutschland, kādā vietā labi asfaltētu ceļu nomaina labi saglabājies bruģa segums. Pēc sīkākas apskates konstatējam, kas tas varētu bijis būvēts jau miera laikos J, bet saglabājies fantastiski. Ceļa malā uzēdu arī ķiršus, kas man par lielu pārsteigumu ir saldi unļoti garšīgi. Pa ceļam kādā mazā pilsētiņā, kur ieturējām pusdienas, pavārs mums uzsauca katram pa 25 cl k-ko stipru. 40 collas tam nebija, bij vairāk. Domāju, ka tas bij absints. Pa ceļam sastapāmies ar ceļa remontdarbiem, kā rezultātā izveidojušies milzīgi sastrēgumi, bet mums par laimi bij tā lieliskā iespēja to zibenīgi apbraukt. Iebraucam Berlīnē ap 6iem vakarā. Netālu no centra arī atrodam viesnīcu. Urrā! Ir labi padarīta darba sajūta un, protams, gandarījums par paveikto. Vēlāk ielas pretējā pusē kārtīgi ieturamies, ko nu kurš un cik daudz vēlas. Tā lēnā garā ieturoties, galīgi piemirsām par UEFA fināla spēli. Kad atgriezāmies viesnīcā, redzējām vien sarkanās fūrijas neizmērojamo sajūsmu.

Bilance: 150 km, 6h:41

8.diena

Visu dienu lēnā garā pakatājāmies pa Berlīni. Dienas otrā pusē, jau stūrējam uz veloveikalu, kur braucamos sadalījām pa reizinātājiem, lai iepakotu kastēs. (tagad vismaz zinu, uz kuru pusi jāskrūvē pedāļi J) 22os ir mūsu autobuss uz Rīgu, kurā pa brīnumu ar tādu bagāžu tikām arī iekšā. Nepagāja ne 20h kā bijām Rīgā.

Bilance: 45 km, 4h

Galvenie secinājumi:

-Aizbraukt var ļoti tālu, ja vien pietiek laika, nauda un neapnīk ipodā sarakstītās dziesmas

- Nekad neaizmirstiet ķēdes izspiedēju&powerlinku, šie sīkumi jūsu plānus var izmainīt radikāli

-Par šīm zeķēm tikai un vienīgi labākās atsauksmes:

Prozit!

Līdz nākošajai reizei . . .